Viņa nezināja, uz kurieni īsti tagad iet, viņa izgāja no mājas tikai tādēļ, lai pabiedētu vīru, kā vienmēr bija darījusi ar Raideru. Kad šī metode vairs neiedarbojās un Raiders sāka par šīm izdarībām atklāti ņirgāties, viņa strīdu reizēs sāka braukt pie mātes, kādu laiku dzīvoja tur, staigāja uz klubiem, iepazinās ar vīriešiem. Tie nebija neko vērti vīrieši, bet tas, ka viņa to dara atriebjoties Raideram, radīja tajā visā azartu. Egons atnāca uz viņa mātes salonu zīlēt, bet beigās vienojās par porčas uzlikšanu savam biznesa partnerim. Partneris nebija narkomāns, bet spriedzi bieži noņēma klubos salietojies vieglās narkotikas, bieži kopā ar alkoholu, kādā naktī kopā svešu meiteni braucot sazin kur, viņš nepaspēja nobremzēt ceļam strauji aizejot līkumā. Viss nebūtu beidzies tik bēdīgi, ja viņš būtu piesprādzējies, mašīna apmeta kūleni un vīrietis mira notikuma vietā. Egons to uzskatīja par Helēnas mātes nopelnu, pat neiedomājies, ka tāds iznākums varētu būt arī bez citu slepenās palīdzības. Viņš bija biznesa cilvēks, uzskatīja, ka darbojas viss, par ko ir samaksāts, tā viņš bija pieradis – tu samaksā un tev spēlē mūziku. Helēna tikai tagad iedomājās – nez ko par to domā māte, vai viņa pati ir pārliecināta par savu metožu iedarbību, jo neviens cilvēks, ne mirušā ģimene ne policija, nevienā brīdī pat neizbrīnījās, ka notika šī avārija. Visiem tā likās likumsakarīga – ja cilvēks narkotiku iespaidā kopā ar vieglas uzvedības sievieti lielā ātrumā naktī brauc pa svešu ceļu – viss ir atkarīgs no veiksmes vai neveiksmes. Droši vien, ka katrs pieaugušais ņēma palīgā fantāziju, kā iemeslu bremzēšanas ceļa iztrūkšanai izfantazēdami darbības, kuras tobrīd droši vien norisinājās mašīnas salonā. Par to, šķiet, nepadomāja tikai viens cilvēks – Egons. Vīrietis ieguva īpašumā visu uzņēmumu pa smieklu summu, partnerim nebija sievas, viņa vecāki bija laucinieki, ne tie, kuri saprot, ka arī bēdās vajag domāt ne par zaudējumiem, bet par ieguvumiem. Viņi paņēma to ko viņiem deva, un turpināja sērot par zaudēto dēlu. Un vienīgo iemeslu šai veiksmei Egons redzēja tikai un vienīgi zīlnieces darbībās, kuras bija nopircis. Zīlniece pieņēma dāvanas un pateicību ar lepnu vēlīgumu, atļaudama bagātajam vīrietim ieskatīties arī viņas privātajā dzīvē, tas ir – ieraudzīt viņas bagātību – Helēnu.

