Par nezināmo spēku kaitniecisko darbību dzirdēts daudz. Dažam šķiet, ka viņu apsēdis kāds mošķis, kurš spiež darīt lietas, ko no brīvas gribas cilvēks nedarītu; kādam nakts murgi ir tik mokoši, ka cilvēks pat baidās iet gulēt. Vēl cits stāsta, ka kopš ievākšanās jaunajā dzīvoklī nepaejot ne diena, kad nepiemestos kāda liga. “Es tur jutos kā veca, slima tante, pa slimnīcām un sanatorijām vien dzīvoju. Kad pārcēlāmies uz citu dzīvesvietu, pēc kāda laika attapu – man taču vairs nekas nekait!”

Lai iepazītu tuvāk neredzamo pasauli un tās iedarbību uz cilvēku, Patiesā Dzīve aicināja uz sarunu bioenerģētiķi Viktoru Graudiņu. Izrādās, spokus, garus, poltergeistus un citus neredzamos biedrus savā ziņā iespējams pat klasificēt.

Huligāns mājas gariņš

Daži piemēri iz dzīves. Trīsgadīgs puisītis, tuntuļodams uz tualeti, met skatienu atpakaļ un pukojas: “Ko tas melnais visu laiku valkājas man pakaļ? Kā man viņš ir apnicis… .” Lieki piebilst, ka citi nekādu melno neredz, tomēr puikas izturēšanās ir neviltoti patiesa, un skaidrs, ka viņš tiešām kaut ko redz. Šajā mājā dažreiz neomulīgi jūtas arī pieaugušie un vienatnē tur labprāt neuzturas.

Cita mistiska epizode. Pieaugušu sievieti sapnī žņaudz lietuvēns. Viņa tik vien spēj, kā sargāt ar rokām kaklu, bet lietuvēns cenšas rokas atraut. No rīta sievietei uz rokām ir sarkani nospiedumi, kādu iepriekš nebija.

Kingam, kurš dzīvo viens (nedzērājs!), pazudis svarīgs dokuments, bet viņš skaidri zina, ka to nolicis uz rakstāmgalda. Viņš apgriež riņķī visu māju, bet dokumenta nav. Nākamajā dienā, pārradies no darba, viņš ierauga dokumentu rakstāmgalda vidū – it kā kāds būtu paņirgājies. Mēneša laikā tas pats atkārtojas ar bibliotēkas grāmatu un pasi. “Nekad vairs nesmiešos, ja kāds stāstīs par mājas gariņu,” nozvērējās kungs, kad bija atradis pasi vietā, kuru bija pārmeklējis vismaz desmit reižu.

“Angļu valodā darbos, kuros aprakstītas paralēlās pasaules būtnes, kas iedarbojas uz cilvēku, tos dēvē par negiem (no angļu val. – negative). Negus pievelk negatīvās emocijas – bailes, dusmas, bēdas u.c. It īpaši bailes – jo lielākas bailes, jo lielāks emocionālais enerģijas daudzums no cilvēka izdalās,” skaidro Viktors Graudiņš. “Pārsvarā pie negiem pieskaitāmas paralēlās pasaules zemākās būtnes.

Negiem piemīt telepātiskās spējas, kas tiek izmantotas, lai iedarbotos uz enerģētisko un fizisko ķermeni, radot bojājumus un atņemt enerģiju (līdzīgi, tikai ar citu mērķi, uz mums iedarbojas dažādi vīrusi, baktērijas, sēnes). Visvieglākais mērķis ir bērmi, jo viņi ir apveltīti ar milzīgu enerģijas daudzumu.

