Angļu zinātnieka atklājums

Pirmo reizi šo fenomenu aprakstīja biologs no Lielbritānijas Laials Vatsons, kurš daudzus gadus pētīja makaku uzvedību Japānas salā Kodzima. Pērtiķīši iecienīja saldos kartupeļus, kurus tiem iedeva pētnieki, bet nepatika tas, ka tie ir netīri. Dzīvnieki nomocījās, tīrot tos ar savām ķepām, kamēr viena no mātītēm, kuru iesauca par Imo, nenonāca līdz pērtiķim ģeniāla lēmuma: viņa nolēma nomazgāt šo dārzeni. Pēc kāda laika jau arī pārējie pērtiķi mazgāja saknes strautos vai jūrā.

Zinātnieki aprēķināja, ka visam baram tā rīkojoties pagāja no pieciem līdz sešiem gadiem, kas aptuveni pielīdzinās cilvēka apmācībai augstskolā. Bet ne tas ir galvenais. Vatsons konstatēja, sākotnēji savstarpējā uzvedības kopēšana saldo kartupeļu mazgāšanā padevās ļoti grūti, bet kad aptuveni simts zvēriņi šo metodi apguva – turpmākā apmācība notika lavīnas veidā, un jau pēc pāris nedēļām saldos kartupeļus mazgāja viss bars. Turklāt pārējās kaimiņu salās, kā arī zoodārzā visi pērtiķi pēkšņi sāka mazgāt saldos kartupeļus, neskatoties uz to, ka starp viņiem nekāda fiziska saikne nepastāvēja. Zinātnieki uzskatīja, ka visus pērtiķus šajā reģionā apvieno kopējs bioloģiskais lauks, kam pateicoties viņi bez kontakta nodod cits citam informāciju. Šāds fenomens ieguva nosaukumu “simtā pērtiķa efekts”.

Līdzīgi makakiem

Bet, lūk, kas bija sevišķi dīvains: augi pakļaujas analogām likumsakarībām. Piemēram, ņemsim ābeles. Ikviens dārznieks zina, ka tie ir augļu koki, neskatoties uz visrūpīgāko kopšanu, ieskaitot laistīšanu, mēslojumu un cīņu ar kaitēkļiem un slimībām, tās neražo katru gadu. Mēdz būt tā saucamie ābolu gadi, kad zari burtiski lūzt no augļu smaguma, bet mēdz būt arī tā, ka ābeles ir pilnīgi tukšas. Tas pats notiek arī pie kaimiņiem un pat ābeļdārzos, kuri atrodas simtiem un tūkstošiem kilometru attālumā. Tātad arī ābelēm piemīt sava veida kolektīvais saprāts? Citiem vārdiem runājot, tie “zina”, kad visiem kopā labāk ražot augļus, bet kad nē.

Tas pats notiek arī ar citiem augiem, piemēram, ar sēnēm. Pirms dažiem gadiem, neskatoties uz silto un mitro vasaru, sēņu nebija vispār – ne bērzlapju, ne krimilžu, ne baraviku. Tās nožēlojamās cepurītes, ko cilvēki atrada pēc ilgu stundu klaiņošanas mežā pa sēņu vietām, nav ņemamas vērā. Kādēļ tā? Sanāk, ka arī sēnēm eksistē kolektīvais saprāts, tās “zina”, kad tām labāk vairoties, bet kad to darīt nav vērts?

Cilvēki nav labāki par pērtiķiem

Par cik pērtiķi ir cilvēku tuvākie radinieki, zinātnieki uzskata, ka analogas likumsakarības, kas izpaužas ar spontānu masveida apziņas novirzi, sasniedzot “kritisko masu”, tam jāizpaužas arī cilvēku sabiedrībā. Pirms dažiem gadiem austrāliešu un angļu pētnieku grupa Austrālijā veica interesantu eksperimentu. Viņi sagatavoja lielu fotogrāfiju – kolāžu ar vairākiem simtiem dažādu cilvēku seju. Eksperimentā piedalījās cilvēki no dažādiem sociālajiem slāņiem. Pavisam tika veikti aptuveni tūkstoš pētījumu. Katram cilvēkam vairākas minūtes rādīja fotogrāfiju, bet pēc tam noskaidroja, cik seju tam ir izdevies atcerēties. Parasti atmiņā palika ne vairāk kā 6-10 cilvēku sejas, tomēr dažiem izdevies atcerēties vairāk. Pēc tam zinātnieki veica analogu eksperimentu arī Lielbritānijā, kur pa vietējo kabeļtelevīziju demonstrēja tādu pašu fotogrāfiju. Izrādījās, ka angļi atceras līdz 15 sejām.

Bet pēc pāris minūtēm pētnieki eksperimentu vēlreiz atkārtoja Austrālijā, tikai ar citiem brīvprātīgajiem. Visiem negaidīti Zaļā kontinenta iedzīvotāji arī sāka iegaumēt vairāk seju uz fotogrāfijas. Tas pierādīja, ka starp cilvēkiem arī eksistē informācijas lauks, kurš ietekmē visus un katru, bet bieži pašiem to nejūtot.

