“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.

Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.”

Ar šo citātu no Jaunās Derības (Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 13. nodaļa, pats sākums)četrdesmit gadus vecais Roberts Silverbergs iesāk savu autobiogrāfisko eseju, kas publicēta 1975. gadā krājumā “Elles kartogrāfi”. Eseju tieši tā arī sauc “Skanošs varš, šķindošs zvārgulis”. Visai paškritiski, kas reti ieraugāms autobiogrāfijās un memuāros. Tāpēc ka viena no neapšaubāmiem tā laika amerikāņu fantastikas, konkrēti – amerikāņu Jaunā Viļņa - līdera radošais ceļš uzskatāmi ilustrē šo citātu.

Bet sākums, likās, solīja daudz vienkāršāku un skaidrāku perspektīvu, par kuru Silverberga kolēģiem būtu tikai jāsapņo.

Pēc  ortodoksālo ebreju ģimenes, kas bija iedzīvojusies Amerikā gadsimtu mijā, mēra (nākošā rakstnieka vectēvi un vecmāmiņas vēl runāja dzimtajās valodās – poļu un krievu) cītīgs darbs no mazotnes bija ne tikai goda lieta, bet arī izdzīvošanas norma un Roberts Silverbergs noteikti neierakstījās šajā brīnumbērna kanoniskajā tēlā.

Nākošā rakstnieka tēvs Maikls Silverbergs bija dzimis Londonā kopā ar jauno gadsimtu; māte Elēna Baima, nedaudz vēlāk – Ņujorkas Bruklinā. Turpat, 1935. gada 15. janvārī nāk pasaulē viņu vienīgais bērns, kuru nosauc par Robertu. Mācījās viņš normāli un vienaudžu vidū ne ar kādiem talantiem neizcēlās. Toties jau no bērnības viņam bija raksturīgas visas pusaudžu autisma pazīmes – ilgi iegāja sevī, pārsvarā izvēlējās vientulību, marku un monētu kolekcionēšanu, līdz plīšanai lasot “National Geographic” komplektus, vai pavadot dienas Amerikas dabas vēstures muzejā, jo tas atradās tikai stundas brauciena attālumā no mājām. Roberts lasīja daudz, taču pēc vecāku domām, pilnīgi nekam nederīgas lietas. Kaut kādus izbalējušus žurnāliņus ar bieži redzamu abreviatūru SF... Vienu vārdu sakot, “kaut kādu tur fantastiku”!

Vecāku sliktā priekšnojautas apstiprinājās, kad Roberts, pabeidzis prestižo Kolumbijas universitāti ar filologa diplomu un apprecējis inženieru fakultātes absolventi Barbaru Braunu, negāja ne zinātnē, ne biznesā. Bet kļuva par literātu. Vismaz, visās sekojošās anketās viņš rakstīja sevi kā “profesionālu rakstnieku” jau no 1953. gada – tas ir no brīža, kad kļuva pilngadīgs. Ja vēl būtu darbu literatūrā izvēlējies godājamu – daudzi tā laika Amerikas rakstnieki pelnīja pietiekami daudz un viņu portreti parādījās lielāko avīžu pirmajās lappusēs – tad nē... Viņš arī rakstīt bija nolēmis to pašu biezputru, kuru lasīja bērnībā – zinātnisko fantastiku!

Rakstnieka-fantasta profesionālā karjera “zelta piecdesmito” sākumā zelta kalnus patiešām nesolīja – kaut arī slavu un cieņu fanu vidū daudzi Silverberga vienaudži jau bija paspējuši nopelnīt. Pats gan viņš daudzus gadus, katru mēnesi, katru dienu bija spiests risināt skumju problēmu – pavisam ne radošu, bet sadzīves: kā nopelnīt maizei un sviestam.