Vecāki bieži sūdzas, ka bērni jau kopš agra vecuma naktī pēkšņi pamostas un ir ļoti grūti atgriežamo atpakaļ šajā pasaulē. Pamodušies ar lielu izbīli un raudāšanu, viņi mētājas ar rokām un stumj prom vecākus, kurus nepazīst, jo vēl atrodas ap viņiem aplipušo negu varā. Tā var iemantot fobijas, kas nāks līdzi arī pusaudžu un pieaugušo vecumā. Agrā bērnībā ir ļoti attīstīta paralēlās pasaules redze, un bērni līdz piecu gadu vecumam nereti atceras arī iepriekšējo dzīvi. Kad mēs viņus nomierinājām, bērni sāka stāstīt, ko redzējuši. Redzējumi mēdz būt ļoti reāli – reizēm līdz pat desmit gadu vecumam viņi patiesi redz kādu mošķi. Diemžēl bērni bieži vien ir spiesti to noklusēt, jo vecāki nezināšanas dēļ šo realitāti neprot pieņemt.

Kāpēc vislielākās šausmas visbiežāk notiek miegā? Tāpēc, ka guļ tikai cilvēka fiziskais ķermenis, enerģētiskais ķermenis vienmēr ir nomodā. Miegā astrālajiem spēkiem ir visvieglāk iedarboties. Visi šausmu skati, visi murgi, kurus redzam sapnī, nav nekas cits kā visdažādākās negu izpausmes (sapņus gan var arī apzināt, bet tad jāstrādā ar zemapziņu un jālūdz, lai tiktu rādīti zīmīgie sapņi, bet tā jau ir cita tēma). Vēl piebildīšu – arī vardarbīgiem sižetiem pārsātinātās multiplikācijas filmas sapnī var radīt virtuālas sāpes un piesaistīt negus. Savukārt kino rada psihisku problēmu implantāciju – filmās (arī realitātē) redzēti traumatiski skati nogulsnējas atmiņā radot cilvēka psihē savdabīgus caurumus”.

Ja gars tevī apmetas uz dzīvi…

“Ar gariem, kuri atrodas kādam iekšā, man ir gadījies pat sarunāties,” atklāj bioenerģētiķis. “Esmu ticies ar cilvēkiem no Tvaika ielas, daži ir burtiski piepičkāti ar svešiem gariem, un nekāda zāļošana tur nelīdzēs. Šie gari cilvēkā, var teikt, ir apmetušies uz dzīvi un cīnās par savu vietu zem saules. Ja cilvēka paša gars nav spēcīgs, svešajiem uz viņu ir viegli iedarboties. Tādēļ tiem, kuri īsti nezina, kā tas darāms, nevajadzētu nodarboties ar spiritiskiem seansiem. Tāpat, ja nepraša sāks grābstīties gar eksorcismu (garu izdzīšanu), no tiem pašiem gariem var dabūt tā, ka ilgi nevarēs atkopties. Jāpārzina process, kā viņus izvilt ārā, kurp sūtīt un ko saukt palīgā, lai garus nogādātu pasaulē, kurā tiem jāatrodas.

Garu dabūšanas vedi ir visdažādākie, piemēram, bieži staigājot pa kapiem, mēs varam salasīt priekšlaikus aizgājušo garus vai citas astrālas būtnes. Gari, kas atrodas tuvāk zemes līmenim, vēlas reinkarnēties, nenogaidot, līdz viņiem to ļaus darīt, tālab meklē visdažādākās iespējas, lai ielīstu kādā cilvēkā. Pieredzējuši gari var pakļaut cilvēku uz ļoti ilgu laiku,” stāsta Viktors Graudiņš.

Te jāapvaicājas par gariem, kuri pārtiek no mūsu atkarībām. Vai tiešām kāds sēž uz pleca un barojas no mūsu netikumiem? “Jā,” apstiprina Viktors. “Visbīstamākie ir priekšlaikus no dzīves aizgājušo alkoholiķu gari. Alkoholiķis, atrazdamies dzērumā, izdala enerģiju, no kuras šādi gari barojas. Ikviens alkoholiķis, ar kuru esmu runājis, atzinis, ka viņā mājo divi spēki. Labais saka: “Jāni, pietiek!” Bet otrā ausī: “Ej nu, vecais, beidz, bišķi jau vēl var!”

