Sieviešu kliedziens

Savā grāmatā “Sihotealinas kalnos” pazīstams rakstnieks un ceļotājs V.K.Aesenjevs rakstīja par tiksanos ar spārnotu radījumu 1908.gada jūlijā upes Gobilli rajonā. Tajā dienā pēc lietus jūtami kļuva vēsāks un sāka biezēt migla. Arsenjevs gāja pa taku upes krastā, kad pamanīja milzu pēdas nospiedum, kurš vienlaicīgi bija līdzīgs lāča un cilvēka pēdai. Pēkšņi viņa suns Alpa sāka brīdinoši rūkt un viņam sacēlās spalva. Un tajā pat mirklī kļuva dzirdama luztošu krūmu skaņa, it kā kāds zvērs glābtos bēgot. Taču neaizskrēja, bet apstājās netālu ko gaidot. Tas ilga dažas minūtes. Kā tikai Arsenjevs sataisījās aiziet un spēra soli, nezināmais radījums aizskrēja dažus metrus un no jauna sastinga. Rakstnieks neveiksmīgi skatījās brikšņos, taču tie bija tik biezi, ka aiz tiem pat koki nebija redzami. Tad viņš paņēma akmeni un aizmeta to tajā virzienā, kurā atradās zvērs. Un te notika negaidītais. Sadzirdējās spārnu skaņas, no miglas parādījās milzīga tumša figūra un aizlidoja upes virzienā, pakāpeniski pazūdot miglā. Suns, drebošs ar visu ķermeni, spiedās pie saimnieka kājām. Iestājušajā klusumā Arsenjevs sadzirdēja dīvainus kliedzienus, līdzīgus sieviešu vai pūces kliedzienam.

Vīrietis nolēma iet uz bivaku, kur viņu jau gaidīja udegieši, kuri bija atgriezušies no medībām. Kad pēc vakariņām viņš izstāstīja vietējiem iedzīvotājiem par to, ko redzēja taigā, tas nevienu neizbrīnija. Izrādās, udegiešiem bija zināms, ka tajās vietās dzīvo cilvēks ar spārniem. Mednieki ne reizi vien atrada viņa pēdas, kuras pēkšņi uzradās uz takas, bet pēc tam asi pazuda. It kā kāds nolaidās un pēc kāda laika atkal uzlidoja. Izsekot spārnoto cilvēku viņi baidījās – pārāk briesmīgs bija viņa kliedziens.

Vietējo mednieku V.G.Jermaku nakšņošanas laikā taigā reiz pamodināja tas pats kliedziens. Tas sākās ar briesmīgu gaudošanu, pārgāja “histēriskas sievietes” kliedzienos un noslēdzās ar žēlabainu elsošanu. Skaņa radās no pārejas puses, kura atradās puskilometra attālumā no mednieka, bet pēc tam sāka tuvoties. Bailes nezinošie suņi, kuri bija pieraduši pie taigas iemītniekiem, drebēja visā ķermenī un spiedās pie cilvēka kājām. Taču kliedziens kaut kā pēkšņi pārtrūka netālu no viņa apmetnes. No rīta mednieks ar suņiem mēģināja atrast nezināmā zvēra pēdas, taču neveiksmīgi.

Vēl viena tikšanās ar spārnoto cilvēku notika Primorjes dienvidos 1944.gadā. Karavīru grupa 6 cilvēku sastāvā atgriezās no ciemata ar produktiem. Bija jau gandrīz satumsis, kad viņi ieraudzīja, kā no debesīm nolaižas spīdoša bumba. Tikko objekts pieskārās zemei  atskanēja asinis stindzinoši sievietes kliedzieni. Pametot gan vezumu, gan produktus karavīri metās bēgt. Nokļūstot daļā viņi kaut ko neskaidri stāstīja par lidojošu cilvēku. Kas ar viņiem notika pēc tam, nav zināms.

Pagājušā gadsimta 70-jos gados Averjanovs, medījot ar suni Palmu taigā, izdzirdēja sievietes kliedzienu, kurš pakāpeniski tuvojās. Medniekam likās, ka nezināmā sieviete izkliedz viņa vārdu. Šausmās Averjanovs metās bēgt, taču paklupa un nokrita. Zemē gulošajam cilvēkam uzbruka briesmīgs radījums ar tumšiem membrānas spārniem. Taču pats briesmīgākais, ka monstram bija visumā cilvēciskas kājas, klātas ar vilnu, tikai ceļi bija kaili. No uzbrucēja nāca pretīga smaka. Redzams, radījums mēģināja sagrābt mednieku, taču, kad viņš nokrita, netrāpīja. Averjanovs atgriezās mājās pavisam sirms, bet viņa suns atgriezās tikai pēc trim dienām.

