Cilvēces priekšstati par taisnīgumu ir veikuši visai interesantu ceļojumu kultūrā. Šis stāsts kļūst īpaši aizraujošs, ja atzīstam, ka ceļojums vēl nav galā. Pēc būtības, jautājums par taisnīgumu vienmēr ir atdūries vienā un tajā pašā problēmā: kā rokās tā atrodas, kas šo taisnīgumu realizēs?
Antīkajiem grieķiem bija laimīga, intuitatīva pārliecība par to, ka pasaule ir iekārtota pareizi: eksistē kaut kas, kas seko, lai pasaules iekārta būtu pareiza. No tā izrietēja sekas: cilvēks vienmēr saņems sodu par katru, pat nevilšus izdarītu noziegumu. Visas grieķu traģēdijas ir par to. Cilvēks te nekad nav soģis. Viņš tikai ļauj realizēties augstākajam taisnīguma likumam.
Vecā Derība ienesa dažas korektīvas grieķu uzskatos. Balstoties uz monoteistu tiesībām pagānu vidū, jūdeji uzskatīja, ka tiesības spriest tiesu atrodas viņu rokās. Vecās Derības taisnīguma loģika ir cietsirdīga: aci pret aci.
Jaunās Derības kristietība tiesības sodīt nodeva Dieva rokās, bet cilvēkiem rekomendēja piedot vai nopietnākos gadījumos paļauties uz likuma žēlsirdību. Divus tūkstošus gadu kristīgā Eiropa mēģināja tiesas atbildību no personības nodot virtuālākai figūrai - likumam vai Dievam. Diemžēl, vienmēr tas neizdevās.
Jaunākie laiki daudzu gadsimtu strīdam piedeva asumu, uz ētikas arēnas parādījās bērnišķīga ideja: atvainojiet, bet visiem taču ir acīmredzams, ka būt netaisnīgam ir daudz izdevīgāk nekā otrādi! Tirgus ekonomika, kas paredz agresīvu patērēšanu, vispār ir atsviedusi cilvēci Vecās Derības laikos. Kaut gan, pēc jaunākās spēļu teorijas, altrūistiskas stratēģijas ilgākā laika peridā ir izdevīgākas. Taču, ja runa ir par ātru peļņu, tad jā - būt netaisnīgam ir daudz izdevīgāk. Un atkal mums rokās nav viennozīmīgas atbildes - kas ir taisnīgums?
Tālāk raksts apskata vairākus klasiķu darbus par šo tēmu:
Šarls Pero "Pelnrušķīte", Agate Kristī "Desmit nēģerēni", Fjodors Dostojevskis "Noziegums un sods", Platons "Valsts".