“Spoguļu istaba”

Ārsts-psihiatrs Reimonds Moudijs, populārās grāmatas “Dzīve pēc dzīves”, kas veltīta dvēseļu pēcnāves esamībai, autors, vairāk nekā 10 gadus nodarbojās ar “spoguļa gaišredzības” fenomena izpēti. Moudiju ieinteresēja daudzie nostāsti pat mirušu cilvēku parādīšanos spoguļa attēlā. Izrādās, Senajā Grieķijā pat bijuši tā saucamie psihomanteumi, kur klienti konsultējās ar saviem mirušajiem radiniekiem, kuru rēgi “nāca” spogulī. Moudijs nolēma izveidot kaut ko līdzīgu seno grieķu iestādei. Vecu dzirnavu augšējā stāvā Alabamā profesors iekārtoja “spoguļu istabu”, kuras logi bija cieši aizvērti ar slēģiem. Pie sienas piestiprinātam spogulim pretim bija tādā leņķī novietots krēsls, lai apmeklētājs tajā neredzētu savu atspulgu. Spogulī bija redzams tikai melna samta aizkars, uz kura fona parādījās vīzijas.

Projektā piedalījās visdažādāko profesiju cilvēki – juristi, psihologi, mediķi, studenti. Doktors Moudijs lūdza brīvprātīgos noskaņoties kontaktam ar mirušu tuvu cilvēku. eksperimenta dalībnieki aplūkoja aizgājēju fotogrāfijas, pieskārās viņu mantām un atcerējās viņus. Vakarā brīvprātīgo aizveda uz “spoguļu istabu”, kuru apgaismoja tikai blāva spuldzīte. Cilvēks iesēdās krēslā, atslābinājās un atslēdza smadzenes no visa liekā. Pēc tam sāka cieši vērties spogulī. Blakus telpā dežurēja asistents, gatavs palīdzēt ārkārtas situācijās. Pēc eksperimenta beigām ar dalībnieku notika ilgstošas pārrunas, kuru laikā viņš pastāstīja par redzēto un dzirdēto.

Puse no brīvprātīgajiem teica, ka viņi bija redzējuši spogulī savus mirušos radiniekus un runājuši ar viņiem. Daži gan stāstīja, ka viņiem parādījušies pavisam citi, nevis “iecerētie” cilvēki, visbiežāk tie, ar kuriem eksperimenta dalībniekus saistīja kādas nepabeigtas, bet nozīmīgas attiecības.

Atpakaļ pagrieztais laiks?

Ar spoguļiem saistīta arī iespēja ceļot laikā. Pazīstamais astrofiziķis N.Kozircevs Pulkovas observatorijā veica daudzus eksperimentus, lai radītu ierīces, kas var pārvietot objektus pagātnē. Viņam izdevās fiksēt izmaiņas sekundes daļā, piemēram, izšķīdinot ūdenī dažādas vielas, ja telpu ekranēja (ierobežoja) ar spoguļu palīdzību.

Vispārējās Pataloģijas un cilvēka ekoloģijas institūta direktors V.Kaznacejevs veica virkni eksperimentu ar Kozireva spoguļiem. Brīvprātīgais uz dažām stundām tika ievietots kamerā ar nedaudz izliektu atstarojošu iekšējo metāla virsmu. Eksperimenta dalībnieki pēc tam stāstīja, ka viņu priekšā šajos spoguļos kā uz kino ekrāna atainojās pagātnes vai nākotnes ainas, kam biezi vien nebija sakara personīgi ar viņiem. Viņi detalizēti aprakstīja notikumus, kas izslēdz šaubas par vīziju autentiskumu.

Spoguļa “gaišredzība”

2010.gadā žurnālā “Jaournal of Personality an Social Psychology” parādījās ASV kongresa zinātniskā konsultanta profesora D.Bērna raksts, kurā viņš prezentēja savu pētījumu rezultātus. Zinātnieks pierādīja, ka ikviens spēj uztvert signālus no nākotnes.

