Māsa Marija no Agredas klostera gandrīz nonāk uz sārta
Laika posmā no 1620. līdz 1631.gadam viņa regulāri klostera kanoniķiem ziņoja par saviem braucieniem (lidojumiem) uz Centrālameriku. Mūķene apgalvoja, ka ir veikusi vairāk nekā piecsimt šādus ceļojumus. Tomēr fakti liecina par to, ka viņa visu mūžu pavadījusi Agreidas klostera sienās, un nevienu mirkli ārpus tā nav izgājusi.
Par saviem lidojumu stāstiem un nekaunīgajiem apgalvojumiem, ka Zeme ir apaļa, un ka tā riņķo apkārt savai asij, mūķeni stingri sodīja klostera priekšniecība, jo tolaik tas viss tika uzskatīts par ķecerību. Katoļu vara, kura arī pirms tam vairākkārt saskārās ar reliģijas fanātiķu līdzīgām fantastiskam vīzijām, protams, nevarēja noticēt māsai Marijai un mēģināja piespiest viņu atteikties no saviem mistiskajiem apgalvojumiem.
Nelaimīgajai mūķenei draudēja sārts, taču drīzumā viņas stāsti par “transatlantiskajiem” lidojumiem apstiprinājās.
XVII gadsimta 20.gados Spānijas katoļu baznīca paplašināja savu misionāru darbību ziemeļu un centrālajā Amerikā. Daudzi misionāri, ceļotāji un konkistadori, kuri pabija tajā pusē, sāka stāstīt par jauno sludinātāju Mariju. 1622.gadā Meksikā ieradās pāvesta oficiālais pārstāvis misionārs Alonso de Benavides, kura uzdevums bija starp indiāņu ciltīm džumlano un juma sludināt katolicismu.
Cik ļoti pārsteigts viņš bija, kad atklāja, ka indiāņi jau ir pazīstami ar kristietību. Priesteri vienlaikus pārsteidza un satrieca tas, cik greizsirdīgi un apzināti kristiešu rituālus veica Ņūmeksikas indiāņi. Viņi tam pastāstīja, ka jauno ticību viņus iemācījusi “sieviete zilā tērpā”. Parasti viņa parādījās dienai austot, un nozuda līdz ar nakts iestāšanos.
Eiropiešu mūķene atstāja tiem krustus, rožukroņus, kurus izmantoja dievkalpojumos. Tāpat indiāņi pastāstīja, ka “sieviete zilā” dāļāja tiem krucifiksus un rožu vainagus. Vēlāk atklājās dīvains fakts: tas viss piederējis Agredas klosterim. Kādā veidā tie atradās pie Ņūmeksikas indiāņiem, palikusi mīkla vēl šobaltdien.
1622.gadā tēvs Alonso de Benavides ar vēstuli vērsās pie Romas pāvesta un Spānijas karaļa Filipa IV, kurā sūdzējās par to, ka džumlano un juma indiāņus sludina kaut kāda “sieviete zilā”. Taču arī ne pāvests, ne karalis, nekad nebija dzirdējuši par mūķeni, kura nodarbojās ar misionāru darbību Meksikā. Tikai 1630.gadā, atgriežoties Spānijā, tēvs Benavides uzzināja par noslēpumainajām parādībām, kuras notika ar jauno Agredas mūķeni. Ieinteresējoties par to, viņā saņēma atļauju apmeklēt klosteri un aprunāties ar māsu Mariju.
Māsa Marija starp indiāņiem
Garīdznieks ilgi un nopietni sarunājās ar viņu, pēc tam viņam neradās ne mazākās šaubas par to, ka mūķene patiešām bijusi pie indiāņiem. Viņai bija precīzs priekštats par džumlano un juma cilšu paražām un sadzīvi, viņa detalizēti aprakstīja to dzīvi ciematos, zināja pilsētu un nometņu nosaukumus.
Izrādījās, ka māsa Marija rakstīja dienasgrāmatu. Tajā viņa konkrēti aprakstīja savus “lidojumus”, kuru laikā redzēja planētu – lodes formā. Tēvs Benavides pavēlēja dienasgrāmatu iznīcināt, bet no mūķenes nenolaist ne acu. Visdīvainākais bija tas, ka kausiņi, kurus māsa Marija dāvāja indiāņiem, bez pēdām izzuda no klostera. Par to visu tēvs Benavides rakstīja 1634.gadā savā grāmatā “Papildinātā hronika”.
Aprakstīto notikumu laikabiedri to ne vienmēr uztvēra kā brīnumu, kas sūtīts no augstākiem spēkiem. Bet, ja senatnē daudzi smējās par leģendām, kurās minēta ātrā cilvēku un priekšmetu pārvietošanās, tad gadsimta vidū neviens par okulto spēku eksistēšanu nešaubījās. Toreiz arī parādījās daudzie apstiprinājumi par teleportācijas gadījumiem un brīnumainajiem lidojumiem.