Drīz tika veikts vēl viens pētījums, kas attiecās uz uzskatu, baumu vai ideju izplatīšanu cilvēku sabiedrībā. Zinātnieku grupa profesora Boļeslava Šimanta Rensellera (ASV) vadībā eksperimentāli noskaidroja: līdzko cilvēki ar stabiliem uzskatiem sasniedz 10% no kopējā locekļu skaita dažādās sabiedrībās, viņu pārliecību nekavējoties pārņem viss kolektīvs. Šāds slieksnis 10% gadījumu tiek izmantots sociālajos tīklos, kā arī, piemēram, politiķu aprindās. Raksturīgi, ka atklātā likumsakarība nav atkarīga no informācijas izplatīšanas sakaru vai tehnoloģiskās formas, vai tie ir personīgie kontakti, telefons, prese, radio vai Internets.

Simtā pērtiķa fenomens lieliski izskaidro arī tādas parādības, kā mode un manipulācija ar sabiedrības apziņu. Piemēram, zināms, ka radikāli jaunas vēsmas apģērbā vai paradumos sākotnēji izraisa protestu un vairums iedzīvotāju ne to visu spēj uztvert. Bet, kad šādas tendences sasniedz kaut kādu kritisko lielumu, motiek pretējais – sākumā cilvēkiem nepatīkamais modes tēlinš vai negatīvi novērtētā uzvedības forma pāriet pozitīvā un pat vēlamā. To pašu var sacīt par dažāda veida pārliecības un politisko uzskatu izplatīšanos, kur jebkuri jauninājumi tiek uztverti kā ķecerība, bet vēlāk nemainot savu būtību, pārņem vairumu pilsoņu apziņu.

Piemēram, Vācijā, izplatījās fašistiskā ideoloģija starp vienkāršajiem mietpilsoņiem, kuri bija attālinājušies no politiskajām interesēm, bet mūsu valstī iesakņojās staļinisma ideja, attaisnojot masu represijas kā “partijas līnijas”.

Taču atgriezīsimies pie eksperimentētājiem. Viņi noskaidrojuši, ka jebkuru ideju izplatīšanai dažādās sabiedrībās nemaz nav nekādas nepieciešamības, lai šīs idejas iemantotu lielākā daļa. Turklāt sakaru formai, to redzamajam un neredzamajam raksturam kā arī idejas raksturam vai sabiedrības sociālajam stāvoklim, kurā izplatās šīs idejas, nav nekādas nozīmes.

Ko vēl par to saka zinātne?

Neskatoties uz to, ka ortodoksālā zinātne kategoriski noliedz pašu bioloģiskā lauka jēdzienu un neatzīst jebkādu mijiedarbību ārpus fiziskās saiknes, kaut kas līdzīgs novērojams klasiskajā fizikā. Šeit precīzi zināms, ka neviens process nesāksies, nesasniedzot temperatūras, spiediena vai masas kritisko lielumu. Tam piemērs ir papīra pašaizdegšanās, kas iztirzāta Reja Bredberija slavenajā romānā “451 grādi pēc Fārenheita”, ūdens sasalšanas vai tā uzvārīšanās punkts, kristalizācijas efekts, kā arī radioaktīvās vielas kritiskā masa kodolsprādziena rašanai. Turklāt notiek ne tikai daudzuma pārvēršanās kvalitātē, bet arī momentāna procesa izplatīšanās pa visu apjomu.

Nav jaunās (reizē arī vecās, aizmirstās) enioloģijas zinātnes (zinātnes par cilvēka energoinformācijas apmaiņu starp tā dzīvošanas vidi) viss dzīvais tiek pakļauts ne tikai redzamām, bet arī neredzamām kolektīvām mijiedarbībām. Šo bioloģisko lauku īpatnība ir tā, ka tie izpaužas ne tikai fiziskā kontaktā, bet arī bez tā. Turklāt attālumam un mehāniskiem šķēršļiem nav nekādas nozīmes.

Pēdējais izskaidrojums ar morfiskās rezonanses koncepciju, kuru izvirzīja britu bioķīmiķis un psihologs Rūperts Šeldreiks. Saskaņā ar to, jebkuras dzīvas vai pašorganizējošās sistēmas vada nevis fiziska, bet gan smalka matērijas iedarbība, kura ietekmē to attīstību caur rezonansi. Turklāt veidojas kolektīvais bioloģiskais lauks, kuram piemīt atmiņa un iedarbības spēks. Tāpat novērots, ka tad, kad šīs savstarpējās ietekmes ir vājas, atsevišķa bioloģiskā iedarbība neietekmē visu sabiedrību. Bet kad šis informācijas daudzums sasniedz kritisko lielumu – iedarbībai piemīt masveida raksturs. Savā grāmatā “Dabas atmiņa” R.Šeldreiks raksta: “Ja kaut kādā vidē dzīvnieki apgūst kaut kādu jaunu paņēmienu, tad citā vietā to dzīvnieki iemācīsies daudz ātrāk. Tieši tāpat, kad cilvēki apgūst kaut ko jaunu, citi cilvēki jebkurā citā vietā to apgūst daudz vieglāk”.