Es dzīvoju Stratfordā, Anglijā. Mana dzimtā vieta.

Es nekad nebiju bijusi neparasta, lai gan bērnībā man patika iztēloties sevi dažādās lomās dažādos piedzīvojumos un ceļojumos, bet es nekad nebiju iedomājusies, ka mans piedzīvojums būs tāds. Katram dzīvē ir savi piedzīvojumi, pārdzīvojumi un ceļojumi. Vienam lielu piedzīvojuma sajūtu var sagādāt pārcelšanās dzīvot uz citu pilsētu, citam piedzīvojums saistās ar briesmām, apslēptiem dārgumiem un pat pirātiem. Man piedzīvojums vienmēr ir saistījies ar bailēm, drosmi, daļu no pārdzīvojuma un dažādiem jūtu un emociju salikumiem un savārstījumiem.

Mana ikdiena bija vienkārša, cik nu vienkārša viņa var būt pusaudzim piecpadsmit gadu vecumā. Man patika interesēties par dažādām lietām, kaut gan nebiju vēl atradusi to lietu vai darbību, kas man liktu asinīm plūst ātrāk par to vien iedomājoties. Man patika lasīt piedzīvojumu stāstus un izdzīvot grāmatu kā daļu no sava piedzīvojuma baidoties, smejoties un cīnoties kopā ar galveno varoni. Man bija arī pāris draugi, ar kuriem varēju pavadīt brīvo laiku. Skola kā katram pusaudzim man likās nomācoša, drūma un bezcerīga.

Nostājusies spoguļa priekšā es parasti pievērsu acis saviem kastaņbrūnajiem matiem, kas tik bieži bija izspūruši, un savām pelēkzilajām acīm, kas man likās tik neizteiksmīgas. Mans augums nebija garš, tomēr tas bija pietiekami slaids, lai būtu lokans, tomēr sporta stundas apmeklēt man nepatika. Es bieži sapņoju ar atvērtām acīm, iedomādamās, ka redzu dažnedažādus mistiskus radījumus. Mani draugi par to nekad neuzzināja, jo manī šīs abas pasaules, draugu un sapņu, bija ārkārtīgi cieši nodalītas, takā draugu pasaulē nekad neielauzās mana sapņu pasaule un sapņu pasaulē nekad neielauzās draugu pasaule. Tomēr tam tā nebija lemts būt mūžīgi un pateicoties manam pirmajam, īstajam piedzīvojumam visas manas pasaules, lai cik to nebūtu, sabruka kopā.

Es nekad nebiju bijusi tuva saviem vecākiem. Patiesībā tā īsti tuva ne vienam. Es runāju par emocionālo saiti. Man tādas nav. Pareizāk sakot – nebija. Ar vecākiem attiecības nebija ne labas, ne sliktas. Nevarētu teikt arī, ka to nebija vispār, jo mēs sarunājāmies, reizēm spriedām par kaut ko. Bet tas bija reti. Nedomāju, ka mani vecāki toreiz to pamanīja un es nezinu vai es to vispār gribēju. Kā cilvēkam, kam ne ar vienu nav bijusi emocionālā saite, man bija bail no tās un es nezināju kā tas ir. Man bija radies priekšstats, ka tad es būšu no tā cilvēka atkarīga. Varbūt pat ne no cilvēka. Bet tas izrādījās nepareizs priekšstats tikai vēlāk.

Tagad vēlos pastāstīt par laiku pirms mana piedzīvojuma.

Tas bija vasaras sākums. Šajās dienās es bieži mēdzu iet ārā ar draugiem. Laiks bija saulains un jauks, taču man nelika mieru doma, ka mani kāds novēro. Ziniet, cilvēkiem tā gadās bieži un viņi nekad tā arī neuzzina vai viņus kāds ir izsekojis vai nē. Un lai gan es zināju, ka iespējams nav neviena, kas mani novēro, tas man tomēr nedeva mieru un es jutos uztraukta un nedaudz nervoza. Taču pa to laiku, kamēr es biju kopā ar saviem draugiem mani tas uztrauca mazāk nekā laikā, kad biju viena. Bija jau vēls, kad izlēmu doties mājās. Vakars bija tumšs, spirgts, nedaudz vēss un zvaigznes mirdzēja ļoti spoži. Lai gājiens sanāktu ilgāks caur skaisto vakaru, es nolēmu iet mājās caur pļavu pie meža malas. Ejot man jau atkal bija uzmākusies sajūta, ka mani kāds izseko, tomēr es to mēģināju noslāpēt ar domām par nakts burvīgumu. Tā ejot pa pļavu gar meža malu es domāju par mazajām violetajām puķēm, kas no mana skatupunkta izskatījās kā simtiem mazu violetu actiņu, par turpat esošajiem tumšajiem un noslēpumainajiem kokiem, un par tumši sarkanajām vīnstīgām, kas apvijās gan ap kokiem un krūmiem, gan ap zāli man pie kājām. Mēness spīdēja spoži un patīkami. Un te pēkšņi es pamanīju ēnu netālu no manis. Man aizrāvās elpa un tomēr es turpināju iet, jo apziņa vēlējās to saukt par vienkāršu pārskatīšanos. Ēna kā es jau domās to dēvēju, kādu laiciņu neparādījās un es jau domāju, ka tiešām būšu pārskatījusies, tomēr pēc brītiņa es atkal pamanīju to pašu ēnu pārslīdam pāri zāles stiebriem un aizslīdam pie kokiem. Es metos skriet mājās. Pāris minūtēs es jau biju tur un ļoti aizelsusies. Uzgājusi uz savu istabu es nespēju noticēt pati sev. Kā gan tas var būt? Mani izseko Ēna? Kādā no prāta daļām es apzinājos, ka tieši dēļ šīs Ēnas pēdējās dienās es biju jutusies tik nemierīgi. Tonakt pusi no nakts nespēju aizmigt, domājot par to Ēnu un cenšoties saprast kāpēc tā mani izseko. Otrā dienā nolēmu aiziet uz bibliotēku un pameklēt, kaut ko par šo tēmu tur. Nekas nebija atrodas. Nekādu liecību, nekādu atgadījumu. Pat skatoties grāmatās par demonoloģiju neko atrast nevarēja. Es jutos ļoti apjukusi, jo nesapratu kā to uztvert. Ēna ir draugs vai ienaidnieks? Un kas gan ir pati Ēna?

