Mūsdienu zinātnes un racionālisma triumfa pasaulē „ spoks” kā eksistenciāla vienība nemaz nav iedomājama. Es gan nerunāju par kultūru–tur šis tēls” mētājas” vai ik uz soļa, gatavs jebkuras B līmeņa šausmu filmas tumšajā gaitenī izlēkt skatītājam tieši pretim no visbaisākā stūra. Bet ikdienā, dzīvē, tā sauktajā realitātē, tur mēs esam pateikuši „ nē” spokam, nogalinājuši to vai vismaz iesprostojuši savas apziņas racionālajos rāmjos. Visam ir izskaidrojums. Un ja nav–tad tā drīzāk ir kāda no tām pārgudrajām filmām, kas māca, ka ne vienmēr visam ir izskaidrojums. Dzīvē mēs esam izvēlējušies ticēt tam, kas mūs nemulsina. Jo citādi tas ir infantilisms, bērnišķība. Atzīties bailēs no spoka nozīmētu atzīties vājumā, bet vājos šī pasaule nemīl un tie ir nolemti nenogurstošo vilku un plēsoņu rīklēm. Bet citādu attiecību ar spoku, kā tikai bailes nemaz nav. Jau mazs būdams es ievēroju, ka filmās ir visbaisāk tieši pirms spoks ir parādījies, pirms devis neapgāžamu sevis eksistences pierādījumu, pirms kļuvis par reāliju. Tālākais–kad spoks jau redzams–vairs nav tik bailīgi, lai cik drausmīgi tas neizskatītos. Vislielākās šausmas un bailes iedzen tieši iespējamība, nevis eksistence.

“Os, ej gulēt. „

Klusums. Nē, pagaidiet, es dzirdu kniežu tikšķus temperatūru starpības dēļ. Visa stacija ir gandrīz no kaila metāla, skaņas vadāmība ir lieliska–var dzirdēt klusus, bet spalgus trokšņus pat pāri visai planētas stacijai. Ja nekustās un nesaceļ pats troksni, pār tevi veļas vesels neapturams skaņu vilnis. Trokšņi, kas dienā par klusu ausij, naktī piepeši iegūst spēku un intensitāti un agrāk it kā nekaitīgās blakus skaņas piepeši neļauj aizmigt un iegriežas vai līdz kaulam tavās smadzenēs..

“Henrij, bet pasaki–tu tici vai ne?”

“Nē. „

Muļķības. Dienā–varbūt–dienā ne pat varbūt, bet pilnīgi noteikti–nē, es neticu spokiem. Naktī–kad apkārt tik blīva tumsa, ka nejūt atšķirību starp aizvērtām un atvērtām acīm, naktī esmu gatavs noticēt visam. Ieslēdziet gaismu! Nē jel, tas būs infantili. Labāk cietīšos.

Smaga nopūta. Osvalds nav apmierināts ar manu atbildi. Man vienalga, labi, ka vismaz viņš vēl ir nomodā. Ja tu paliec viens pats un sāc ieklausīties klusumā tev apkārt, ieskatīties tumsā tev apkārt, tu ar aukstiem sviedriem uz pieres aptver, ka tur kaut kas ir.. Naktī ir savādāk tomēr.

“Henrij.. „
„ .. nu, kas ir?”

“.. man liekas, ka stacijā klīst Vecā Uzrauga spoks.. „

Es pilnīgi fiziski uztvēru, kādu slodzi sajuta puisis, atzīstoties savā vārgumā, izsakot savas bailes skaļi. Viņam vairs nebija spēka tās paturēt pie sevis.. paldies Dievam, ka man vēl bija.

“Hehe,”  es pasmējos un pats nobrīnījos par to, ka mana balss neiestrēgst kaklā, jo tiklīdz viens no diviem nomodā esošiem atklāj, ka otrs arī baidās, viņu pārņem panika–tātad tās nav manas vien iedomas. “Ko nu mels.. liecies labāk uz auss. „  Pēdējo frāzi es nepateicu, lai gan zināju, ka būtu vajdzējis. Man bija bail, ka tikai Oss nesadomā tā arī izdarīt. Es labāk piecietu klusu.

“Bet nopietni Henrij!”
„ Tu viņu redzēji, Os?”

“Nē.. bet.. „

“Nu redz, par ko tad uztraucies?”

Cik ironiski, ka es teicu vienu, bet prātā vārījās kaut kas pilnīgi cits. Bija otrādi–ja viņš to būtu redzējis, tas neiedvestu bailes un tiešām nebūtu par ko uztraukties. Bet viņš nebija redzējis, lai gan vienlaikus viņam bija sajūta, ka ir tāda spoka iespējamība. Un tas iedzina vislielākās šausmas..