Kļūt atkarīgam var palīdzēt arī mātes, kuras ļoti mīl savus bērnus (īpaši dēlus). Viņas pašas šīs būtnes neapzināti izveido, jo viņām bail, ka lolojums var kļūt par tādu pašu dzērāju kā tēvs un tamlīdzīgi. Kā šīs būtnes var izveidot? Kad dēls nav pārnācis un varbūt pavisam nevainīgi ar puikām spēlē futbolu, mātere, iztēlodamās, kā viņš sēž un dzer (jo mums ir raksturīgi vienmēr domāt sliktāko), šo telepātisko informāciju rada pati.

Arī azarta atkarīgs cilvēks baro paralēlās pasaules substances. Piemēram, cilvēks dzīvo mazpilsētā, kur azartspēles nav pieejamas, bet kāds viņu itin kā mudina kāpt mašīnā, braukt uz rajona centru un doties uz spēļu zāli. Azartspēles izdala citus fluīdus nekā alkohols, un atkal tiek pabarots vesels lērums mošķi.”

Varbūt mošķiem vajadzīgas zaudētāja izjūtas – vainas apziņu, sirdsapziņas ēdas? “Protams,” smejas Viktors. “Laimesta varbūtības teorija ir ļoti maza. Vēl no mums barojas zemākās kategorijas gariem pieskaitāmās dēmoniskās būtnes inkubi un sukubi, tie barojas no seksuālās enerģijas un, ja ir pakļāvuši cilvēku, pēc kāda laika rada dzīvības enerģijas izsīkumu. Te jārunā arī par pašapmierināšanos, kad cilvēks sevi apmierina gan fiziski, gan virtuāli (dažreiz pret savu gribu).

Vēl cilvēka enerģētiskajā ķermenī var iemiesoties melu būtne (jūtam, ka arvien vairāk sākam runāt nepatiesību), kā arī slinkuma būtne. Un tas nemaz nav smieklīgi! Cilvēks nevar sevi piespiest kaut ko darīt, guļ, truli blenzdams televizorā, pats uz sevi niknojas, tomēr kaut ko mainīt kļūst aizvien grūtāk…”

Par apsēstām vietām

“Pirms daudziem gadiem Ziepniekkalnā garu apsēsta bija vesela daudzstāvu māja,” turpina Viktors Graudiņš. “Izrādījās, tā uzbūvēta uz varmācīgā nāvē bojā gājušu cilvēku apbedījuma vietām. Gari burtiski terorizēja mājas iemītniekus (tomēr ne visus). Garus, protams, var izdzīt, ko es arī izdarīju, taču toreiz vēl nezināju, kur tos bāzt. Ar izdzīšanu ir par maz – pēc kāda laika šie atkal ir klāt… Ar humoru runājot – garus vajag deportēt. Ja to neizdara, tie atgriežas ļoti izsalkuši un metas virsū ar dubultu spēku.

Ir pieņēmums, ka gari spēj terorizēt tikai cilvēkus, kas viņiem tic. Tomēr es apgalvošu, ka tas var būt jebkurš – jauns vai vecs, tantīte vai ateists šoferis.”

Bailes var pārvērsties slimībā

“Ja cilvēks atnāk pie ārsta un stāsta, ka viņam ir bail, nedomājošs ārsts izrakstīs tabletes, bet problēmu neatrisinās. Ir jāaizrokas līdz pamatproblēmai. Bailes noteikti atstāj iespaidu uz nierēm – mēs sūdzēsimies, ka tās šad tad sāp, tomogrāfija neko neatklās, bet problēma paliks. Daudzmaz pārzinot ķīniešu medicīnu, jānoskaidro, vai cilvēkam nav kāda fobija vai depresija. Ja izrādās, ka ir, jāmēģina tikt līdz pirmsākumiem. Diemžēl reizēm cilvēks neļauj tikt sev klāt, piemēram, noklusē problēmu, kuru gadiem sevī nēsājis. Par to neko nezinot, palīdzēt ir grūti; cilvēkam ir jāsadarbojas.

