Rohonci kodekss: atmaskojuma atmaskēšana
Tostarp apzīmētais kodekss, kuru 1836.gadā Gustavs Batjanji dāvināja Ungārijas Zinātņu akadēmijai ir ne mazāk interesants. Piemēram, šī dokumenta 448 (!) lappuses, izmantojot simbolus, kuri piederēja visdažādākajām konfesijām: kristiešiem, musulmaņu un pat budistu, satur dažādus zīmējumus. “Alfabēts”, ar kura palīdzību radīts kodekss, saskaitāmas vairāk nekā 150 unikālas zīmes. Grāmatas galvenā sensācija slēpjas tajā, ka tās autors ievēroja visu šo reliģiju vientiesību un sadarbību – to varēja uzskatīt par kalpošanu sātanismam pat apgaismotajā XIX gadsimtā, kad Gustavs Batjanji ungāru zinātniekiem dāvāja talantu.
Citēsim Vikipēdiju: “Mūsdienās vairums zinātnieku atšķiras savos viedokļos… ka kodekss ir mistifikācija, kuru izpildījis Transilvānijas antikvārs Samuels Nemešs (Samuel Literati Nemes)”.
Dīvaini, ka Vikipēdijas veidotāji ir it kā aizmirsuši gaišredzīgā mistificētāja dzīves gadus. Godājamais Samuels Nemešs dzimis 1796.gadā, bet mira 1842.gadā. Tādā veidā sanāk, ka “lielākā daļa zinātnieku” šo artefaktu sludina kā XIX gadsimta “jauninājumu”.
Atļausiet apšaubīt interneta enciklopēdijas apgalvojumus vai vismaz kaut minimumu minēto datu nevecošanā. Lieta tāda, ka jau tagad materiāls, uz kura sarakstīts kodekss un ilustrācijas ir detalizēti pārbaudīts un izpētīts: tas ir papīra paveids, kas izplatīts Ziemeļitālijā – īpaši Venēcijā – XVI gadsimtā. Tas nozīmē, ka “vairums zinātnieku” mūsdienās vienkārši ir spiesti atteikties no ērtās versijas par “mistificētāju Nemešu”. Un piedāvāt kādu citu. Bet pagaidām zinātniskā pasaule klusē. Bet mēs stāsta beigās par artefaktu lasītājiem varam paziņot interesantu jaunumu.
Ar Rohonci kodeksa izpēti tagad nodarbojas… ASV Nacionālās drošības aģentūra (NDA). Iespējams, “zinātnieki civilā” paveiks to, ko līdz šim nespēja izdarīt dižie zinātnes vīri? Kas to lai zina…
“Brīnumainie galdiņi” no Kaseles
Šķiet, ja Ungārijā samierinājās ar neiespējamību atšifrēt Rohonci kodeksu, netieši deleģējot šīs tiesības amerikāņu specdienestu darbiniekiem, tad viņu vācu kolēģi no Hesenes zemes bibliotēkas manuskriptu nodaļas tagad svin uzvaru. Doktorei Brigitai Lidemanei beidzot izdevās atšifrēt “brīnumainos galdiņus” – rakstus, kurus iegādājās privātā kolekcionāra bibliotēkā.
Vairāku mēnešu neatlaidīga darba – un “Brīnumainie gaidiņi”, kā saka Praila un Lidemane, ir “uzlausti”. Kods, uz kura XVIII gadsimtā radīts minētais artefakts, pakļāvās mūsdienu zinātniekiem. 90 teksta lappuses satur detalizētas, varētu pat teikt, “soli pa solim” instrukcijas par to, kā izsaukt dažādus garus.
Bet, droši vien vācieši nebūtu vācieši, ja pat XVIII gadsimtā, radot galdiņus, nebūtu pragmatisku motīvu vadīti. Daļēji, īpašniekam izsaucot “brīnumaino galdiņu” garus, tie nāca palīgā sameklēt kaut kādas slēptuves, bagātības un dārgumus. Un, lūk, mēs sastopamies ar it kā jau atšifrēta manuskripta kārtējo mīklu…
XVIII gadsimtā Kasele bija alķīmiķu, masonu, rozenkreiceru neoficiāla Vācijas galvaspilsēta, kuri saskaņā ar hronikām, bieži tuvākajā apkārtnē atrada dārgumu glabātavas “nākotnes brāļiem”. Tomēr līdz šodienai ne vietējās varas iestādes, ne vienkāršie dārgumu meklētāji nav atraduši nevienu karti ar slēptuvju atrašanās vietu norādēm. Kā tagad uzskata vācu zinātnieki, pilnībā iespējams, ka “Brīnumainos galdiņus” pielietota “kodēšana ar dubultdibenu”. Zem pirmā, jau teksta par gariem un dārgumiem atšifrētā “slāņa” slēpjas apslēpts otrais – alegoriski norādošais pilnībā konkrētais ceļš uz Kaseles apkārtnes slēptuvēm. Droši vien šī iemesla dēļ visi gribētāji Kaseles manuskriptu bibliotēkā var ieraudzīt “Brīnumaino galdiņu” oriģinālu, tostarp, arī to tulkojumu, kas apslēpts no citu ziņkārīgo acīm.
“Svētā Jāņa Septiņu Disertāciju Grāmata”
Pat starp viduvējiem speciālistiem kriptoloģijas jomā pastāv uzskats saskaņā ar kuru gandrīz visi noslēpumainie šifrētie manuskripti ir viduslaiku un agrāko gadsimtu lolojums. Tā tas nav. Un, lūk – šeit ir sacītā vēstures apliecinājums.