Vakarā es atkal satikos ar draugiem, bet par lielu pārsteigumu sev, es nedzirdēju lielāko daļu par ko viņi runāja. Viss par ko es varēju domāt bija Ēna. Un lai gan mani plosīja bailes par to vai Ēna ir draugs vai ienaidnieks es nolēmu to pārbaudīt. Izlēmu, ka vakarā iešu mājās pa to pašu ceļu. Es varēju just, ka Ēna mani jau atkal novēro, taču nezināju vai Ēna saprot, ka es to jūtu.

Ejot mājās man bija jāpiespiež savas kājas iet pa to pašu ceļu, jo savādāk es to nevarētu uzzināt. Ejot caur pļavu Ēna pēkšņi bija pazudusi. Es jau sāku dusmoties uz sevi, ka to nepārbaudīju vakar, bet aizskrēju mājās, kad ar acs kaktiņu atkal ievēroju Ēnu. Neskatoties uz to varēja labāk saskatīt tēlu. Ēnai bija augums, kājas, rokas, seja, mati un , kas mani pārsteidza visvairāk, ēnai bija spārni. Tūliņ pat manā prātā nostājās paralēles un vairs nezināju vai vārdu Ēna aizstāt ar vārdu Eņģelis vai nē?

Šķiet Ēna/Eņģelis nebija sapratis, ka esmu to ievērojusi, tāpēc turpināja pavisam lēnītēm kustēties līdz ar mani. Acīmredzot šai būtnei, lai kas tā būtu, bija maza nojausma par to kādi ir cilvēka rīcības motīvi, jo tad būtu sapratusi, ka cilvēks atkārtoti nevēlēsies atgriezties tajā vietā kur ticis pamatīgi nobiedēts, pie tam vēl tumšā vakarā. Bet šī būtne neapjauta arī to kāpēc es apstājos un izlikos, ka lasu puķes. Tā lasīdama puķes es pamazām tuvojos vietai kur stāvēja ēna. Ēna izskatījās ieinteresēta un bija nedaudz ieliekusies uz priekšu. Tikmēr es Ēnu cieši vēroju ar acs kaktiņu un pamanīju, ka tā sastāv no tādas savādas caurspīdīgas vielas un tomēr ir uztverama kā kaut kas ķermenisks. Es gāju Ēnai ar vien tuvāk un tuvāk un kad biju jau pietiekami tuvu, lai viegli pastiepusies Ēnu aizskartu, es pieliecos. Sekundes divas saspringti klusējusi es ātri parāvu savu roku uz Ēnas pusi un to aizskāru. Es to varēju sataustīt un tai pieskarties un sajūta bija tāda it kā Ēnas ķermenim cauri laistos mazas enerģijas bites un kad tās sasniedza mani, sajūta bija gandrīz tirpstoša. Tikmēr ēna bija pamatīgi nobijusies un centās izrauties. Šķiet es turējos pie tās kreisās rokas. Ēna spirinājās un švīkstināja spārnus , taču tā bija pārāk vāja manam fiziskajam ķermenim. Vai nav dīvaini, ka mani izseko kaut kas, kas pat nevar aizstāvēties? Šī doma man iešāvās prātā arī tajā brīdī.

Pēkšņi spārnu švīkstoņu skaņā es izdzirdu skaļu un izteiksmīgu saucienu „ Izbeidz! Man sāp, izbeidz taču!” Šis brīdis manā atmiņā ir palicis kā lielākais apjukuma brīdis. Es dzirdēju Ēnas balsi! Es dzirdēju to runājam, bet īsti pat nevarēju pateikt kādā valodā tā runā, lai gan es sapratu ko tā saka. Likās, ka visa dzīvā radība apkārt apklusa un laiks palika lēns jo lēns. Tad es atlaidu Ēnas roku un gandrīz tūlīt pat tā pazuda. Es vēl aizvien stāvēju tajā pašā vietā un, šķiet, mana mute bija vaļā no pārsteiguma. Kādu laiciņu tur nostāvējusi es sāku palēnām kustēties mājup. Ēna vairs nekur nebija manāma un man nesekoja.

Mājās iegājusi es vēl aizvien jutos apdullusi no šī vakara notikuma. Es zināju, ka nav vērts to stāstīt nevienam, jo neviens tam neticēs. Es pati tam tik pat kā neticēju. Prāts, liekas, par varītēm vēlējās sagudrot kādu izskaidrojumu, bet nekas nesanāca. Es apgūlos gultā, bet nekas nenāca prātā un es nevarēju nomierināties. Ar acīm vaļā es gultā pavadīju vairākas stundas, kad prāts vairs nespēja un vienkārši izslēdzās. Tad es arī aizmigu.