Tas likās pašsaprotami, ka Helēnai nebija tēva. Helēna pati to skaidroja ar to, ka māte neslēpa savas maģiskās spējas. Viņa daudz par to nedomāja, sevī kaut kur dziļi izlēmusi, ka vīrieši baidās no tādām sievietēm. Helēna pat atcerējās kādas savas bērnības pārdomas, kad viņa izlēma, ka jaunībā nebūs burve, jo viņu kā magnēts vilka vecāko klašu puiši, viņa nevarēja sagaidīt, kad izaugs, un viņi sāks uz viņu skatīties, bet – tā Helēna toreiz izlēma – esot mātes vecumā, arī viņa sāks strādāt par burvi, jo tas bija labs darbiņš, viņiem nekad netrūka naudas, un viņai patika uzturēties mātes darba vietā, zīlēšanas salonā. Helēna nekad nebija sapņojusi būt par stulbu skolotāju rūtainos svārkos un pavalkātā džemperītī, vai par korpulentu pavāri skolas ēdnīcā, kas smirdēja pēc prasta ēdiena, tikai par noslēpumainu zīlnieci visādām krāsainām zīmēm apzīmētā noslēpumainā zīlēšanas salonā. Un visvairāk viņu iepriecināja doma, ka būdama burve viņa spēs pati izpildīt katru savu vēlēšanos. Par šo apņemšanos Helēna atcerējās arī toreiz, kad viņa, slēpdamās no mātes, prasīja vienai viņas darbiniecei pagatavot pieburšanas dzērienu Raideram, puisim, pret kuru viņā uzreiz radās asas emocijas, nepārvaramas alkas. Viņš bija tik neparasts, tik vienkāršs un bez ambīcijām, bet tik mežonīgs, tāds no dabas. Helēna nekad nepadomāja, cik atšķirīgos apstākļos viņi abi auguši, ka daudzas īpašības Raiderā radušās dzīvojot vientulībā un eksistences cīņā jau kopš pubertātes vecuma, kad viņš zaudēja vecākus. Raideram nācās dzīvot pie viņu nemīloša vectēva, laukos, skolu viņš beidza ar grūtībām, pret viņu bija iejūtīgi, jo puikam bija jāiet mežā par zāģera palīgu, lai būtu ko ēst un ģērbt mugurā. Viņam nācās sākt domāt par sevis uzturēšanu tādā vecumā, kad citi bērni vēl par šādām lietām pat nepadomāja. Raiders bija tik pieaudzis, tik traks, un – patstāvīgs jau tad! Viņš jau tad lietoja alkoholu, varēja dabūt no darba biedriem mašīnu, viss, ko Helēna iepazina esot kopā ar puisi, viņai bija kā durvis uz citu, varenāku pasauli. Diemžēl Raiders dzērumā ne vienmēr atteica citu meiteņu skatieniem un aicinājumiem, tā bija viņa būtības sliktā piedeva, kuru jaunā meitene nesaskatīja kā likumsakarību. Viņa izlēma, ka viņas pozīcijas iekārojamā puiša dzīvē ir pārāk nestabilas, un pavisam ātri viņa atrada tam atrisinājumu – viņu vajag sev pieburt. Viņa bija pārāk jauna, un pārāk iemīlējusies, lai apdomātu – vai ar pieburšanu var izmainīt raksturu otram cilvēkam, vai tas tikai izraisīs neatgriezeniskas sekas viņas pašas dzīvē. Mātes darbiniece izgatavoja dzērienu no Raidera dāvātām rozēm un alkohola, un Helēnas dzīvē sākās trakās naktis, kurš zin, vai vaina bija tajā, ka Helēna šo alkoholu izdzēra kopā ar Raideru tajā vakarā, vai tomēr taisnība bija tam, ko Helēnai, dodot dzērienu Egonam, teica viņas māte: ‘’Helēna, es nekad nedotu tev šādu dzērienu, ja nebūtu pārliecināta, ka Egons ir tavs īstais vīrietis. Tu viņu piesien sev, bet – tu pati piesienies viņam. Nevar izdarīt tā, ka tu paliec emocionāli neatkarīga. Es zinu, ka šis vīrietis ir to vērts, es zinu, ka viņam vienmēr būs nauda, ka šādi sagādāju tev vieglu dzīvi, es zinu, ko daru.’’ Izmainīt Raideru Helēnai neizdevās, viņš joprojām bieži netika līdz mājām pēc iedzeršanām ar draugiem, un izmantoja svešas gultas un svešas gultu īpašnieces. Helēna vainoja viņa draugus, kuriem nebija patstāvīgu meiteņu un kuri izmantoja gan tikko klubos satiktas, gan bieži arī izsauktas prostitūtas. Raiders arī nekad neatteicās. Helēna trakoja, viņas vēlmes nebija izpildītas. Viņa tā arī neaizdomājās līdz tam, ko īsti izdara pieburšanas dzēriens – divus cilvēkus savstarpēji sasien. Nevis garantē laimīgu kopdzīvi. Un – to zin tikai Dievs – vēl nav izdomāts nekāds burvju dzēriens cilvēka rakstura uzlabošanai – Dievs dod katram cilvēkam izvēli būt tādam, kāds tas pats grib būt. Jo – un arī šo zin tikai Dievs – katrs cilvēks pats izlemj, kādas īpašības sevī attīstīt, no kādām tikt vaļā, sievai vīra īpašības var nepatikt, bet viņai ir vara tikai pār savām pašas rakstura īpašībām. Varbūt ka pastāv dzēriens šādām burvestībām, bet tas atrodas pārāk augstu debesīs – pie Dieva. Helēnas māte tik augstu uzkāpt nespēja. Bet viņa spēja samērā daudz – viņa saprata, ka Raiders ir nevēlamais meitas precību kandidāts, un – radīja šķēršļus viņu kopdzīvei. Viņa nemācīja meitu sadzīvot ar viņas neveiksmīgo pirmo aizraušanos, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka abus vajag izšķirt. Katru reizi, kad Helēna pēc abu strīdiem atbrauca dzīvot pie mātes, viņa centās padarīt arvien ilgāku. Tajā laikā māte jo sevišķi centās meitai izpatikt, pērkot mantas, atļaujot izklaides kopā ar vecākām meitenēm, kādas nebūtu atbalstījusi, ja situācija būtu savādāka. Helēna gan atkal un atkal, ar mātei neizprotamu neatlaidību, atgriezās pie Raidera, nelīdzēja mātes vārdi par puiša sabojātību, kas radusies pārāk agri sākot pieauguša vīrieša dzīvi kopā ar jau degradējušiem večiem prastajā meža darbā. Meita šajā puisī saskatīja kaut ko, kas mātei bija neizprotams. Viņa neko nezināja par pieburšanu. Ka kārtējā reize, kad Helēna atbrauca pie mātes, bija tikai kārtējā reize, un ka Helēnai nopietna romāna uzsākšana ar Egonu bija tikai atriebība Raideram, māte nezināja. Māte zināja, ko nozīmē pieburšanas dzēriens, bet Helēna to nesadzirdēja, viņai tas bija tikai līdzeklis piesiet sev šo vīrieti, lai daļēji izpatiktu mātei, iegūtu mātes atbalstu, iegūtu Egona naudu, un pilnā mērā izbaudītu atriebību Raideram. Viņš ņirgājās par Helēnas biežajām vizītēm pie mātes, ar katru reizi arvien mazāk ticēdams viņas draudiem viņu pamest. Ja netic, tad lai paskatās!

