Caur daudzdzīvokļu betonmonstru masīviem, gar senām divstāvu koka mājelēm... rej suns, caur pusatvērtu logu izslīd zīdaiņa raudas, uz palodzes ņaud kaķis...

Plakš – plakš, plakš – plakš...

No mugurpuses mani panāk dobja rūkoņa un divas kopā saaugušas gaismas šaltis – garām aizbrauc sagrabējis furgons. Augstu, augstu debesis, vēl augstāk, nekā es varētu aizsniegties, blāvu sliedi aiz sevis atstāj lidmašīna, bet te, lejā, es esmu viens.

Heisā! Piezemējos jau zālienā, tas ir mitrs un vairs nav „plakš – plakš”, parasti ļautiņi nemaz nedzirdētu mani. Ja te kāds vispār būtu.

Pamāju sikspārnim, viņš aizkavējies, jāpanāk uz dienvidiem devušies radi (šie no ceļotājiem), tāpēc šoreiz bez sarunām, viņš tik steidzīgi atmāj ar spārna galu un nozūd. Un man jau arī nav laika.

Vientuļa trīsstāvene, sieviete pusmūžā pārliekusies pār palodzi, kūpina cigareti. Uz mani neskatās, jūtos teju vai aizvainots... Nieki, pārdzīvosim.

Pagalmā rotaļājas divi kaķēni (jau atkal kaķi!), mani redzot, tie stājas, sveicot ieņaudas. Uz mirkli, uz īsu, īsu mirklīti izveidoju sev kaķa asti, draudzīgi pamāju tiem. Jauku būt mazam kaķabērnam.

Tam – ta – ram – tam – ram...

Pa kreisi pazib kanāls, gulbji sen jau prom, varbūt pīles vēl palikušas, bet nevienu neredz. Oho! Cilvēki! Divi. Sēž ūdens malā... Nē, tie mani neinteresē...

Jo stedizos, steidzos!

Jau krēslo, tuvojas mans laiks, mana valstība.

Nedaudz asfalta, atkal zālājs. Vēl viens auto aizšaujas man garām, pie stūres jauns vīrietis, manī saskata tik vientuļu gājēju, pareizi.

Tā, tūliņ būsim klāt. Tālu uz priekšu oranži nomirkšķina luksofors, iedegas sarkans, nevienu tas neinteresē, tukšs un kluss, tik tāla sliežu/vilciena dunoņa.

Parka vārtiņi, kā jau ierasts, līdz galam vaļā, tāda mīlīga briesmoņa laikā bezgalīgas žāvas, ienirstu viņā. Cita pasaule. Mans parks. Protams, ne jau burtiski, tomēr... Tas man vienmēr paticis, varbūt brīnumainās auras dēļ. Reiz te vienmēr bija pārpildīts, šī ir pirmā pavēsā septembra diena, ļautiņi izlutuši, bail saaukstēties, vispār tie neticami pārmainījušies, uz ielām rādās reti...

Visbeidzot apkārt krēsla, es atrodu iemīļoto strūklaku (zēns ar stabuli, tā sen jau vairs nedarbojas), noguļos tai iepretim uz soliņa, aizveru acis, ļaujos drēgnajam gaisam...

Miers, atslodze, brīdis svētlaimes.

-----

Te kāds ir. Pavisam blakus.

„Ej prom. Es esmu dēmons,” es saku, neatvēris acis, nekustēdamies.

„Blēņas.”

Mazas meitenes balss. Gadi divpadsmit varbūt. Interesanta atbilde. Atveru acis, viņa sēž uz strūklakas apmales.

„Sveiks,” viņa saka. Maza, jauka meitenīte. Jau krietni patumšs, bet liekas, viņai gaiši mati, kas sniedzas līdz pat viduklim. Acis droši vien zilas. Viņa smaida.

„Sveika. Es patiešām esmu dēmons.”

Apēst viņas dvēseli?”

„Es taču teicu: blēņas.”

Nekādā gadījumā! Iekārtojos sēdus.

„Ko tu te dari?”

Acīs spīd asaras.

„Te ir skaisti. Un labi. Un te neviena nav. Izņemot tevi, protams.”

„Ha, to es pats labi zinu, ka te ir skaisti un labi un neviena, izņemot tevi, protams, nav!”

Viņa atkal smaida, bet skumji. Turpina:

„Mana vecmāmiņa... Mirst. Jau ilgi, īstenībā es esmu it kā apradusi, viņa ir šausmīgi veca un akla, un es gribu salasīt viņai kādas puķes, es zinu, viņai tās patiktu... paturēt vismaz, un vēl es esmu pārāk citāda, un te ir labi, jo neviena nav. Izņemot tevi, protams.”

„Tā.”

„Jā.”

„Nevaru palīdzēt. Un, ja arī varētu, nepalīdzētu...”

„... jo tu esi dēmons.”

„Daļēji tāpēc. Varbūt viņa nemaz vairs negrib dzīvot?”

Strauja temata maiņa.

„Tu nesmirdi pēc sēra.”

„Pasarg’ dēmon! Dogma. Vai blēņas.”

Brīnišķīgi smiekli.

„Droši vien,” viņa piekrīt. „Tu patiešām esi dēmons?”

„Patiešām.”

„Vau... Nekad neesmu satikusi dēmonu.”

„Varbūt es. Jo ragi, nagi, ilkņi, astes, spārni, spalvas un viss pārējais ir...”

„Blēņas.”

Iemīlos viņas smieklos.

„Visiem dēmoniem ir basas kājas?”

