Ko redzēja kara prokurors?
Aleksandrs Liskins savos memuāros stāsta par braucienu uz vientuļu, reljefa ielocēs atrodošu Polijas ciematu Kenšicu. Tas notika pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Šeit, netālu no ciema, savā laikā vācieši uzcēla savu Mezerickas nocietinājumu, kurā atradās militārā pilsētiņa un citi objekti, no kuriem palikušas tikai drupas un atsevišķas celtnes. Vācieši nocietinājumu sauca par “Regenwurmlager”, tas ir, “par sliekas nometni”. Pēc kara bijušajā vāciešu pilsētiņā bāzējās viena no padomju karaspēka Ziemeļu grupas sakaru brigādēm, kur militārais prokurors arī ieradās. Apskatījis apkārtni un Kšivas ezeru, viņš apbrīnoja apkārtnes skaistumu un klusumu. Tomēr Liskinam nebija ne jausmas, ka tieši zem viņa kājām izlokās vāciešu izbūvēti, tagad uz visiem laikiem pamesti metro tuneļi!
Vēlēdamies augsto viesi izklaidēt, prokurora pavadoņi viņam parādīja ezerā saliņu un pastāstīja, ka tā lēni, gluži kā plosts dreifē virs ūdens. Kšivas ezeram bija apendiksa veida turpinājums, kura centrā viesis ieraudzīja metāla torni, kas atgādināja Maskavas metro gaisa ieņēmējus. Savukārt mākslīgie uzbērumi visapkārt ezeram, kā izrādījās, bija zemes dzīlēs tiecošās ejas.
Liskins zināja, ka kopš kara beigām līdz 50.-to gadu sākumam “Sliekas nometne” bija pamesta, un ar šīs vietas izpēti nodarbojās tikai šeit apmetušies krievi. Pirmkārt, nocietinājuma tuvumā darbojās sapieri, meklēdami mīnu laukus un ieroču noliktavas. Karavīri izpētīja visu apkaimi un izdarīja daudz pārsteidzošu atklājumu: piemēram, viņi atklāja 380 voltu pazemes elektrokabeli, aku, kurā lija ūdens straume un daudz cita, kas liecināja par liela mēroga pazemes objekta atrašanos. Garnizona inženieri secināja, ka noslēpumainā aka ir daļa autonomas elektrostacijas, bet akā līstošais ūdens darbinājis turbīnu.
Viņi atrada arī nomaskētu ieeju tunelī – acīmredzot, aprīkotu ar lamatām, jo kāds drosminieks saderējis, iebrauca tajā ar motociklu un vairs neatgriezās.
Sakarniekiem piecdesmito gadu sākumā tomēr izdevās iekļūt tunelī un noiet pa to vairākus kilometrus. Ceļā kareivji ieraudzīja daudz atzarojumu, bet neuzdrošinājās tajos iegriezties.
Baumas un fakti
Dīvaini, ka Aleksandrs Liskins nemēģināja ielūkoties labirintos. “Sliekas nometnes” aprakstam prokurors izmantoja kāda nezināma virsnieks stāstu, kurš arī “Regenwurmlager” pat nebija redzējis, bet tikai dzirdējis pazemē pabijušo cilvēku nostāstus.
“Zem mums, cik varēja saprast, atradās pazemes pilsēta, kurā bija viss nepieciešamais daudzu gadu autonomai dzīvei.
Akumulatoru laternu gaismā cilvēki iekāpa pazemes metro. Tas bija tieši metro, jo tuneļa apakšējā daļā stiepās pazemes sliežu ceļš.
Gandrīz uzreiz viņi atklāja pazemes krematoriju. Varbūt tieši tajās krāsnīs sadedzināja apakšzemes celtnieku paliekas.
Grandiozais pazemes tīkls nekompetentajiem apmeklētājiem likās kā draudīgs labirints”.
Zināms, ka šajā tunelī reiz iegāja Ziemeļu spēku grupas ģenerālpulkvedis P.Marjahins, bet savas liecības viņš nav atstājis.
Bez minētā virsnieka iespaidiem, Liskins “pilsētu” aprakstījis arī pēc viena no pēdējā Kenšcikas brigādes komandiera pulkveža V.Spiridonova stāstījuma. Jāsaka, ka vācu pazemes tunelis 1970-os gados pārvērtā eksotiskā atrakcijā, bet tikai izredzētajiem – augstākajiem padomju armijas virsniekiem, kurus šajā vietā bija iemetis liktenis vai pavēlniecība.
Spiridonovs stāstīja, ka pēc inženieru-sapieru slēdziena zem garnizona atrasti 44 kilometri pazemes inženierkomunikāciju. Tuneļa augstums un platums bija 3 metri, metro sienas un griesti nostiprinātas ar dzelzsbetona plāksnēm, grīdas bruģētas ar akmens plāksnēm. Spiridonovs pats iebraucis tunelī ar armijas džipu un nobraucis pa labirintu 20 kilometrus Vācijas virzienā.
