Es sabozies devos mājās.

***

Iegāju savā mazajā dzīvoklītī, un, labi zinot, ka mani neviens nevēro, jo tobrīd dzīvoju viens, tiku galā ar savu mūždien možo skepsi un sāku pārmeklēt savu miniatūras, bet, saprotams mājīgo dzīvokli. Sākumā es to darīju lēni un pavirši. Ar ārišķu nesvarīgumu. Kā cilvēks, kurš ieraudzījis mētājamies sīknaudu papriekš uzkāpj tai ar kāju un svilpodams gaida, kamēr neviens neredzēs, kā viņš to uzlasa, apskata un nevērīgi ieslidina atradumu kabatā.

Slinki, pat dusmīgi es slāju pa istabu un lidināju spilvenus uz grīdas. Tostarp arī svilpoju kaut, ko nervozu un nesakarīgu.

Kad biju izvandījis teju pusi dzīvokļa, es iedegos un kā traks metu visu pa gaisu un kaut, ko (vairs īsti neatceros, ko īsti) murmināju pie sevis, jo svilpošana der tikai aukstasinīgajiem. Tas bija dīvaini, jo es esmu nosvērts cilvēks un visu daru ar lielu apdomāšanos. Pēc vairākām stundām mani meklējumi mijās ar ārprātu. Es pazinu sevī neatlaidību, jo man Tas, piedodiet, Tie bija jāatrod.

Kad cerības sāka zust, atkorķēju draugu iedāvināto Johny Wlker Black label, kuru biju domājis pietaupīt patiešām īpašam gadījumam un ielēju to prastā virtuves krūzītē ar sivēna zīmējumu. Vai varat iedomāties? Neprāts! Gaišā dienas laikā!

Jau pieliku pie lūpām, lai ar alkohola praktiski-nelietotāja nemākulību norītu zeltaino šķidrumu, kad, aiz glaunā padomju laika antresola saklausīju skaņu, kas vairāk atgādināja krākšanu, nekā nekrākšanu, tāpēc uzvaras priekā mirdzošām acīm (nebiju dzēris ne pilīti) metos taustīties pa putekļaino tukšumu starp sienu un antresolu, cerībā, ka spārni ir noslēpušies un saldi snauž ieslīguši nekam nederīgos aizgājības putekļos.

Liels bija mans izbrīns aiz brezenta rokturīša izmakšķerēt grabošu, klabošu, sēcošu un šņācošu krāsu kasti. Savu veco krāsu kasti, kuru neprātīgu dusmu dzīts iemetu kaktā uzreiz pēc Akadēmijas beigšanas. Tik tālu pasniedzēji toreiz mani bija noveduši, vai saprotiet? Molbertu es iznīcināju uzreiz pēc izlaiduma. Kā ļaunu sērgu, bet šī te... šī bija noslēpusies. Turpat desmit gadus viņa viltīgi krākusi.

Ja vien jūs spētu apjēgt, ko man nodarījuši studiju gadi! Tie mani veidoja kā māla pikuci. Nakts uzdzīve pirms skatēm un trūkums bija mani labākie draugi, ja neskaita mataino čirkaino barus, kas uzdevās par maniem draugiem ikreiz, kad man rokās pavīdēja cigarešu paciņa. Viņi bija nonākuši tik tālu savā neprātā, ka vārīja magoņu novārījumus un tina melno tēju avīžu papīrā, lai dabūtu uzsmēķēt. Tas bija drausmīgi, vai zināt. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņi jutās baigie mākslinieki. Dieva vārds, viņi jau tā atšķīrās no pārējiem, ar savu nodarbi un uzskatiem. Taču viņiem vajadzēja vēl un vēl. Es to visu redzēju, pat ārstu esmu saucis kādai meitenei, kura pēc marihuānas smēķēšanas gandrīz aizgāja uz turieni, no kurienes neviens neatgriežas. Tādi bija mani studiju gadi. Es to visu nesapratu, toties mācēju gleznot. Tiktāl mācēju, ka pēcāk vairs negribēju to visu mācēt. To man nodarīja mans molberts. Un krāsu kaste. Tagad viņa bija šeit. Atkal. Un man no viņas ir bail. Viņa ir pavedinātāja.