Kā var līdzēt bioenerģētiķis? Viņš strādā ar enerģiju, kuru vada un līdzsvaro ar domas spēku. Citi šim nolūkam izmanto adatas. Cilvēka ķermeni var harmonizēt, ja redz, pa kuriem meridiāniem enerģija plūst, pa kuriem ne. Tur, kur neplūst, jācenšas novērst sastrēgumus, lai enerģētisko plūsmu atjaunotu. Ja skatās dziļāk, jāsecina – mūs pie dzīvības uztur ne jau tas, cik kūku vai gaļas apēdam, bet enerģija. Kas pārvietojas pa mūsu meridiānu kanāliem.

Runājot par audzējiem – tie cilvēkā var sēdēt gluži informatīvā līmenī. Ja būs audzējam labvēlīga apstākļu sakritība, tad šī šūna – un tā mūsu pašu organisma šūna vien ir – vairs nedomā par organismu kopumā, bet gādā par savu attīstību un sāk strauji vairoties. Ja laikus atklāj, ka informatīvajā līmenī tāda lieta ir, šo informāciju var nodzēst. Visu, kas ar mums notiek, nosaka enerģētiskais ķermenis ar savu informatīvo pierakstu – gan verbālo, gan vizuālo. Mēs šo pierakstu izveidojam, un tas kļūst par mūsu dzīves nepieciešamību. Tas attiecas uz visu, kam mēs sasināti pievēršam uzmanību, arī uz slimībām un lieko svaru.

Par bezapziņu (vai zemapziņu) ir daudz literatūras, kurā pieminēti reāli fakti. Piemēram, ar ļaundabīgo audzēju slims cilvēks ir palaists mājās nomirt (un ir ārsta slēdziens, ka šis cilvēks var nodzīvot, ilgākais, nedēļu). Tad pēkšņi autokatastrofā iet bojā viņa bērns, un nav neviena, kurš varētu parūpēties par mazbērnu. Un cilvēks nodzīvo nevis nedēļu, bet 18 gadus, jo viņam jāaudzina mazbērns.”

Iepriekšējās dzīves mantojums

“Bieži vien paralēlo pasauļu būtnes ir apmetušās mūsu mitekļos vai, piemēram, iet cauri mūsu dzīvoklim kā tādam lielam krustojumam. Tās spēj redzēt dzīvnieki, bet cilvēki – ļoti reti. Cilvēks tos var dzirdēt kā neizskaidrojamus trokšņus – kāds kāpj pa kāpnēm vai staigā bēniņos. Savukārt mājas gars esot normāla parādība, lai gan arī labajiem gariem sagādā prieku mūs šad tad izāzēt. Taču tas pats poltergeists, par kuru ir bezgala daudz rakstīts, tomēr diez ko lādzīgs nav.

Kad pats dzīvoju privātmājā, kopā ar mani tur mitinājās piecu būtņu ģimene ar koši zaļām acīm; ārēji viņi līdzinājās koala. Viņi bija gaužām labvēlīgi. Naktīs viņiem sākās lielā staigāšana pa trepēm, mūsu acu priekšā virinājās skapīša durvis, un vienīgais, kam viņi darīja pāri, bija suns; to viņiem patika ķircināt.

Piebildīšu, ka mūsu gars pratīs uztvert gan paralēlo pasauli, gan citus garus, gan sargeņģeļus. Ar tiem iespējams arī sarunāties – domu līmenī, protams. Ja ļoti vēlas un pie tā strādā, šādu prasmi var attīstīt.”

Kad saruna ievirzās par iepriekšējām dzīvēm, Viktors sarosās: “Tas ir ļoti interesanti, bet cilvēkiem ir grūti tam noticēt. Piemērs – kāds iepriekšējā dzīvē ir saņēmis dunča dūrienu. Šajā dzīvē viņam tajā pašā vietā sāp, teiksim, mugura. Cilvēks veic visus izmeklējumus, nekas netiek diagnosticēts, bet sāpes nepāriet. Tās savā ziņā ir fantoma sāpes, un interesanti, ka tā sākas tajā vecumā, kad iepriekšējā dzīvē saņemts naža dūriens. Ja gribam par to pasmieties, jāatceras, ka ķīniešu medicīna (kas tam piekrīt) ir tūkstošiem gadu veca, bet Rietumu medicīna vēl 16.gadsimtā caurdurtas brūces ārstēja, uzlejot verdošu eļļu…

