1973.gada janvārī ASV pavalsts Mērilendas iedzīvotājs Džeralda Svords pats savā mājā sāka nevēlami pamosties no trokšņiem, kādus rada pēkšņa durvju aizciršanās, mēbeļu pārvietošana, kaut kādi noslēpumaini soļi, lai gan no rīta viņš nevarēja konstatēt nekādas nakts notikumu pēdas. Nolēmis pārliecināties par to, ka tas viņam tikai izliekas, Svords atstāja uz nakti ierakstām ieslēgtu magnetofonu, un pat mazliet pretēji gaidītajam no rīta ierakstā patiešām varēja saklausīt dīvainus trokšņus. Un tur pat bija skaidri izšķirami dīvainu sarunu fragmenti, kuru kopējā jēga pauda par kaut kādu ievainojumu pareizākajām ārstēšanas metodēm. Vēlāk speciālisti, pie kuriem Svords vērsās pēc padoma, vietējā bibliotēkā atrada dokumentus, kuriem bija saistība ar viņa māju. Noskaidrojās, ka ASV tā dēvētā Pilsoņu kara laikā tajā atradās hospitālis, un magnetofona lentē ierakstīto sarunu fragmentu kontekstā paustais zināšanu līmenis atbilstot 19.gadsimt vidus daļas līmenim…

Iemitināšanās nepareizajās ēkās

Pagājušā gadsimta 30.gados PSRS Vologdas apgabalā kādā lauku ciemata klubā naktīs pēkšņi sāka atskanēt skaidri atpazīstamas dievkalpojuma noturēšanas skaņas, ieskaitot kora dziedāšanu. Apkaimē ātri izplatījās runas, un mēreni dievbijīgie ļaudis to uzņēma par īpašu zīmi, jo boļševiki klubu bija ierīkojuši bijušās baznīcas ēkā. Varbūt šķitīs dīvains risinājums, taču jau drīz “ideoloģiski aizdomīgo” ēku vispār nojauca…

Savukārt citas PSRS pilsētas Novosibirskas apkaimē pirms 2.Pasaules kara līdzīgu celtni sāka izmantot kā kolektīvās saimniecības jeb kolhoza noliktavu. Taču jau drīz tajā neviens nevēlējās uzturēties, jo naktīs tur kaut kas “spokojās”: skaidri varēja dziedēt akordeona skaņas un pret grīdu sistu kāju dipoņu. Vietējie ļaudis par vainīgajiem šajā jandāliņā uzskatīja sarkanarmiešus, kuri 1920.gadā uz ilgāku laiku bija apmetušies šajā ēkā un teju vai bez izņēmuma katru nakti tur rīkoja dzerstiņus ar skaļu un bramanīgu lustēšanos.

Savukārt ASV pavalsts Pensilvānijas pilsētas Lenghornas apkaimē 1934.gadā praktiski visu janvāri varēja saklausīt smagu stenēšanu, klaigāšanu un žēlabainu raudāšanu. Dažādas meklēšanas ekspedīcijas vairākkārt bija rūpīgi izķemmējušas mežu, taču tā arī neizdevās atrast dīvaino skaņu avotu, turklāt tās nepārtraukti it kā visu laiku attālinājās no meklētājiem. Tiesa, šo balsu jūklī periodiski izdevās izšķirt vietējās indiāņu cilts valodā izrunātus vārdus. Anomālo parādību pētnieki pauduši uzskatu, ka šīs Lenghornas skaņas cieši saistītas ar notikumiem 18.gadsimta sākumā, kad šajā mežā noslepkavoja prāvu indiāņu grupu, kuru veidoja pamatā sievietes un bērni.

Mēdz būt arī tā, ka nezin no kurienes nākoša kāda senlaicīga mūzika periodiski dzirdama dažās Krievijas pilsētas Sanktpēterburgas daļās. Pagājušā gadsimta 80.gados šīs parādības izpētē piedalījušies arī profesionāli muzikologi, secinot, ka šajā gadījumā nezināmi “viņpasaules” mūziķi izpildījuši 18.gadsimta skaņdarbus, un izpildījuma maniere absolūti nav atbildusi mūsdienām, savukārt tieši instrumentu skanējums apliecinājis, ka tiem ir ļoti sena izcelsme.

Mūžīgās kara atbalsis

Atsevišķos gadījumos dažādus anomālus trokšņus sadzird ne gluži visi, kuri atrodas to skanēšanas zonā. Tāds esot gadījums ar divām anglietēm, kuras atpūtās piejūras ciematā netālu no Francijas pilsētas Djepas. 1951.gada 4.augustā agrā rītā sievietes pamodināja attāls šaujamieroču troksnis, tad uz neilgu laiku iestājās klusums, taču drīz jau sāka skanēt artilērijas kanonāde un sprāgstošu bumbu dārdoņa. Tas viss skanēja no franču ostas puses, turpinoties līdz aptuveni pulksten sešiem rītā. Angļu tūristes jutās satrauktas, tāpēc vērsās pie viesnīcas administrācijas un arī citiem viesiem, taču bija pārsteigtas, uzklausot apgalvojumus, ka neviens neko tamlīdzīgu nav dzirdējis. Savukārt vēlāk ciemata iedzīvotāji teikuši, ka viņiem pašiem tā esot pat ļoti labi pazīstama lieta.