Risināja viņš to divejādi. Pirmkārt, vajadzēja iekārtoties uzreiz vairāku zinātniski-fantastisku žurnālu štatos, bet dažus no tiem pat vadīt kādu laiku. Un, otrkārt, vajadzēja rakstīt. Precīzāk, rukāt uz rakstāmmašīnas ar tādu intensitāti, lai pabarotu sevi ar “daudzumu”. Pēc viņa atzinuma, lai tajos gados komfortabli dzīvotu Ņujorkā, rakstniekam-iesācējam bija nepieciešams mēnesī nodrukāt ap 50 tūkstoš vārdu. Silverbergam izdevās izspiest pat divreiz vairāk – vairākus gadus pēc kārtas – miljons vārdu katru gadu! Bibligrāfi ir saskaitījuši, ka tikai divu gadu laikā – no 1957. līdz 1959. gadam – Silverbergs ar vairākiem desmitiem pseidonīmu ir publicējis pāri par 200 stāstus un 12 romānus! Starp citu, ne tikai fantastiskus. Agrīnā Silverberga “konveijera produkcijas” vidū var atrast arī detektīvus, vesternus un pat erotiskos romānus. Un ne vienu, ne divus, ne desmit – ap simts grāmatu, kurus daži pētnieki gatavi pieskaitīt “maigam porno”.

Par šīs produkcijas kvalitāti liecina fakts, ka nākošajās desmitgadēs vairums no agrīnā Silverberga romāniem tā arī netiek izdoti atkārtoti. Cita lieta, stāsti, bet par tiem tālāk.

Taču daudzums, protams, bija iespaidīgs! Ja Roberts Silverbergs no kāda arī atpalika amerikāņu science fiction produktivitātē, tad tas bija laikam tikai Aizeks Azimovs (vēl viens cienījams Bruklinas ebreju pārstāvis – emigrants no Krievijas). Iecerēto mērķi – simts zinātniski-fantastisku grāmatu – Silverbergs pārvar jau 1990-to gadu sākumā, plus gandrīz septiņdesmit populārzinātnisku grāmatu.

Taču šim sparīgi strādājošam literatūras konveijeram atgadās dīvainas dīkstāves. Ilgas un pirmajā mirklī nesaprotamas apstāšanās, kuru mīklu varbūt mazliet izgaismo citāts, ar kuru sākās raksts.

Taču, par visu pēc kārtas. Pēc pirmās profesionālās publikācijas – par tādu kļūst stāsts “Planēta Gorgona”, kas publicēts britu žurnāla “Nebula Science Fiction” 1954. gada februāra burtnīcā, - un nākošajā gadā iznākušā debijas romāna “Sacelšanās uz Alfas-C” Silverbergs pārceļas uz izīrētu dzīvokli Rietumu 114. ielā, kur iegūst negaidītus kaimiņus. Izrādās, ka tajā pašā mājā dzīvo vēl divi rakstnieki-fantasti – jau tad pazīstamais Rendals Garets un iesācējs Hārlans Elisons, kura zvaigzne uzlēks vēlāk – kopā ar Roberta Silverberga zvaigzni. Tieši Garets iepazīstina pēdējo ar kādu duci no tā laika varenajiem – žurnālu un izdevniecību redaktoriem, kas izdod zinātnisko fantastiku. Vēl vairāk, Garets pat publicē vairākus darbus kopā ar līdzautoru, iesācēju Silverbergu – ar vienu pseidonīmu Roberts Rendals.

Ja agrīnie Silverberga romāni bija atklātas komerciālas lubenes, kas rakstītas vienīgi naudas dēļ, tad ar stāstiem nebija tik vienkārši. Vismaz speciālo Hugo prēmiju 1956. gadā Silverbergs iegūst, ne jau par iespiestās produkcijas “kilometrāžu”, bet kā pats daudzsološākais jaunais autors! Prieks laureātam bija divkāršs – viņš taču atklāja skaitu savām literārajām balvām, ne kaut kur, bet tieši dzimtajā Ņujorkā.

“Konveijera ģēnijiem” amerikāņu literatūrā nav skaita. Taču tādas evolūcijas piemēru, kādu veica Silverbergs – no ierindas amatiera līdz elitāram Jaunā Viļņa līderim, atzītam stilistam, intelektuālās prozas meistaram, kura darbi ir pilni ar mitoloģisku un vispārkulturālu simboliku – kaut kā nevar atcerēties. Precīzāk, pat ne evolūcija, bet īsta reinkarnācija (viena no rakstnieka iemīļotajām tēmām) – ja atceras divas sevis paša kā rakstnieka “apstāvēšanas”, kuras viņš noorganizēja 1960-to gadu sākumā un pēc piecpadsmit gadiem.