Helēna iegāja kafejnīcā ielas malā, tās interjers pa atverto logu izskatījās tik vilinošs. Viņai vajadzēja izdomāt atriebības plānu Egonam. Viņa tikko bija dabūjusi atteikumu, ar visdrausmīgākajiem vārdim: ‘’Nekas nenotiks ja pasauļosies Rīgas jūrmalā, ir sievietes, kuras tā dara. Aizbrauc uz pludmali, paskaties pati, ja man netici. Ne visi cilvēki brauc uz Kipru sauļoties.’’

‘’Raiders!’’ – ienāca prātā Helēnai, tikko viņa iedzēra pirmo vīna malku. Trakās naktis! Nekad viņa tās nebija aizmirsusi! Jau laulības sākumā Helēna sajuta, ka ilgi to neizturēs, bet naudas patīkamā čaukstēšana tomēr kādu laiku viņu cieši pie Egona turēja. Katru reiz esot veikalā un absolūti stulbi tērējot lielas summas, viņa izjuta tādu kā seksuālu baudu, it kā gulētu vienlaicīgi ar abiem – Egonu un Raideru. Vienu – bagāto un vērtīgo, viņa bija ieguvusi, otru – nabadzīgo un bezvērtīgo, bija pametusi un nāvējoši sāpinājusi. Trīs gadus viņa dzīvoja šādas baudas apņemta.

Šajā brīdī Helēna jau zināja atriebības plānu.

*

Helēna izgāja no mājas, viņas sirdi plosīja neaprakstāms naids un nesapratne – kā tas var būt?! Viņa joprojām nav mirusi! Un Raiders joprojām spēlē kaķa un peles spēles!

Viņa pirmo reizi mūžā domās lādēja melno maģiju – ko tā vispār ir vērta?! Viņa astoņus mēnešus nevar piesiet sev Raideru! Vai viņš nelieto viņas doto, pārsātināto pārtiku? Nekas no tā, ko viņa tam vedusi, nav bijis tīrs! Bet viņš vienmēr atteicis, ka šobrīd ir tikko paēdis, kas arī bija taisnība, viņa vienmēr brauca pie viņa vakaros, viņa brauca dzert un trakot, ne gatavot ēst, to pat Egons ar savu naudu nebija spējīgs panākt! Vai tiešām varētu būt, ka viņš pēc viņas aizbraukšanas izmet šo pārtiku ārā? Tam Helēna neticēja, viņa veda tādu pārtiku, kādu lauku iezemietis Rīgas lielveikalos varēja tikai vitrīnā pa gabalu apskatīt kā gleznu!

Un – kas bija vēl nesaprotamāk – joprojām bija dzīva viņas nāvīgā ienaidniece Estere. Raideram bija jauna mīlestība, Helēna gan laicīgi izdomāja atjaunot savu seno mīlestību, Raiders ar Esteri nedzīvoja kopā, Helēna jebkurā brīdī varēja pie viņa aizbraukt, valdzināt viņu, dzirdīt, tad jau arī atsākās sekss, un, protams, viņa veda tam ar noburtu sāli gatavotus ēdienus, viņa bija piespiedusi dāvināt sev ziedus, no tiem tika gatavots pieburšanas dzēriens. Sākumā, lai māte neuzzinātu, Helēna šo visu pasūtīja pie svešas burves, kad Raiders joprojām uzvedās vēsi pret Helēnu, neteica ‘’nē’’, bet arī neizrādīja sevišķu sajūsmu par viņas atgriešanos, viņa meloja, ka šķīrusies no Egona un dzīvo pie mātes, un Estere joprojām bija dzīva, Helēna sāka piestaigāt arī pie mātes darbiniecēm.

Bet – Raiders arī vakar nebija mainījies, un Estere pacēla telefonu it kā nekas viņas dzīvē slikts nebūtu noticis. ‘’Kura ir tik spēcīga, lai beidzot kaut kas notiktu?! Pie kuras lai es eju?! Cik es varu izdot naudu par neko?!’’

*

Estere nolika klausuli. Šo sajūtu viņa pazina – negatīvā informācija bija tik milzīga, ka galva to nespēja savākt, ielikt robežās, viņai likās, ka ir ar šīm ziņām aizrijusies, galva nespēja domāt skaidri. Ja šādās reizēs zvanīja kāds cilvēks par citu lietu, vai kāds draugs tāpat vien papļāpāt, Estere pļāpāja, neviens nekad nenojauta viņas emocionālo stāvokli. Bet pēdējā laikā šādu emociju bija par daudz, bruka bizness, partneri aiz muguras nodeva, klienti uzmeta. Jā, sākušies juku laiki, ne tikai Esterei. Viņa bieži bija domājusi, kāda gan šobrīd ir izeja, kā jūtās citi, kāda šobrīd ir pareizā izdzīvošanas politika. Darīt daudz, tērēt daudz, iegūt daudz. Bet pēdējais nestrādāja, tātad iegūt maz, tērēt maz. Izdzīvo tas kurš mainās līdzi situācijai.

Bet cilvēki ir emocionāli, cilvēki ir pilni ilūzijām.