1950.gadā kāds Džeims Hemptons, mākslinieks – neveiksminieks, kurš dzīvei pelnīja pildot vārtsarga pienākumus, Ņujorkas piepilsētā īrēja garāžu, kuras saimniekam paziņoja, ka viņam “jāpabeidz kāds savs projekts”.
Šis no citu acīm apslēptais “projekts” kļuva par sabiedrības īpašumu tikai pēc tam, kad Hemptons nomira 1964.gadā un garāžas īpašnieks atkal varēja piekļūt savam īpašumam. Viņš acu priekšā ieraudzīja artefaktu, kuru nelaiķis nosauca par “Troni”, kā arī šifrētu manuskriptu, kuru šodien nez kādēļ pieņemts dēvēt par Džeimsa Hemptona “dienasgrāmatām”.
Tostarp pats mākslinieks, kuru var uzskatīt par viena vienīgā šedevra – “Torņa”- radītāju, kas tagad izstādīts Smitsonas amerikāņu mākslas muzejā (Vašingtonā, Kolumbijas štats) – savas piezīmes nosauca par “Svētā Jāņa Septiņu Dispernsāciju Grāmatu” (par to nezināmu iemeslu dēļ reti varēja uzzināt no speciāliem avotiem). Vārdu sakot, piezīmju nosaukums, kas aizņem 104 lappuses – ir vienīgais, kas tajās nav šifrēts. Un, lūk, mēs esam spiesti uzdot sev jautājumu: bet kas ir “dispernsācijas”? Īsi izsakoties, dispernsācijas ir akts, kurš atveļ likuma pielietošanu konkrētai personai konkrētā gadījumā, nicināmas darbības, nepieļaujamas ar nepieļaujamo. Sākotnēji mācība par dispernsāciju radās un attīstījās katoļu kanona tiesībās, par kuru Džeimsam Hemptonam, lai arī viņš bija dzimis baptistu ģimenē, diezin vai bija tik izsmeļošs priekšstats.
Bet tagad lasītājiem piedāvājam interaktīvo režīmu. Atsvaidziniet atmiņā to, ko zināt par Svēto Jāni un aizdomājieties, ko tieši varētu (kaut vai no Hemptona redzes viedokļa) noliegt Evaņģēlija autors. Atklāsmi un trīs vēstījumu, kuri iekļauti Jaunajā Derībā. Vai otrādi: ko nicināmu viņš varēja atzīt (pēc Hemptona), kam būtu nepieciešama reabilitācija?
Spriežot pēc visa, mākslinieka-amatiera šifrētajās 104 lappusēs apslēpts kāds pareģojums, turklāt, kas attiecas uz tuvāko nākotni. Un acīmredzot nepavisam nejauši, viņa radītā šedevra vienīgais nosaukums skan kā “Ģenerālās Asamblejas trešo debesu tūkstošgades nāciju tronis”. Un pilnībā pieļaujams, ka pats Tronis, kas sastāv no 180 elementiem, ir “Septiņu Dispensāciju Grāmatas” šifra atslēga. Kā piemērs apstiprinājumam: starp ornamentiem uz mēbelēm un Troņa vainagiem kaut kur slēpjas angļu vārdi un izteicieni. Piemēram, viens no tiem – Atklāsme (Revelations) – var norādīt, ka pētniekiem jāpievērš uzmanība tieši Svētā Jāņa Atklāsmes grāmatai, nevis viņa citiem daudzajiem darbiem.
Nobeiguma vai “Tur, kur nav vīziju, cilvēki iet bojā”.
Šīs nodaļas citāts ir viens no mūsdienās angļu izteicieniem (nešifrētiem), kurš rotā mīklaino Troni, kuru radījis Hemptons. Gribas cerēt, ka otra šī apokaliptiskā izteiciena – pareģojuma daļa nepiepildīsies, bet par pirmo iz vērts mazliet parunāt.
“Tur, kur nav vīziju…”. Vai tikai tas nav sacīts par dažiem mūsdienu zinātniekiem, kuri nodarbojas ar noslēpumainu manuskriptu atšifrēšanu? Vai tikai lasītājiem nerodas iespaids, ka pētnieki ir it kā samierinājušies ar “neiespējamību” atkodēt noslēpumainos rakstus? Šajā ziņā notikums ar “Brīnumainajiem galdiņiem” – visdrīzāk ir izņēmums, nekā noteikums. Jo cik gan daudz mums ir stāstīts par jaunajiem datoriem un programmām, kuri gatavi atšifrēt jebkuru spiegu tekstu. Vai jums nešķiet dīvaini, ka veiksmīgi uzlaužot XXI gadsimta spiegu kodus, mūsdienu speciālisti izrādās bezspēcīgi pret šiem kodiem, kurus radīja pirms desmitgadēm un vairākiem gadsimtiem? Vai jums šī situācija neatgādina stāvokli ar agrīnās apgaismības sistēmām par dabas kataklizmām? Šajās it kā atšifrētajās sistēmās daudzas valstis ir ieguldījušas miljoniem dolāru, bet savu efektivitāti tā arī nav nodemonstrējušas.
Tagad var konstatēt: daudzi šifrētie kodi gaida jaunās paaudzes pētniekus, kuriem piemīt tāda pati “vīzijas” problēma, par kuru kādreiz rakstīja Džeimss Hemptons un kā, spriežot pēc visa, pietrūkst mūsdienu grāmatu kodu “uzlauzējiem”.