Tomēr es to atvēru. Kā grāmatu. Kā savu dzīvi. Un tur viņa bija. Pilna ar krāsām. Pārpildīta. Arī otas ar apkaltušiem sariem zvilnēja un kaitinoši lūkojās manī. Un, jūs zināt, es to izdarīju. Es izdarīju to, ko nevajadzēja. Tā vietā, lai es to klabošo pavedēju izlidinātu atkritumu tvertnē, ... es viņu noglāstīju. Ar acīm un rokām. Es to ņēmu, kā jaunavu. Ar baudu un pašapziņu, ka viss būs labi.

Es paņēmu otu. Vislielāko. Tādu, ar kuru ieklāj fonu. Man nebija pie rokas terpentīna un es brutāli uzziedu mūžam nevainīgo balto uz spurainās otas. Par spīti tam, ka akadēmijā baltais bija izliegtais prieks.

Ar vājprāta un sadisma dzirksti acīs, es sāku meklēt kartona gabalu un nometu saķēzīto otu turpat krāsu kastē. Man, protams, kartona nebija. Kā gan man šādas lietas varētu glabāties mājās? Taču šoreiz man to vajadzēja. Visiem par spīti.

Man bija jāmālē. Kaut vai ar dusmām. Bet bija tas jādara. Tāpēc, kā neko neapjēdzošs zombijs, es piegāju pie virtuves skapīša, pacēlu to un apgriezu otrādi. Tikai tāpēc, lai noārdītu aizmugurē piestiprināto kartona gabalu. Tādu – ar visām naglām, es noliku blakus krāsu kastei, paķēru otu un izdarīju treknu triepienu.

**

Tas notika līdz ar krāsas pieskārienu raupjajam kartonam. Mans ķermenis piepeši atradās tādā, kā milzīgā gaisa plūsmas atvarā. Es virpuļoju, kā ieklemmējusi balerīna un uz brīdi pat iedomājos, cik ļoti man žēl visu to nabaga netīro drēbju, kuras vismaz vienu reizi nedēļā dejo līdzīgu riņķa danci.

Virpulī bija traki auksts. No aukstuma un griešanās es biju piemirsis iedomāties, uzminēt, ko es šajā trakulībā vispār daru, kā es šeit vispār nokļuvu...

Tiklīdz sāku domāt, ka vajadzētu par to domāt, nejaukais atvars mani izspļāva (tā jau atvari dara) nokaitētās smiltīs.

Es pieslēju savu pēcpusi sēdus un palūkojos visapkārt. Pareizāk, es palūkojos nekur, jo apkārt nekā nebija izņemot smiltis. Smiltis, smiltis... Tikai tās. Tāpēc es atļaujos teikt, ka nebija nekā. Piedodiet, debesīs vēl bija trakoti spilgts lukturis ar kalorifera īpašībām. Saule – tā man liekas.

Smiltis bija sākušas cept manu dibenu, tāpēc pieslējos kājās. Un ne tikai tāpēc es pieslējos. Manī bija vēl cerības drupatas par to, ka šajā tuksnesī ir vēl kaut kas cits. Varbūt cilvēki, beduīni, arheologi, skaistas sievietes, nevis tikai šīs sasodītās smiltis. Ja tādi šeit ir, tad man tie noteikti ir jāatrod.

Nolēmu iet vienā no virzieniem, jo, tie visi izskatījās vienlīdz tukši, vai piedzīvojumiem bagāti.

