Tesla un Hollerits kopā strādāja pie projekta "Wordencliff". Turklāt Hollerits nemaz nebija fiziķis, kā viņa kompanjons. Viņš vēsturē ir iegājis, kā elektriskās tabulējošās sistēmas radītājs. Tieši viņam mēs esam pateicīgi par ESM perfokartu un iekārtu darbam ar tām izgudrošanu. 1896. gadā Hollerits nodibināja kompāniju "Tabulating Machine Company", kas vēlāk tika pārveidota par IBM. Viņš arī izdomāja šīs kompānijas pirmo devīzi - "Cilvēkiem ir jādomā, mašīnām ir jāstrādā".

Pēc savas dabas Hermanis Hollerits bija avantūrists un viņu ieinteresēja Nikolas Teslas ideja par ceļojumiem laikā. Tā radās "Wordencliff". Hollerits nevis vienkārši piedalījās projektā, bet arī investēja tajā naudu. Viņš sapņoja par pasaules uzlabošanu un negribēja ne ar vienu dalīt slavu. Taču bez Teslas, kuram bija vajadzīgās zināšanas, viņš nevarēja iztikt. Beigās viņi uzbūvēja iekārtu, kas spēja ģenerēt... melnos caurumus! Pēdējie kalpotu par portāliem uz pagātni. Par ceļojumiem nākotnē pagaidām runa nebija. Mašīnu Hollerits nosauca par "Laika perforatoru".

Darbs pie iekārtas tika pabeigts 1903. gadā. Nolēma, ka pirmais pagātnē dosies Hermanis. Tas notika 1903. gada 17. decembrī. Hollerits pabija mezozoja ērā un atgriezās. Viss ceļojums ilga četras stundas.

Nākamajā reizē tika nolemts Holleritu pārvietot uz 1895. gada aprīli. Tagad pētnieku priekšā bija jau konkrēts uzdevums - novērst prezidenta Linkolna nāvi no slepkavas rokas. Lai iegūtu ceļojumam nepieciešamo enerģiju, kompanjoni nelegāli pieslēdzās kaimiņu ciemata elektropārvada līnijai. Ciematā pazuda elektrība, bet Hermanis nokļuva Forda teātrī, kur tajā brīdī ieradās Linkolns, lai paskatītos lugu "Mans amerikāņu brālēns". Atgriezies Hollerits ar sajūsmu stāstīja, kā metis slepkavam Fžonam Būtam ar viskija pudeli un pārsitis viņam galvaskausu. Taču nākamajā dienā, kad Hollerits un Tesla ieradās bibliotēkā, lai iepazītos ar Linkolna biogrāfiju, izrādījās, ka viss palicis bez izmaiņām. Prezidenta nāves diena bija 1865. gada 15. aprīlis, kā slepkava tika atzīts aktieris Džons Būts.

Nākošo trīs gadu laikā draugi veica vēl vairākus eksperimentus, taču rezultāts vienmēr palika tāds pats. Beigās Tesla sāka turēt aizdomās Holleritu, ka viņš vienkārši melo: tikai izdomā savus stāstus par ceļojumiem pagātnē?

Hollerits pie projekta vairāk neatgriezās. Tesla tomēr vēl 15 gadus veica teorētiskus aprēķinus. Lūk, pie kādiem secinājumiem viņš nonāca: ja mēģina mainīt pagātni, realitāte dalās. taču ar laiku abas sadalītās "nākamības" tiecas uz identiskumu, savā starpā "sinhronizējoties". Tā, piemēram, paralēlajā realitātē, kas tika radīta ar Hollerita iejaukšanos, Linkolns izrādes laikā izdzēra pārāk daudz viskija un, nākot laukā no teātra ložas, paklupa un lauza kaklu. Lai noslēptu tik necienīgu nāvi, mirušajam prezidentam cauršāva galvu, bet slepkavību uzgrūda tam pašam Būtam.

Tā vai citādi, projekts "Wordencliff" tika uzskatīts par neizdevušos. Gandrīz visa dokumentācija par šo projektu sadega Teslas laboratorijas ugunsgrēkā (visdrīzāk, speciāli).

Portāls uz Marsu.

Pēc kāda Maikla Relfija vārdiem, kurš kādu laiku ir strādājis CIP un. piedalījies eksperimentos, kas saistīti ar hronālajiem ceļojumiem, viņu esot vairākus gadus pēc kārtas teleportējuši uz Marsu, izmantojot portālu, kas radīts pēc Teslas materiāliem. Turp tikuši sūtīti arī citi cilvēki. Visstingrākās slepenības apstākļos viņi uz Sarkanās planētas ir uzbūvējuši koloniju. Tiem, kuri izstājās no projekta, izdzēsa atmiņu, taču Relfijs kaut kādā veidā, brīnumainā kārtā, spēja visu atcerēties...

Vēl viens „aculiecinieks”, doktors Basjago stāsta, ka slepenajā projektā „Teleportācija uz Marsu” dalību ņēma pat skolnieki, gan tikai tie, kuriem bija augstas spējas zinātnēs. ASV valdība uzskatīja, ka Marsa kolonizācija dos valstij pārsvaru pār citām valstīm.

