Pats apbrīnojamākais šajā stāstā bija tas, ka dezinformācija par Jurija Gagarina piezemēšanos turpināja tiražēt pat pēc visu datu publicēšanas par kuģi „Vostok”. Ņemsim par piemēru ārzemēs izdoto britu vēsturnieka Kenneta Getlanda enciklopēdiju „Kosmiskā tehnika”, kas izdota 1982. gadā, kur lasām: „Apmēram 7 kilometru augstumā ieejas lūka tika atšauta no nolaižamā aparāta un krēsls ar kosmonautu katapultējās. Atvērās izpletnis, pēc kāda laika tika atmests krēsls, lai kosmonauts nesasistos pret to piezemējoties. Gagarins bija vienīgais KK „Vostok” kosmonauts, kurš palika nolaižamajā aparātā līdz piezemēšanās brīdim un neizmantoja katapultējamo krēslu. Visi sekojošie kosmonauti, kuri lidoja ar kuģiem „Vostok”, katapultējās. Kuģa „Vostok” nolaižamais aparāts piezemējās atsevišķi pats ar savu izpletni.
Sanāk jūtama pretruna: mums stāstīja, ka Jurija Gagarina lidojums noritēja sekmīgi un dotā rajonā, bet sanāk, ka viņš piezemējās pavisam neparasti. Padomju cenzori paši saputrojās, bet galvenais – saputroja citus!.. Starp citu, tieši tāpēc, ka neviens nevēlējās runāt patiesību, visa pasaule joprojām domā, ka vēsturiskais lidojums ilga 108 minūtes, kaut gan jau 1961. gada maijā (ilgi pirms delegācijas brauciena uz Starptautiskās Aeronautikas delegācijas sēdi) tika noteikts precīzs lidojuma laiks – 106 minūtes.
Mānīšanās pusgadsimts.
Kurš tad bija atbildīgs par „kosmisko” cenzūru? Izrādās, ka tas bija pavisam konkrēts cilvēks – fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts Mihails Galaktionovičs Kroškins. Viņš ir sarakstījis vairākas visai jēdzīgas grāmatas par kosmonautiku, bet formāli skaitījās līdzstrādnieks Padomju Starptautiskā ģeofiziskā gada rīkošanas komitejā. Tieši viņam tika sūtīti visi rokraksti, kas bija veltīti pirmo pavadoņu palaišanai, bet viņš atbildīgi lēma, kāda informācija var tikt atklāta, kādai bija jāpaliek slepenībā.
Pēc tam ģeofiziskais gads beidzās un Kroškins saņēma jaunu amatu – PSRS Zinātņu Akadēmijas Kosmiskās telpas pētīšanas un izmantošanas starpnozaru komisijā, taču daudzus gadus turpināja nodarboties ar vienu un to pašu: deva atļaujas publicēt materiālus, kas tādā vai citādā veidā bija saistīti ar kosmonautiku. Saprotams, kad to skaits pieauga, palielinājās arī Kroškina padoto štats. Nemainījās tikai viena lieta – vēlēšanās pateikt pēc iespējas mazāk, īsto vēsturi aizvietojot ar falsifikācijām.
Cenzoru aktīvās darbošanās rezultātā par veselu detektīvu pārvērtās „Vostok” nolaišanās no orbītas apstākļu noskaidrošana. 1991. gadā (tas ir pēc 30 gadiem) beidzot atslepenoja kosmonauta pēc lidojuma atskaiti Valsts komisijai. Tajā Gagarins liecināja, ka pēc kuģa bremzēšanas tā nodalījumi neatdalījās, bet pats kuģis sāka bezjēdzīgi kūleņot: kosmonauts tādu dīvainu uzvedību nosauca par „kordebaletu”. Informāciju pieņēma zināšanai, taču bez pienācīgas apspriešanas.
Nopietni nolaišanās problēmai pievērsās 2001. gada aprīlī (tas ir pēc 40 gadiem!), kad konstruktors Jurijs Karpovs pamēģināja savā rakstā „Ārkārtēja situācija nolaižoties nebija” apgāzt „baumas” par to, ka „Vostok” noiešana no orbītas pēc būtības bija avārijas nosēšanās. Atbildot uz to, specializētā žurnāla „Novosti kosmonautiki” apskatnieks Igors Lisovs iebilda, ja atzīst Jurija Gagarina aprakstīto par „ierindas situāciju”, tad jāsāk šaubīties par pirmā kosmonauta kompetenci. Izpētot situāciju, tika noskaidrots, ka vaina bija tehniska kļūme kuģa bremzēšanas dzinēju sistēmā. Jauno versiju apstiprināja arī dokumenti, kam atcēla slepenības statusu 2011. gadā (tas ir, pēc 50 gadiem!).
Šodien pētīt pirmā lidojuma vēsturi ir kļuvis daudz vieglāk: kļuvuši pieejami simtiem dokumentu, kas ņemti no arhīva. Taču daži jautājumi paliek. Piemēram, joprojām nav pilnīga visu „Vostok” palaišanas dalībnieku saraksta. Nav publicēta arī apstiprināta Jurija Gagarina un zemes punktu pārrunu stenogramma: visas versijas, kas nokļuvušas presē, ir pilnas ar lakunām un sajauktām vietām. [Lakunas ir tukšas vietas tipogrāfijas tekstā – t.p.] Vēl viens moments – zināms, ka pirms starta speciālisti nolēma „atvieglot” kuģi par 14 kilogramiem, avārijas režīmā no tā izvāca kaut kādu iekārtu. Kas tā bija par iekārtu? Kā tas iespaidoja lidojuma programmu? Vai lidojuma programma tikai mainīta? Vai ar to nepieauga avārijas risks?
Ir viedoklis, ka saglabāt noslēpumus ap padomju kosmonautiku lika skarba nepieciešamība: redz, „sociālisma ienaidnieki” varētu izmantot informāciju mūsu valstij par sliktu. Taču tur jau tā lieta, ka hipotētiskie „ienaidnieki” uzzināja patiesību daudz agrāk nekā šīs valsts pilsoņi, kas kā minimums izskatās priekš mums – planētas Zeme pirmā kosmonauta līdzpilsoņiem – visai pazemojoši.