1960. gadā, kad likās, ka nekas nespēs apstādināt šo apgriezienus uzņēmušo mehānismu, kāds bija unikāls pat amerikāņu grāmatu tirgū, Roberts Silverbergs neticamā veidā apklusa. Pavisam pārtrauca rakstīt fantastiku, aprobežojoties tikai ar kosmētisku iepriekš izdotā pielabošanu. No viņa spalvas nāca laukā viss, ko var iedomāties – no populārzinātniskām grāmatām bērniem līdz tai pašai “smagajai erotikai” (vai “vieglam porno” - kā nu kam labpatīk to saukt), taču tikai ne tā žanra darbi, ar kuriem viņš bija ieguvis noteiktas pozīcijas. Ja ne ar romāniem, tad ar īsās formas darbiem – noteikti.

Naudas tad viņam jau vairs netrūka. Pretējā gadījumā diez vai viņš būtu veicis tādu “gājienu” kā 1962. gadā, nopircis savrupmāju, kurā kādreiz bija dzīvojis slavenais Ņujorkas mērs Fiorello la Gvardia...

Pēc tam tikpat negaidīti un neparedzami sekoja jauna, iespaidīga – un šoreiz arī kvalitatīva – aptvere ar sarežģītiem, idejām un valodu bagātiem fantastiskiem romāniem un stāstiem. Tiek uzskatīts, ka mags, kas veica Silverberga reinkarnāciju, bija pazīstamais rakstnieks un leģendārais redaktors Frederiks Pols. Viņš tieši ap to laiku sāka rediģēt žurnālu “Galaxy” un iedeva Silverbergam sava veida Carte blanche (kart blanš) – raksti, ko vēlies, es to nodrukāšu!

Un Silverbergs arī izdeva. Viņa dvēsele tajā laikā vēlējās kaut ko citu, ne to, ko nācās rakstīt agrāk. Psiholoģismu, asus sociālus jautājumus, bezgalīgu rakšanu mitoloģijā, erotikā, zemapziņā, cilvēka dvēseles “tumšās puses” izzināšanu... Rakstnieka-fantasta dvēsele vēlējās to, ar ko nodarbojās nopietnā, modernā literatūra, kuru students Silberbergs studēja, kad mācījās Kolumbijas universitātē.

Ne velti kritiķi nosauca rakstnieka atgriešanos zinātniskajā fantastikā par “kvantu lēcienu”. Intervijā žurnālam “Vector”, kas tika publicēta 1976. gada rudenī, Silverbergs atceras: “Vienīgais, ko es, būdams skaidrā prātā un pie pilnas saprašanas, gribēju izdarīt sešdesmito gadu beigās bija, atgriezties pie zinātniskās fantastikas klasiskajām tēmām. Man likās, ka tās nav īsti pareizi izmantotas – es domāju tieši literāro izpildījumu, nevis pašu ieceri. Man gribējās izlabot šo stāvokli, ienest zinātniskajā fantastikā ne ko citu, kā daiļliteratūru – tajā laikā tas gandrīz nevienu neinteresēja. Citiem vārdiem, es gribēju paskatīties uz šī žanra klasiku no cita redzes leņķa.”

Pēc desmit gadiem, uzstājoties vienā no konventiem, viņš atgriezās pie “slavenās angļu revolūcijas” gadiem – Jaunā Viļņa kustības (kuras kvēls piekritējs Amerikā viņš palika visus 1970-tos gadus). Taču viņa uzstāšanās tonis bija nedaudz mainījies:

“Man un maniem draugiem Atlantijas otrajā pusē pat domās neienāca, ka mēs radām kaut kādu jaunu literatūru, veicam žanra revolūciju. Mēs vienīgi gribējām atgriezt jau esošo literatūru uz tās maģistrālā ceļa, pa kuru tā gāja, sākot ar “Odiseju” un “Gulivera ceļojumiem”. Un no kura galīgi nomaldījās mūsu gadsimta sākumā... Kaut gan, ja labi padomā, tad bez izņēmuma visas pasaules revolūcijas sākas ar līdzīgiem apgalvojumiem: mēs tikai gribam uzlabot pasauli, atgriezt to līdz pirmatnējās Paradīzes stāvoklim. Pateikuši to, revolucionāri ar iedvesmu sāk būvēt kārtējo Elli. Bet pēc tam, izmisuši un visai piekusuši, sāk celt savu personīgo labklājību, tikai reizē pakurnot par saviem jaunības maldiem...”

