Dievīgais reptilis

Neskatoties uz pūķa popularitāti, to izcelsmes vēsture ir noslēpumaina.

Toties zināms, ka šie reptiļi eksistēja vēl pirms dievu dzimšanas un piedalījās pasaules radīšanā.

Tā, Mezopotāmijas mīti vēsta par dievieti – pūķi Tiamatu, kura radījusi pirmos dievus. Tieši no viņas miesas tika radīta zeme un debesis. Indijā uzskatīja, ka pasaule balstās uz bezgalīgo pūķi – Seše, augstākā dieva Višnu uzticamo draugu. “Savu ķepu” Visuma radīšanā pielicis arī amerikāņu spārnotais pūķis Ketcalkoatls, turklāt tas kādu laiku lidinājās debesīs aizvietojot ar sevi sauli.

Skandināvijas sāgas vēsts par gigantisko pūķi Jormungandu, dieva Loki dēlu, kurš mita jūrā, kas ieskāva zemi. Pūķa ķermenis ir tik garš, ka apjož visu pasauli. No pūķa kustībām jūrā izceļas vētras, bet cilvēkiem par laimi, lielāko daļu tas guļ, mutē iespiedis savu astes galu. Leģenda vēsta, ka Jormungandu pametīs jūras dzelmi, lai cīnītos ar dievu Toru, un šī kauja kļūs par Visuma haosu.

Tomēr par visļaunāko senatnes pūķi var nosaukt pūķi Apopu – mūžīgo saules dieva Ra sāncensi. Dzimis no medību dievietes Neitas pļaukas, Apops valdīja Nīlas pazemes ūdeņus un katru nakti tur sargāja gaismas valdnieku, lai ar to cīnītos. Jāteic, ka gandrīz katra cīņa Apopam beidzās skumji, bet, būdams sacirsts gabalos, tas atdzima no jauna, lai atkal cīnītos ar saules dievu.

Kristietības laikmetā pūķus uzskatīja par sātana kalpiem, jo ne velti cilvēku dzimtas ienaidnieks Ievai parādījās pūķa veidolā, vēloties pirmo sievieti pavedināt uz grēkā krišanu. Vēlāk pūķi kļūst par daudzu garīdznieku pretiniekiem, kuri tos uzveica ar dažādiem paņēmieniem. Erceņģelis Mihails un Svētais Georgijs pūķus iznīcināja izmantojot ieročus. Svētā Hilda briesmoni uzveica aptinot viņa kaklu ar savu epitrahilu, priestera tērpa elementu, bet svētā Marta to savaldīja ar maigu dziesmu un Dieva vārdiem. Jāteic, ka viduslaikos pūķus attēloja uz gravīrām tikai ar mezglā sasietām astēm – tas nozīmēja viņu sakāvi Kristus un tā sekotāju priekšā.

Austrumi un Rietumi

Eiropā cilvēki pret pūķiem izturējās citādi, nekā Āzijas valstīs. Ja Rietumos šos uguni apļaujošos radījumus uzskatīja par ļaunuma iemiesojumu, tad Austrumos pūķus godināja, jo ne velti tie tika iecelti par piektā gada aizgādņiem ķīniešu zodiaka zīmēs. Turklāt ar pūķiem identificēja arī valdniekus.

Ķīnā un Japānā pūķi bija labklājības simbols, dāsnas ražas aizgādņi. Austrumu teiksmas vēsta par to, ka ziemā pūķi nolaižas zem zemes, lai pārlaistu auksto gadalaiku, bet pavasarī paceļas debesīs un izsauc pirmo lietu, kas bagātīgi aprasina sējumus. Lai pielabinātu pūķus, Ķīnā gada otrajā mēnesī tiek rīkoti speciāli svētki ar uguņošanu. Šāda tradīcija pastāv arī šodien.

Rietumu pūķi dzīvoja dziļās alās, no kurienes laiku pa laikam veica uzlidojumus tuvākajām apmetnēm, lai paretinātu ganāmpulkus vai nolaupītu kādu skaistuli. Nav izslēgts, ka tieši tādēļ ikviens bruņinieks par savu pienākumu uzskatīja nogalināt kaut vienu pūķi. Un, ja var ticēt piezīmēm, tad tieši varonīgie karotāji iznīcināja visu eiropiešu pūķu populāciju.

Zelta un skaistuļu cienītāji

Praktiski visās leģendās un mītos pūķi pieminēti kā sieviešu cienītāji. Nelaimīgās gūsteknes tika ieslodzītas reptiļu alās un pazemes pilīs. Pētnieki uzskata, ka šīs leģendas radušās tajos laikos, kad cilvēki, lūdzot dievus un dāsnas ražas, upurēja nevainīgās jaunavas, tādā veidā nopērkot auglīgās zemes.

