-         Fred! – viņa iesaucās. Vēl nekad Ksenija viņu nebija saukusi vārdā. – Paldies Dievam, ka esi atpakaļ! – Acīs viņai bija asaras.

-         Kur... pērtiķi? – Freds izstomīja. Grīda zem kājām itin kā sagrīļojās.

-         Pērtiķienes pārbijās, kad pamodušās ieraudzīja, ka tevis nav, - Ksenija nočukstēja. – Pielēca kājās un aizskrēja uz mežu. Šī vieta viņas biedē, un pārmest te neko nevar... Oarrs aizjoza pakaļ, lai lūkotu bēgles apturēt. Nozvērējās atgriezties – kopā ar viņām vai bešā. Bet, Fred... ak vai! Kas tev nodarīts?!

Viņa metās uz priekšu un uztvēra Fredu tieši tobrīd, kad viņam kājas saļima ceļgalos, noguldīja uz grīdas, tad parakājās maišelī un sameklēja pudelīti ar bezkrāsainu šķīdumu un aizbāzni, kurā bija iestiprināta pipete. Prātīgi noskaitījusi piecus pilienus, viņa ļāva tiem iesūkties cepumiņā.

-         Fred, paklau, - viņa skubināja, - apēd šo te, lūdzams! Es zinu, ko daru, spēks atkal atgriezīsies.

Ksenija pielika cepumiņu viņam pie lūpām, Freds to paklausīgi satvēra un sakošļāja. – Tik savāda garša... – viņš nočukstēja, norijis pēdējo kumosu. – Bet jušana jau labāka – tieši kā tu teici. Mutē it kā vate sabāzta, un kaulos tik briesmīgs vājums...

-         Neraizējies, mīļais, galvenais – atpūties....

-         Tu zināji, ka tā notiks, Ksenij, vai ne? Pat zāles biji pagādājusi!

-         Dieniņ manu, Fred, mīļais...

-         Tu... tagad mani sauc par Fredu, ja? Tātad... tagad es tev rūpu vairāk?

-         Jā, jā gan!... – viņa izsaucās caur asarām un noskūpstīja viņu uz lūpām. – Tagad es droši zinu, ka tu man neesi vienaldzīgs! Man nevajadzēja... – viņa iesāka, tad aprāvās. – Mums nevajadzēja nākt uz šo posta vietu.

-         Ksenij, mīlulīt... – Freds raudzīja pacelt rokas, lai viņu apskautu, taču nepietika spēka. – Tu zināji, kas būs, tu mūs paslepšus vedināji šurp, bet ne jau ar ļaunu prātu...

Viņš ļāva galvai atslīgt lapās un aizvēra acis. Atrāvusi vaļā Freda kreklu, Ksenija pārbaudīja viņa sirdspukstus, tad atviegloti nopūtās; iemigušam vai bezsamaņā iekritušam, sirds viņam tomēr pukstēja kā nākas. Izmeklējusi nejauko, zilgano nobrāzumu viņam uz pieres, viņa maišelī atrada ziedi un vienu drusciņu saudzīgi uztriepa uz vainas. Piegājusi pie durvīm, pa kurām Freds bija pārradies, viņa nostājās tām iepretim, pacirzdama gaisā sažņaugtās dūres.

Tu, prātam neaptveramais briesmoni... viņa iečukstējās. Tu, nenomērdējamais... ja Freds neatspirgs, es nelikšos mierā, iekams šis ļaunuma perēklis netiks nolīdzināts līdz ar zemi, pat ja tamdēļ nāksies upurēt visu planētu. Iestāšos signiešu karotājos un mans klans līdz ar mani... Vārdu, kādos viņa pauda savas dusmas, nebija nevienā Terras valodā.

Viņa atkal ar bažām uzlūkoja Fredu, soļodama šurpu turpu. Nu kālab, kālab es piekritu? Viņa pie sevis novaidējās. Tūkstoš zelta balsīs viņi mani uzrunāja, cildinādami veikumu, kurš varētu būt tik dižs. Bet cik riskants? Kā ar netaisnību, kas tiek nodarīta šim nabaga cilvēkam, kurš nemaz īsti nesaprot, kas notiek? Kālab es klausījos... lai gan, būtu es liegusies, viņi tik un tā uzietu kādu citu...