“Vakar durvis pašas no sevis atvērās.. un tad es sajutu tādu kā vēsmu.. ledaini drebuļi pārskrēja pār miesu, jo neviena tur nebija, Henrij. Goda vārds. Es B sektora urbju vadības telpā biju viens pats. Bet durvis atvērās.. „

Man drebuļi skrēja par plecu. Es nodrebēju iedomādamies, ka Oss tur lejā, viens pats, neko nenojaušot, tai puskrēslā kaut ko dara, pamana, ka durvis atvērās, neko nenojauzdams pieiet tuvāk un tad saprot, ka tur neviena nav.. Brrr..

“Phe! Oss,”  es drošā balsī teicu. “Ko nu nieku! Vai mazums kas? Silvija no vadības punkta būs nejauši atvērusi durvis. Vai kas cits. Nopietni. „

Es pats nespēju ticēt tam, ka es to saku, manas iekšas vārījās ledainā drausmā, bet balss runāja tik droši un braši it kā es tā patiešām arī domātu..

Klusums no Osa puses–es zināju, ka viņš vēl neguļ, bet vairāk neko arī neteiks. Mans balss tonis bija viņam devis drosmi. Apziņa, ka tepat ir kāds, kas netic tam, no kā tu baidies, dod drošības sajūtu. Viņam vairs nebija bail. Ne tik daudz vismaz. Toties man.. man tagad bija ellīgi baisi..

 28. 05. 32

Īstas dienas uz Pavadoņa nekad nav laikam. Vismaz ne tādas kādu esam pieraduši to redzēt un sagaidīt uz Zemes. Tas patiesi ir nelāgi, bet ar laiku samierinies. Tā kā Saule šeit ir jau vairs tikai paliela zvaigzne, par primāro gaismas avotu kalpo Jupitera milzu disks. Pavadoņa rotācijas dēļ še tiešām bija izveidojies tāds kā dienas un nakts cikls, kas uz Zemes gan šķistu ačgārns–diena te patiesībā bija ļoti spožs pilnmēness.. vai nav spocīgi, he?

Un tomēr jauki te ir dienā. Ja piever acis uz to, ka tā nav Saule, kas tur caur tiem olīvkrāsas vai rubīnsārtajiem miglas vāliem laužas ārā, tad itin viegli var pieņemt, ka tas ir rīts” ar visu savu rīta rasas svaigumu.. tā rasa varbūt ir kondensējies amonijs vai vēl tur sazina kas, bet pilnīgi noteikti–caur dzidrajiem iluminatoriem, no malas tas izskatās ļoti svaigi un spirdzinoši. Kā jau rīts.

Labi izgulējies es slāju pa vienu no tiltiņiem, kas veda pāri centrālā tilpuma bezdibeņiem un lūkojos laukā caur lielajiem iluminatoriem. Lejā dimdēja metāls un ik brīdi nosprakšķēja plazmas dzirksteles–tur Heivens un Norrs gatavoja „ roverus” šodienas darbam.

“Brīt, Heiven!” nokliedzu lejā–krietnu padsmit metru dziļā, krēslainā dzelmē.

“Hei, Henrij!” Heivens atkliedza atpakaļ. “Vecais Uzraugs vakarnakt netraucēja?”

“Kur nu, Heiven, un tev?”

“Tāpat arī–nekā!”
Katrai vietai ir sava leģenda. Mūsu dienās tā jau ir realitāte, ka arī kosmiskajās stacijās ir savs mīts. Šī stacija –” Pavadonis-04” (“Sattelite-04” )–nebija izņēmums. Klīda baumas, ka kādreiz, kad to te vēl tikai būvēja, vienā nodalījumā atsprāga izolācija un indīgajās planētas atmosfēras gāzēs nosmaka trīs cilvēki, smagus ievainojumus guva vēl četri. Pareizāk–tās nebija baumas, tā tur tiešām notika, tā bija liela traģēdija, tiesa gan, agrīnā kosmiskā kapitālisma laikā–nebūt ne reta parādība. Lai arī kā nebūtu, klīst baumas, ka viens no šiem vīriem joprojām mīt stacijā, to uzrauga. Un viņu dēvē par Veco Uzraugu.. Par to ir runājuši, stāstījuši gandrīz vai no jebkuras ekipāžas, kas še strādājusi. Bet nu–tā tas parasti notiek, tā ir noticis un neviens nebrīnās, tādas baumas, nostāsti–to jau uzņem kā normu. Tai netic, protams, bet ar to samierinās-katrai vietai sava leģenda. Bet, lai nu kā, mums te stacijā tā drīz vien kļuva par gandrīz neizskaužamu tradīciju–ikrīta sasveicināšanās, apjautājoties vai Vecais Uzraugs nav naktī traucējis. Un vienmēr atbildei bija jābūt negatīvai. Lai arī mēs neviens tam neticājām, lai arī prāta ne mirkli nepieļāvām tādu iespēju.. tik un tā, kā mazi bērni, bijām pieķērušies monotonam ikrīta rituālam māņticībā trīcot un drebot klusībā baidīdamies pateikt savādāk, lai nepiesauktu nelaimi.. vai Veco Uzraugu–kas būtu vēl ļaunāk..