Nezinu cik ilgi biju gulējusi, bet pamostoties manā priekšā stāvēja smaidošas Alise un Samanta. Manas sirdsdraudzenes. Mēs esam draudzenes jau trīs gadus. Ar Alisi, kura bija ļoti gara auguma un parasti vērīgi raudzījās manī ar savām tumši brūnajām acīm, mēs iepazināmies kad viņa atnāca mācīties uz manu klasi. Takā klasē man nebija draudzeņu, es biju priecīga beidzot tādu atrast. Turpretī zilacaino Samantu, kurai ir skaisti blondi mati, kādi vienmēr man ir patikuši, es satiku Ziemassvētku vakarā, kad mūsu ģimenes mūs iepazīstināja.

Priecīgas viņas man ķiķinot teica, ka viņām esot ziņas. Tā jau ir ar tām meitenēm. Līdz ko jaunas ziņas tā uzreiz tas tiek paziņots pārējām. Tā bija arī ar mums. Nu lielākajā daļā gadījumu. Es vēl nebiju aizmirsusi par vakardienas notikumu, tāpēc es neizskatījos sevišķi ieinteresēta.

„Kas noticis Ārtī ?” Alise jautāja.

Es negribēju, ka kāds to uzzina un domā , ka esmu nenormāla, tāpēc atbildēju, ka viņas mani uzmodinājušas, tāpēc tādas sejas izteiksmes. Tad es ātri saģērbos un mēs devāmies lejā pabrokastot. Alise un Samanta gan neēda un lielāko daļu brokastu laika es pavadīju klausoties, ka Samantai kāds zēns ir atzinies simpātijās. Tikmēr Alise pārsvarā mani vēroja ar smīkņājošu sejas izteiksmi.

„Paklau, Ārtī, es vakar runāju ar Džeimsu par Robertsu, ” pēcpusdienā Alise man ieminējās. No Ēnas vēl aizvien nebija ne miņas. Džeimss bija Alises brālis. Pareizāk sakot pusbrālis, bet viņai īpaši nepatīk, ja to piemin. Par spīti tam, ka viņi bija šādās lomās, Alise un Džeimss sapratās kā labi draugi un tāpēc mūzu kompānijā bija arī viņš.

„Jā, un?” es īsi pajautāju. Samanta uzjautrināta ieķiķinājās. Es biju pārāk aizņemta ar vakardienas notikumu, lai to pamanītu.

„Nu tu taču zini, ka Robertsam tu patīc,” Alise turpināja. Jā, es zināju, ka Džeimsa labākajam draugam es patīku. Lai gan Robertss bija izskatīgs, man viņš sevišķi negāja pie sirds. Es biju ar viņu mēģinājusi satikties, taču tiklīdz nonāku ar viņu saskarē man gribas bēgt prom. Tā arī viss bija palicis. Es nevarēju satikties ar zēnu no kura man gribas aizbēgt. Bet tā jau bija ar lielāko daļu zēnu. Reizēm es pieķēru sevi prātojam vai vispār es kādreiz atradīšu tādu , kas man patīk patiešām. Tomēr Robertss nebija no tiem, kas padodas. Arī es to biju pamanījusi, jo viņš man joprojām pievērsa uzmanību. Lai nu kā es izlikos to nemanām. Robertss bija gara auguma gaišmatis ar spilgtām acīm. Alise un Samanta mani parasti ķircināja par viņu. Viņas atsacījās saprast to, kāpēc es netiekos ar viņu un to nebija nemaz tik viegli paskaidrot.

No garajām pārdomām mani izrāva Samanta iebukņījot un atkal veltot vienu to tiem skatieniem, kas varētu nozīmēt „kur tu atkal klaiņo?” Alise tikai nobolīja acis un turpināja „ Tātad es vakar runāju ar Džeimsu un viņš man teica, ka Robertss atkal tevi lūgšot uz randiņu. Paklau, Ārtī, kāpēc tu viņam atsaki? Viņš ir ļoti izskatīgs un lielākā daļa meiteņu no šī kvartāla labprāt ar viņu ietu uz randiņu. Pat Samanta būtu ar mieru!” Manī sāka nedaudz šķilties dusmas, jo pēc tik daudziem paskaidrojumiem viņas vēl man neliek mieru ar to Robertsu!

Šķiet, Samanta to bija pamanījusi un tāpēc man teica „ Mēs jau tev neko nespiežam. Vienkārši tu patiešām patīc Robertsam. Pie tam jau sen! Un viņš centīsies tev iepatikties. Lai nu kā mēs šodien visi iesim ārā. Tu taču nāksi vai ne? Lūdzu, Ārtī!” Es piekritu. Man ir grūti pretoties Samantas un Alises lūdzošajiem skatieniem.

Kā jau bijām norunājušas, vakara pusē mēs satikāmies ar Džeimsu un Robertsu. Kamēr viņi aizrautīgi stāstīja savus piedzīvojumus es prātoju par Ēnu. Es neesmu to manījusi. Es jutu kā ziņkāre pamazām ņem virsroku pār mani. Nolēmu, ka uzzināšu par to visu ko varēšu tiklīdz kā pamanīšu, ka viņa atkal seko. Es tikai pagaidām vēl šaubījos vai Ēna pēc vakardienas man vēl sekos.

Jau otro reizi šodien mani iztraucēja no pārdomām. Šoreiz tas bija Robertss izprašņājot mani par ko es tā esot aizdomājusies. Es tikai izvairīgi atbildēju, ka ne par ko īpašu.