Iesaistījās eksperti, un viņu analīze apliecināja, ka attiecīgās parādības sākums pulksten četros no rīta sakrīt ar vācu karaspēka un sabiedroto sadursmes sākumu 1942.gada 19.augustā, savukārt pauze un tai sekojošā trokšņa pastiprināšanās saistīta ar vēlāk sekojošo Djepas bombardēšanu angļu aviācijas izpildījumā. Abas sievietes absolūti neko nezināja par šo ne pārāk ievērojamo 2.Pasaules kara epizodi, tāpēc nevarēja tik precīzi tāpat vien aprakstīt visu trokšņu būtību un secību. Mazliet vēlāk šo gadījumu atzina par reāli notikuši, taču tā arī nerada tam skaidrojumu.

Tostarp savulaik angļu laikraksti vēstījuši par neparastām parādībām angārā, kurā stāvējis bumbvedējs “Ābrams Linkolns”, kas savulaik piedalījies 2.Pasaules karā, bet tagad ir Anglijas pilsētā Vulverhemtonā ierīkotā aerokosmiskā muzeja eksponāts. Kopš 80.gadu sākuma angārā naktīs dzirdamas cilvēku balsis, savdabīgi kliedzieni, stenēšana, noslēpumainu sitienu trokšņi. Par to ieinteresējies pētnieks Pīters Tornikrofs. 1989.gada rudenī viņš kopā ar kolēģiem angārā veica vairākus ierakstus magnetofona lentē, konstatējot, ka fiksētas kaut kādu mehānisku darbību skaņas, piemēram, lidmašīnas durvju aizciršanās, turklāt tas notika kaut kādā dīvaini saprātīgā ritmā, kas vedināja domāt par šo skaņu “cilvēcisku izcelsmi”. Taču muzeja direktors kategoriski paziņoja, ka faktiski “mirusī” lidmašīna nevar radīt vispār nekādus trokšņus, taču vienlaikus viņš bija spiests atzīt, ka muzeja angārā dzirdamās skaņas ir pilnībā reāla un joprojām neizskaidrota parādība.

Dīvaini piesārņojies ēters

Pētnieki pauduši, ka šādu noslēpumaino skaņu fenomenu varētu arī uzskatīt par poltergeistu. Tiesa, viņiem arī labi zināms, cik tomēr ir sarežģīti pielietot jebkādas iekārtas, kas darbojas “trokšņojošais gars”: fotofilmiņa aprasti izrādās pārgaismota, magnetofona lente vai nu paliek saņurcīta, vai arī tajā nekas neierakstās. Un visbiežāk dažādi “neredzamie” vienkārši sabojā vai vismaz izsit no ierindas tehniku. Tajās vietās, kur dzirdami noslēpumainie trokšņi, ar ierīcēm nekādu problēmu nemēdz būt, ieskaitot magnetofonus.

Tāpat esot arī citas skaņas fenomena atšķirības no poltergeista. Pirmajā gadījumā tas ir fakts, ka tur nav cilvēka-nesēja, otrajā gadījumā tādi nesēji parasti mēdz būt pusaudži. Un pirmais veidojas neapdzīvojamās telpās un atklātā vidē, otrs parasti izpaužas tikai dzīvojamās telpās. Pirmais mēdz turpināties gadiem ilgi, dažkārt pat vairākus gadu desmitus, otrs parasti “dzīvo” neilgi, tikai retos gadījumos noturoties gadu.

Šeit aplūkotajam fenomenam līdzīgs efekts atklāts, noklausoties no radio ultraīsviļņu diapazona brīvos ētera iecirkņus. Un šādos iecirkņos dažkārt var sadzirdēt dažādus pazīstamus sadzīves trokšņus – ielas kņadu, neizšķiramas cilvēku balsis, darbībā esošo mehānismu klaboņu, čerkstēšanu, kāju dauzīšanu, tramvaja zvanīšanu, suņu rejas un tamlīdzīgi. Tā arī nav rasts skaidrojums: no kurienes ēterā parādās šādas skaņas? Katrā ziņā ir vairāk nekā grūti iedomāties, ka kaut kur varētu būt kāda īpaša radiostacija, kas augu diennakti to vien tikai dara, kā noraida šo trokšņu komplektu. Turklāt dažkārt šīs skaņas, tostarp arī balsis, izskan pat krietni vien saprotamā formā, un tad nejaušajam klausītājam neviļus piezogas doma: vai vispār tas viss līdz mums nonāk no mūsu laika vai varbūt no pagātnes – senākas un arī ne tik senas?