“Labrīt, Silvij’,” ienākot vadības centrā iesveicinājos ar mūsu stacijas” menedžeri” jeb vadītāju. Viņa atbildēja par visu darbu koordināciju šeit un daļēji arī par sakariem. Viņai bija ap trīsdesmit, neprecējusies, glīša, bet ne vairāk, brilles uz deguna un skrupuloza attieksme pret darbu.

“Labs rīts, Henrij, kā gulēji?”
„ Lābi, gana lābi, paldies, ka apjautājies. „

“Man tas nemaz neinteresēja,” viņa iedzēla, nepaceļot acis no pults, kas sastāvēja no vairākiem šķidro kristālu ekrāniem un  neskaitāmiem ne- un hologrāfiskiem indikatoriem.

“Patiesi? Ekk.. kāpēc tu ik rītu sāc salauzdama man sirdi, Silvij, ak kāpēc?.. „
Viņa iespurdzās, bet neatbildēja.

Man šorīt nebija nekur jāsteidzas, jo darbs sāksies tikai, kad Norrs un Heivens būs izmetuši līkumu pa pavadoni, savākuši minerālu, iežu paraugus analīzēm. Nosēdos vadības centra kaktā un blenzu uz vienu no ekrāniem, kas rādīja transportierus, kas jau gatavojās izbraukt.

“Nesēdi te, Henrij!” Silvija, joprojām nepaceldama acis no pults norūca. “Tu taču zini, ka cilvēki mani kaitina. Aizej, padari kaut ko derīgu labāk. „

“Nja, pat no šejienes mani dzen laukā,” noņurdēju tēlotā neapmierinātībā un rausos laukā. Patiesībā tas viss notika kā pēc scenārija katru rītu. Mūsu komanda šeit jau bija gandrīz mēnesi, nupatās ritēja pēdējās dienas līdz ieradīsies nomaiņa. Tad vēl pāris dieniņas, lai viņiem sniegtu īsu ievadkursu” Pavadoņa-04” apsaimniekošanā un - aidā! - uz mājām, kur nu katram tās bija. Pa šo laiku tīri psiholoģiski visi bijām ļoti noguruši–nav arī brīnums, jo tie paši cilvēki visapkārt dienu un nakti, monotonā urbju dūkoņa dienu un nakti, bailes no pēkšņa negadījuma ik mirkli, šaurība un Vecais Uzraugs, kurš nebija devis ne zīmi par savu eksistenci un tieši tādēļ biedēja visvairāk. Tas viss pamazām summējās kopā kā bezgalīga rinda, cēlās spriedze, kas ik pa brīdim izsprāga savstarpējos ķīviņos, bieži vien neloģiskos. Uzmācās depresija.. bet nu tas jau laikam ir garām, jo spēku deva apziņa, ka šīs jau tiešām ir mūsu pēdējās dienas te.

Atkal izgāju uz metāla tiltiņa un paguvu pavērot, kā aizveras smagās metāla durvis uz slūžu kameru. Visa stacija liegi nodrebēja tām saskaroties un nupat jau iestājās tvirts klusums un miers. Kādu stundu, divas nekas vairs nenotiks un tad jau viņi būs atpakaļ; varēšu beidzot ķerties pie kaut kā, kas aizņem prātu..

 28. 06. 47.

Vienā stiepienā ielidoju vadības centrā, kur jau man priekšā stumdījās gandrīz vai visa apkalpe.

“Kas īsti tur notiek? Veči?” es spiedos cauri, lai tiktu tuvāk Silvijai un monitoriem.

“Kaučkas Heivenam ar ”roveru”?”