Pēc vairāku stundu smilšu stampāšanas es sajutu slāpes. Slāpes, vai zināt, vispār ir viena nepatīkama lieta un tas, ka nebija nekā, ko padzerties šo lietu padarīja vēl traģiskāku. Ja tuksnesī sāk slāpt, tā esot slikta zīme, reiz stāstīja kādā kabeļtelevīzijas kanālā. Un es sajutos pavisam nelāgi. Jutu, ka manas Lloyds kurpes vairs nespēj nest manus 85 kilogramus. Un es atkal apsēdos smiltīs.

Tā biju sēdējis jau krietnu laiku un centies gaiņāt domas. Viena sīca par neprātu un ak-šausmas-kur –tu- atrodies faktu, cita nežēlīgi iecirta dzeloni, kā atgādinājumu par to, ka man rīt no rīta jādodas uz darbu un vēl jāpagūst izgludināt uzvalks. Trešā doma bija pārāk veikla, lai to vispār spēto noķert un uzklausīt.

Tā es gaiņāju savas domas un vēlējos, kaut mani aptvertu smalks domu tīkls, kas ļautu manām nogurušajām smadzenēm ļauties tikai un vienīgi smilšu terapijai. To, es domāju – smilšu šeit pietiktu arī Āfrikas badacietējiem.

Piepeši pamanīju, ka apmēram divdesmit metrus saules rietēšanas virzienā smiltis sāk plūst. Tās slīd uz kādu noteiktu punktu un pēc fizikas likumiem kaut kam, kas saldi dusējis neredzamā smilšu kamolā, būtu jāiznirst, jāparādās. Un es nekļūdījos, dažos mirkļos rietošo sauli aizēnoja milzīgs veidojums ar šķautņainu formu ģeometrisku izkārtojumu. Tādu ģeometriju jau biju redzējis. Vēstures grāmatās bērnībā un populārzinātniskajās pārraidēs mājās pie platekrāna televizora. Akmens klucis, kurš kā noprotat, bija nekas cits, kā milzīga ēģiptiešu sfinksa, sāka griezties uz manu pusi un brīdī, kad rietošā saule bija sakususi ar dziestošajām smiltīm pie apvāršņa, sfinksas mute pavērās, lai, acīmredzot, kaut ko teiktu. Viņa (kas, zina, varbūt gramatiski būtu pareizāk teikt „tā”) iekāsējās tā it, kā būtu aizrijusies ar smiltīm.

-          Hmm. Ka..

Es biju tik apstulbis, ka būtu skrējis viņai paklapēt pa muguru, bet kājas neklausīja un es nolūkojos, kā milzīgs akmens radījums izniris manā priekšā klepo un sprauslā, neapzināti draudot pazudināt, sadrupināt uz velna paraušanu sevi – arhitektūras un kultūras tīrradni.

Kad rīstīšanās bija turpinājusies jau ilgāku laiku, es tomēr apskrēju sfinksai apkārt un kārtīgi, spēkus nežēlojot iespēru pa to vietu, kas varētu būt mugura.

Akmens dāma sakņupa un ar diezgan nepatīkamu troksni reizē izspļāva paprāva lieluma laukakmeni.

Es biju pamatīgi nobijies un, nepamanīts centos aizlavīties prom. Jā gan, aizlavīties pa tuksneša klajumu. Man nebija citas iespējas.

-          Stāvi cilvēk, un atbildi, - piepeši nogranda.

-          Ko, tad? – es patiešām apstājos un pat neizlikos par naivu muļķi.

-          Kas no rīta staigā uz četrām kājām, pusdienās uz divām, bet vakarā uz trim?

-          Skaidrs, ka..., - jau gribēju teikt un apdomājos.

Īsajā laika sprīdī, krājtelpā starp saprātu sirdi, mans dubultnieks – tas, kurš nestrādā par bankas operatoru, tas, kurš nekautrējoties grib klausīties čigānu mūziku un tas, kuram akadēmiskā izglītība tāds suņuburkšķis vien ir, pavēra man muti un atbildēja nepareizi. Tā, kā nav rakstīts gudrās grāmatās.

-          Tas ir kaimiņš no divdesmit astotā dzīvokļa, - man, tas ir viņam, - manam neaudzinātajam izspruka.