Vēl kāds interesants fakts. Ap ezeru bija saglabājies maz nesagrautu, no dzelzsbetona būvētu kara laika objektu. Jaudīgie bunkuri bija aprīkoti ar smagajiem ložmetējiem un lielgabalu, bet zem tiem 50 metru dziļumā atradās stāvi, kuros bija izvietotas kazarmas un noliktavas. Virszemes un pazemes būves savā starpā savienoja metro labirinti.
Kā “Regenwurmkager” uzcēlušie vācieši, tā arī to atrakušie krievi, informāciju par tuneli rūpīgi slēpa kā no vietējiem iedzīvotājiem, tā arī no vietējās valdības. Zināms, ka par labirintu aktīvi interesējās tikai poļu vēsturnieks, doktors Podbeļskijs, bet pētīja to tikai pirmajos gados pēc kara, pirms vācu militārajā pilsētiņā apmetās krievu garnizons.
1980.gadā Podbeļskim bija vairāk nekā 80 gadu, un viņš stāstīja, ka objekta celtniecība sākās jau 1927.gadā, bet kopš 1937.gada darbi notika paātrinātā tempā, jo Hitlers gatavojās karam. Novadpētnieks apgalvoja, ka fīrers pats atbraucis no Berlīnes – pa pazemes ceļu sliedēm. Slēptās komunikācijas vedot pie slepenām rūpnīcām un stratēģiskām glabātuvēm piecu kilometru attālumā no Kšivas ezera.
Arī ezeram ir noslēpums. Kšivas platība ir vairāk nekā 200 tūkstoši metru, bet dziļums – no 3 līdz 20 metriem. Ezera dūņainajā gultnē daudzi zvejnieki redzējuši lielu lūku, kas varētu būt bijusi paslēpta zem tās pašas peldošās salas. Lūka varēja kalpot kā kingstons labirinta ārkārtas appludināšanai, bet 1945.gada janvārī vāciešiem acīmredzot bija darāms kas svarīgāks.
Krievi 1992.gadā Kenšicu atstāja, vienlaikus atstājot poļiem pazemes labirinta mīklu.
Vai viss tas ir iespējams?
Parasti, ja kaut ko noklusē oficiālā zinātne, tad attiecīgais fakts ir vai nu galīgas muļķības, vai simtprocentīga taisnība, bet tomēr kaut kā saistīta ar mūsdienu cilvēkiem un realitāti. Par to, kāpēc “Sliekas nometne” tik maz pētīta, var tikai minēt. Tomēr kādā vaļas brīdī ir vērts aizdomāties – kā “Regenwurmlager” tika jebkad uzbūvēta?
Kādēļ vācieši tādu labirintu neuzbūvēja Vācijā? Nometnes būvniecības laikā Polija bija brīva valsts (no 1921. līdz 1939.gadam), kas būtu šķērslis šādai vāciešu aktīvai darbībai. Turklāt pati Vācija 1927.gadā tikko sāka pacelties pēc Pirmā pasaules kara, 1924.gadā saņēmusi miljardiem aizdevumu no ASV un Lielbritānijas. Maz ticams, ka Vācijas valdībai tik grandiozam pasākumam bija pietiekami daudz naudas.
Iecere uzbūvēt kaimiņu valstī pazemes metro liekas pavisam dīvaina. Ja labirints būtu celts aizsardzības vajadzībām, kā to uzskatīja Liskins – “ja atkal sāktos karš”, iznāk, ka pazemes pilsētu vāciešiem nav bijusi iespēja izmantot. Viņi glāba dažas militārās vienības, bet radikālas pārmaiņas frontē tas nedeva. Vai tādā gadījumā bija vērts satraukties un rakt visus šos kilometriem garos tuneļus?
Pazuda nezināmā virzienā
Bija vēl kāds noslēpumainais fakts, ko nevarēja izskaidrot militārie vēsturnieki, bet kas izskaidro vācu komunikāciju esamību Kenšicas apkaimē. Kara laikā 1945.gadā šajā rajonā cīnījās Pirmās tanku gvardes armijas ģenerāļa M.Katukova komandētā 44.gvardes tanku brigāde. Brigāde sastapās ar diviem vācu pulkiem: SS “Nāves galvu” skolas divīziju un palīgdienesta daļām. Vācieši drīz saprata, ka pretoties krievu tankiem nav iespējams, un… dažu stundu laikā pazuda. Kā nacisti to izdarīja, ņemot vērā, ka evakuācijas ceļi jau bija nogriezti? Varbūt nacistiem izbēgt palīdzēja “Regenwurmlager”? starp citu, zinātkāriem lasītājiem var ieteikt internetā pameklēt aprakstītajās vietā nofilmētu video.
Cerams, ka Polijas vēsturniekiem uzdosies atklāt “Regenwurmlager” noslēpumu, izskaidrot kad un kādam nolūkam šis cietoksnis uzbūvēts. Mēs tikmēr gaidīsim kārtējo filmas “Indianas Džonsa” sēriju!