Protams, iepriekšējās dzīves var diktēt arī ko citu, kas nav tieši saistīts ar veselību. Uzskatāmībai kāds radikāls piemērs. Savulaik presē izskanēja ziņa par kādu sievieti Vācijā, kura apdrošināšanas naudas dēļ nogalinājusi vairākus savus bērnus un viņu mirstīgās atliekas sabāzusi puķu podos. Tad, lūk, nākamajā dzīvē viņa var būt pat skaista un veiksmīga, viņa var būt nez cik ticīga un lūgt Dievu no rīta līdz vakaram, bet bērnus viņai neviens nedos. Un cilvēki brīnīsies: tik jauka sieviete, būtu tik laba māte – cik gan netaisnīgi iekārtota pasaule… Nekā nebija, pasaule ir iekārtota taisnīgi!”

Par enerģētisko vampīrismu

“Visbiežāk tas izpaužas maziem bērniem, slimīgiem un vecākiem cilvēkiem; es runāju par neapzināto enerģētisko vampīrismu. Tas izpaužas tā, ka vampīrs ar rupjām enerģijām caursit mūsu auru un novāc enerģiju. To var novākt vājākajos enerģētiskajos centros, visbiežāk caur pirmo čakru. Pēc tam cilvēks jūtas kā iztukšots. Viņš tīšām tevi nokaitina, no tavām dusmām paēd, un amats rokā. Ar šiem cilvēkiem nav komfortabli kontaktēties – it kā viņš neko sliktu nedara, bet pēc saskarsmes ar viņu tu slikti jūties. Un tam pa vidu var pabaroties arī daži negi.

Kādas sekas šī aptīrīšana atstāj uz cilvēku? dažreiz nemaz tik ātri nevar attapties. Reizēm organisms brēktin brēc pēc ēdiena, lai kaut vai tā atjaunotu enerģiju. Kad iegūts kaut nedaudz spēka ar ēdienu, pa mūsu meridiāniem atsāk cirkulēt dzīvības enerģija, un pakāpeniski notiek atjaunošanās. Kā šādos gadījumos aizsargāties? To var ieteikt ikvienam cilvēkam – ja viņš atrodas situācijā, kad jāpaliek vienā mājā ar kādu, pret kuru jūt kādu neizskaidrojamu nepatiku, tad viens no veidiem ir ietērpt sevi kādā sfērā (senie tibetieši iesaka olu). Vizuāli jāiztēlojas sevi olā, kas ar domas spēku (un domas spēks no enerģijas veidiem pasaulē ir visstiprākais) no ārpuse jāpārklāj ar spoguļvirsmu; var pat vairākās kārtās. Tā darīt būtu vēlams arī lielākās viesībās vai sanāksmēs – gadās, ka pēc tām jūtamies iztukšoti. Un arī tad, ka darbs saistīts ar daudziem cilvēkiem. Ja ar aizdomīgu cilvēku esam darba attiecībās (nav izvēles, kontaktēties vai ne), varam šajā spoguļolā ielikt arī otru, tikai spoguli ieklāt iekšpusē. Tas izdosies katram, un ar katru reizi mūsu gara spēks būs spēcīgāks. Nevar garantēt, ka tas palīdzēs vienmēr, jo ar ļoti stipru enerģētisku aizsardzību var caursist, tomēr caursišana vismaz nebūs tik spēcīga.

Vēl – ja esat galēji iztukšots un ir pamats domāt, ka jūs tiešām kāds aprijis, jāpārkāpj pāri tekoša ūdens caurulei vai kam līdzīgam. Tekošs ūdens pārrauj saikni ar izsūcēju. Tas pats jādara, ja bērns naktī uztrūcies no murgiem. Ja nekas tāds nav pieejams, var nobērt sāls celiņu un pārkāpt pāri tam. Saikne tiks pārrauta, un bērns ātri nomierināsies. To visu ir vērts paturēt prātā – jo cilvēks spēcīgāks un zinošāks, jo grūtāk negiem (arī vampīriem) paņemams. Un otrādi – nezinošs, garīgi vājs un labticīgs cilvēks tiem būs īsta medusmaize.”