Tajā brīdī, protams, vajadzēja kaut kam notikt. Un notika ar. Notika tiktāl, ka man vajadzēja notupties un seju iespiest smilšu jūklī, lai citas –tās, kuras virpuļoja vēl nenosaukta viesuļa paspārnē neiekļūtu man acīs un degunā. Manas atbildes ierosinātais vēja pūtiens bija patiesi iespaidīgs, tostarp es tupēju un gaidīju monolītu sfinksas ķepu iemīcām mani atdzisušajās smiltīs uz visiem laikiem.

Tomēr nekas tāds nenotika. Vējš pēc dažiem mirkļiem norima un es, kam nebija vairs ne mazākā iemesla guldīt seju smiltīs, pavērsu skatienu uz vietu, kur pirms mirkļa atradās jokainā, runājošā radība no aizvēstures.

Jūs neticēsiet. Nē, ticēsiet, gan, jo mans stāsts līdz šai vietai ir šķitis gana neticams, lai to turpinātu lasīt – tas nozīmē – ticēt. Tātad jums nāksies ticēt, ka milzīgā, smilšainā, tukšā, pat nedaudz garlaicīgā tuksneša vietā, nu bija uzradusies nebeidzama oāze, tikai manas Loyds kurpes vēl joprojām stāvēja uz smilšaina laukuma, atgādinot atskārst atšķirību. Un es, izslāpis skrēju kā apdullis un meklēju ūdeni, jo manas slāpes nupat jau mijās ar netaisnīgu izturības pārbaudi. Taču par spīti visām kinofilmām par beduīnu ceļojumiem un negaidīti urdzošajiem avotiņiem, nekā tāda neatradu. Tā vietā aiz milzīga, kārpainām saknēm izkropļota koka, ieraudzīju ūdenspumpja snīpi un metos tam klāt. Nevar taču zināt, vai tas neizdomās pēkšņi izgaist!

Es dzēru, lēju ūdeni uz galvas, aiz krekla, kabatās (nejauši) un kurpēs (arī nejauši), līdz slapjš un laimīgs es sapņaini pavēros tālumā.

Diemžēl. Diemžēl es neesmu nekāds dižais sapņotājs. Mani sapņi vienmēr izbeidzas vislabākajos brīžos, kādi vīrietim vien var būt. Un tas, ko es ieraudzīju nudien nav tas labākais, ko vīrietis varētu uzlūkot.

„Mīlestības kapi”, milzīgā sudraba (vismaz es domāju, ka tas bija sudrabs) fotogrāfijas rāmī uz mani lūkojās uzraksts, pie tam E burta viducī bija iedzīta liela sarūsējusi nagla, kurā karājās ar diegu apsiets sakaltušu rožu pušķis. Taisni tāds...Nē – tas ir pārāk privāti. Pieņemsim – tāds, kādus mēs – vīrieši mēdzam dāvināt viņām - sievietēm.

Man kļuva patiesi baisi. Kā jau kapos. Un vēl tas iedzertais kapu ūdens...

Pa nostaigātu taku devos kapiem tieši rīklē.

Abās pusēs, kā nolauzti un uztrīti zobi slējās un kņupa pieminekļi.

„Bērziņu ģimenes mīlestība”, „Ludviga patmīlai aizejot”, „Annas Lukstiņas noslepkavotais maigums un Jāņa Lukstiņa nožņaugtā iecietība”, „Pats vainīgs, ka mizkasti nevarēji iznest...” Tieši tādi un vēl daudzi briesmīgāki uzraksti izcēla pelēkos kapakmeņus. Vietumis bija sastādītas begonijas un leduspuķes, rūpīgi noliktas cigarešu paciņas un lūpu krāsas.

Jo dziļāk es gāju, jo vairāk vēlējos atgriezties tuksnesī. Tomēr, kāpēc gan es gāju? Ticiet man – jūs arī ietu, ja gribētu uzzināt kādā nāvē mirs jūsu mīlestība.