Estere izgāja no mājas, lai brauktu uz banku, bet piegājusi pie mašīnas, viņa ieraudzīja, ka sniega ir pārāk daudz, mašīnu izbraukt nevarēs. Automātiski, esot savu negatīvo emociju transā, viņa aizgāja pēc sniega lāpstas un sāka rakt sniegu. Tas turpinājās stundu, Estere sasvīda, pēc tam vējš sapūta skaustu un muguru, bet, lai kā viņai likās, ka sniegs vairs nav tik daudz, lai traucētu mašīnai izbraukt, tā tomēr katrā mēģinājumā pakustējās tikai pāris centimetrus. Mašīna bija pārāk smaga un zema, vasarā tā bija šoseju karaliene, ziemā tikai stāvošs mašīnbūves šedevrs baltā sniega laukā. Estere nedzīvoja lielpilsētā, viņa nemīlēja lielpilsētas, viņas māja bija netālu no jūras, priežu mežā. Mājās nebija arī ko ēst, viņa izlēma – ja nevar neko sev līdzēt biznesa problēmās, vismaz pastaigāsies piecus kilometrus kājām, līdz tuvākajam veikalam. Dažreiz ir jāmāk zaudēt. Aizvērusi mašīnu, viņa devās ceļā.

‘’Dievs, tā tu mani mīli?’’

Staigāšana nomierina un atgriež pie normālām emocijām. Pūta ass vējš, iešana bija nepatīkama, bet viņa gāja, strīdēdamās, runādamās ar Dievu, pūlēdamās saprast, kas pēdējā laikā notiek ar viņas dzīvi. Dievs viņas dzīvē ieņēma galveno vietu, tāpēc vienmēr visas pārdomas tika pārrunātas, diskutētas ar Debesu un Zemes radītāju.

‘’... bet kurš tad man ir solījis, ka mana dzīve būs viegla un mierīga? Cilvēki tā gribētu, cilvēki katru reiz, kad sastopas ar grūtībām, nez kāpēc uzdod jautājumu Dievam: par ko man tas? Kāpēc tu mani tā nemīli, ka sūti man tādas grūtības? Bet varbūt šī pasaule ir radīta tikai tāpēc, lai mēs ietu cauri grūtībām, un kļūtu stipri?’’

Staigāšana Esterei vienmēr palīdzēja, galvā atgriezās loģiskas domas, sirdī izzuda vājprātīgais stress, it kā kāju kustināšana darbinātu arī smadzeņu mehānismu.

‘’Bet arī Raiders mani mīl tieši tāpat! Dara man pāri, mēģina manī iznīcināt sliktās īpašības, nepieņem tās. Un es piekrītu viņam, man ir jāmainās uz labo pusi, man ir jāzaudē egoisms, man ir jāzaudē ilūzijas, ka es esmu laba tāda kāda esmu, ka manas vājības drīkst būt, bet citiem viņu vājības nedrīkst. Varbūt tieši tāda – ļauna – arī ir īstā mīlestība šeit uz Zemes? Jā. Droši vien. Šeit mēs nākam tikai lai mocītos, lai pārvarētu sevi, savu ilūziju par to, ka mūsu mērķis ir nodzīvot laimīgi. Laimes meklēšana arī ir vislielākā mūsu ilūzija, jo – šeit nav izejmateriāla laimei! Mēs meklējam mīlestību, bet mīlestība ir sāpes. Meklējam kaut kādu mistisku vīru vai sievu, bet, kad atrodam, tad saprotam, ka ģimene ir vienīgi pienākumi, darbs, un paejot laikam, arī savstarpēja cīņa par dominēšanu, paiet laiks, rodas nesaskaņas, pāridarījumi, atriebība, sānsoļi. Ja cilvēkiem nebūtu vispār šādu ilūziju, ja viņi dzīvi pieņemtu grūtu, un neprasītu Debesīm laimi, vieglumu, saldumu... tad viņiem nebūtu vilšanās. Ja neko neprasi, tad nav jāviļās ja nesaņem. Kurš cilvēkiem ir samelojis par to, ka jātiecās uz laimi? Ka kāds viņiem to dos? Kurš ir apsolījis dot? Kāpēc bērnam augot, tiek iepotētas tādas ilūzijas? Ka kāds ir solījis viņiem laimi šeit uz Zemes? Un, ka, to nesaņemot, esi zaudētājs, neveiksminieks, jo neesi dabūjis to, pēc kā jātiecās. Ja cilvēkiem nebūtu šādu ilūziju, šādas nostādnes, šādu mērķu, viņi pasauli ieraudzītu daudz dabīgāku, daudz reālāku. Ziema ir mirušais laiks, pavasaris ir jauna dzimšana, vasara ir augšana un gatavošanās, rudens ir raža. Ziemā ir jāpaliek dzīvam, pavasarī nav nekādu citu emociju kā vien laime par sauli un siltumu, kurš tik ilgi un grūti gaidīts un sagaidīts, vasara ir brīnums, kad rodas kaut kas no nekā, un tas viss ir tik skaists, smaržīgs, garšīgs, naktis ir karstas, pasaule smaržo. Rudens ir laiks, kad saņem to, ko esi nopelnījis, kad vasaras augļi nogatavojušies, kad tie pareizi jāsaliek alā, koka dobumā, mājas pagrabā, lai nav jābaidās ziemas, nāves briesmu un izturības pārbaudes laiku. Augiem, putniem, dzīvniekiem un cilvēkiem. Tāda ir pasaule, cita nekā šeit nav. Solījums par mistisku laimi bez darba un Dieva likumu izzināšanas un pildīšanas ir tikai kāda liela meļa stāstiņš, lai cilvēkus novirzītu no pareizā ceļa.’’