“Nevar saprast,” tumšādainais El Harabs atbildēja, nenovērsdams acis no ekrāna. Viņš bija visgarākais mūsu grupā. “Izskatās it kā viņš būtu iestrēdzis kādā kāpā pie pašiem slūžu vārtiem un nekādi netiek laukā. „
„ Hei, tu paskat tik!” iesmējās Airons, mūsu urbjamiekārtu teorētiķis, jauns puisis ar brillēm un gaišiem matiem. Smaids nenozuda no viņa sejas ilgāk kā uz divām, trim minūtēm, Amēlija pat mēļoja, ka viņš guļot ar tādu svētlaimīgi apgarotu sejas izteiksmi, kā kaut kāds eņģelis. Mums visiem gan vairāk ieinteresēja, kā viņa to zina, ne tik daudz pats fakts.

Man neko diži saskatīt monitoros neizdevās–Heivens kā traks ņēmās par sarkano smilti un tā ietina visu rūsganā dūmakā, putenī, ne nieka nevarēja skaidri saredzēt. “Rovera” uguņi vienīgie urbās cauri sārtbrūnajam plīvuram un pēc to saraustītās kustības bija skaidrs, ka mašīna šobrīd kārpās ne pa jokam.

“Pastiprinās vēja ātrums, izskatās, ka viena no tām vētrām tuvojas, Heiven, pasteidzies, kas tev tur īsti notiek?” Silvija, kā redzams, visu laiku uzturēja kontaktu ar viņu.

“.. pie .. joda.. Silvij, labu ziņu nav?.. . sa.. odīts.. „ varēja dzirdēt saraustītu atbildi.

“Heiven, paklau, varbūt tev tomēr labāk pamest mašīnu un doties iekšā? Tu jau zini, ka vētrā nebūs labi. Heiven?”
„ .. jā.. inu.. t.. taisi slūžas va.. ā, lai Norrs brauc iekšā. „

“Heiven, un tu? Neesi muļķis, neriskē!”
„ Jā, jā, tūdaļ!” sakari uz brīdi kļuva gandrīz ideāli. Silvija vēra vaļā slūžu pirmo vārtus un monitoros ieraudzījām, kā viens no” roveriem” uzreiz strauji ieripo bufertelpā. Otrs, turpat, desmit-divpadsmit metru tālāk kā negudrs turpināja kārpīties sarkanajā putenī.

“Heiven, rāpies laukā un nāc iekšā!” Silvijas balsī es sadzirdēju tādas kā mātišķas raizes, bet no Heivena atbildes sapratām, ka viņam ne prātā nenāk riskēt taču -” .. tas lūznis tūdaļ būs ā.. „ šai brīdī sakari pārtrūka, ekrānos spoži, apžilbinoši uzliesmoja” rovera” gaismas un piepeši visa stacija nodrebēja tādā kā drausmīgā pērkona dārdā. Ātrāk, kā mēs sapratām kas noticis, slūžu vārti paspruka vaļā un centrālajā tilpumā ielauzās violetsarkanbrūns mākonis.

“Ak, Dievs, izolācija pušu!” Amēlija noelsās.

Mēs uz brīdi sastingām, bet tad Silvija atguvās un momentāni nohermetizēja vadības centra durvis.
„ Mēs visi te esam?!” viņa iekliedzās. “Visi?!”
Zibenīgi pametu skatienu apkārt un.. ar atvieglojumu aptvēru, ka esam visi izņemot Norru un Heivenu.

“Jā, pie joda, bet tur ir sūce!” Rodžers nošņācās, “jādara kaut kas!.. Skafandrus, velciet skafandrus un ejam lejā!”

Divreiz tas nebija jāsaka, jau pēc mirkļa Silvija palika viena pati pie pults, cenšoties sazināties ar Heivenu vai Norru. Mēs pārējie dimdinājām lejā pa metāla kāpnēm lejup–kur mutuļoja sārtvioletais gāzu un puteķļu mākonis. Sajūta bija it kā ienirstot neizpētītā okeānā..

.. Savādi bija iet pa pierasto staciju skafandrā, apzinoties, ka apkārt vairs nav gaiss, bet gan jau indīga gāze. Viss apkārt bija tik pazīstams, taču jau svešs, distancēts un izolēts. Interesanti, kā mainās uztveres kritēriji un attieksme atkarībā  no situācijas.

“Centrālais tilpums izolēts?” sadzirdēju Rodžera balsi. Viņš acīmredzot to jautāja Silvijai.

“Jā, izolēts. Tikko. „

“Kur Heimers? Pasakiet viņam, lai te nelien un nejaucas pa vidu!”