Jau sāka palikt tumšs un tā kā Alise un Džeimss devās mājās, par spīti Robertsa aicinājumam tomēr palikt, es devos mājās.

Es biju dziļi iegrimusi domās un nogriezos pa pierasto ceļu gar tukšo Saldējuma veikala ielu. Pēkšņi es izdzirdēju švīkstu. Tas mani atrieza realitātē un es iedomājos vai tiešām tas ir tas ko es domāju? Vai Ēna varētu būt atgriezusies?

Es cieši vēroju apkārtni, lai pamanītu kur Ēna slēpjas. Un, lūk, es to pamanīju! Pie rožu krūma, kas atradās pie laternas staba. Es nezināju kā rīkoties, jo vakardienas nevērīgo tuvošanos mēģināt vairs neiedrošinājos. Tā kā uz ielas neviena nebija es izvēlējos uzrunāt Ēnu.

„Es zinu, ka tu te esi! Nāc ārā. Es tikai vēlos zināt, kas tu esi un no kurienes nāc. Un es lieliski zinu, ka tu neesi cilvēks!” nedroši sākusi runāt es sajutu satraukumu kāpjam kaklā. Izskatījās, ka Ēna apdomā manis sacīto. Pagāja kāds klusuma brīdis, kas man likās mūžība. Es jau gribēju piebilst, ka ja Ēna no manis baidās, tad es vairs to neaiztikšu kad izdzirdēju to pašu balsi ko vakar „Man šķiet, ka tu zini, kas es esmu. Jums, cilvēkiem, mēs taču esam tik pazīstami!” balss izklausījās nedaudz uztraukta, bet tomēr ne dusmīga.

Es mēģināju jautāt vēlreiz „Kas tu esi? Un kāpēc tu man seko?” Šoreiz Ēna iznāca no paslēptuves. Es noelsos. Tagad viss bija redzams labāk un skaidrāk un tomēr takā dūmakā tīts. Tad viņš atbildēja „Nu, cilvēk, man likās, ka tu esi gudrāka. Vai tad tu neredzi kas es esmu? Es esmu eņģelis.” Es dzirdēju kā mana balss pārsteigumā iesaucas.

„Bet...bet...tas taču nevar būt...tu...” es stostījos, „Bet tas taču nav iespējams!” Eņģelis sarauca pieri „Un kā vēl var!” Es nezināju kā reaģēt. Manu prātu jau atkal pārņēma šausmīga vēlme visu vienkārši izskaidrot, tā it kā tas nebūtu nekas neparasts, tomēr mana sirds pieņēma tempus. Mirkli apdomājusies es jautāju nākamo jautājumu „Bet kāpēc tu man seko? Vai esmu nodarījusi tev ko sliktu? Ko tev no manis vajag?” Eņģelis atkal sarauca pieri un ar nedaudz augstprātīgu toni teica „Es tev nesekoju, bet gan pētu tevi. Un, jā patiesībā vakar vakarā tu man nodarīji sāpēs.” Dzirdot , ka esmu nodarījusi eņģelim sāpēs es tā kā sabijos. Vai tad tas ir iespējams? Vai tad eņģeļi nebija gaismas būtnes? Vai tad viņi nekalpoju kādai augstākai varai? Es izlēmu šos daudzos jautājumus pagaidām paturēt pie sevis un tā vietā pajautāju „Bet...kāpēc tu mani pēti?” Bija redzams, ka eņģelis šo jautājumu jau bija gaidījis „Mani sauc Bastins. Zinu, ka cilvēki tevi sauc par Artemiju. Es tev labprāt paspiestu roku, ja vien tu man atkal nenodarītu sāpēs. Es pētu tevi, jo man ir uzdots to darīt.” Es jau gribēju prasīt, kas tad viņam ir uzdevis mani pētīt, taču ielā atskanēja skrejošu kāju troksnis un Ēna jeb eņģelis jeb Bastins bija prom. Es vēl aizvien stāvēju tur domādama. Līdz kāds man uzsita uz pleca. Tas bija Robertss. Un viņš smaidīja. Kāda velna pēc viņš smaidīja? Viņš tikko bija iztraucējis man sarunu ar eņģeli. Īstu eņģeli! Muļķis.

„Paklau, Ārtī, labi, ka tevi panācu! Es aizmirsu tev pajautāt vai iesi ar mani uz randiņu?” viņš smaidīdams jautāja. Es biju tik nikna! „Es neiešu ar tevi uz randiņu un nesauc mani par Ārtiju, tā dara tikai Samanta un Alise!” es iekliedzos un apcirtusies aizskrēju mājās. Izlikos, ka nedzirdu kā Robertss sauc man nopakaļ. Dēļ viņa es nedzirdēju tālāk. Dēļ viņa es neuzzināšu vairāk! Ātri pateikusi vecākiem, ka nevēlos vakariņas, es iegāju savā istabā. Aizcirtusi durvis es pārsteigumā iekliedzos. Uz manas palodzes izstiepies sēdēja Bastins. Vai tas bija smīns, kas parādījās viņa sejā?