Biolokācija bija viens no tiek daudzajiem brīnumiem, kurus radīja itāliešu svētais tēvs Antonijs Paduanskis (1295. – 1231.gg,). Senajos manuskriptos stāstīts par to, kā reiz Francijā Senpjēras de Kruā baznīcā, kas atrodas Limontā, viņš lasīja sprediķi. Pēkšņi garīdznieks atcerējās, ka viņam jāierodas dievkalpojumā kādā citā klosterī pilsētas otrā galā. Visas draudzes acu priekšā viņš nometās ceļos un sāka skaitīt lūgšanas. Vienlaikus klosterī redzēja, kā viņš lasīja fragmentus no Svētajiem Rakstiem, bet pēc tam nozuda svētnīcas pustumsā.
Ar spējām atrasties divās vietās slavens bija arī kāds cits garīdznieks – Martins de Pores (1579. – 1559.gg.). 1742.gadā Romas baznīca izdeva dokumentu, kas apliecināja, ka viņš “neticamā veidā” parādījies Ķīnā un Japānā. Tur redzēja “melnu mūku”, kurš bija ļoti līdzīgs svētajam Martinam.
Biolokācija nebeidzas ar kristiešu pasauli. Tā sastopama arī citās reliģijās. Uzskata, ka dakīšanās spējas cilvēkam dāvātas par tā dievbijību. Bet jogas mācībā teikts par bezķermeņa dubultnieku, kurš mīt cilvēka materiālajā apvalkā un var to pamest.
Teleportācija – tā ir momentāna materiālu priekšmetu pārcelšanās no viena punkta uz otru bez redzamas darbības vai fiziska spēka pielietojuma. Šādas parādības eksistēšanu jau izsenis uzskata par sava veida mistiku. Taču pavisam nesen arī mūsdienu zinātne to ignorēja, lai gan pakāpeniski zinātniskajās aprindās sačukstējās par teleportācijas iespējām. Sevišķi bieži šis jautājums tika apspriests kodolfiziķu vidū.
Bet fakti ir stūrgalvīga lieta. Eksistē daudzas liecības par liela mēroga acumirklīgām nolaupīšanām. Klasisks piemērs tam ir tā saucamais “atgadījums ar kareivi”. Pirmais, kurš šo patiešām mistisko notikumu atklāja un aprakstīja bija pētnieks M.K.Džesups. Ziņas par to viņš uzmeklēja spāņu… juridiskajos avotos.
1593,gada 25.oktobrī Spānijas pilsētā Mehiko pēkšņi parādījās kareivis. Viņa pulks tolaik bija norīkots uz Filipīnām, kas atrodas desmitiem tūkstoš jūdžu no Mehiko. Kareivis tika sagūstīts un nodots inkvizīcijas tiesai. No viņa liecībām kļuva skaidrs, ka viņš dienējis gubernatora pilī Manilā (Filipīnu galvaspilsēta). Kā viņš nokļuvis Mehiko, kareivis paskaidrot nespēja. Viņš tiesai pastāstīja, ka viņa acu priekšā gubernators tika nodevīgi nogalināts.
Pēc vairākiem mēnešiem no Filipīnām ieradās kuģis, un tur ierodošies cilvēki apstiprināja, ka gubernators ir nogalināts. Citas detaļas no kareivja stāsta arī vairs nelika šaubīties par to, ka viņš runā patiesību. Tikai to, kā viņš pats nokļuvis Spānijā, neviens nevarēja saprast.
Francijā pastāv visai mīklaina vieta, kas nosaukta par Marseļas caurumu. To nejauši atklāja beļģiete Bernadeta Lorela. Reiz, pastaigājoties pa Marseļu, viņa nolēma atvilkt elpu senajā pilsētas nomales parkā. Aiz kuplajiem simtgadīgo koku vainagiem bija redzams nelielas baznīcas jumts. Sieviete izbrīnijās, ka agrāk tai nebija pievērsusi uzmanību. Viņa piegāja pie baznīcas un atradās vecā ar zāli aizaugušā kapsētā (baznīciņa stāvēja tieši pa vidu). Aiz lielajiem kokiem bija dzirdams mirušo aizlūgums latīņu valodā.