Savu akmeni es neatradu. Un tas varēja nozīmēt tikai divas briesmīgas nelaimes, proti, es nekad neesmu mīlējis, vai arī es nekad nemīlēšu.

Šķita, ka kapu rīkle mani izspļauj kā necienīgu gaļas gabalu, kurš iesprūdis kaut kur starp pieminekļu zobiem un neļauj normāli sasmalcināt visu pasaules mīlestību. Un es, saprotams, tur neko nevarēju bilst.

Jutos tik ļoti pieradis pie šīs, jūs piekritīsit, ērmīgās vietas dekorāciju maiņām, ka mani nemaz nepārsteidza, ka stāvot pie šausminošo kapu ieejas, tālumā saklausīju ne par mata tiesu pārsteidzošāku skaņu. Un tā mani no tiesas priecēja, jo bļāvēji bija tie, kas man tik ļoti bija sākuši pietrūkt. Tie bija cilvēki.

Es jozu. Rikšoju. Nesos. Dragāju un vicoju uz vietu, kas man ātrumā atsauca atmiņā viduslaiku tirgus laukuma aprises. Nekas slikts, es skrienot domāju, mani tur sagaidīt nevar, jo tur ir cilvēki, nevis apraktas jūtas, vai runājoši akmens bluķi. Es nedaudz kļūdījos, bet negribu steigties priekšā notikumiem.

Sasvīdis ar bēdīgi nokarājušos svītrainu kaklasaiti un bez tuksnesī nozaudētās žaketes esmu pietuvojies milzīgam ķieģeļu aizsargmūrim. Jautrība kā neredzama ķēpa spiedās ārā pa katru ķieģeļa šuvi. Es meklēju kārtējo ierāmēto uzrakstu taču tā vietā manā priekš iznira sirma veča (tāda pati, ar kuru vecāki biedē nepaklausīgus bērnus) un paņēma mani aiz rokas. Gribēju jau iebilst un pieklājīgi stūmu prom pēc vecuma dvakojošo veceni. Es taču neko ļaunu negribēju. Negribēju, lai viņa man pieskaras un cauri. Jūs arī autobusā nelabprāt stāvat līdzās vecām, smakojošām tantēm. Nevienam nepatīk vecums. Taču smirdoša vecene - burve noteikti būtu ietilpināma citā kategorijā.

Tad notika, kas tāds, kas acumirklī lika man mainīt domas. Ne gluži par visām smirdošām tantiņām, bet par šo – noteikti un uz visiem laikiem. Ar cēlu, daiļu, maigu un viedu žestu viņa, ja tā varētu teikt, nolidināja no debesīm, atsauca, vai uzbūra (piedodiet, nezinu kā pareizāk teikt) plaukstošu ābeli, kurai ziedu vietā bija spīdīgi, man liekas, šokolādes papīriņi. Es nesapratnē paskatījos vecenei acīs un tad ar skaļu blīkšķi nokrita kārtējā norāde. Luminiscējošie burti, kā bezgaumīgā reklāmā kaut kur Polijas vidienē norādīja: „Vājību loterija”. Tante pastūma mani tuvāk ābelei un es, vai zināt, ne par, ko vairs nebrīnījos – ieskrējos, palēcos un norāvu vienu spīdīgo papīru. Noglabāju to drošajā bikšu aizmugurējā kabatā un ašiem soļiem, lai mani vairs neviens neaizturētu, devos uz vārtiem, kuri sargāja to, kas atradās otrpus mūra. Vārtiņi bija pavisam šauri. Tas mani nemulsināja. Mēdz būt šauri vārti vecpilsētās, un tā..., taču es biju sašutis par kādu dzērāju, kurš acīmredzot bija izpriecājies un saldi gulēja, traucējot cilvēkiem iziet un ieiet pa vārtiem. Bija jāiet, bet brīdī, kad spēru lielu soli pāri  sakņupušajam, pamanīju šim kaklā karājamies identifikācijas karti, kur ar drukātiem burtiem bija rakstīts „LAIKS”. Viņš pat ar aci nepamirkšķināja.