Eksperimenta būtība bija šāda. Eksperimenta dalībnieka priekšā nolika divās daļās sadalītu datora monitoru, katra no tām bija aizklāta ar gaismu necaurlaidīgu aizkaru. Studentiem bija jāuzmin, kurā pusē atrodas attēls.

Bet tas bija ne tikai minējuma pārbaudījums. Attēls uz ekrāna parādījās ar nejaušo skaitļu ģeneratora palīdzību, bet nevis pirms tam, bet pēc studenta atbildes.

Izrādījās, ka attēls bija emocionāli neitrāls, pareizo un nepareizo atbilžu skaits bija attiecībā 50 pret 50, kā nosaka varbūtības teorija. Ja attēlam nebija emocionālas izteiksmes (piemēram, tas bija erotiska satura), pareizo atbilžu skaits dominēja. Jāatgādina, ka eksperimentā piedalījās cilvēki bez izteiktām ekstrasensu dotībām.

Vēl kāda detaļa: pareizās atbildes bija biežāk, ja telpā atradās spogulis!

Zīlēšana noslēpums

Kurš nezina seno zīlēšanas praksi ar spoguļiem? Parasti to dara meitenes Ziemassvētku laikā. Noliek vienu otram pretī divus spoguļus, starp tiem sveci, apsēžas pie viena no spoguļiem un sāk vērties tumšajā ejā. Daudzi pēc tam stāsta, ka redzējuši spogulī dažādus attēlus. Visbiežāk jau zīlē par savu iecerēto.

Zinātnieks-biologs V.Mezencevs “Brīnumu enciklopēdijā” viennozīmīgi apgalvo: visas “spoguļu zīlēšanas” nav nekas cits, kā halucinācijas.

“Kā parasti notiek zīlēšana?” – viņš raksta. – “Meitene sagaida vēlu vakara stundu, paliek viena tumšā istabā. Iededzina sveci un apsēžas pie galda. Cenšoties nekustēties, viņa ciešu skatās spogulī. Rit minūtes un viņa pamazām slīgst pussnaudā. Tad arī viņas “pus aizmiglotajā” apziņā parādās tik pat “pus aizmiglotas” garām slīdošas vīzijas-tēli. Nav nekādu iespēju pārbaudīt, kas tieši viņai rādījies”.

Citu dimensiju tēli

Lomonosova Maskavas valsts universitātes speciālisti izdarījuši nedaudz savādākus secinājumus. Ierīkojuši laboratorijā “spoguļu istabu” un tādējādi radījuši spoguļu zīlēšanas apstākļiem atbilstošus apstākļus, viņi ar zīmējumu monotopijas palīdzību. Monotopijas metode ir paņēmiens, kad uz gludas virsmas izdara nekārtīgus krāsu triepienus, bet pēc tam uzliek tīru papīra lapu, uz kuras paliek dīvaini sarežģīti traipi, kuros dažkārt iespējams uzminēt pazīstamus objektus.

Izrādījās, ka “spoguļu kabinetā” atpazīstamo precīzo cilvēku, dzīvnieku un priekšmetu skaits ir daudz lielāks nekā vidējais aritmētiskais! Dažos gadījumos uz papīra pat parādījās dalībnieku domas.

Šo faktu netieši apstiprina arī tā sauktais Kazimira efekts, ko atklāja jau 1948.gadā. Vācu fiziķis-teorētiķis Heinrihs Kazimirs, strādājot ar koloidāliem šķīdumiem, noskaidroja, ka starp diviem spoguļiem vai spoguļa-stīpas iekšienē (Kozireva spoguļi, kuri minēti iepriekš), izmainījās gravitācijas rādītājs, bet tas var izraisīt traucējumus telpā un laikā. Tas ir, atrodoties “spoguļu istabā”, iespējams saņemt informāciju no citām dimensijām!

Protams, ne viss šajā teorijā ir skaidrs. Piemēram, ja telpa un laiks tiek izkropļoti, kādas tam varētu būt sekas? Vīziju parādīšanās mehānisms spoguļos joprojām nav pilnībā izprasts. Iespējams, ka mūs gaida daudzi jauni atklājumi.