Pēkšņi baznīcas durvis atvērās un pa tām iznāca laukā kaut kāda dīvaina procesija. Zārku nesa četri cilvēki, tērpušies rupjas vadmalas kreklos un kaut kādas maisa auduma biksēs. Procesiju noslēdza jauna raudoša sieviete ar bērniņiem. Beļģieti satrieca ļaužu nabadzīgums. Tajā pašā laikā viņu pārņēma neizprotamas bailes. Viņa metās skriet prom no baznīcas. Kā Lorela izskrēja uz rūpīgi ar smiltīm klātajiem celiņiem, viņa nespēja atcerēties. Pakāpeniski sieviete nomierinājās, tomēr ar izbrīnu atklāja, ka ir pazudusi gan kapsēta, gan baznīca, gan dīvainā bēru procesija. Nākamajos Marseļas apmeklējumos, beļģiete vairākkārt apmeklēja šo parku, turklāt viņu nepameta nedrošuma un baiļu sajūta.
Ar visu to satriektā Bernadeta vērsās pilsētas arhīvā. Viņa bija ļoti izbrīnījusies, kad tajā atklājās dokumenti, kuri viņas prātu nodarbināja vēl vairāk. Tajos tika ziņots, ka tagadējā parka vietā agrāk patiešām atradās kapsēta. Šeit bija arī baznīciņa, kur pēdējā gaitā izvadīja nabadzīgos. Bet visas šīs ēkas pārstāja pastāvēt neilgi pirms Francijas Lielās revolūcijas. XIX gadsimta beigās šajā vietā tika iestādīts ābeļdārzs. Kurš un kā Bernadetu Lorelu pārvietoja tālā Marseļas pagātnē, paliek mīkla.
Ne mazāk unikāls gadījums notika Krievijā. Pastāv dokumentālas liecības par sešgadīgas meitenītes Annas pārcelšanos citā laikā. Viņas vecāki nolēma viņu aizsūtīt ciemos pie vecmāmiņas. Večiņa dzīvoja netālu no viņiem, un viņai bērnu vajadzēja sagaidīt autobusa pieturā. Pieskatīt Annu palūdza kādam pazīstamam pasažierim. Tomēr brauciens beidzās gandrīz traģiski.
Augstā kalnā vadītājs netika galā ar autobusa vadību, un autobuss apgāzās. Par laimi, neviens no pasažieriem negāja bojā, bet meitene mīklainā veidā pazuda. Uzzinot par negadījumu pārbiedētie vecāki aizskrēja uz avārijas vietu. Tur viņi uzzināja, ka viņu meitas nekur nav. Pasažieris, kurš pavadīja meiteni, neko īsti paskaidrot nespēja. Viņš pastāstīja, ka mirkli pirms avārijas Anna no autobusa pazuda. Visi šī cilvēka stāstīto uzskatīja par murgiem, tā kā viņš bija šoka stāvoklī. Kāds izvirzīja versiju, ka avārijas laikā bērns vienkārši izkrita no autobusa. Meklēšana turpinājās līdz tumsai, bet nedeva nekādus rezultātus. Ārprāta pārņemto vecāku mājās atskanēja telefona zvans. Tie bija radinieki, kuri zvanīja no ciemata. Viņi atrada meiteni mierīgi stāvam ceļmalā. Kā Anna tur nokļuva un, kur bija visu šo laiku, neviens izskaidrot nevarēja.
Katru gadu pasaulē pazūd tūkstošiem cilvēku. iespējams, daudzi no viņiem kļūst par vardarbības upuriem, kā uzskata viņu radinieki, bet nonāk laika labirintos. Dažiem no viņiem izdodas izrauties no laika tīmekļiem, citi tā arī paliek nebūtībā, vēl kāds dīvainā kārtā pastāvīgi vada šo procesu. Pasaules folklorā un literatūrā ir ne mazums aprakstu par pārvietošanos laikā un telpā: lidojumi viesulī, ar džinu, uz paklāja – lidmašīnas. Kalējs Vakula, “Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā”, varonis, piemēram, lidojuma uz Pēterburgu izmantoja velnu. Protams, to var izvērtēt tikai kā rakstnieka fantāziju. Un tomēr ir vērts uzdot sev jautājumu? Bet varbūt N.Gogolis zināja daudz vairāk, nekā rakstīja?
Atgriežoties pie māsas Marijas “lidojumiem”, nepieciešams atzīmēt, ka šodien zinātnieki nemaz neizslēdz šādas parādības iespējamību, lai gan joprojām pilnībā nespēj to izskaidrot. Lūk, ko par to raksta grāmatas “Svētās Marijas no Agredas dzīve” autors Džiems A.Karriko:
“Tas, ka māsa Marija patiešām vairākkārt apmeklēja Ameriku, apliecina spāņu konkistadoru, franču pētnieku dokumenti un dažādu indiāņu cilšu absolūti identiskie stāstījumi, kuri cits no cita dzīvoja vairāku tūkstošu jūdžu attālumā. Jebkurā dokumentālā grāmatā par ASV dienvidrietumu vēsturi var atrast pierakstus par šo mistisko, pasaules vēsturē bezprecedenta parādību”.