Es zināju. Es jutu, ka te tas ir. Brīnumtirgus. Visvecākais no visiem tirgus laukumiem cilvēces vēsturē. Nonākot tur, katrs dod solījumu nerunāt par to, ko tur redzējis, izņemot divas lietas. Divas vissvarīgākās, lai tās nekad neaizmirstu. Un, neesiet vīlušies, jo es turpināšu ar to, ar ko sāku sākumā. Man pašam nemaz negribas atcerēties, kāds izskatījās mans mazais mājīgais dzīvoklītis pēc tam, kad atgriezos mājās. Apgriezts ar kājām gaisā, lai tikai uzietu kādu lietu, kuru biju nozaudējis.

Un es to atradu. Tos, atvainojiet.

Nu, labi – visu pēc kārtas. Pēc kārtas sajauktā un saīsinātā kārtībā.

Tātad es nokļuvu brīnumtirgus burzmā. Visapkārt slējās lieli un mazāki paviljoni, kuri dīvainā kārtā nemaz nesmirdēja pēc ķidātām zivīm, vai bezasiņu kautķermeņiem. Gaisā vēdīja gaisa smarža. (tur es beidzot uzzināju, kā smaržo gaiss bez piedevām, tikai, diemžēl nevarēju to paķert līdzi).

Visspilgtāk izkrāsotais paviljons bija traki pārpildīts. Ļaudis stāvēja garā rindā un katram no viņiem pie sāniem, vai azotē saritinājies bija līdzi viens, vai vairāki radījumi. Daži bija lieli ar milzīgu muti un ilkņiem. Citi zaļi ar televīzijas pulti zobos, vai cirvi pie sāniem. Vienam rokā bija pat pārpildīts miskastes spainis lipīgā striķī un trauku lupata zobos. Tas bija riebīgs skats, jūs taču piekritīsit. Un tie mazie, it kā apsiekalotie radījumi, kas bāza glumās galvas laukā no dažām labām azotēm...Un visi šie kustoņi gaidīja savu kārtu, lai tiktu nodoti Īgnuma patversmē. Daži pat pretojās un tos ar svaigi ceptiem nezin- kā kukuļiem pielabināja un skaļiem kaucieniem fonā skanot izšķīra no saimniekiem. Kauca gan radījumi, gan saimnieki.

Man tā īsti nebija, ko nodot un pēc kāda klejojumu brīža devos uz otro garāko rindu tirgus laukumā. Tā bija liela, melna telts, kur mani rindas biedri pa vienam noslēpumaini pazuda, bet iznāca tādi bāli, noraudājušies un klusēdami. Man, saprotiet jel nebija ne jausmas, kas risinājās šajā teltī. Vienmēr esmu uzskatījis sevi par aukstasinīgu tipu, kurš vienmēr iziet visas noteiktās ārstu pārbaudes, zobārstu un higiēnistu ieskaitot. Arī šoreiz, es lepni izslējies stāvēju rindā un izlikos, ka nemanu, kā basketbolista izmēra tēvaiņi viens pakaļ otram nāk laukā, šņukstēdami un liedami, man šķiet, patiesas asaras. Tā, kā šeit bija bezlaika zona, (jo, kā jau teicu Laiks piedzēries gulēja uz ieejas sliekšņa) izstāvēt garo rindu nemaz nebija tik grūti, jo parasti Laika trūkums, vai gluži pretēji – tā pārpilnība traucē mums visiem dzīvot normālu dzīvi.

Pienāca mana kārta un par spīti tam, ka pavēderē iekņudējās vesels nezin kādu radību bars, es pieslāpēti svilpodams devos melnās telts vēderā.

Vecs, kā pat nezinu, kas – varbūt sakārnis, - onka ar līganu rokas kustību aicināja mani apsēsties milzīgā ar tumši sarkanu samtu apšūtā krēslā. Un es, ar samērā lielu neomulību, saprotiet mani pareizi, to arī izdarīju. Man lika aizvērt acis un piekodināja tās atvērt, kad man to atkal lūgs.