‘’Hm... šos likumus pilda visa dzīvā radība, izņemot cilvēkus un... cilvēka pieradinātos dzīvniekus! Savvaļas dzīvnieki šos likumus pilda, viņi nemitīgi gādā sev pārtiku, ziemā salst, bieži iet bojā, pavasarī trako no laimes, vasarā izbauda dabas mīlestību, pārticību, rudenī vāc pārtiku ziemai, vai pārveido sevi iztikšanai bez ēdamā. Tikai mājas dzīvnieki nezin, ko nozīmē gādāt pārtiku, uzņemties izdzīvošanas saistības, rūpes pašam par sevi. Mājas dzīvnieki mocās no bezdarbības, un tāpat kā cilvēki pieliek visas pūles uzkāpt kādam uz vājībām – paverdzināt. Likt citam – saimniekam - pildīt viņa iegribas, tikai mājas dzīvnieki var izdomāt, ka viņiem jāēd ekskluzīva pārtika, jāguļ cilvēka gultā, jāliek cilvēkam ar sevi spēlēties, lai viņam nebūtu garlaicīgi, un ka viņi drīkst savam vergam atriebties, ja tas nepilda katru viņa iegribu. Piečurāt čību vai saplēst dīvānu.’’

Daudz ko var izdomāt ejot ar kājām, un atnesot mājās pārtiku, arī galva bija tīra no stresa, kājas bija patīkami nogurušas, Estere paēda un gāja atpūsties. Rīt būs jauna diena, šodien vai rīt visu atrisināt, kāda starpība. Jāatrisina viss būs, būs jāsaņemās, un – otrās grūtības ir vieglāk atrisināt nekā pirmās, trešās vieglāk nekā otrās, desmitās jau vienkārši ir dzīves normāls ritums. Esterei šīs nebija ne pirmās ne otrās. Šoka stāvokļi pārgāja arvien ātrāk. Neveidojās jautrība, bet pilnīgi noteikti viņas raksturā šo visu notikumu rezultātā arvien progresēja nosvērtība, dzīves gudrība, un – dvēseles tīrība.

Estere atkal murgoja. Atkal redzēja tumšu telpu un sev aiz muguras ļaunumu. Viņa atkal sev blakus redzēja gaismas slēdzi, spieda to, bet tas bija salūzis, un gaisma neiedegās. Viņa atkal un atkal mēģināja, tad saprata, ka tas atkal ir sapnis, un sāka mēģināt pamosties. Pēc laika tas viņai sanāca. Viņa pamodās sastingusi no bailēm, plaušu apvidū ķermenis atkal bija pārklāts ar aukstu ūdeni, laikam sviedriem. Jau gandrīz gadu viņa baidījās aizmigt, jo naktīs redzēja tikai murgus, mūžīgi viņa bija telpās ar čūskām, tās leca viņai virsū, bieži murgos viņai zem kājās iegruva zeme, viņa lēca uz citu zemi, kur atkal bija čūskas. Viņa redzēja melnas telpas, nez kāpēc savu vecmammu raganas izskatā, sapņoja, ka vecmamma viņu par naudu pārdevusi kādam apēšanai. Un bieži murgoja šo vienādo murgu, par melnu telpu un sabojāto gaismas slēdzi.

Estere pamēģināja pakustēties gultā, lai pārtrauktu šo sastinguma stāvokli, un ar roku piekārās papīram, Raidera fotogrāfijai.

Atkal vakars bija histēriskas asaras, viņa bija sajutusi, ka viņam ir kāda cita, šoreiz jau laikam nopietnas jūtas. Kāpēc viņa nevarēja tikt vaļā no šīs mīlestības?!

Viņa vakarpusē bija Raideram zvanījusi, un dzirdējusi sieviets balsi. Estere nojauta, ka sieviete tik skaļi runāja speciāli. Tas nekas. Ja vīrieša iegūšana ir viņas mērķis, lai viņa cīnās. Tā nav Esteres cīņa, cilvēku nedrīkst iegūt pret viņa gribu, ja šī sieviete ir Raidera mājā, tātad tāda ir viņa izvēle.

Esteri mocīja tikai jautājumi Dievam. Šoreiz par mīlestību vīrieša un sievietes starpā. Vai ir iespējams būt tik gudram, lai spētu novērtēt otra cilvēka mīlestību, uzticību, vēlmi darīt otram tikai labu? Vai arī šeit uz Zemes mīlestība starp vīrieti un sievieti ir tikai cīņa par otra pakļaušanu, saņemšanu gūstā, pie tam kad tas panākts, tad tālākais jau bija tikai – izmantošana un pazemošana. Kam to visu jautāt ja ne Dievam? Estere nezināja nevienu sirmu māmiņu, kura būtu gatava dot jaunām meitenēm padomus kā pareizi mīlēt, kā veidot attiecības. ‘’Un, vai ir uz pasaules tas vienīgais mans īstais, un ja ir, vai viņš ir tāds, kurš spēj novērtēt, jeb viņš ir tāds pats spēlmanais? Ja ir, tad tikai uz Dievu vien es varu paļauties, ka viņš atvedīs šo vīrieti pie manis. Es tik vien esmu spējusi kā iemīlēties spēlmanī Raiderā, un tik vien spēju kā nespēju tikt no šīm jūtām vaļā.’’

Estere bieži domāja par mīlestību. Visparastāko atkarību kā ir visas atkarības, kā kāršu spēlmanim kāršu spēle, tā mīlestības spēlmaņiem mīlestības spēlītes. Vai spēles. Ar iznīcinošām emocijām. Kā Annai Kareņinai.

‘’Es sevi nenogalināšu pirmajās nepārvaramājās sāpēs kā Anna Kareņina. Gan jau es spēšu sevi tik ļoti nežēlot.’’