„Mēs nepabeidzām sarunu!” viņš mierīgi noteica. Es izvēlējos neprasīt viņam kā viņš ir ticis manā istabā, jo pašlaik bija svarīgāki jautājumi ko jautāt, tāpēc es sāku „Kas tev ir uzdevis mani pētīt? Un tu reiz nevarētu sākt visu no sākuma?” Bastins smīnēja „Labi. Es sākšu visu no sākuma, bet tev ir jāklausās. Tu droši vien nezini neko par Dižo Gaismīni?” es papurināju galvu, „Skaidrs. Dižā Gaismīne ir vieta, no kuras es nāku. Tā nav uz šīs zemes, tā atrodas pavisam citur. Dižajā Gaismīnē valda hierarhija. Eņģeļu hierarhija,” manas acis iepletās, bet Bastins turpināja, „Dižās Gaismīnes pārvaldītājs ir Palasanss. Viņš tur visu kontrolē. Es esmu viens no Taranu apakšvirsniekiem. Nezinu kāpēc, bet man uzdeva tevi novērot Taranu galvenais un ziņot visu par tevi.” Mana galva sāka dunēt no tikko uzņemtās informācijas. Es domās atkal un atkal pārcilāju jautājumu par to ko tas nozīmē un vai šis eņģelis ir draugs vai ienaidnieks. Jā, es biju dzirdējusi, ka tādi eņģeļi esot un, ka viņi ir labi, taču tagad dzirdot par Dižo Gaismīni, Taraniem un Palasansu es vairs nebiju droša par neko. Un tomēr es degu ziņkārē par to visu.

Tad pēkšņi Bastina balss ierunājās, tagad mainījusies no mierīgas uz uztrauktu „Kāds skatās! Ātri! Tev jānāk man līdzi!” Es biju neizpratnē. „Kur jāiet? Kas skatās?” man šķiet, ka tik daudz jautājumus kā šovakar es nekad vēl nebiju uzdevusi. Bastins pacēla pirkstu norādot uz augšu. Es sastingu. „Nē, nē!” es domāju. Izskatījās, ka Bastins ir ļoti uztraukts un steidzas „Tevi tur gaida! Nāc mums ir jāiet. Tev ir jādodas man līdzi uz Dižo Gaismīni!” Bastina balss jau bija pārgājusi gandrīz kliegšanā. Pēdējais ko es atceros bija spārna švīksts. Pēc tam es biju bezsamaņā un man nebija ne jausmas , kas ar mani notiek.

2

Es pamodos sajuzdama cietu un vēsu pamatu zem sevis. Atvērusi acis ieraudzīju pelēku, nemīlīgu akmeņu grīdu, tad sienas un tad griestus. Es biju kambarī. Kā es te nokļuvu? Atmiņā atausa saruna ar Bastinu. Vai tiešām es tagad varētu atrasties tajā Gaismīnē? Es izdzirdēju skaņu. Kāds nāca. Atvērās durvis un es ieraudzīju Bastinu. Dīvaini, bet tagad viņš vairs neizskatījās blāvs un dūmakains, bet gan spilgts un pat ļoti skaidrs. Viņam bija gaiši mati, gaišas acis un tik balti spārni. Ar Bastinu bija vēl kāds. Kāds tumšmatains stāvs. Viņa spārni bija vēl baltāki kā Bastinam. Viņi pamanīja, ka esmu nomodā. Es izlēmu klusēt un neteikt neko lieku. Bastins, ar savādu smīnu uz sejas, iesāka „Sveika, Artemij. Kā jūties? Redzu esi gatava sākt!” pēdējo teikumu viņš veltīja vairāk otram stāvam nekā man. Es jau gribēju iebilst un jautāt, ko sākt, bet kambarī ienāca plecīgi stāvi un piecēluši mani kājās, sāka stumt. Gaiteņi bija šauri, tumši un klusi. Nekur nevarēja redzēt neviena loga. Es nospriedu, ka laikam esmu pazemē.

Drīz vien mani ieveda lielākā un labāk apgaismotā telpā par iepriekšējo. Tur mani apsēdināja un krēsla un sāka man jautāt tādus jautājumus kā: „Kā tu pazīsti Zakarinu? Kur tieši notiek jūsu sadarbība? Kur Zakarins ir noglabājis tīstokļus? Vai Zakarins izmanto kāda torņa palīdzību?” Lieki teikt, ka par to, kas man tiek jautāts man nebija ne jausmas, kur nu vēl par atbildēm. Es visu laiku centos apgalvot, ka neko nezinu.

Tā arī pie galamērķa nenonākuši viņi savā starpā sāka runāt. Kaut kas par vešanu pie Palasansa un viņa caururbjošo skatienu.

Pēc maza brītiņa atkaļ iesoļoja plecīgie stāvi un sāka stumt mani augšā. Mēs līkumojām pa ejām, kāpām pa kāpnēm un pa ceļam es ieraudzīju pirmo logu. Pa to gan neko nevarēja redzēt, tomēr pateicoties šim logam es apjautu, ka mēs esam ārā no pazemes. Sāku domāt par bēgšanu.

