Lapzemes heraldiskais simbols ir Savvaļas cilvēks – milzīgs, sarkans un spalvains vīrietis ar rungu uz pleca, ģērbies no lapām darinātā gurnautā. Zviedru valodā šo briesmoni sauc par Somnanannenu. Sāmi tic, ka šis radījums mīt grūti pieejamos mežos aiz Polārā loka. Zviedrijā un Somijā var atrast skulptūras, izkārtnes un plakātus ar populārā personāža attēliem. Dažreiz viņa statujas stāv ceļu sazarojumos, sarkanā Somnanannena attēli ar sniegbaltu bārdu uzkrāsoti uz žogiem un ēku sienām. Šī lielā, pērtiķim līdzīgā, netīrā, bārdainā radība kopš Viduslaikiem sastopama sāmu leģendās. Viņa ķermenis ir pārklāts ar spalvu, kas atgādina lūku pinumu un briesmīgi smird. Senie sāmi viņu attēloja ar ragiem, izslējušos dzimumlocekli un milzīgu vāli rokā. Somnannenam ir mežonīga un nikna daba, viņš ir nesavaldīgs un rupjš, iekāres pilns un izvirtīgs. Viņa netikumi ir tieksme labi paēst un piedzerties. Gadās, ka Savvaļas cilvēks varmācīgi izturas pret sievietēm. Somnannens dzīvo ziemeļu mežos alā vai lāča midzenī. Viņš galvenokārt pārtiek no ziemeļbriežu gaļas.

Dažādos Lapzemes rajonos Savvaļas cilvēku dēvē dažādos vārdos – Stalko, Klous, Dīvs, Džadeks, Džass, Klapperboks, Kinderfressers (kas nozīmē “mazuļu rijējs”), Tomasnikks. Dažreiz to sauc par Sarkano sātanu. Gadsimtu gaitā brutālā Savvaļas cilvēka figūra ir mainījusies un sāka līdzināties klaunam vai gadatirgus muļķītim, tieši šis varonis ir mūsdienu Ziemassvētku vecīša priekštecis. Līdz brīdim, kad Santaklauss par palīgiem ieguva elfus, viņam palīdzēja velnišķīgi, kvēpiem klāti radījumi – Tumšais palīgs, Krampuss, Džuļgubens, Melnais Pēteris, Kažokniķelis un Rū Klāss. Viņi ļoti atgādina Savvaļas cilvēku.

Nevar nepamanīt, cik ļoti Somnannena apraksti atgādina Sniega cilvēka vai Jetija aprakstu. Pēdējais izskatās kā pērtiķis, pārklāts ar rupju, netīru vilnu. Viņa platajā sejā izspiežas uzacu loki, deguns saplacināts, kvadrātveidīgs žoklis. Briesmoņa augšējās ekstremitātes ir daudz garākas par cilvēka rokām. Viņa kājas ir milzīgas, un uz pēdām nav vilnas. Kalnu apgabalos Jetijs met spalvu un ziemā pārklājas ar baltu vilnu. Sniega cilvēks dzīvo galvenokārt polārajos reģionos, viņa iecienītākais ēdiens ir dzērvenes, par mājokli viņam kalpo ala vai lāča midzenis. Sniega cilvēks medī briežus, ēd to gaļu jēlu, bet ādu nodīrā, lai uz tās gulētu. Interesanti, ka vārds “jetijs” līdzīgs zviedru vārdam “jatte”, kas nozīmē “milzis”.

2004.gada janvārī Norvēģijas laikrakstos parādījās ziņojumi, ka vairāki pusaudži sastapušies ar Sniega cilvēku. viņi grūti pieejamā Norvēģijas apgabalā lasīja dzērvenes un tālumā pamanīja milzīgu pērtiķim līdzīgu radījumu. Tas veikli ar abām ķepām lasīja ogas un meta mutē. Radījums sēca un ņurdēja. Puiši baidījās pieiet tuvāk. Ogotāji nakšņoja vieglā saliekamā mājiņā. Naktī pie mājiņas pienāca kāds zvērs un pret tās stūri kasīja muguru, izdvesdams mežonīgu rēcienu un gandrīz apgāžot mājiņu.

