Tevi mēdz dēvēt par latviešu fantāzijas žanra literatūras celmlauzi. Kāpēc tieši fantastika un fantāzija ir tie žanri, kuros savulaik sāki un arī turpini rakstīt?

Ar to saistās ļoti konkrēts stāsts. Sešu gadu vecumā es gāju sagatavošanas klasē Rīgas Franču licejā un man bija mājas darbs rokraksta vingrināšanai – nodrukāta A4 formāta lapa, kur bija attēlots auns un viņam vajadzēja sazīmēt vilnu – savilkt cilpiņas. Jau sešu gadu vecumā man bija ļoti skaidrs viedoklis par mājasdarbiem un es pateicu vecākiem, ka es to nedarīšu. Ar kādām tiesībām man kāds liek kaut ko tādu darīt, ja man tas nekad dzīvē nenoderēs. Vecāki tomēr sekoja līdz tam, ko es daru vai nedaru, tāpēc mamma mani apsēdināja pie auna un teica, lai es zīmēju un apsolīja palasīt priekšā Tolkīna Gredzenu pavēlnieku. Tajā laikā grāmata bija pieejama tikai krievu valodā un lasot mamma uzreiz arī tulkoja. Varbūt pateicoties tam arī es pati esmu nonākusi līdz tulkošanai. Es tik ļoti aizrāvos ar Gredzenu pavēlnieku, ka ne tikai sazīmēju vilnu savam aunam, biju gatava to vilnu sazīmēt arī visu klasesbiedru auniem. Es nezinu cik reizes mēs Gredzenu pavēlnieku tādā veidā izlasījām, nelasot neko citu, bet arī tad, kad pārslēdzāmies uz citu literatūru, es sapratu, ka Gredzenu pavēlnieks ir tā lielā grāmata manā dzīvē un es to joprojām pārlasu. Tajā brīdī es sapratu, ka gribu rakstīt un tieši fantāzijas žanrā. Vēlos radīt pasaules, kaut ko nebijušu, kaut ko, ko mēs nekad dzīvē nepieredzētu, to, ko varam tikai iztēloties.

Kad Tu sāki savus pirmos literāros eksperimentus?

Ar „Gredzenu pavēlnieka” lasīšanu nepietika un man vajadzēja zināt, kas notiek tālāk, tāpēc es sāku rakstīt turpinājumu. Tāds sešgadīgs skuķis raksta turpinājumu Tolkīna, angļu valodas profesora darbam, paši varat iedomāties kas tur sanāca. Tie bija mani pirmie mēģinājumi. Pēc tam bija arī fanu stāsti Harijam Poteram un 11 gadu vecumā es sāku mēģināt veidot kaut ko pati savu. Tam arī bija grūdiens no ārienes – franču autores Flāvijas Bižoras grāmata Trīs maģiskie akmeņi. Autorei grāmatas izdošanas brīdī bija 13 gadi un viņas darbu jau tulkoja visā pasaulē, un tāpēc es iedomājos: man arī galvā rodas visādas idejas, sižeta pavērsieni un ar mani runā varoņi – ar ko es esmu sliktāka par Flāviju? Es arī varētu uzrakstīt grāmatu. Tajā brīdī es sāku veidot savus sižetus un varoņus, jo viens ir spēlēties pēc cita autora noteikumiem viņa smilšu kastē, bet pavisam kaut kas cits ir izveidot pašam savu, kur tu vari paspēlēt dievu. Pirmie darbi tā arī palika nepabeigti un man mājās stāv divas kastes ar iesāktām kladēm. Pirmais pabeigtais darbs ir publicēts un tā ir Pūķa dziesma. Manuskriptu, pat ne īsti pēc sava prāta, bet iesniedzu apgādā Zvaigzne ABC, un te nu ir rezultāts.    

Tavā literārajā pūrā ir jau četri izdoti romāni un triloģija trīs atsevišķās grāmatās. Pastāsti par pašas sarakstīto grāmatu plauktiņu!

Viss sākās tā – 15 gadu vecumā pie manis atnāca lielā ideja un es sāku rakstīt. Pūķa dziesma ir klasiskā fantāzija, saukta arī par tolkīnisko fantāziju, jo darbība notiek citā pasaulē, tur ir sava politika, ģeogrāfija un šī pasaule nekādā veidā nesaskaras ar mūsējo. Darba pamatā ir ceļojums cauri šai pasaulei un varoņiem ir konkrēti uzdevumi, kas jāveic. Grāmata iznāca pirms septiņiem gadiem un kopš tā laika to neesmu atvērusi. Man šķiet, rakstnieku likumu definējis Nīls Geimens – kad saņem grāmatu no tipogrāfijas, atver to vaļā, tad pirmais, ko tu ieraudzīsi, būs drukas kļūda. Manam draugam tā arī bija: viņš saņēma grāmatu no tipogrāfijas, atvēra un ieraudzīja, ka teikuma beigās trūkst viens vārds. Es savējās vaļā neveru, jo man ir bail, bet, no otras puses, varbūt tomēr jāpārlasa, ko es tur esmu sarakstījusi.

