Septiņu dienas Aleksandrs atradās visdziļākajā komā, bet viņa apziņa piedzīvoja visneparastāko ceļojumu ārpus fiziskās pasaules. “Ja to nebūtu piedzīvojis es pats un ja man nebūtu smadzeņu neiroķirurga un zinātnieka grāda, es tam vienkārši nebūtu noticējis. Tūkstošiem gadu šamaņi un mistiķi ir aprakstījuši savus apziņas ceļojumus ārpus ķermeņa. Es neesmu pirmais cilvēks, kas ir pieredzējis šo unikālo pieredzi. Toties es esmu vienīgais, kas pēc šī piedzīvojums ir spējīgs visu dokumentēt formā, kas pie piemēroti zinātniekiem pētījumiem.”
Komas laikā tika fiksētas jebkuras izmaņas vīrieša smadzeņu garozā, proti, to nebija vispār. Nevienā smadzeņu zonā netika fiksēta ne mazākā aktivitāte. Zinātnieka piedzīvotā pieredze būtībā sagrauj jebkurus iepriekšpieņemtos priekšstatus par halucinācijām, ko redz cilvēki, kas atrodas klīniskās nāves vai komas stāvoklī.
Tālāk sekot ārsta pieredzētā apraksts. “Pēc neizturamām galvas sāpēm iegrimu dziļā komā, ķermenis funkcionēja pašā primitīvākajā līmenī, bet sajūtas, ko apzinājos, bija līdzīgas tām, ko varētu just, ja mani mēģinātu apglabāt dziļi zemē. Pēc kāda laika sāku redzēt, dzirdēt un just citus subjektus. Ieraudzīju košas krāsas, kas bija tik tīras un spilgtas, ka nelīdzinājās, piemēram, baznīcās redzētām vitrāžām, kad caur tām spīd saules stari. Domāju, ka tā bija Paradīze. No vienas puses tas bija biedējoši, bet vienlaikus arī arī ļoti patīkami, tas bija kaut kas pazīstams.
Pamazāk neaptveramais plašums sāka samazināties, no augšas nāca gaisma, izstarojot sudrabainu un zeltainu starojumu. Skanēja melodija, skatam pavērās satriecoša ainava ar ūdenskritumiem, auglīgi zaļojošiem laukiem, rozā un zeltītiem mākoņiem, bet tālāk fonā bija redzamas tumši zilas debesis. Tur bija koki, dzīvnieki, cilvēki, daudz ūdens. Viss, ko tur redzēju, bija diezgan līdzīgs zemes dzīvei, bet daudz lielāks, iespaidīgāks, košāks un emocionālāks, varētu teikt – vēl īstāks nekā uz zemes.”
Neiroķirurgs apraksta arī to, ka ir dzirdējis mūziku un izjutis vienotību ar visu to, ko redzējis un dzirdējis. Vēl viņš juta beznosacījuma mīlestību. Ceļojuma laikā Aleksandru pavadīja sieviete ar košiem tauriņa spārniem. “ Kad viņa uz mani paskatījās, es sajutos mīlēts, bet tā nebija romantiskā vai draudzīgā mīlestība, bet kaut kas daudz plašāks un īpašāks. Kas tāds, uz ko es vienmēr esmu tiecies. Šie sieviete man lika justies tā, ka nebija vairs ne baiļu, ne skumju”.
Piedzīvojums beidzās tad, kad mediķis slimnīcā sāka lemt, vai nevajadzētu atslēgt dzīvību uzturošo aparatūru, jo zinātnieks atradās dziļā komā un neizrādīja nekādas atveseļošanās pazīmes. Kamēr ārsti par to spieda pie pacienta gultas, Aleksandrs atguva samaņu un atvēra acis. Dienas laikā atgriezās spēja runāt, ar ģimenes atbalstu atjaunojās atmiņa. Ar laiku atjaunojās arī spējas strādāt profesijā un turpināt darbu zinātnes jomā. Tomēr nu jau Aleksandrs bija pilnīgi cits cilvēks un pavisam citu dzīves uztveri.
Zīmīga detaļa atklājās pēc tam, kad ārsts bija atgriezies aktīvajā dzīvē. Tā kā bērnībā viņš bija adoptēts un izauga audžuvecāku ģimenē, tad zināja, ka kaut kur ir viņa māsa. Diemžēl dzīves ceļi bija šķīrušies agrā bērnībā. Pieaudzis, viņš uzzināja, ka māsa ir mirusi un satikt viņu vairs nav nekādas iespējas. Četrus mēnešus pēc atgūšanās no komas ārsts uzmeklēja māsas ģimeni un ieraudzīja, kā viņa izskatījusies, kad bija pieaugusi. Izrādījās, ka sieviete ar taureņa spārniem, ko viņš satika savā ārpusķermeņa ceļojuma laikā, izskatījās tieši tāpat kā viņa mirusī māsa.
Avots no "Daily Mail"