Nākamajā rītā pusaudži ieraudzīja nobradātus krūmus un ekskrementus. Viņi nolēma, ka nakts viesis bijis Sniega cilvēks. Zīmīgi, ka viens no rakstiem, kas vēstīja par šo atgadījumu, tā arī saucās – “Somnannena vizīte”.

Visi atzīst, ka Ziemassvētku vecīša māja atrodas Lapzemē, bet par tiesībām tikt uzskatītām par Santaklausa dzimteni cīnās vairākas valstis. Somi apgalvo, ka viņš dzīvo Somijā zem Rovaniemi kalna. Šajā vietā uzbūvēts vesels izklaides komplekss “Santa Park”.

Zviedrijā par Santaklausa mītni pasludināta Tomptelenda. Šeit pirms 360 miljoniem gadu meteorīts ietriecās Zemes virsmā ar spēku, kas vienāds ar tūkstoš atombumbu eksploziju. Trieciena vietā izveidojās krāteris, kas laika gaitā piepildījās ar ūdeni, un izveidojās Siljana ezers. Ticējumi vēsta, ka tieši šajās vietā biezā mežā dzīvo Savvaļas cilvēks Somnannens vai kā sāmi viņu sauc – Stallo.

Zviedru Ziemassvētku vecītis Tomptelandē dzīvo kopā ar saviem palīgiem troļļiem, Somnannenu un Sniega karalieni. Skandināvu luterāņu baznīca identificējusi šīs pagānu burves attālu līdzību ar kristiešu Svēto Lūciju. Skandināvi tic, ka viņa nolaižas uz zemi visīsākajā ziemas dienā, kas simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu.

Tūristi, kas Ziemassvētku brīvdienās apmeklē Tomptelandi, bez Santaklausa var ieraudzīt arī mūsu paziņu Somnannenu. Seja viņam melna, bet ķermenis ietērpts zvērādās, rokā viņš tur vāli, tā galvu rotā sarkana mice.

Dažreiz Stallo, kas sāmu valodā nozīmē “metāla cilvēks”, ir pilnībā ģērbies melnā vai spīdīgā kostīmā. Iespējams, ka šī tradīcija nākusi no vikingu karotājiem, kuri valkāja bruņukreklus. Saskaņā ar sāmu leģendām, Stallo sevišķi pirms Ziemassvētkiem patīk palaidņoties. Viņš brauc ar kamanām, no kūtīm un pagrabiem zagdams pārtiku. Viņš saceļ vēju, kas rauj uz augšu jaunu meiteņu svārkus, var ielīst gultā pie jaunām atraitnēm vai uzticīgām sievām, kuru vīri ir medībās.

Lai Stallo pielabinātu un atradinātu izvirtuli no laulības guļamistabām, sāmi viņam uz mājas sliekšņa atstāj putru, alu un tabaku. Blakus akām sāmi zemē iedzen kārtis. Tās paredzētas tam, lai Stallo varētu piesiet ragavas. Sāmi tic, ja briesmonis neatrod ūdeni un nepadzeras, viņš pārsitīs bērna galvaskausu, izsīks smadzenes un izdzers asinis. Tieši tādēļ viņu sauc par mazuļu rijēju.

Ragavās (sāmu valodā – pulkā) Stallo iejūdz lemingus, savvaļas grauzējus, kas dzīvo aiz Polārā loka. Šos zvēriņus pieminējis katoļu priesteris misionārs Olaus Magnus, kurš apmeklēja Zviedriju 1555.gadā. viņš apgalvoja, ka Lapzemē lemingi krīt no debesīm. Pēc baznīcas kalpa teiktā, Dievs tādā veidā soda pagānus par nevēlēšanos pieņemt katolicismu.