Tuvās tikšanās

Cilvēks, kuram viņa monogrāfijas atnesa pasaules atpazīstamību, Tālo Austrumu pētnieks, biologs, entomologs Aleksejs Ivanovičs Kurencovs stāstīja, kā reiz, pēc pārgājiena taigā, viņš aizmiga pie ugunskura. Caur miegu viņš sajuta kāda ļoti uzmanīgu skatienu. Pamostoties, paskatījās apkārt, taču nevienu neieraudzīja. No jauna aizmigt Kurencovam traucēja nenoteikta baiļu sajūta. Un pēkšņi viņš ieraudzīja, kā no tumsas viņa  virzienā planē milzīgs putns. Kad radījums pietuvojās tik daudz, ka viņu varēja apskatīt ugunskura gaismā, zinātnieks ar šausmām saprata, ka viņa priekšā ir nevis putns, bet cilvēks, kuram roku vietā spārni, kā sikspārņiem.

XX gadsimta 90-jos gados šajās pat vietās daži mednieki redzēja cilvēcisku figuru apmēram pusotra metra augumā, ar milzīgām sarkanām acīm un rokām, kuras līdzīgas spārniem. Spārnotais cilvēks viņu acupriekšā uzlidoja un pazuda aiz kokiem. Izšaut mednieki nemēģināja.

Vēl viena liecība datēta ar 1997.gadu. sieviete, kura bija atbraukusi uz Anisimovas ciemu Primorjes rajonā pie radiniekiem, ieraudzīja ciema malā milzīgu putnu. Taču, ieskatījusies, sastnga no šausmām. “Putnam” bija divas cilvēka kājas un seja, kurā redzējās lielas acis un mute. Spārnotais radījums nenodarīja sievietei ļaunu, bet tikai kārtīgi nobiedēja.

2002.gadā netālu no Komsomoļskas-pie-Amūras dega taiga. Lai apturētu ugunsgrēku, turp tika nosūtīti militāristi. Viņi visi redzēja, kā no degošā meža izlidoja milzīgs radījums. Kārtīgi to apskatīt neizdevās, taču spārnu izmēri noteica – apmēram 6 metri.

1996.gadā avīzē “Anomālija” tika publicēts ufologa Pola Stounhila, krievu izcelsmes amerikāņa, raksts. Tajā viņš stāsta sava tēva Borisa, kurš jaunība dienēja Tālajos Austrumos, stāstu. Reiz karavīri, velkot sakaru līniju caur taigu, atrada stipri savainotu ķīnieti. Tas stādījās priekšā kā mednieks un pastāstīja, ka taigā sastapis zelta meklētājus, kuri viņu savainoja un atņēma ieroci. Taču nepamanīja maziņu revolveri. Pēc tam neveiksmīgajam medniekam uzbruka vilki, un viņš nošāva trijus. Tomēr karavīriem likās dīvaini, ka tagas mednieks ļāvis sevi sastapt nesagatavotu. Pie kam revolveris bija no citas “pasakas”. Komandieris nolēma, ka ķīnietis – spiegs. Kad karavīri pacienāja ķīnieti par paštecināto, tas pateica patiesību, pie kam tīrā krievu valodā. Lieta tajā, ka viņu izsekoja liels spārnots radījums, kurš kliedzis kā “sieviete no sāpēm”. Taču nekad nav pietuvojies viņam. Par cik ķīnieša briesmīgie stāsti sēja paniku karavīru vidū, komandieris atņēma ievainotajam revolveri un pavēlēja karavīriem turpināt kustību. Tas ir, atstāja neapbruņotu cilvēku vilku apēšanai. Vēl ilgi karavīri dzirdēja dīvainu, līdzīgu sieviešu kliedzienam, kurš nāca no tās puses, kur pameta ievainoto. Atgriežoties, komandieris iesniedza ziņojumu par notikušo, ta liktenis nav zināms.

Pēc neparbaudītām liecībām, vienam tūristam no Vladivostokas paveicās nofotografēt spārnoto cilvēku. Viņš pārdeva negatīvu Dienvidkorejas biznesmenim, un fotogrāfijas eksponējas privātā ufoloģijas muzejā Seulā.

Versijas

Protams, tie nav vizi zināmie tikšanās ar spārnoto cilvēku gadījumi. Taču līdz šim laikam neviens nevar precīzi pateikt, kas viņi ir. Kādi no pētniekiem uzskata, ka tie ir kriptīdi, kuri dzīvo uz Zemes daudzus gadsimtus. Daži pieņem viņus par citu civilizāciju pārstāvjiem. Ir viedoklis, ka spārnotie cilvēki – zinātnisko ģenētisko eksperimentu rezultāts. Bet baznīcas pārstāvji ir pārliecināti, ka tie ir dēmoni, kuri paredz pasaules galu.

Pilnīgi iespējams, ka patiesība slēpjas kur citur. Taču atgaiņāties no faktiem vai nosaukt visas šīs liecības par murgiem neizdodas. Jo aculiecinieku vidū ir autoratitīvi un cienījami cilvēki.