„Nepabeigtais skūpsts” – tā ir paranormālā romance, mīlas stāsts starp cilvēku un vampīru un, tam visam paralēli, revolūcija vampīru kopienā. Būtībā tā bija neplānota grāmata. Vienu vakaru es paņēmu kladi un pildspalvu un pirmais, kas man ienāca prātā bija vampīrs – rakstnieks ar identitātes un radošo krīzi, kurš jūtās slikti. Pūķa dziesma tapa divus gadus, bet Nepabeigto skūpstu uzrakstīju sešos mēnešos. Tajā laikā es jau sāku sevi pieradināt strādāt. Pēc tam es atkal iekāpu citā žanrā.

Laimes monitorings ir zinātniskā fantastika. Pirms sāku šo darbu, es visu laiku sev stāstīju, ka nekad mūžā nerakstīšu zinātnisko fantastiku, jo, lai to rakstītu, ir jāzina fizika, ķīmija un citas eksaktās zinātnes un skolas laikā es šajos priekšmetos peldēju starp sekmību un nesekmību, man gāja grūti. Ideja pieteicās sapnī un pārmaiņas pēc es šo sapni pat atcerējos. Par busiņu, par to, ka neviens nezina, kas to vada un kas notiek, par divām komandām, kas savā starpā sacenšas, lai tiktu busiņam pēc iespējas tuvāk... Es sapratu, ka man būs jāraksta un nav variantu. Tā šie sižeta aizmetņi apauga un kļuva par grāmatu.

Nākošā grāmata ir Naktstauriņš – atkal kaut kas neplānots un citā žanrā. Tajā laikā es rakstīju humoristisko fantāziju, bet Naktstauriņš ir šausmu trilleris. Mana dzīve tobrīd nostājās ar kājām gaisā. Humoristiskais darbs bija līdz pusei uzrakstīts, bet tobrīd vairs par jokiem negribējās domāt un pieteicās Naktstauriņa ideja, manā galvā sāka notikt visādas šausmas un es sapratu, ka iesāktais darbs ir uz laiku jānoliek malā. Jāuzraksta tas, kas šobrīd nāk un tad var atgriezties pie iesāktā un pabeigt. Darbā ir sērijveida slepkavas, nelegāli eksperimenti ar cilvēkiem un visādas trakas lietas. Es pati rakstot biju pārsteigta par to, kas man nāk ārā no zemapziņas.

Pagājušajā gadā iznākusī triloģija atkal ir kaut kas pavisam jauns. Tas ir stīmpanks (tvaikpanks), kas nozīmē 19. gadsimta estētiku, Viktorijas laikmetu, pārsvarā Anglijā, Londonā un tam visam klāt maģija un zinātniskā fantastika. Tvaikpanks – tā ir pasaule, kāda tā būtu kļuvusi, ja nebūtu izgudrots iekšdedzes dzinējs, nebūtu elektrības un viss darbotos ar tvaika dzinējiem un pulksteņmehānismiem. Stāsts ir par meiteni, Lielbritānijas arhimaga meitu, kura ir pārliecināta, ka viņas tēvs ir gājis bojā nevis dabiskā nāvē, bet ticis noslepkavots. Lai atklātu, kas īsti notika, viņa grib iestāties karaliskajā maģijas akadēmijā, runāt ar tēva kolēģiem, izpētīt viņa laboratoriju un uzzināt, kas notika pirms 12 gadiem. Problēma ar ko viņa uzreiz saskaras ir tā, ka maģiju var mācīties tikai vīrieši, bet viņa tiek galā ar šo problēmu, pārģērbjas par vīrieti un iestājas šajā akadēmijā. Tad, kad es sāku rakstīt, es gatavojos, ka tā būs viena grāmata, nevis trīs, bet sanāca citādāk. Man pašai rakstīšana bija aizraujošs piedzīvojums. Tālāk viss lasītāju rokās.     

Radot savas pasaules, Tev patīk izmēģināt dažādus fantāzijas un fantastikas žanrus. Vai Tu pieļauj iespēju, ka varētu sākt rakstīt strikti reālistiski?

Ja man būs pareizais sižets, īstie varoņi, es varētu uzrakstīt arī kaut ko reālu. Viena ideja man šobrīd ir, tepat par Latviju, bet es nevaru garantēt, ka tajā brīdī, kad es sākšu rakstīt, no skapja neizlīdīs rūķis vai debesīs, gājputnu vidū, nelidos pūķis. Neko nevaru apsolīt, jo parasti, ja man ir ideja par darbu bez nekādas maģijas, nenotiek tā kā esmu domājusi.