Tagad gaiteņi bija kļuvuši plašāki un gaišāki. Arī skaistāki. Izskatījās pēc pils. Mēs uzkāpām pa milzīgām marmora kāpnēm un priekšā pavērās milzīgas durvis ar skaistiem izgrebumiem. Mani iestūma milzīgā zālē. Tūlīt ieskanējās draudīga balss „Kas mani traucē?” Bastins sāka runāt „Mans valdniek Palasanss, mēs esam atveduši to cilvēku par kuru gāja runa nozagtajos tīstokļos. Taču mēs nevaram viņu piespiest atbildēt uz jautājumiem. Jūsu brīnišķīgās acis, kas visam redz cauri spētu rast atbildes ātrāk.” Viņš zemu paklanījās un apklusa. Milzīgs stāvs panāca uz priekšu no tālākā zāles gala. Viņam bija piederējusi balss. Šis sauktais Palasanss bija tik pārpilns ar enerģiju un spīdēja. Viņa spārni bija tik balti, ka skatoties uz tiem apžilba acis. Viņš izskatījās tik skaists. Tomēr balss izjauca visu skaisto ainu ko biju uzbūrusi sev galvā „Kā jūs uzdrošinieties vest uz Dižo Gaismīni cilvēku? Ko domās tauta? Jūs esat muļķi. Pie tam tagad kad šis niecīgais cilvēks ir redzējis Dižo Gaismīni, jūs nevarēsiet viņu vest atpakaļ. Nekad! Un ko lai mēs ar viņu šeit iesākam?” Vārdi atbalsojās manā galvā. Nekad nevarēšu tikt atpakaļ? Nē, tas nevar būt. Lūdzu, nē! Tikmēr Palasanss pavēlēja sargiem pacelt manu galvu un vērīgi ieskatījās manās acīs. Viņa acis bija tik pilnas un tik krāsainas. Es tikai truli blenzu viņa acīs un jutu kā viņš redz man cauri. Pēkšņi Palasanss ar asu kustību aizgriezās un sāka dusmās kliegt „Jūs, nekam nederīgie muļķi, šis cilvēks nav īstais. Viņa neko nezina Zakarinu. Viņa neko nezināja par mums!” Bastins un otrs stāvs sāka atvainoties līdz Palasanss pret viņiem pagriezās un nikni uzbļāva, lai tie ved mani atpakaļ uz kambari. Es sastingu. Atpakaļ uz kambari? Uz to no kura es vairs nekad netikšu laukā? Nē, nē, man ir kaut kas jāizdomā.

Mēs jau bijām sākuši kāpt pa milzīgajām marmora kāpnēm, kad es ieraudzīju arku bez loga. Arku, kas veda uz ārpusi. Es iesitu ar elkoni vienam no plecīgajiem stāviem un tad nākamais sekoja Bastins. Biju pārsteigta, ka nenodarīju viņam tik lielas sāpēs kā toreiz tajā vakarā.

Es biju atbrīvojusies no viņu tvēriena un lieliem soļiem skrēju uz arku. Bastins un pārējie sāka kliegt dažādus lāstus, bet es tos vairs nedzirdēju, jo biju jau izlekusi ārā.

Man nebija laika ilgi blenzt uz to, kas tieši ir apkārtne, jo savāda dziņa mani mudināja skriet ko kājās nes. Tā es arī darīju, tomēr pamanīju, ka esmu izlēkusi dārzā. Un tur uz priekšu bija augsts mūris. Kā gan es tikšu tam pāri?

Jutu, ka šausmas sāk gūt virsroku pār skriešanu. Tagad es jau biju nonākusi pie milzīgā mūra. Mans prāts drudžaini darbojās un tomēr es nekādi nevarēju izdomāt kā lai tiek laukā. Te pēkšņi es pamanīju, ka pie mūra vārtiem pulcējas bars ļaužu. Neizskatījās, ka viņi līdzinātos nopietnajiem sargiem tāpēc centos iejukt bariņā. Viņi visi bija aizņemti ar kliegšanu un sargu zākāšanu, tāpēc nepamanīja to ar ko es tik ļoti atšķīros no viņiem visiem. Proti, es biju cilvēks. Man nebija spārnu. Ātri izslīdējusi caur vārtiem es skrēju ko kājas nes. Noskrējusi krietnu gabalu es apstājos. Bija diezgan maz krūmāju kur man slēpties, tāpēc bija vien jāskrien uz priekšu. Varēja redzēt, ka zāle ir nobradāta un visapkārt tās vietā bija vienkārša pelēkbrūna zeme. Tālāk bija pilsēta un tur es biju domājusi noslēpties. Es nešaubījos, ka viņi mani meklēs. Ja jau esmu vienīgais cilvēks šeit. Palasanss bija uztraucies ko par mani teiks tauta. Es biju nobijusies un vēl aizvien nespēju noticēt pati sev, ka atrodos Dižajā Gaismīnē. Vai varbūt tas ir tikai sapnis?

3

Kad es ierados pilsētā es biju tik ļoti nogurusi. Pēc iespējas ātrāk vajadzēja sameklēt vietu kur es varētu pagulēt. Tomēr es vēl aizvien baidījos pamest mājas stūri. Viņi noteikti pamanītu. Pa ielām staigāja eņģeli. Lielāki, mazāki. Vīriešu, sieviešu eņģeļi. Gaišāki un tumšāki. Viss bija tik sakārtots. Celtnes pārsvarā bija vecas, tomēr gaišas un ar izgrebumiem.

Pēkšņi es atrāvos no stūra un pagriezu muguru pret sienu. Garām palidoja mazi eņģeļu bērneļi. Izskatījās, ka tā viņiem ir kāda spēle.

Pārsvarā visi eņģeļi bija apģērbti. Nu ne jau uzvalkos kā pie mums, bet gan togās un brīvos audumos. Es iedomājos, ka arī varētu ieģērbties vienā tā audumā un zem tā pie muguras piestiprināt kādus audumus, lai ir apjaušamas spārnu formas.

Es izgāju no savas slēptuves, lai tādu dabūtu. Šķiet, ka neviens man nepiegrieza lielu vērību, toties mani gandrīz pieķēra zogam drēbes no veļas auklas.