Dīvainās pazušanas.

Nesen Dēvids Paulidess, kurš līdz 2009. gadam dienēja Sanhosē policijas iecirknī, pievērsa uzmanību dīvainai likumsakarībai, kas saistīta ar cilvēku pazušanu Ziemeļamerikā. Analizējot vairāk nekā divus tūkstošus gadījumus, viņš noskaidroja, ka pamatā cilvēki pazūd noteiktās vietās, visbiežāk pie ūdenskrātuvēm un parkos. Ja cilvēkus atrada dzīvus, tad viņiem novēroja atmiņas zudumu. Ja atrada mirušo ķermeņus, tad nāves iemeslu bija grūti noteikt. Turklāt nereti cilvēki vai līķi izrādījās grūti pieejamās vietās vai viņus atrada teritorijās, kas pirms tam bija rūpīgi pārmeklētas. Tā kādreiz maza zēna līķi atrada nokrituša koka stumbrā, kas aizšķērsoja taku, ko pirms tam daudzas reizes bija pārmeklējuši.

Atrastajiem cilvēkiem bieži nebija apģērba vai apavu. Suņi kā likums nespēja atrast pazudušo pēdas. Dažos gadījumos pēdu dzinēji uzvedās dīvaini: staigāja apkārt varbūtējai cilvēka pazušanas vietai apļiem vien, bet pēc tam vienkārši apsēdās uz zemes.

Dažos gadījumos cilvēks pazuda un pēc ļoti neilga laika parādījās pavisam citā vietā, ievērojamā attālumā no pirmās.

Tā 1952. gada 10. aprīlī no savas mājas pagalma Riterā pazuda divus gadus vecais Keits Pārkinss. Pēdējo reizi viņu redzēja, kad viņš ieskrēja šķūnī. Pēc 19 stundām bērnu atrada 24 kilometru attālumā no mājām, guļot ar seju uz zemes – uz ledus klāta dīķa virsmas. Par laimi, mazulis bija dzīvs.

1957. gada 13. jūlijā Sjeranevadas kalnu tuvumā pazuda Keita Pārkinsa vienaudzis Dēvids Allens Skots. Viņa tēvs tikai uz pāris minūtēm atgāja no autofurgona, bet kad atgriezās – bērna vairs nebija. Dēvidu atrada tikai pēc trīs dienām uz kāda no kalna virsotnēm. Pats viņā tajā uzkāpt, protams, nekādi nevarētu.

Vīrieši ūdenī.

Tajos gadījumos, kad cilvēkus atrada mirušus, tie visbiežāk gulēja ūdenī. Tā 24 gadus vecais students Dželanijs Brisons vēlu vakarā, 2009. gada 17. aprīlī izgāja no savu draugu mājas. Pēc dažām dienām viņa līķi atrada dīķī golfa laukumā, Anokas pilsētā, Minesotā. Vienā no apkārtējiem pagalmiem atrada viņa cepuri, citā – kurpes. Kaut arī laukums lietus dēļ bija dubļains, Brisona zeķes bija pilnīgi tīras. Medicīniskā ekspertīza parādīja, ka nāve neiestājās no noslīkšanas. Šajā rajonā bija bijuši arī citi līdzīgi gadījumi.

Savā grāmatā „Bez vēsts pazudušie: dīvainās sakritības” Paulidess apskata jaunu vīriešu pazušanas fenomenu, kuri kā likums pazuda pilsētas rajonos pie ūdens. Visvairāk tādu incidentu notika Minesotas un Viskonsinas štatos. Viss notika pēc viena scenārija: puisis iedzēra bārā ar draugiem, neviens neatcerējās, kā viņš aizgāja no bāra, bet pēc vairākām dienām pazudušo atrada ūdenī mirušu. Turklāt ekspertīze rādīja, ka ķermenis ūdenī ir pabijis tikai dienu vai divām, tajā pašā laikā no pazušanas brīža bija pagājis daudz lielāks laiks.

Paulidess interesējās arī par „Mančesteras kanāla nāvju” lietu, ko plaši apgaismoja britu MIL. Pēdējos gados Mančesteras kanālā tika atrasti vairāki desmiti miroņu, galvenokārt, vīrieši. Oficiālā versija bija tāda, ka visi šie cilvēki bija gājuši bojā no sērijveida slepkavu rokas., kurš it kā esot iegrūdis savus upurus ūdenī. Izdomātajam maniakam pat iedeva iesauku – Nometējs.

Taču Paulidess bija skeptiķis, apskatot par šo hipotēzi. Kanāls bija pārāk sekls, lai spēcīgi, veseli cilvēki tā vienkārši tajā slīktu, viņš raksta.

-Protams, daudziem gadījumiem viegli atrast racionālu izskaidrojumu, taču, kad runa ir par simtiem vienādu incidentu, perspektīva mainās, - pētnieks uzskata.

Ja nu visi šie cilvēki ir kļuvuši par tiešiem vai netiešiem dalībniekiem eksperimentā ar portālu atvēršanu laiktelpā? Tas varētu izskaidrot šīs „dīvainības”.

[Beigās „dīvaino” atrasto upuru karte.]