Drūmajām domām galu pielika Oarra atgriešanās.

-         Aši, Oarr! – viņa iesaucās, un šoreiz Ksenijas sudrabainā josta viņas vārdus pārtulkoja pērtiķu ņurdošajās rīkles skaņās. – Barvedis Freds ir savainots, tomēr ne tik smagi – izdzīvos. Pavilkšu viņu tuvāk, sagatavojies paņemt pretim. Nes uzmanīgi un neskrien. Taisīsimies, ka tiekam laukā no Lielās ķirzatas migas.

Pēc neilga brīža viņa soļoja lejup pa nogāzi. Oarrs nesa Fredu uz rokām kā aizmigušu bērnu, Ksenija gāja nopakaļ. Viņa ne reizi vien pameta spīvu skatu atpakaļ, uz noslēpumaino marmora pili.

Kalna pakājē, pirmo mežmalas koku aizsegā gaidīja piecas pārbiedētas un nokaunējušās pērtiķienes.

-         Re, ko esat sastrādājušas! – Oarrs viņām uzrūca. – Kamēr mukāt kā gļēvi grauzēji, Fhorrda kungs viens pats kāvās ar turienes briesmoņiem. Lielās ķirzatas ļaunos kalpus viņš pārmāca, taču pats kautiņā cieta. Tagad guļ – viņam vajag drusku atpūsties. Nu iesim uz nākamo ieleju, jūrai tuvāk. Es nesīšu kungu. Jūs, Arra un Borra, tikmēr saplūciet viņam svaigus augļus, bet pārējās lai lūko ko nomedīt. Tai nākamajā ielejā tiekamies pusdienlaikā, ne vēlāk, skaidrs? Turpat jābūt kādam strautam, kur netrūkst skaidra ūdens. Tur iekārtosimies uz naktsguļu un atvilksim elpu.

-         Jā, Oarr, - mātītes atsaucās. – Piedošanu, ka aizmukām; mums bija tik briesmīgi bail no Lielās ķirzatas, - Arra piebilda Ksenijai.

-         Tas nekas, Arra, es jums piedodu, - Ksenija atteica. – Palikdamas jūs nudien nebūtu varējušas neko līdzēt. Burvji kāvās domās. Tādai kaujai gan jums, gan man pašai prāts būtu bijis par vāju.

Mātītes aizmetās projām, bet Oarrs un Ksenija apņēmīgi devās tālāk, arvien pret kalnu, pa lēzenu, platu, kokiem apaugušu nogāzi. No kalna virsotnes pavērās majestātisks skats. Leja pletās auglīga ieleja, ko rotāja daudzi strauti, saplūzdami līčloču upē. Viņā pusē kā piepeši aizsalušas jūras viļņi slējās pakalni, bet vēl tālāk – kalni ar sniegotām smailēm.

-         Zinu to pašu augstāko kalnu ar četrām smailēm kā purva vilka zobi! – Oarrs ierūcās. – Ja tiksim tam tuvāk – būs vismaz pāris dienu gājums -, it viegli atradīšu ceļu pie savas cilts. Tad es atkal būšu varens valdnieks, kam klausa sešreiz sešreiz seši un vēl vairāk tēviņi un mātītes, tāpat kā senāk, pirms garie muļķa zaļcilvēki mani saķēra un aizveda uz Zaļās pasaules zvēru māju. Un manā ciltī Fhorrda kungs būs laipni aicināts palikt un pār mums valdīt uz mūžīgiem laikiem, un tu, Khsennas kundze, vari palikt pie kunga, kas tev mīļš, kaut tu liedzies, ka viņš ir tavējais tēviņš. Ha!

-         Tēviņš vai ne, paldies, Oarr, par tik laipnu ielūgumu, - Ksenija noteica un nopūtās. – Ļauj man vēlreiz kungu apraudzīt.

Oarrs noguldīja Fredu kalna sūnās. Ksenija, pārbaudījusi pulsu, uzlika vēsu plaukstu Fredam uz pieres.

- Elpa dziļa un rimta, drīz viņš atgūsies, - viņa sacīja, trīsošās lūpas savilkusi smaidā. – Ņem nu viņu atkal uz rokām, Oarr, ja neesi piekusis, un nes lejā līdz pirmajam strautam. Kad viņš atmodīsies, gribēs dzert.