Estere bieži saņēmās un nolēma, ka viņai nevajag piedalīties šādās sadistiskās spēlēs. Bet Raiders mācēja šo spēli perfekti.

‘’Kas ir mīlestība? Kas ir šis dzīvais spēks, kurš plosās mūsos, liekot darīt to ko mēs nekad nedarītu, ja nebūtu šīs atkarības? Kas ir šī atkarība? Kā briesmīgs dēmons tā sēž mūsu ķermenī, vai pat sagūstījis nemirstīgo dvēseli, liekot mums mirt miljons reižu diennaktī.’’

Estere bija vairākas reizes zaudējusi samaņu darba vietā, kad Raiders viņu pameta. Tikai pēc laika viņa saprata, ka viņš netaisās viņu pamest, tā ir metode otru sāpināt, iespējams, ka mērķis ir – otru paturēt. Parādīt otram, kā viņš jutīsies, kad mīļotā vairs nebūs. Bet iespējams, ka tā bija tikai ciniska baudas iegūšana – baudas no tā, ka esi kādu padarījis no sevis atkarīgu, tev pieder vergs, paverdzināta skaista dvēsele, ar kuru tu māki rīkoties kā sagribi. Tā ir liela bauda, zināt, ka tev piemīt šādas spējas. Katram gribas justies visvarenam. Un katram gribas šīs savas spējas pārbaudīt un pilveidot, Raideram šī īpašība piemita pilnā mērā. Sieviešu bija daudz.

‘’Kāpēc Dievs man ļāva iemīlēties šādā vīrietī? Bet varbūt tieši tā izpaužās Dieva mīlestība? Dot man iespēju zaudēt daudzas no cilvēkiem piemītošām ilūzijām – ka ja es būšu laba, pret mani būs labi, ka katrs vīrietis meklē savu vienīgo sievieti, ka mīlestība ir kaut kas apgarots un cēls, ka mīlestība glābs mani visās grūtībās, mīlestība stiprāka par nāvi, katrai sievietei ir vajadzīgs vīrietis, sievietei ir jārada bērnus, un vīrietis viņus nesīs uz savien pleciem un no šīs domas vien būs laimīgākais cilvēks pasaulē... tik daudz ilūziju ir pasaulē! No kurienes tās radušās? Nekas no tā nenotiek pats no sevis! Ja to arī var piepildīt, tad...’’ Estere rūgti, bet jautri pasmaidīja pie sevis ‘’tad ne jaunībā, bet kad būsim izgājuši cauri mīlestības mācības skolai. Un... laikam jau arī – iztīrījuši sevi no sliktā. Kad būsim kļuvuši labi, gudri, gatavi laimei.’’

‘’Agrākos laikos bija savādāk. Bija krīvu krīvi un vaidelotes, kā nu kur viņus sauca, un viņi veidoja pareizu garīgo atmosfēru saimē, dzimtā... arī tagad indiāņi joprojām dzīvo šādi, un ne jau tikai indiāņi un aborigēni. Bet laikam gan mēs šīs zināšanas sen esam zaudējuši, kopš sākām dzīvot lielās pilsētās. Ar dzīves vietas lielumu mums palielinājās karmas smagums, un maldīšanās iespēja. Indiāņu daudzums vienā apmetnē ir ierobežots, un viņu kļūdas ir ierobežotas, ja kāds sāk uzvesties nepareizi, to pārmāca un noregulē.’’

Estere nespāja tik vaļā no šīs mīlestības. Viņa nolēma tikt vaļā no savām vēlmēm. Viņa mīl viņu un grib būt kopā ar viņu? Tās ir viņas egoistiskās vēlmes!

Labi, viņa turpinās mīlēt šo vīrieti, bet atbrīvosies no egoisma, ja viņam vajag citas, lai viņš ņem citas. Viņa ir skaista meitene, vīrieši viņu grib. Un ne jau tikai kā sievu, arī īslaicīgākas attiecības.

Bet varbūt Dievs kādreiz nolems, ka viņa ir gatava tai īstajai, patiesajai laimei, un varbūt tieši tad, kad viņa būs izdzinusi no sevis šo egoismu? Estere nolēma aiziet no Raidera, bet – turpināt mīlēt, ja jau savādāk viņa nevar. Satikties, draudzēties ar citiem vīriešiem, neslēpt, ka tās ir īslaicīgas attiecības, bet veidot tās skaistas un patiesas, un – gaidīt Dieva lēmumu.

*

Esterei atkal neizturami sāpēja vēders. Arī krūtīs cietie veidojumi kļuva arvien lielāki. Kuņģa čūla. Un krūts vēzis? Stresi esot pārāk lieli, tā saka ārsti. Estere atcerējās ārstes sejas izteiksmi, ieraugot analīžu rezultātus. Likās, ka ārste nezin, ko pateikt, likās, viņa sevī skaita mēnešus, vai pat nedēļas, kuras Esterei atlicis dzīvot. Bet viņa pateica tikai vienu teikumu: ‘’Steidzīgi jātaisa operācijas! Vai jums ir apdrošināšana?’’

Estere bija pateikusies, iesēdusies mašīnā, ieslēgusi mūziku, un braukusi uz mājām, skaidri zinādama, ka nebūs nekādu operāciju, viņa neuzsāks šo ceļu – garo panisko cīņu par fizisku izdzīvošanu, ceļu pa slimnīcām, cerībām uz ārstu spējām. Pirms uzsākt braukt, Estere noņēma zelta gredzenu un pazīmēja līnijas uz rokas – skaistas melnas līnijas, kā ar acu zīmuli, gandrīz tik pat tumšas.