Kādas ir interesantākās un varbūt pārsteidzošākās atsauksmes, ko esi dzirdējusi par saviem darbiem?

Jānodala kritiķu atsauksmes un lasītāju atsauksmes. Jautājums ir cik nu literatūras kritiķi Latvijā pievērš uzmanību fantāzijas un fantastikas literatūrai, bet pārsvarā viņi ir bijuši pozitīvi noskaņoti. Vienīgais pārmetums bija Latvju Tekstos publicētajā D. Leinerta analīzē par tajā laikā izdotajiem latviešu zinātniskās fantastikas romāniem, kur būtībā mums visiem tika pārmests, ka neesam jaunie A. Azimovi. Mēs visi esam gados jauni autori un domāju, ka mēs vēl augsim, attīstīsimies un viss vēl priekšā. Ar lasītājiem ir tā, ka mani tiešām pārsteidz milzīgā atsaucība un vēstules ko saņemu internetā - gan e-pastā, gan sociālajos tīklos. Tas ir fantastiski lasīt, ka kādam esmu mīļākā autore, kādam Pūķa dziesma ir mīļākā grāmata, kāds ir izlēmis rakstīt zinātniski pētniecisko darbu par maniem darbiem. Man ir ļoti, ļoti lieliski un atsaucīgi lasītāji. Tāpēc arī uz jautājumu vai es negribu sākt rakstīt tikai angliski un publicēt savus darbus ārzemēs, atmetot latviešu valodu vispār, mana atbilde ir – nē. Man šeit ir lasītāju bāze un es tiešām esmu viņiem pateicīga un jūtos pagodināta, ka viņi ir tik lieliski.

Varbūt Tev nāk prātā kāds kuriozs atgadījums no savas rakstnieces pieredzes?

Tāds saistās ar grāmatu Naktstauriņš. To es rakstīju, kad Latvijas Universitātē mācījos Franču filoloģiju. 1. kursā mums bija telekoloborācijas lekcijas, tas nozīmēja, ka mēs virtuālajā vidē sadarbojāmies ar Grenobles universitātes studentiem. Teorētiski mums būtu kopīgi jāpilda dažādi uzdevumi, jāveido kontakti, ja kāds pēc tam gribētu braukt studēt apmaiņas programmā, bet praktiski Grenobles studentiem par mums nebija ne silts, ne auksts. Reizi nedēļā šo pusotru stundu katrs pavadīja kā nu mācēja – viens kopa „draugos” fermu, kāds spēlēja citas spēlītes vai pildīja mājas darbus. Es nolēmu papētīt informāciju, kas man būtu nepieciešama tālāk Naktstauriņa rakstīšanā. Man tur vajadzēja diezgan daudz no medicīnas, šo to no psiholoģijas un es nolēmu, ka varētu izmantot šo laiku un pagooglēt. Grāmatas galvenā varone bija nonākusi pilnīgā bezizejā, ieslodzīta garīgās aprūpes namā, kas patiesībā bija aizsegs iestādei, kas veica nelegālus eksperimentus ar cilvēkiem. Viņai nebija nekādas izejas iespējas no visām problēmām, bet viņai bija žilete. Biju nolēmusi, ka viņa nevis mēģinās pārgriezt vēnas, bet pārgriezt sev rīkli. Es par to iepriekš nebiju domājusi un nezināju kā to var izdarīt, kā ir jāgriež, bet, ja es kaut ko nezinu, es pajautāju. Šajā gadījumā google meklētājā ierakstīju jautājumu: kā sev pārgriezt rīkli? Tajā brīdī pienāca pasniedzēja, kura gribēja noskaidrot kādu prezentāciju es grenobliešiem taisīšu – varbūt par Latvijas arhitektūru vai dabas rezervātiem. Viņa paskatījās datora ekrānā un tur man stāv jautājums: kā sev pārgriezt rīkli? Viņa paskatījās uz mani, pat neko nejautāja, tikai redzēju kā viņai ieplešas acis. Domāju, ka varētu sākt skaidrot – esmu rakstniece un tas ir tikai akadēmisks pētījums, negribu darīt pāri ne sev, ne citiem, bet tā vietā es paskatījos uz viņu un pasmaidīju.

Droši vien tas viņu uzreiz nomierināja... J    

Efekts bija un es biju gatava, ka man būs pārrunas vismaz ar katedras vadītāju, bet varbūt katedras vadītāja jau zināja, ka rakstu un pasniedzēji bija tikuši galā paši savā starpā.

