– Vēl kādu pārīti večuku nožņaugt? – Uz priekšu paliecies tiesnesis pajautāja. – Es nedomāju, ka ir kāda jēga dot viņam vēl vienu iespēju. Ekspertīžu rezultāti liecina, ka tiesājamajam piemīt tieksme uz vardarbību. No altruisma, es atvainojos, nav ne smakas! Kādu gan jūs iedomājieties tiesājamā dzīvi, ja viņam tiek dota iespēja laboties?
Advokāts, lai arī sagatavojies, tomēr nespēja ātrumā izvilkt kādu jēdzīgu atrunu, kā tik citēt cilvēka tiesības:
– Ikvienam no mums ir tiesības dzīvot!
– Bet valsts viņam tās nelaupīs, viņš turpinās dzīvot un rādīs uzskatāmu piemēru citiem bezprātīgajiem, ka par visu ļauno ir dārgi jāmaksā!
– Cietumā tomēr bija humānāk un vienmēr pastāvēja iespēja laboties...
– Ja aizstāvība nevar atrast citu pamatojumu kā vien tukšu demagoģiju, tad es pasludinu spriedumu!
Tiesnesis piecēlies kājās nolasīja sprieduma ievaddaļu, noziegumu aprakstu, ekspertu atzinumus un visus advokāta minētos attaisnojumus un lūgumus mīkstināt sodu.
Ieturējis pauzi tiesnesis paskatījās iesākumā uz advokātu, tad uz tiesājamo vēl galīgi zaļu jaunekli un pasludināja savu spriedumu:
– Par katru nožņaugto 15 gadi! Sodu piemērojot tūlīt pat! Sargi aizvediet tiesājamo uz soda vietu!
Zeņķis vēl lāga neizprata, kāds bēdīgs liktenis viņu gaida un ļauni noskatoties tiesnesī negribīgi sekoja sargiem.
Pēcpusdienā advokāts sagaidīja sodīto, kuru sargi uz ielas izstūma ratiņos. Tajos sēžot uz vienu sānu, pavisam sakrities, trīcošām rokām, priekšlaikus novecojis tiesājamais pagaidām vēl saglabāja ļaunuma pilno skatienu, bet acis jau bija aizduļķojušās.
Skatoties uz viņu advokāts pie sevis rūgti nodomāja:
– Perfektā tiesu sistēma neattaisno tās radītāju cēlos nodomus! Un tomēr cietumi deva iespēju laboties, bet šī līdzekļu ietaupīšana un robots tiesnesis tik vairo bezdvēselisko ļaunumu.