Pateikts vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem – bet cik aktuāli!

Košs stilista un vizioniera talants sākumā izpaudās mazajā formā. Simtiem jaunu, Silverberga nopublicētu stāstu un garstāstu (viņa bibliogrāfija ietver vairākus desmitus autora krājumus) atnes viņam pirmās, augstākās prēmijas: trīs reizes viņš kļūst par Hugo laureātu, piecas reizes par Nebula ieguvēju. Iespaidīga raža, ja ņem vērā to, ka daudzi rakstnieka darbi, kas balvas neiegūst, tik un tā ir ļoti populāri un kļūst par žanra klasiku.

Turklāt to diapazons ir visai plašs. Te ir daudzveidīgas pieejas vienai no rakstnieka mīļākām tēmām – nemirstībai un personības maiņai: garstāsti “Nakts spārni” (1968.), pēc gada pārveidotiem par tāda paša nosaukuma romānu, un “Dzimis kopā ar mirušajiem” (1974.). Un principiāla agnostiķa smalki, ironiski intelektuāli vingrinājumi par reliģijas tēmu (kādreiz viens no galvenajiem tabu Amerikas ZF) – mūsu lasītājam pazīstamās noveles “Labās ziņas no Vatikāna” (1970.) un “Pāvests un šimpanze” (1982.), garstāsts “Svētā Dionīsa dzīres” (1972.). Atgādināsim, ka pirmajā par Romas pāvestu tiek ievēlēts robots, bet otrajā ar saprātu apveltīti primāti pārņemti ar reliģiskiem meklējumiem.

Stāstā “kad mīti ir aizgājuši” (1969.0 rutīnas pārņemti reisi laikā iznīcina noslēpumaino mītu un leģendu pievilcību. “Ētiski bezkaislīgā” nākotnes televīzija dod iespēju dīkajiem skatītājiem izjust visas varoņu sajūtas uz ekrāna – tajā skaitā ciešanas un sāpes (“Sāpju tirgoņi”, 1963.), bet tās pašas ekskursijas pagātnē – kļūt par Apokalipses lieciniekiem (“Kā mēs braucām skatīties pasaules galu”, 1972.). Kamēr beidzot zinātniekiem-antropologiem neatliks nekas cits, kā pētīt citas kultūras tikai savā iztēlē – jo tehnokrātiskajā Zemē vispār vairs nebūs nekādu kultūru (stāsts “Švarcs starp galaktikām”, 1974.).

Bet sešdesmito-septiņdesmito gadu Silverberga romāni! Trīs no tiem - “Houksbilas stacija” (1968.), “Laika maskas” (1968.) un “Augšup pa līniju” (1969.) - veltīti laika ceļojumu paradoksiem. Liekas, kas gan tur neredzēts zinātniskajā fantastikā! Taču Silverbergs šos paradoksus risina – vai vienkārši veido tos, izbaudot pašu procesu – Jaunā Viļņa epatāžas garā, nebaidoties ne Dievu, ne velnu. Piemēram, pēdējā romāna varonis izklaidējās ar to, ka ceļo uz pagātni un mērķtiecīgi savaldzina savus tiešos senčus pa sieviešu līniju... Var atcerēties arī “Ērkšķus” (1976.), “Pārmaiņu laiku” (1971.), kas atnesa autoram kārtējo Nebulu, “Otro ceļojumu” (1972.), “Mirstot no iekšienes” (1972.), “Stohastisko cilvēku” (1975.), “Lejā uz Zemi” (1970.), “Stikla torni” (1970.) - jaunu stāstu par Bābeles torni un tās celtnieku, kuru dievina androīdi...