„Basas kājas?” tēlotā pārsteigumā atjautāju. Viņas skatiens automātiski pievēršas manām pēdām, un atkal smiekli.

„Skaistas čības! Gandrīz vai kā manam tētim!”

„Tu dzīvo ellē?” viņa jautā.

„Hmm... Ne gluži. Teātra 27 – 9. Elle ir blakusdzīvoklī.”

Strauts pavasarī, dziļdziļa upe.

„Bet...”

„Atceries tādu divzilbju vārdiņu, kas sākas ar burtu „b”?”

„Nu, labi... Bet elle ir? Ticības mācībā mums...”

„... iebaro blēņas vienu pēc otras. Es varu kļūt par elli. Katrs cilvēks var izveidot sev elli, un vairums to arī dara, tikai neapzinās.”

„Es?”

„Ne-e.”

„Tiešām?”

„Tiešām. Man prieks. Jo mazāk šādu eļļu, jo mazāk es jūtu vajadzību ienīst.”

„Tev droši vien ir grūti?”

Samulstu (samulsis dēmons, padomā tik!), purpinu kaut ko nesakarīgu, apklustu, saku:

„Daudziem ir grūtāk.”

„Manai vecmāmiņai?”

„Droši vien arī viņai.”

„Dievs ir?”

„Nekad neesmu viņu saticis. Ja viņš eksistē, tad ir pelnījis nebūt. Ja vien viņš ir tik visvarens, kā to iztēlojas kristieši, musulmaņi un citi.”

„Kāpēc?”

„Zini, es esmu daudz par to domājis: mīlestība ir spēks, bet spēks reti kad ir mīlestība. Stulbi iekārtots, vai ne? Lai neteiktu: ļauni.”

Māj ar galvu, acīs asaras, man – žēl.

„Varbūt vainīgs tavs pavēlnieks...”

„Pavēlnieks?”

„Nu, velns, sātans, kā viņu tur vēl sauc...”

Mana kārta smieties.

„Ko es tādu pateicu?!”

„Nav nekāda pavēlnieka, nav hierarhijas, ir katrs par sevi. Nav sātana. Un, ja arī ir, tam jābūt identiskam dievam.”

„Ak tā... Tu gribi teikt, ka...”

„Tas ir viens un tas pats. Daži ticīgie pielūdz ļaunumu un paši to atzīst, un tos ļautiņi uztver ar šausmām, citi ticīgie pielūdz to pašu ļaunumu, un to neapzinās vai nevēlas atzīt, to sabiedrība uzskata par kaut ko pašsaprotamu.”

„Sarežģīti.”

„Nu, nu.”

„Tu esi ļauns?”

„Es stāvu tam pāri.”

„Kā to saprast?”

„Dēmons ir nepārtraukta izvēle. Kam pakļauties, kam ne, ko mīlēt, ko ne, kam ticēt, kam ne. Un tā tālāk.”

„Un?...”

„tā ir absolūta brīvība.”

„Vau...”

„Tieši tā.”

„Klausies, tas nenozīmē, ka tev nav... ierobežojumu?”

„Morāles? Kāpēc gan ne? Pašam sava, ko varu mainīt, kad vien vēlos. Tāda ir mana daba.”

Mājiens, neliels uztraukums.

„tu taču man neko sliktu nedarīsi, vai ne?”

„Ne-e.”

„Kāpēc?”

Kāda zinātkāre! Atkal samulstu, tiešām, kāpēc?

„Nezinu. Katrā ziņā, vainīga esi tu pati!”

Smiekli.

„Un, ja manā vietā būtu cita meitene?”

„Nezinu. Tavā vietā nav citas. Esi tu.”

„Tā...”

„Jā.”

Pauze.

„Ir tādi dēmoni, kas... atbilst dogmām?”

„kā to ņem. Viss jau atkarīgs no tā, kā cilvēki mūs redz. Ja tie vēlas redzēt monstru, tie to arī ierauga. Ja vēlas eņģeli – ierauga eņģeli. Dēmons jau no tā nemainās. Tu mani redzi, kāds es esmu.”

Atkal pauze.

„Paradīze ir?”

„Kur balti eņģeļi dzied bezgalīgas dziesmas, mūžam spilgta gaisma...”

„... un pāri visam Tas Kungs... Ir?”

„Es teiktu: nav.”

„Kas notiks ar manu vecmāmiņu?”

„Nezinu.”

„Es viņu mīlu...”

„Saprotu.”

Klusums, vārs vējiņš koku zaros.

„Man laikam jāiet,” viņa saka, „lai mājās nesatrauktos. Vēl jāsaplūc tās puķes, un tad vēl jāmācās, un vēl flauta...”

„Tu spēlē flautu?”

„Drusku. Mana mamma ir flautiste, es eju mūzikas skolā.”

„Jauki... Uzgaidi mirklīti...”

Meklēju, jā, te tā ir, sniedzu viņai savu veco flautu.

„Manējā. Sen vairs neizmantoju.”

„Vau... Paldies. Tā ir no cilvēka kaula?”

„Nē taču. Govs.”

„Mjā...”

„Uzspēlē kaut ko. Pirms ej.”

Un viņa to dara, skumji, asaras mums abiem. Ārprāts, nevaru izturēt, melodija plosa manu sirdi, flauta izsūc viņas bēdas, pārlej tās manī, tā vajag, es traucos kājās, izdvešu „paliec sveika, varbūt redzēsimies, laimi tev” un skrienu, skrienu, skrienu...