Vakarā guļot gultā, ar plaukstu sildot vēdera vidusdaļu, lai nomierinātu sāpes, Estere atkal domāja savas domas par pasauli.

‘’Dievs, bet vai tiešām ir tā, ka tu atļausi mani mocīt tik ilgi cik viņiem gribēsies? Vai viņu egoisms pasaulei ir tik svarīgs, un vienmēr notiks tas, ko viņi gribēs? Es jau tik daudz mēnešu esmu arvien saņēmusies, arvien izturu un it kā tieku vaļā no uzliktā, bet... viss sākas no jauna un jauna. Cik uzņēmīgs var būt tas cilvēks?! Kurš tas ir, un ko es viņam esmu nodarījusi?!’’

Estere aizvēra acis, viņa bija mierīga, nebija nekādu baiļu. Jau sen vairs nebija. Nakts murgi... bet kādā vakarā Estere saprata: kāpēc man tik ļoti sapnī gribas ieslēgt gaismu? Vai tad dēmonu gaismā var ieraudzīt? Kāda starpība, gaisma vai tumsa? Ir tikai viens glābiņš, un tā nav fiziska gaisma telpā, tā ir absolūta ticība, ka Dievs ir dzīvs un ka viņš vispār ir, un ka viņš ir tāds, kura dēļ ir vērts vispār eksistēt. Ja mīlestība ir tikai atkarība, ja dzīve ir tikai cīņa par palikšanu dzīvai, ja uz Zemes visi tikai cīnās savā starpā, lielākie apēd mazākos, mazākie vēl mazākos... man nav nekādas vēlēšanās šeit izdzīvot, ja šeit nav Dieva.’’

Estere gulēja aizvērtām acīm un domāja. Savas mierīgās domas.

Viņa atcerējās kādu vecu filmu, kur kāds puisis pa samaksu piekrita trīs naktis baznīcā apsēdēt mirušu meiteni, trīs naktis bija jāšēz blakus tās zārkam lasot Bībeles tekstus. Meitenei, kuru apsēdēt negāja neviens no ciema, jo vietējie zināja, ka tā ir ragana. Laikam jau tā bijusi viena no pirmajām krievu šausmu filmām. Estere atcerējās, kādas šausmas bija pārdzīvojis nabaga puisis, vienīgais, kas viņu glāba, bija kāda dots padoms par aizsardzības apļa uzvilkšanu ap sevi, tajā netika ļaunie gari un naktī pamodusies trakā ragana, kura savā zārkā lidinājās pa baznīcu.

‘’Nekas jautrs jau tas nebija nabaga puisim, bet... to varēja izturēt. Ja ticība būtu bijusi stiprāka.’’

Viņa iedomājās, ka viņas istabā arī tagad atrodas tādi paši briesmoņi, kādi bija tajā vecajā krievu filmā. Un kas?

‘’Man pat nevajag vilkt apli ap sevi. Nāciet un ēdiet mani, ja Dievs jums ļauj.’’

‘’Man gan žēl jūsu, jūs taču redziet, cik tieva es esmu kļuvusi. Un savā ticībā Dievam es esmu kļuvusi tik cieta kā valcēta gumijas pazole. Nekā garšīga manī nav – manī nerodas nekādas emocijas, nekas vairs manī netiek iekšā. Ejiet atpakaļ pie tā, kurš jūs sūtīja... tur gan jūs sagaida gards ēdiens! Tās emocijas, kuras tur noteikti valda, jums noteikti labi garšos!’’

*

Egons bija atradis Helēnas telefonā Raideram sūtītās īsziņas. Helēna bija aizmirsusi tās izdzēst, viņas trakums bija sasniedzis pārāk augstu līmeni – nekas negāja tā kā vajadzētu. Helēna bija dusmīga uz visu pasauli, bet visvairāk uz mātes darbiniecēm, visām šīm nekam nederīgajām salašņām, kuras, kā izrādās, neko nemāk, gatavo kaut kādus kokteiļus, kurus var tirgot bāros, ne dot vīrieša pieburšanai, taisa lelles, naktīs nes tās uz kapiem, tikai Estere kapos vēl joprojām nebija nonākusi, un neizskatījās, ka vispār tuvākajā laikā nonāks. Sākumā Helēnai solīja, ka viņa izdzisīs pamazām, kad nekas tāds nenotika, sāka rīkoties savādāk – likt uz pēkšņu nāvi, nelaimes gadījumu, mašīnas avāriju, tikai tā arī jau otro mēnesi nenotika. Tajā pašā laikā Helēna ieraudzīja Raidera telefonā, ka viņš ar Esteri nesen sazvanījies. Un zvanītājs bijis viņš. Un saruna ilgusi gandrīz pusstundu!

Helēna aizsargājās uzbrūkot, sastrīdējās ar Egonu, paņēma somā dažus apģērbus, un kā kādreiz no Raidera, aizbēga padzīvot pie mātes.