Tomēr pastāv dažas versijas par to, kādēļ meitenes pūķiem bija tik ļoti nepieciešamas. Saskaņā ar vienu no tām, no pūķu olām izšķīlās tikai tēviņi, un mātīšu dzimtas turpināšanai vienkārši nebija. Tādēļ arī pūķiem nācās “laulāties” ar sievietēm, kuras pēc pirmās kāzu nakts pārvērtās par pūķu mātītēm un uzņēmās rūpes par pēcnācējiem.

Saskaņā ar otru versiju, meitenes reptiļiem bija nepieciešamas tikai kā izsmalcinātas delikateses, jo jaunavu asinis pūķiem dāvāja mūžīgo jaunību un neticamu spēku.

Pūķi zināmi arī kā bagātību sargātāji. Daudzi no tiem savus midzeņus ierīkoja lieliskā zelta un dārgakmeņu ložā, nežēlīgi apzogot gnomus un labos elfus. Tam par piemēru kalpo pūķis Smaugs, slavenā Džona Tolkina “Hobita” varonis. Izrādās, arī tam ir savs izskaidrojums. Vēl viduslaikos šo mistisko dzīvnieku pētnieki apgalvoja, ka zelta guļamvieta pūķim vienkārši ir nepieciešama, jo aukstais metāls atvēsina tā iekšējo uguni, tādā veidā ugunspūķim dodot iespēju mierīgi izgulēties. Turklāt dzeltenā metāla kalni pūķiem kalpoja par savdabīgu inkubatoru, kur tas dēja savas olas, lai zelts ar neredzamu spēku apgādātu spārnoto reptiļu pēcnācējus.

Burvju spēks

Bez izņēmuma visas tautas pūķus godāja arī to maģisko īpašību dēļ. Āzijas valstīs uzskatīja, ka par spārnoto reptiļu noslēpumaino spēku kalpo kāds artefakts – Zibens Pērle, kura glabājas katra pūķa ķermenī. Eiropā cilvēki ticēja, ka varenie pūķi paši par sevi bija spēcīgi magi. Uzskatīja, ka pūķa asinis, kuras pievienoja vīnam, palīdzēja cilvēkam apgūt putnu un zvēru valodu, zvīņas vai bruņas ievietotas vairogā, kļūs par necauršaujamām bruņām kaujā, un, ja kareivis apēdīs beigta pūķa sirdi, iegūs milzīgu vīrišķo spēku, kas to nepametīs līdz sirmam vecumam. Nav izslēgts, ka tieši šī leģenda pūķus padarīja par vēlamu medījumu visiem eiropiešu bruņiniekiem.

Tomēr pārējos pūķus godāja senie ķelti. Ķeltu leģenda vēsta, ka pūķi ir mūžīgās gudrības sargātāji, kuri sargāja debesu un pazemes pasaules vārtus, tādā veidā it kā samierinot gaismas un tumsas spēkus. Par uzticīgo kalpošanu Zemes spēki pūķus apveltīja ar gudrību un gaišredzības talantu, atklājot tiem visus šīs pasaules noslēpumus.

Ķeltu priesteri druīdi ticēja, ka zeme līdzinās pūķa ķermenim, un tādēļ savas svētnīcas, tādas kā Stounhendža, cēla uz speciālām līnijām jeb Pūķa līnijām, kas atradās uz šī ķermeņa “spēka mezgliem”. Uzskatīja, ka tieši šīs vietas ir tieši saistītas ar Zemes magnētismu un ārstnieciskajiem ūdeņiem. Pat mūsdienās daudzi ezotēriķi ir pārliecināti par to, ka noslēpumainie apļi uz laukiem parādās tikai Pūķa līnijās, un to izcelsmes iemesls ir spēks, kas nāk no zemes pūķa ķermeņa.

Mūsu laikabiedri

Dīvaini, bet arī mūsdienu nanotehnoloģiju pasaulē viduslaiku spārnotie pūķi nav zaudējuši savu popularitāti. Ar Džordža Martina, Džoanas Roulingas un citu slavenu rakstnieku vieglo roku tie parādās ar tik spilgtiem personāžiem šajā fantāzijas žanrā, kas aizrauj gan bērnu, gan pieaugušo iztēli.

Tomēr, ja var ticēt aculiecinieku nostāstiem, pūķus tagad var sastapt ne tikai grāmatās vai uz kinoteātru ekrāniem, bet arī ikdienas dzīvē. Tā, 1983.gadā vairāki amerikāņu štata Jutas iedzīvotāji novēroja nezināma spārnota reptiļa lidojumu, pēc tam labprāt ar tikšanās detaļām iepazīstinot vietējos reportierus. Analogi pūķi, kuri lidinājās virs kalniem, redzēti 1993.gada 16.jūnijā. Tos pamanījuši daudzi svētceļnieki, kuri devušies uz Nubčenas klostera svētkiem Tibetā.

Pēdējos gados ir minēti daudzi līdzīgi gadījumi, tātad nav izslēgts, ka viduslaiku hronikās nemaz nekļūdās, pūķus aprakstot kā reālus dzīvniekus. Bet, ja nu pēkšņi kādam no mums pastāv iespēja reiz ieraudzīt noslēpumainā spārnotā monstra lidojumu?