Kā ar pīlādžiem un ķiplokiem? Senie latvieši slieksnī dzina pīlādža tapas, lai no mājas atvairītu nelāgus ciemiņus un mošķus. “Jā,” apstiprina Viktors, “kopš sentēvu laikiem ir zināms, ka no sliktiem gariem pasargā istabu stūros izvietoti pīlādžu zari. Tomēr es šo metodi uzskatu par vāju. Stiprāks būs sīpols un ķiploks. Ķiplokā ir ļoti daudz sēra, to var izmantot pret visdažādākajām būtnēm un gariem. Ķiploks jādedzina, jo tā dūmi gaužām nepatīk visu veidu mošķiem; tā no mājas var iztīrīt arī negus. Tomēr neviens, kas ieguvis jūs savā īpašumā, ar labu vaļā nelaidīsies. Kāpēc lai viņš meklētu kādu citu? Viņš pie jums ir pieradis, bet tagad viņu ņem un aiz krāgas izmet ārā… Tātad procedūra ar ķiploku ik pa laikam jāatkārto. Arī uzturā lietots ķiploks, ja organismā perināsies kas slikts, to svešo spiedīs ārā. Uz pusēm pārgrieztu sīpolu var turēt durvju ailā vai zem izlietnes – tur parasti visvairāk sakopota sliktā enerģija. Pēcāk tas jāaprok iespējami tālāk no mājas.”

Priekšmetu enerģētiskais spēks

Vai taisnība, ka var būt labas un var būt sliktas lietas? “Jā, mēs varam no priekšmetiem iegūt kaites. Kad humpalu veikalā pērkam drēbes, nepadomājam, kādu enerģiju ir atstājis iepriekšējais valkātājs (šo tematu plašāk neiztirzāsim, tikai atgādināsim, ka ievietošana saldētavā iegādāto lietu no svešās enerģijas atbrīvos). Informāciju uztver un nodod jebkurš priekšmets, bet slimība par sevi atstāj informāciju. Un jāiegaumē – jo cietāks priekšmets, jo labāk saglabā informāciju. Tāpēc nevajadzētu gan gulēt ar smagu slimību miruša cilvēka gultā! Īpaša uzmanība jāpievērš aktivitātēm, ar kurām var pārnest mājās visdažādāko negatīvo informāciju, ko priekšmets ir absorbējis sevī un turpina dot atpakaļ,” piekodina Viktors Graudiņš.

Tātad tajā, ko romānos raksta par nelaimi nesošiem seniem smaragda gredzeniem, ir racionāls grauds? “Protams. Tas pat vairs nav jāpierāda. Diemžēl  ir arī gadījumi, kad priekšmets ticis apzināti noburts, lai kaitētu tā īpašniekam, un tās nav nekādas pasakas,” uzskata bioenerģētiķis. “Informāciju saglabā ne tikai vecs priekšmets. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad uz cilvēku iedarbojas mākslas darbi, proti, informatīvā domu enerģija, ko mākslinieks ielicis darbā, tajā ir saglabājusies un turpina darboties. Man nācās to neitralizēt, jo padarīt par pozitīvu to nevar. Piemērs – mākslinieks uzgleznojis bangojošu jūru. Mēs skatīsimies un teiksim – kāda skaista glezna! Bet tie, kuri spēj saredzēt auru apkārt gleznai, var pateikt, kādas domas un enerģētika ir ielikta šajā darbā. Ja, teiksim, viņš gleznodams domājis par nesaskaņām ar sievu, tad tas būs ielikts gleznā un tur arī paliks. Līdz ar to šī glezna sāk izstarot šo enerģētiku telpā, kurā atrodas. Sensitīvi cilvēki pamazām sajutīs, ka te ir kaut kas nenosakāms, bet īpatnējs; tā var būt vēsuma vai disharmonijas sajūta. Mākslas darba tematikai nepavisam nav jābūt draudīgai – tā var būt mierīga klusā daba ar krūzi. Svarīgi ir, ko domājis un kā juties mākslinieks to radot. Par laimi, ne katrs ir tik jūtīgs. Tomēr šis ir ļoti plašs temats – tad būtu jārunā arī par paralēlajām pasaulēm, par to, kāpēc cilvēks, ja kāds viņam uzliek lāstu, tik tiešām sāk slimot. Tajā pat nav nekā tik ļoti mistiska – vienkārši novājinās visas organisma aizsargspējas un  dramatiski pazeminās imunitāte.”