“Silverbergs ir rakstoša mašīna,” - raksta Džons Klits savā “Ilustrētajā zinātniskās fantastikas vēsturē”, kas iznāca 1995. gadā, - “Vai arī izliekas par tādu... Silverberga rakstnieka karjera ir līdzīga beļģu autora Žorža Simenona karjerai. Jaunībā abi pasaulē palaida drukātu vārdu straumes, slēpjoties zem daudziem pseidonīmiem... Pēc tam abi nedaudz samazināja tempu, brīžiem izlaižot gadā tikai divas-trīs grāmatas, taču tās bija ievērojamas grāmatas. Simenonam – romāni par Megrē; Silverbergam no 1967. līdz 1976. gadam – 25 romāni.  Vajag būt lielam meistaram, lai visi šie romāni būtu ar zināmu vērtību. Turklāt, starp šīm divdesmit piecām grāmatām nav neviena seriāla, katra  ir kāds jauns ieguldījums literatūras pasaulē.”

1967.-1968. gados rakstnieks, kas tajā laikā jau bija paguvis pārcelties uz Amerikas otru galu – uz Sanfrancisko – bija kļuvis par Amerikas rakstnieku-fantastu asociācijas vadītāju. Un jāsaka, ka jaunā prezidenta kandidatūra tajā laikā nevienam vairs nelikās brīnums.

Un atkal labprātīga noslēgšanās! 1975. gadā, pašā rakstnieka karjeras zenītā. It kā viss noritēja tā, ka labāk nemaz nevar gribēt: kritiķu komplimenti, prēmijas, izdevēju arvien lielākie avansi. Silverbergs atklāj priekš sevis citas valstis (šajos gados viņš daudz ceļo) un citu realitāti – Austrumu filozofiju, mūziku, psihodēliku... Un tik un tā kaut kas nomoka, liekot veikt jaunu, piecgadīgu “gavēni”. Varbūt, kad viss sekmējas – gan viegli, gan it kā jokojot – arī tas nav saldi? Un pa īstam mīlēt var tikai to, kas ir jāiekaro?

Kaut gan šajā gadījumā pats autors izvirza citus paskaidrojumus savai aiziešanai no science fiction pasaules. Galvenais esot... pati amerikāņu fantastika ar tās nerakstītajiem likumiem, standartiem, mītiem un aizspriedumiem. Bija iemesli ar daudz piezemēti. Neilgi pirms pārcelšanās ārsti atklāj Silverbergam, ka saasinājusies veca kaite – reta vairogdziedzera slimība. Un tad vēl, tik tikko nenodeg viņa māja... Vispār, stresiem un depresijai iemeslu netrūkst.

Lai kā arī tur nebūtu, Roberts Silverbergs otro reizi paziņo, ka dodas pensijā. Un tas, četrdesmit gadu vecumā! Protams, ka viņam neviens nenotic, taču piecu gadu laikā patiešām no Silverberga spalvas neiznāk laukā ne ZF rindiņas.

Toties, pēc labprātīgā, piecus gadus ilgā gavēņa seko kārtējā košu, iztēli rosinošu, aizraujošu darbu aptvere. Viņš acīmredzot atkal bija atguvis to iekšējo mīlestību, kas viena spēj vest pie jauniem literāriem varoņdarbiem. Šoreiz pēdējā iemiesojas prinča-trimdinieka Valentīna tēlā, kura piedzīvojumi uz gigantiskās planētas Madžipuras, bez šaubām pieder pie episkās science fiction virsotnēm (vai fantāzijas, kas gan šādās epopejās nav tik svarīgi) 1980-tajos gados. Romāni “Lorda Valentīna pils” (1980.) un “Pāvests Valentīns” (1983.), kas autoram atnes kārtējo Nebulas prēmiju, kopā ar pa vidu iespraukušos saistītu noveļu krājumu “Madžipuras hronikas” (1982.), kas iegūst kārtējo Hugo un dažiem darbiem, kas iznāk kādus desmit gadus vēlāk [tie ir atsevišķie romāni “Madžipuras kalni” (1995.) un “Pārmaiņu grāmata” (2003.), triloģija par lordu Prestimionu, kuras darbība notiek ilgi pirms prinča Valentīna laikmeta - “Madžipuras burvji” (1996.), “Lords Prestimions” (1999.) un “Sapņu karalis” (2001.), kā arī stāsti “Septītā svētnīca” (1996.) un “Burvja māceklis” (2004.) - autora piezīme.], lasītājos un kritiķos izraisa asociācijas ar pašiem augstākajiem paraugiem. Nosaucot, gan Braiana Oldisa “Helikoniju”, Frenka Ferberta “Kāpu” un pat episkās fantastikas pamatlicēja daiļradi – triloģiju “Gredzenu pavēlnieks”.