“Te Norrs, kas notiek?”
Vienā mirklī vētra bija sākusies arī ēterā, austiņās man kliedza vairāki cilvēki reizē un reizēm vairs nebija saprotams, kas ko saka. Es tikām ar visiem pieskrēju pie slūžām, lai novērtētu, kas noticis.

“Lauztas nav!”
„ Nav caursistas, ne?”
„ Izolācija vietā?”
„ Izolācija bojāta?”
„ Viss kārtībā jums tur lejā, puiši?”
„ Desmit centimetru spraugu.. „
„ Mehanisms ieķīlējies. Nekust, varbūt deformācija. „
„ Te Norrs, kas jums tur notiek, pie joda?”
„ Padod lauzni. „

“Attaisi sadales kasti.. 5ā.. nē, nē, Osvald, ne tā.. jā, īstā.. kas tur ir?”
„ Kā kas notiek? Tev būtu jāzina!”
„ Kas ir ar Heivenu?”
„ Kur ir Heivens?”
„ Kāds ir savainots?”
„ Sasodīts!”

Atskanēja kliedziens austiņās.

“Kas?”
„ Kas notika?”
„ Veči, piedodiet, es tikko roveru iemaucu slūžu vārtos.. „
„ Kas bļāva?”
„ Heiven, tu tur?”
„ Norr, kur tu, pie joda, esi? Es tevi neredzu!”
„ Jā, tas es esmu. „
„ Nekas nav noticis?”
„ Kur tu trāpīji Heiven?”

“Nekas, LOL.. „
„ Kas ar roveru Heiven, cik stipri bojāts?”

“Nu būs sūdi.. „

“Nu, bļāviens, es negaid.. „

“Jau ir sūdi, hehehehe.. „
„ Jēziņ, kāds te iekšā putenis, nupat jau vairs neko neredz.. „
„ Viss sarkans, iededz papildus apgaismojumu, Silvij!”
„ Gaismu!”
„ Šitie putekļi kaut ko sajās!”

“Vai visi sveiki un veseli?”
„ Ko vispār darām? Man rādās, ka neizdosies to tagad salabot!”
„ Nevarēs salikt kopā.. galīgi pakaļā!”
„ Kas tavā galā, Harab? Arī nekas labs?”

“Tos vaļā mēs tagad nedabūsim, ne?”

“Veči, davai, davai, tur divi cilvēki ārā, kustās!”

“Vajadzēs vēlāk ķerties pie lietas! Šitajā vētrā neko saprast nevar!”
„ Tie divi nolāpītie cilvēki ir pie šitā vainīgi, sasodīts!”
„ Ir tak rezerves ieejas!”
„ Nu, beidziet, veči, es saprotu, ka piekāsu visus, bet.. ne speciāli.. „
„ Pa rezerves ieejām roveri netiks iekšā!”
„ Lai paliek roveri, tos mums tāpat neglābt! Heiven, Norr, ejiet iekšā pa B12 un B8 ieejas lūkām. „
„ Norr, Heiven, B12 un B8 ir sagatavotas. Dodieties uz tām. Kā tur lejā izskatās?”

“Kur tās lūkas izved? Uz centrālo tilpumu?”

“Heimer, gatavo medicīnas zāli, visu uz reizi apskatei!”

“Visiem doties prom! Prom! Atkāpties! Neko nevaram tāpat tagad, pārāk spēcīga vētra. „

“Visiem jau nevajag pārbaudi.. „
„ Psiholoģisko testu Heivenam nepiemirsti.. „
„ Aizveries!”

“Kāpēc jāiet prom?”
„ Pats aizveries, kretīn!”
„ Neuzdod stulbus jautājumus, Os, mēs te tāpat tagad neko neiesāksim. Silvij, skafandrs tev tur augšā ir? Nāksi ārā?”

“Es tev pa rīkli tūdaļ iedošu, mauka tāds! Tu tikko sajāji mūsu galvenās slūžas!”
„ Mieru, puiši, mieru!”
„ Hei, kur ir tās B12 un B8, mēs nevaram redzēt!”