Kā pazīt šarlatānus

Daudz dzirdēts gan par tādiem ākstiem, kuri sola izārstēt vēzi pēdējā stadijā, gan par situācijām, kad dziednieks zvēr – palīdzēt var, tikai būs jāmaksā 100 eiro par vienu seansu. Varbūt vajadzēs trīs, varbūt trīsdesmit seansu. Naudiņa ripo, cilvēks cer…

“Pirmām kārtām es ieteiktu uzmanīties, ja kāds sola jūs izārstēt. To apsolīt nevar nedz ārsts, nedz dziednieks, abi var tikai palīdzēt ceļā uz izārstēšanos,” teic Viktors. “Cilvēka organisms ir iekārtots tā, lai tālāk jau pats tiktu galā. Taču arī tā ir taisnība, ka uzreiz nav iespējams pateikt, cik seansu būs nepieciešams. Tāpēc, protams, negodprātīgs dziedinātājs var maldināt pacientu, mudinot nākt iespējami biežāk, tomēr nedomāju, ka šādu dziednieku ir daudz. Pēc pirmā apmeklējuma cilvēks jutīs, vai viņu velk nākt atkārtoti, tāpat kā jutīs, vai dziednieks ir zinošs.”

Jautāts, kādu lomu dziednieka darbā spēlē gaišredzība, Viktors Graudiņš saka tā: “Bezgala daudz cilvēku deklarē, ka viņi, lūk, esot gaišredzīgi. Esmu Latvijā saskāries ar daudziem gaišreģiem un uzdevis daudz provokatīvu jautājumu – labticīgi uzdevis. Un pārliecinājies, ka gaišredzības tur ir ļoti maz. Domāju, pasaulē nemaz nav absolūti gaišredzīgu cilvēku. viena no atzītākajām pasaules gaišreģēm Barbara Anna Brennana, kura 14 gadus strādājusi NASA, rakstījusi, ka arī viņa kļūdās.

Seansa laikā man vai nu ļauj par cilvēku kaut ko redzēt, vai neļauj. Bieži vien es pat nedrīkstu redzēt, jo konkrētajam cilvēkam ir tas un tad jāsaņem un tas un tas jāizdzīvo. Tajā nedrīkst iejaukties. Lielākoties slimības tomēr ir nopelnītas dzīves laikā un signalizē, ka mēs kaut ko nedarām tā, kā vajadzētu. Dažas slimības mūsos jau ir ieprogrammētas kopš dzimšanas (var arī neizpausties), bet tajā pašā laikā nekādas negrozāmas likteņa nolemtības nav. Par to, starp citu, liecina arī hiroloģija. Cilvēkam jau kopš dzimšanas vienā plaukstā līniju veidojums vēsta, kā varētu būt, bet otrā – kā patiesībā viss noticis. Un līnijas dzīves laikā mainās.

Galvenais, kas, meklējot palīdzību netradicionālās medicīnas jonā, jāpatur prātā – palīdzēt var daudziem, bet ne visiem; izārstēt var daudzus, bet ne visus. Un tā nevar notikt, ka  cilvēks atved savu paziņu un saka – rau, man tu palīdzēji, tagad palīdzi arī viņam! Pat ja diagnoze ir viena, slimības cēloņi un likumsakarības būs katram savas.”