Kādu brīdi nekas nenotika, taču piepeši manas krūtis sāka neizturami smelgt un es, daļēji ieslīdzis transā tiku lūgts atvērt acis. Es tās labprāt atvēru un ieraudzīju... Ak, dievs! Vienā mirklī es sāku ticēt dievam (kaut arī biju neticīgais), velnam, citplanētiešiem un maģijai. Vēlāk arī atdzimšanai.

Šis vecais āksts, kura bārdā bija saķērušies laika putekļi un pārpalikumi no dažādām (arī ne viņa paša) dzīvēm, turēja rokā manu sirdi. Ar priekškambariem, kambariem, atverēm vēnām, artērijām un vēl visādiem izaugumiem un vārdā nenosaucamiem grubuļiem. Kā rokas granāta, tā bija iegūlusi viņa (man liekas pat ne pārāk sterilajā) plaukstā un rīstījās. Tai vajadzēja manu asiņu.

-          Cilvēks dzīvo un tad viņš mirst. Vai gribi mirt?, - viņš man jautāja.

-          Nē,..nē, - es izdvesu caur bezspēka paliekām.

-          Kāpēc, ne? Atbildi ātri, citādi tava sirds nomirs manā plaukstā, bet tu šajā krēslā.

-          Man ir jāatrod, kāda lieta. Un tad.., - es arvien dziļāk slīgu bezgaisa miegā un jutu, ka skaļi pateikt vairs nejaudāšu neko prātīgu.

Vecis vairs neteica neko, bet es..., es pamodos no dīvainā stāvokļa un manī raudzījās bezgalīgu acu pāris.

Es tiku aicināts piecelties un iet. Ar sirdi pukstam ierastajā vietā.

Vairāk stāstīt man nav ļauts. Tomēr... šo gan, man šķiet – drīkstētu.

To, ka šobrīd es sēžu un šūpoju kājas tukšumā. Visumā uz pasaules malas. Pilnīgi pelnīta atpūta pēc visiem trakajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Nekad nedomātu, ka pasaulē vecākais tirgus laukums ir tāds...Nu, paši saprotiet, kāds. Drīzāk – tāda, kā šķīstītava, vai? Manas lūpas zīmē apaļus dūmu gredzenus unisonā ar izelpu. Esmu jau izmetis vairākas cigaretes, jo laiku pa laikam man ieniezas mugura un man tā jāpakasa tieši ar labo - cigarešu turamo roku. Esmu atradinājies no spārnu nēsāšanas, vai ziniet, - tāpēc tas viss notiek tā. Ak, un vēl jāuzmanās no straujām kustībām, jo blakus man, kā uzticīgs suns, stāv vecais molberts, kurš tika man izdots no nozaudēto mantu biroja kopā ar spārniem. Vai, nu abi, vai – neviens – tā man teica.

Ieslidinu roku bikšu aizmugurējā kabatā, lai izdabūtu no cigarešu paciņas kārtējo smēķi, un sataustu tur kaut, ko čaukstošu – salocītu šokolādes papīriņu.. Attinu to un izlasu vienu vārdu. „Dzīvot”.

Sapratis, ka es esmu to izlasījis, vārds sakustas un sāk locīties. Burti grūstās un bīdās, man šķiet pat cenšas pierādīt savu noderību šim noteiktajam vārdam. Tomēr vājākie neiztur un tikuši vaļā no papīra skavām, paceļas un nokļuvuši uz pareizā Piena ceļa, pārvēršas par draudzīgām piena kazām.

Stiprākie ir palikuši.

„Dot” stāv rakstīts uz mana papīra. Nē, uzgaidiet – nupat, nez no kurienes parādījās vēl divi burti. „Li Dot.” Un es atsperos pret pasaules malu un lidoju. Man atkal ir spārni.