“Nē, Rodžer, es vēl palikšu, skafandrs man ir. Pavērošu, kas notiek. „

“Norr, B12 un B8 ir tepat netālu–ap divdesmit metri uz labo spārnu.. vispār jau tas bija jāiemācās sagatavošanas kursos.. „
„ Neaizstāviet to kretīnu, viņš mūs visus gandrīz nogalināja!”
„ Silvij, atvieno vienu otru te. „
„ OK. „

“Pārējie–sakarus izmantot tikai īpašas vajadzības gadījumā, negribu dzirdēt nekādas emocijas. Visi esat mācīti, kā jāuzvedas ārkārtas situācijā. Muti ciet un ejam uz izejām. Satiekamies pie medicīnas bloka. Un bez liekvārdības. „

Dažos mirkļos viss centrālais tilpums bija pieplūdis pilns ar sarkanbrūno mākuli un redzamība tuvojās nullei. Telpa bija” piesnigusi” diezgan biezā sārtu putekļu segā, un es sajutos kā tādos visai nepareizos Ziemassvētkos. Mēs visi kolonnā, vairs nerunājot savā starpā, lēnām, īstenā pīļu gaitā sekojām Rodžeram uz izeju. Vairs nepazinām vietu, nezinājām kur iet, viss bija tik svešs; prožektori no augšas ar grūtībām lauzās cauri blīvajam aizsegam  un jutāmies mēs visai neomulīgi, kā tādā sirreālā sapnī. Pat mēs paši bijām sārtu putekļu klāti, tie likās visur un man bija bail, ka tikai tie neaizsērē ventilācijas atveres.. lai gan es labi zināju, ka tas nav iespējams, jo tādu nemaz nav. Viss bija ietinies tādā nelāgā, asinssarkanā krēslā un īsā laika sprīdī līdz sāpēm pazīstamais centrālais tilpums bija pārvērties pilnīgi svešā un nemīlīgā, sarkanā alā. Kaut kur augšā ar grūtībām varēja saskatīt nespodras gaismas no vadības centra. Silvija joprojām tur viena pati dežurēja, būdama gatavībā pamanīt un ziņot par jebkāda veida problēmām visā stacijā. Es pieķeru sevi pie domas, ka apbrīnoju viņu un ka pats tā nevarētu–vienatnē, tikai kopā ar elektroniskajām ierīcēm, aparātiem, visapkārt tumšsarkans šķidrauts. Nekur nevar izbēgt, visas izejas noslēgtas.. nja. Ja arī viņai bail nebija, tad man Silvijas vietā bija neomulīgi..

Par laimi, tepat jau bija arī izeja uz nākamo nodalījumu. Paredzot līdzīgas situācijas atgadīšanās iespēju, stacija jau no sākuma tika būvēta rēķinoties ar to–arī starp nodalījumiem iekšpusē bija diezgan vienkāršas, bet tomēr slūžu kameras. Vienā reizē varēja tikai divi, tāpēc mums nācās brīdi pastāvēt rindā šai netīkamajā un drausmajā sapnī..

 28. 07. 23

Visi bijām sapulcējušies med-blokā, kur mūsu komandas ārsts–Heimers–veica medicīnisko apskati katram. Viņš gan iebilda un teica, ka tā ir lieka laika šķiešana, jo, ja būtu, kas noticis, tad nelaimīgais jau būtu pagalam. Tik un tā Rodžers pastāvēja uz savu un mēs katrs tikām pavirši apskatīti. Kad es nācu no palātas laukā, sadzirdēju paaugstinātas balsis uzgaidāmajā telpā–tur Heivens dabūja skaidroties par notikušo.

“.. nu es jau kuro reizi stāstu kā tas notika!” viņš nervozi izsaucās, man kā reiz ienākot.

“Nu tad pastāsti vēlreiz,” asi iedzēla Džošs.

Heivens smagi nopūtās, uzmeta skatienu Rodžeram, kurš pamāja ar galvu un sāka stāstīt:” Nekā jau daudz tur nav ko stāstīt–braucām mēs ar Norru par ierasto paraugu vākšanas taku. Norrs pamanīja, ka mainās laiks, pieaug vēja stiprums. Pēc instrukcijas, ne brīdi nekavējoties devāmies uz staciju. Tikām vējš jau bija pieaudzis diezgan spēcīgi un viss bija sarkano putekļu putenī tīts. Par laimi, veiksmīgi šķērsojām, manuprāt, bīstamāko ceļa posmu–uz klinšu virsotnēm, kur vēja spēks bija divtik lielāks un priecīgi braucām lejā, uz slūžām, bet, ka tevi, es par vēlu pamanīju, ka lejā sapūstas dziļas kāpas.. Norrs brauca aiz manis, un es paguvu viņu pabrīdināt, bet pats jau biju par tālu iedzinies–rati griezās kā pa sviestu, pilnīgi nejūtot jel kādu pretestību. Norrs palika iepakaļus, nogaidot.. nu, es nolēmu turpināt kārpīties uz staciju, jo tas bija lejup no kalna nekā rāpties atpakaļ.. nu tad jau jūs laikam redzējāt, jo es ziņoju Silvijai. Norram izdevās pa kaut kādām klinšu radzēm uzmanīgi aizripot līdz pašai stacijai un viņš mani tur gaidīja, bet es ņēmos kā zvirbulis pa peļķi. Tas rovers uzvedās pilnīgi nejēdzīgi, bet nu kaut kā nebūt izdevās tikt uz priekšu. Nelaimīgā vieta bija pavisam blakus stacijai, labi ja divdesmit metrus no slūžām–tur bija kāpa, neliela, bet tik un tā kāpa. Es nevarēju to apbraukt, nolēmu iet cauri.. nu un tur iestrēgu tā pa īstam. Tad Silvija atvēra slūžu pirmos vārtus un teica, lai es arī nāku iekšā.. „