Ātri sataisījusies un izveidojusi spārnu formas es devos apskatīt ko vairāk. Man vēl aizvien nebija skaidras daudzas lietas. Es taču neko nezināju par Dižo Gaismīni izņemot to, ka viņu valdnieks ir nelietis.

Nogriezusies ap stūri es sadzirdēju divu stāvu čukstus. Tās bija sieviešu eņģeļi. Izskatījās tuvas un labas draudzenes. Nolēmu noklausīties, ko viņas runā.

„Tātad viņš atrodas Žiburu kalnā?” pirmā prasīja.

„Jā, Taranuss teica, ka viņš atrodoties tajā kalnā. Saka, ka pēc tā atgadījuma viņš tur esot saslēgts ķēdēs. Neviens, kas pie viņa esot gājis neesot atgriezies. Antreass esot palicis par zvēru,” otrā aizrautīgi klāstīja.

„Jā, bet viņš tak zinot visas atbildes...tikai...kritušais...” pirmā iesāka, bet kaut kas iztraucēja viņu sarunu un viņa aprāvās. Man paspīdēja cerības stariņš. Man bija jātiek mājās, tāpēc es nolēmu doties pie šī Antreasa, lai uzzinātu kā tikt mājās. Vienā no ieliņām satiku kādu mazu eņģeļu zēnu, kurš plūkāja savus spārnus. Man nebija ne jausmas kāpēc viņš tā dara, bet man nebija laika to jautāt. Uzsmaidījusi viņam es jautāju vai viņš man var parādīt ceļu uz Žiburu kalnu. Mazā sejā pavīdēja bailes, bet tomēr viņš man parādīja ar pirkstu virzienu un es pagriezusies aizgāju.

Drīz es ejot izgāju no pilsētas un ieraudzīju tumšu, dūmakainu kalnu. Tad šis laikam, ir tas Žiburu kalns. Es devos uz tā pusi jau pilnīgi aizmirsusi par nogurumu. Taču tas atkal lika sevi manīt, kad norietēja saule, kas šeit bija daudz spožāka. Es tomēr izvēlējos turpināt ceļu un drīz jau es gāju pa stāvajām Žuburu kalna takām.

Pēkšņi es izdzirdēju brēcienu. Tas bija pilns ar sāpēm un nepiederēja dzīvniekam. Es piesardzīgi devos uz brēciena pusi. Man priekšā parādījās milzīgi akmeņu stāvi, kuru vidū bija tāds kā aplis. Gāju tuvāk lai ieraudzītu kas tur notiek, taču neko neredzēju. Es izdzirdēju ķēžu žvadzoņu un atcerējos ko biju dzirdējusi par šo Antreasu. Es gāju arvien tuvāk un tuvāk līdz nokļuvu apļa vidū. No turienes es saskatīju kaut ko kustamies vienā no stūriem. Pēkšņi šis kaut kas bija man līdzās un mani pagrūda tā, ka es atsitos pret akmeni. Es pamanīju, ka tas ir eņģelis. Tikai...Līdz šim es visiem eņģeļiem biju redzējusi baltus spārnus, bet šim spārni bija tumši pelēki. „Ko tu gribi?” dusmīga balss jautāja. Es nezināju ko darīt labāk, lai uzzinātu kā tikt mājās, melot vai nemelot? Es tomēr izšķīros par nemelošanu, jo šis eņģelis taču bija piekalts ķēdēs. „Lūdzu,” es iesāku, „es neesmu tas par ko tu mani uzskati. Es uzzināju, ka tu zini visas atbildes un man tiešām vajag zināt kā nokļūt mājās. Es neesmu eņģelis. Es esmu cilvēks. Man ir jātiek atpakaļ.” Antreass izskatījās vēl vairāk aizkaitināts „Un kāpēc tu dom, ka man tas būtu jāzina? Man nav jāzina nekas! Man ir jāsēž šajā kalnā un jābūt nolādēti pieķēdētam. Un man ir vienalga vai tu esi cilvēks vai eņģelis. Liec man mieru, ja negribi mirt!”

Mani spēki bija izsmelti. Es nometos aiz pirmā akmens un sāku raudāt. Vai tiešām es nekad vairs netikšu mājās? Tā raudot es arī iemigu. Pamodos es tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Ieraudzījusi, ka tumšais eņģelis guļ tur pat kur es to biju redzējusi vakar es sāku tam tuvoties. Piegājusi tam tuvāk es ieraudzīju nobrāztās rokas un kājas, ap kurām bija apkaltas ķēdes. Es nezinu kāpēc, bet es izņēmu no matiem piespraudi un sāku mūķēt vaļā eņģeļa važas. Tas prasīja ilgu laiku un es biju ļoti uzmanīga lai nepamodinātu Antreasu. Kad biju tikusi jau pie pēdējās atslēgas, kāds mani pēkšņi pagrūda. Tas bija Antreass. Viņš gāja man virsū kliegdams un lādēdamies. Un tad viņš pamanīja, ka ķēdes no viņa ir nokritušas. Antreass paraudzījās manī ar lielām apmulsušām acīm un teica „Tev to nevajadzēja darīt. Es nezinu kā tu vari nokļūt mājās. Tagad viņi tvarstīs tevi. Tomēr es būšu mūžam tev pateicīgs.” Mēs apmainījāmies vārdiem un es viņam paskaidroju, ka Palasanss mani ķersta tik un tā. Tad mēs ilgu laiku stāvējām tur klusēdami. Tad Antreass klusām teica „Es tev palīdzēšu uzzināt kā nokļūt mājās. Es zinu, ka Palasanss tur pilī mana tēva grāmatu. Tajā bija viss par cilvēkiem un eņģeļiem. Ja kaut kur ir rodama atbilde tad tikai tajā grāmatā.” Es biju pārsteigta. „Labi,” es teicu, „paldies par tavu palīdzību. Bet kāpēc viņiem vispār ir vajadzīgs cilvēks Dižajā Gaismīnē? Un kāpēc viņi tevi piekala pie važām?” Brīdi padomājis Antreass iesāka „Šeit mēs nevaram uzturēties. Jāsāk iet,” tā nu ejot viņš turpināja, „Agrāk Gaismīnes valdnieks bija mans tēvs. Tikai viņa laikā Gaismīni varēja saukt par dižu. Tagad tā ir noplukusi. Palasanss nogalināja manu tēvu godkāres vadīts. Tajā dienā kad viņš gāza manu tēvu, mani spārni kļuva tumši pelēki. Palasanss baidījās, ka es varētu kūdīt pārējos eņģeļus uz dumpi, tādēļ iekala mani ķēdēs un tur es arī pavadīju vairākus gadus līdz tu mani atbrīvoji. Un es nezinu kāpēc viņiem ir vajadzīgs cilvēks Gaismīnē. Zinu, ka tīstokļos, kurus nozaga slavens zaglis Zakarins, bija minēts kaut kas par cilvēku. Bet nezinu kāpēc viņi izvēlējušies tevi.” „Tātad Palasansa tronis patiesībā pieder tev?” es jautāju. „Jā,” atbildēja Antreass.