Tas, ka jaunais Silverberga cikls ir angļu mēlē rakstītās ZF reta augstās prozas un izdomu fantāzijas simbioze, šaubas neizraisa. Un tas ir kaut kāds jauns un pirms tam neredzēts Roberts Silverbergs. Kaut ko pārvarējis pats sevī. Atkal atteicies peldēt pa agrāk izveidotu, mierīgu, uztraukumus nesološu kursu – un atkal guvis panākumus.

Turklāt viņa daiļrade abās pēdējās desmitgadēs ar Madžipuras ciklu neaprobežojas. Piemēram, rakstnieka aizraušanās ar vēsturi, kulturoloģiju un eksotisku mītu konstruēšanu, ved viņu pie vēl vienas ne mazāka mēroga sērijas, kuru var nosaukt par vēsturisko fantāziju, kuras galvenais varonis ir pusleģendārais Urartu valdnieks Gilgamešs. [Šeit autors kļūdās, Gilgamešs bija Urukas valdnieks – t.p.] Ciklu atklāj romāns “Valdnieks Gilgamešs” (1984.), to silti uzņem kritiķi un tas kļūst par bestselleru, kaut arī augstākās balvas rakstniekam neatnes. Taču lasītāji pēc diviem gadiem izlabo savu kļūdu, apbalvojot garstāstu “Gilgamešs nomalē” (1986.) ar Hugo prēmiju. [Rakstnieka pēdējo balvu vidū var atzīmēt Nebula prēmiju, kas iegūta par garstāstu “Kuģojums uz Bizantiju” (1985.), kam nosaukumu Silverbergs ir aizguvis no lielā īru dzejnieka Viljama Batlera Jeitsa – autora piezīme.]

Astoņdesmitie gadi iezīmē arī jaunu etapu Roberta Silverberga personīgajā dzīvē. Viņš otro reizi apprecas – šoreiz ar savu kolēģi – rakstnieci Kārenu Hāberi, ar kuru kopā publicē vairākus darbus.

Beidzot, vecumdienās Silverbergs aizraujas ar spēli, kurā bieži spēlē amerikānu fantasti: kopā ar tajā laikā vēl dzīvo klasiķi [un draugu – t.p.] Aizeku Azimovu uzraksta romānu-sikvelu pēdējā klasiskajam stāstam “Kad atnāca nakts”. Faktiski uzraksta viens pats, pēc klasiķa “dāvinājuma raksta”, atļaujas, ko Azimovs dod neilgi pirms savas nāves. Otrais”, “kopējais” Azimova un Silverberga romāns ir “Pozitronu cilvēks”, kas kļūst par pamatu nepavisam ne sliktas filmas “Divsimt gadu cilvēks”, kura iznāk 1992. gadā, scenārijam, gadā, kad fantastikas pasaule šķiras no Trīs Robotehnikas likumu radītāja...

īsi sakot, viņš joprojām meklē un meklē ko jaunu, šis dīvainais cilvēks ar vērīgo skatienu un musketiera bārdiņu (kaut gan, drīzāk – kardināla, jo dažās fotogrāfijās izskatās tieši kā izspļauts Rišeljē!) Jaunais, neizpētītais, vēl nepakļautais. Divas reizes viņš ir pieņēmis lēmumu aiziet, pamest fantastiku, kad likās, ka mīla ir zudusi kā pērnais sniegs. Un katru reizi atgriezies, atguvis to atkal. Acīmredzot, viņam iekritis sirdī tas trīs reizes sasodītais “skanošais varš”  - neatlaiž!

Kaut gan, varbūt tā ir labāk? Katrā gadījumā – lasītājiem jau nu noteikti.