“Un tu baigais varonis atradies, ka nolēmi nepakļauties menedžerim!” iejaucās Džošs, viņš pilnīgi vārījās no niknuma nez kādēļ.

Rodžers uzņurdēja kaut ko viņam un pamāja Heivenam, lai tas turpina. Džošs sapūtās un apklusa, bet Heivens atsāka:

“.. nu pašā pēdējā brīdī es sajutu, ka vāģis sāk kustēties un biju pārliecināts, ka tūdaļ tas izbrauks, tādēļ arī nekāpu ārā. Atlika tikai nedaudz piedot jaudas, rovers sāka kustēties un.. „
„ .. un?.. „

“.. es nezinu, kas īsti notika.. šķiet, ka vējš parāva pakaļu gaisā un es pat nesapratu, kas notiek, kad ieraudzīju stacijas metāla sienu milzīgā ātrumā brāžamies man virsū.. baigais blīkšķis, un es kaut kur aizlidoju.. „

“Tātad roveru parāva gaisā vējš?”

“Nū, acīmredzot.. man liekas, ka es piedodot jaudu, atrāvos no virsmas un.. un tad mani satvēra viesulis.. „
„ Sviests,” nošņāca Džošs un pagrieza muguru. “Vējš šamo aizpūtis! Gulivera ceļojumus neesi salasījies?”

“Neizrādi visiem šeit, ka esi totāls idiots,” Amēlija iejaucās. “Vēji šeit mēdz būt ļoti spēcīgi un gravitācija te nemaz nav tik liela. Tas varēja gadīties. „
„ Jā, kā tad!”
Rodžers berzēja zodu, pārējie drūmi blenza kur nu kurais. Vairums–grīdā.

“Kas varētu būt noticis durvīm, Harab?” Rodžers pagriezās pret melnādaino milzi.

“Nezinu precīzi, šef,” tas attrauca, iebāzdams rokas dziļi savu notraipīto kombinezona bikšu kabatās, “vajadzēs uzmest aci no ārpuses, kad vētra norims. Bet, pēc Heivena vārdiem spriežot, rādās, ka rovers būs trāpījis slīpā lidojumā un, pirmkārt, deformējis slūžas uz iekšpusi tādejādi paverot spraugu, otrkārt trieciena leņķis, virziens bijis tāds, ka tas pagrūda durvis atpakaļ par kādu plaukstas tiesu. Nu, ar to bija gana, lai sabojātu durvju atvēršanas mehānismu un .. „ viņš ar roku pameta uz galvenā tilpuma pusi” .. lai sadarītu to. „

“To var kā labot?”

“Protams, ka var. Baidos tikai, ka ne ar mūsu līdzekļiem. Durvis vēl kaut kā ciet dabūtu, lai gan es šaubos par hermētiskumu. Lietojamā kārtībā mēs tās nedabūsim, tas noteikti. Nu un izpumpēt visu to gāzi. „

“Tātad roverus mēs nevaram dabūt iekšā?”
„ Rādās, ka ne. „

“Nelāgi.. „ novilka Rodžers un sāka soļot pa telpu. “Nu, ko tur daudz,” viņš piepeši apstājās un atmeta ar roku. “Jāiet nodot ziņojums uz Jostu-kā rakstīts instrukcijā.. ak, jā, Heiven, Norr, man vajadzēs jūsu solārās reģistrācijas numurus. „