Visu atlikušo dienu mēs nogājām un vakarā Antreass ieteica apstāties. Mēs vēl aizvien atradāmies uz kalna, jo gājām pa tālāko ceļu baidoties, ka Palasansa sargi varētu mūs pamanīt. Uz kalna bija auksts un drēgns. Tā kā man apkārt bija tikai noplukusi toga man ļoti sala. Antreass to pamanīja. Viņš uzmanīgi piegāja man klāt un apsedza mani ar saviem spārniem. Tā arī mēs pavadījām nakti. Zem Antreasa spārniem es jutos labi un drošībā. Man pat rādījās sapņi par mājām. Tajā naktī manī sāka kaut kas veidoties, bet tad es to vēl nemācēju nosaukt vārdos.

No rīta mēs atkal devāmies ceļā. Es redzēju kā Antreass ik pa brītiņam palūkojas uz mani. Nebija jau brīnums. Es tik ilgi nebiju ēdusi, ka droši vien izskatījos bāla un slimīga.

4

Mēs pavadījām pilsētā vairākas dienas plānodami ko darīsim. Mēs slēpāmies kādas vecas mājas bēniņos. Pa šīm dienām es biju uzzinājusi diezgan daudz par Antreasu un viņš par mani. Savādi, ka pirms pāris dienām viņš bija draudējis mani nogalināt.

Mēs bijām jau izdomājuši kā iekļūt pilī un Antreass man bija paskaidrojis kur atrodas istaba ar grāmatu, bet mēs vēl nezinājām kā lai atver šo istabu un kaut gan Antreass to skaļi neteica, es zināju, ka viņš plāno atriebties Palasansam. Mēs nolēmām to darīt nākamajā rītā, jo tad sardzes vienmēr ir mazāk.

Nākošajā rītā mēs bijām apņēmušies iekļūt pilī. Ar Antreasa spārnu palīdzību mēs pārlidojām pār mūri un ar to pašu spārnu palīdzību mēs slapstījāmies pa koku galotnēm. Pirms mēs iegājām pilī Antreass pēkšņi apskāva mani. Es biju pārsteigta, taču sapratu, ka nekad neesmu jutusies tik tuva un piederīga kādam. Atlikusi šīs domas malā es iekāpu pa arku un iekļuvu pilī. Mēs lavījāmies caur milzīgajiem gaiteņiem uz istabas pusi. Te pēkšņi atskanēja tā šausmīgā balss, kas piederēja tām caururbjošajām acīm „Ķeriet viņus muļķi! Ātri!” Tas bija pietiekams iemesls, lai mēs sāktu skriet. Nonākuši pie durvīm mēs atklājām, kā tā ir aizslēgtas. Es atkal izvilku savu matu piespraudi un sāku mūķēt vaļā. Izskatījās, ka Gaismīnē piespraudes tīri labi līdzēja mūķēšanai. Durvis jau bija vaļā, taču mūs pārsteidza sargi. Kamēr Antreass centās ar viņiem spēkoties es pieskrēju pie grāmatas. Tā nebija tik liela cik es to biju iedomājusies. Patiesībā tā bija diezgan maza ar tumši zaļiem ādas vākiem. Pēkšņi mani pārņēma vēlme paskatīties uz Antreasu. Arī viņš uz manis skatījās. Es aizvēru acis, satvēru grāmatu un...

Es biju savā istabā. Ko tas nozīmēja? Kā es te nokļuvu? Kas notika ar Antreasu? Es vēl aizvien turēju rokās grāmatu ar tumši zaļajiem ādas vākiem. Es tik ļoti biju gribējusi nokļūt mājās, bet tagad...Es zināju, ka tās nav beigas. Man bija eņģeļu grāmata. Es atgriezīšos un uzzināšu, kas notika ar Antreasu. Man tas ir jādara.

Vēl aizvien bija vakars. Es palūkojos laukā pa logu un ar acs kaktiņu ievēroju kā aiz tālākā dārza koka aizslīd ēna. Jau atkal...