Bet tas nebija tik labs lēmums, kā viņai sākumā likās. Māte izrādījās gudrāka nekā Helēna bija iedomājusies, šoreiz meita bija aizbēgusi no mātes atbalstīta vīrieša, un viņas reakcija bija atbilstoša – meitai nezinot viņa tikās ar Egonu, un uzzināja patiesos strīda iemeslus. Klāt nāca tas, ka kāda no jaunajām darbiniecēm savai priekšniecei bija izstāstījusi viņas meitas pasūtījumus, kurus tā veica savai mātei nezinot. ‘’Pretīgā maita! Droši vien nodeva mani, jo es nemaksāju par viņu darbu!’’ bija pirmā doma, kas ienāca Helēnai prātā. Viņai nācās pirkt dārgu alkoholu, dārgu pārtiku, apmaksāt viesnīcas ja viņi ar Raideru tikās Rīgā, vai liet degvielu savā liellitrāžas auto, ja viņa brauca uz Raidera mājām, arī visas skaistuma procedūras maksāja milzu naudu. Maksāt mātes darbiniecēm viņai likās jau pārāk liela izšķērdība, pat Egons nebija gatavs dot savai sievai tik lielas nedēļas izdevumu summas. Un par cik izdevumi bija kļuvuši tik lieli, un naudas vairs nebija vairāk nekā vajag, Helēnu pārņēma naids uz Egonu – par ko viņa bija sevi atdevusi? Ja viņš nespēja apmierināt viņas vajadzības!

Māte bija Egona pusē, kliedza uz Helēnu, ka viņa rīkojusies bez mātes ziņas, ka – Helēna nostādījusi sevi bezizejas situācijā, jo pieburšana darbojas abpusēji, ne jau tikai pieburamais tiek piesiets, piebūrēja ir parakstījusi līgumu ar neredzamiem spēkiem, vai Helēna pati saprotot, ko ir izdarījusi! Viņa ir piebūrusi sevi diviem, viens no tiem ir pilnīgi nepieņemams, bet otrs jau sāk nojaust sievas, un kas visļaunākais, sievas mātes, patieso dabu, un sāk nojaust savas nepārvaramās mīlestības iemeslus. Un pasūtīt porču uz nāvi ir vissliktākais, ko var izdarīt, vai viņai neviens nebija to pateicis?! Vai Helēnai neviens neesot pateicis, ka gadījumā, ja nogalināmais saprot notiekošo, un aiziet porču noņemt, viss milzīgais spēks tiek atsūtīts atpakaļ, un ne jau burves to saņem, tās mākot šo spēku novirzīt prom no sevis, tas aiziet porčas pasūtītājam! Helēnai atliekot tikai cerēt, ka tā nabaga meitene patiešām nomirs, ka ļaunie spēki paliks tur uz kurieni sūtīti! Māte paņēma cigareti, ielēja kafiju, un mēģināja nomierināties. ‘’Es mēģināšu izlabot situāciju. Es mēģināšu saraut tavu saiti ar Raideru. Tev jāsaprot, ka tu aiziesi bojā, ja es to neizdarīšu!’’ Viņa mēģināja saņemt Helēnas rokas, mēģināja runāt tā, lai meita kaut nedaudz ieklausītos viņa teiktajā, lai kaut pašsaglabāšanās instinkts ierunātos viņas galvā. Helēnas galvā runāja tikai trakums. ‘’Mēģinās saraut saiti ar Raideru? To viņa gribētu gan! Un atmetīs mani atkal tam neveiksminiekam Egonam, ar kuru ir uz vienu roku! Lai tad pati arī precas ar viņu!’’

Helēna notēloja, ka piekrīt, un iegāja savā istabā.

Aizsmēķējusi cigareti, viņa sāka rakstīt īsziņu Raideram. Viņai šonakt bija jābūt pie viņa! Pēc šādiem strīdiem sekss viņai bija absolūti nepieciešams! Tad viņa bija sevišķi uzbudināta, un kā viņai šķita – neatvairāma, nepārspējama!

Šķiet, ka Raiders domāja savādāk. Šķiet, ka viņš nealka būt par viņas naida zibensnovedēju. Bet Helēna to saprata savādāk – tātad pie viņa ir Estere!

Helēna iekāpa mašīnā, viņas domas bija neskaidras, reakcija bija neadekvāta, viņa bija tādā naida transā, ka nekontrolēja nevienu savu darbību. Viņa nesās pa melno nakti ar dubultu ātrumu, galvā bija tikai viena doma – Raidera gulta un Estere tajā. Viņa nezināja ko darīs, kad ieies mājā un to ieraudzīs, viņa par to nedomāja. Arī nevajadzēja, jo viņa līdz Raidera mājai nenokļuva. Viņu atrada jau naktī – pūloties aizdedzināt cigareti, viņa viņa bija aizdedzinājusi sev matus, un sabīstoties un pūloties dzēst, nebija ieraudzījusi, ka ceļš aiziet straujā līkumā.

*

Viņi visi bija tikai cilvēki. Tāpat kā sieviete Mēdeja pirms daudziem tūkstošiem cilvēka mūža gadu, par kuras pastrādātajām ļaunprātībām vairs neviens neatcerētos, ja daži vīri nebūtu tās iemūžinājuši savās vārsmās. Vai Mēdeja runāja tieši tādus vārdus, kā apgalvo Seneka, vai tādus kā raksta Eiripīds, zin tikai pati Mēdeja.

Mīlestība un naids. Un spēki, par kuriem Mēdeja, kā saka Seneka, teica: pie haosa nakts mūžīgās un valstības, ko debess dievi neredz, gariem nešķīstiem... jel steidziet, atriebējas, tūdaļ, tūdaļ šurp ar čūskām matos risušos un tvērušas ar asiņainām rokām melnās lāpas!