Heivens uzreiz neviļus nodūra galvu un acis viņam satumsa. Tas patiesībā varēja nozīmēt viņa karjerai beigas–labākajā gadījumā. Sliktākajā viņam nāksies atbildēt arī par zaudējumiem, nodarītajiem stacijai. Es viņu tobrīd pilnīgi neapskaudu - bija skaidri redzams, ka cilvēkam tas nebija pārsteigums, viņš to jau zināja , varu derēt, jau tad, tiklīdz atguvās no rovera trieciena pret durvīm. Mūsdienu pasaulē, kur naudai ir vienādības zīme ar eksistences jēdzienu tā bija katastrofa.. milzu katastrofa.. nešaubos, ka Heivens kaut uz brīdi vēlējās, lai būtu miris–kas gan viņu še gaidīja, tikai iznīcība un samocīta dzīves vilkšana. Un ne tikvien še, bet vispār šajā netīrajā, nepareizajā pasaulē–kas gan tagad dos darbu tādam kā viņš? Viņš bija kā nelaimīgs svētceļnieks, kas pazaudējies un zaudējis jebkādas cerības atrast Meku. Sajutos pavisam nelāgi, gandrīz vai kā būtu daļēji līdzvainīgs. Plastikāta kartītes bezpersoniski iegūla Rodžera rokās un viņš ar tikpat bezpersonisku sejas izteiksmi kā kartīte griezās, lai dotos uz vadības centru nodot ziņojumu.. šo mirkli es laikam nekad neaizmirsīšu; pār kauliem kaut kādās baisās priekšnojautās pārskrēja auksti šermuļi jau tad, kad Rodžers caur komutatoru izsauca Silviju. Nebija atbildes.

Visi nevilšus pagriezās pret Rodžeru ar jautājošiem skatieniem, jo viņš jau ceturto reizi neveiksmīgi izsauca Silviju. Valdīja totāls klusums un man atkal uznāca tā netīkamā sajūta, ka es būtu kādā ļaunā sapnī, kur viss tikai uz sliktu un tu nevari neko iesākt.

“Džoš, ņem skafandru, nāc līdzi!” Rodžers sacīja un izvairīdamies no skatieniem, pagrieza muguru, lai dotos. Džošs patiesi ne mirkli nekavējoties un tikpat klusējoši paņēma skafandru un pazuda slūžu kamerā.

“Sasodīts!”

“Tas ir Vecā Uzrauga pirksts – tā dēļ mums tagad galīgi neiet.. „ Amēlija nočukstēja daļēji it kā pie sevis, bet ar domu, lai visi dzirdētu.

El Harabs piepeši negribēja teikt ne vārda, tikai klusēdams sēdēja uz galda malas un kaut ko drūmi darīja. Citi arī brīdi neteica ne vārda, droši vien iekšienē spriezdami ko īsti teikt, kam piekrist, bet neuzdrošinādamies māņticīgās bailēs izpaust to, no kā visvairāk baidījās un par ko kaunējās. Vai mierināja sevi ar muļķīgiem, sen iemācītiem teikumiem, kas visu dzīvē nolika skaidrās robežās un nepieļāva neko neizprotamu un biedējošu..

“Muļķības, Amēlij,” ne skaļi noteica Heivens. “Mēs paši esam tie, kas visu salaiž grīstē. „ Un drūms kā oktobra lietus mākonis, nodurtu skatienu pazuda kādās durvīs. Man liekas, ka tās bija trešā urbju nodalījuma durvis–tur viņam absolūti nebija ko meklēt. Viņam galvenais bija aiziet, laikam vienalga kur.

Neviens neko neteica, līdz piepeši ieskanējās komutators Heimeram. “Sasodīts, atkal viņam vajag mani!” pie sevis nīgri nošņācās večuks un nedaudz nikni satvēra aparātu. “Jā, kas ir?” Bija interesanti vērot kā izmainās viņa sejas izteiksme–no sākuma tā bija nedaudz aizkaitināta, īgna, tad piepeši tajā iegūla apjukums un beigu beigās tā palika mierīgi nopietna. Nekad nebiju redzējis šīs divas sejas Heimeram. Viņš izslēdza aparātu, paķēra kaut kādu somu, uzmeta plecos vieglo skafandru un straujā solī devās uz slūžām.

“Heimer, kas, pie joda? Silvijai tiešām kaut kas?” pajautāja Airons, kas arī piepeši izmainījās, pazaudēja savu smaidu un kļuva visai satraukts.

Heimers no sākuma atmeta ar roku, sperdams divus platus soļus, trešajā saminstinājās, palēnināja gaitu, apstājās, pagriezās un tā pavisam nopietni noteica-” Liekas, ka Silvija ir pagalam. „

Kā jau teicu - es biju iestrēdzis ļaunā, bezgalīgā sapnī sarkanbrūnos toņos un neredzēju kā tikt no tā laukā.

Turpinājums sekos