Tāpat bija arī ar maniem studiju biedriem, kad viņi man jautāja ko es rakstu, mana atbilde bija – par sērijveida slepkavām un eksperimentiem ar cilvēkiem. Viņiem bija lielas acis un atskanēja: „Beidz, Laura! Tu taču tāda neesi!” Tajā brīdī man bija jāpaskaidro, ka tas, ka mani varoņi ar kaut ko tādu saskaras, nenozīmē, ka arī es vakaros skraidu ar cirvīti pa rajonu un apdraudu savus līdzpilsoņus, jo tā patiešām nav, es esmu ļoti miermīlīgs cilvēks.

Tu esi ne tikai rakstniece, bet arī tulkotāja un redaktore. Kurš no šiem darbiem tev šķiet visgrūtākais?

Kā uz to skatās – it kā visgrūtāk vajadzētu būt rakstīt pašai, jo es radu kaut ko jaunu. Tulkojot un rediģējot man vienā vai citā veidā vienkārši ar rakstīto jātiek galā, bet vispār rakstīšanu es nesauktu par darbu. Ne tikai tāpēc, ka ar rakstīšanu neviens sevišķi labi nepelna un tas būtībā ir vaļasprieks, bet tiešām, kad es vakarā piesēžos pie klades, tas ir brīdis, kad es atpūšos, relaksējos. Manis pat būtībā nav. Ir tikai varoņi, sižets, ir tā pasaule, par kuru es rakstu. Ar tulkošanu tādā ziņā ir grūtāk, jo, lai gan man ļoti patīk darboties ar valodu, man ļoti patīk tas brīdis, kad es piemeklēju pareizos vārdus, skatos kāda teikuma konstrukcija labāk derētu – būtībā tā ir tāda čubināšanās un arī radošs darbs, bet tulkotajos darbos man viss jau ir iedots gatavs. No vienas puses – jā, tā ir vieglāk, jo man nekas nav jāizdomā pašai, bet, no otras puses, ir grūtāk, jo gadās, ka ārzemju redaktoram ir kaut kas paslīdējis garām un tur es neko nedrīkstu labot. Tāpēc man reizēm ir pagrūti savaldīt nagus un šad tad es neesmu apmierināta ar kādu sižeta pavērsienu. Arī rediģēšanas darbā ir jānodala, vai es rediģēju tulkojumu vai oriģināldarbu. Ar tulkojumu es skatos vai ir pareizi iztulkota jēga, kaut kas nav izlaists, lieku komatus, laboju drukas kļūdas un man šis darbs ļoti patīk. Ar oriģināldarbiem ir drusku grūtāk, tāpēc, ka tur es jaucos iekšā arī sižetā. Tas ir visgrūtākais, jo būtībā man nagi trīc tajos brīžos un es šausmīgi baidos kaut ko sačakarēt cita autora grāmatā. Tajā pašā laikā būt redaktoram ir interesants darbs, tas ir izaicinājums, kas man ļoti patīk. Es zinu, ka es iemācos kaut ko jaunu, palīdzu autoram izaugt un augu arī pati.

Kā Tu vērtē šā brīža situāciju latviešu literatūrā kopumā?

Man ir ļoti liels prieks par to kāda šobrīd aina valda latviešu literatūrā. Eksistē ne tikai tā saucamā elitārā, augsto plauktu literatūra, bet mums rodas arī sava fantāzija, zinātniskā fantastika, žanru literatūra, tāpēc lasītājam ir daudz vieglāk izvēlēties. Ja viņš grib lasīt fantāziju, viņam nav jālasa tikai tulkotā literatūra vai oriģināldarbi svešvalodās, viņš var paņemt arī mūsu pašu autordarbus, lasīt un salīdzināt. Arvien vairāk ir arī gados jaunu autoru, viņi izkopj savu rakstītprasmi jau no agra vecuma, tāpēc viņiem ir lielākas iespējas dižus darbus veikt. Es ļoti priecājos, ka ir šī dažādība un lasītājam ir izvēles iespējas un nākotnē tas tikai vērsīsies plašumā un turpināsies.

Ja būtu tāda baisa vieta kā Bezgrāmatu valstība un Tev rīt būtu turp jādodas, līdz varētu paņemt tikai vienu vienīgu grāmatu. Kas būtu šī grāmata, ko Tu izvēlētos?

Uz šo jautājumu man ir ļoti viegli atbildēt. Tā ir Tolkīna Gredzenu pavēlnieks. Mēs pazīstam šo grāmatu kā triloģiju, bet patiesībā tas ir viens darbs, tikai sadalīts trīs grāmatās, lai būtu vieglāk izdot, tāpēc es varētu ņemt to. Ar viņu viss sākās, viss turpinās un, es pieļauju, ka arī noslēgsies. Tā bija mana pirmā apzinātā tikšanās ar literatūru, ar fantāzijas žanru, grāmata, kurā es absolūti iemīlējos jau no paša sākuma un joprojām reizi gadā man vajag to pārlasīt.