No apsarga kabīnes atskanēja slāpēta murmināšana – Pusseši? Vājprāts! – un tikai tad mazliet pietūkusi, gluda seja parādījās logā.

-Lacertillas kundze? – apsargs tai pat mirklī saspringti izslējās un manāmi atžirga. –Kāds jauks rīts! –

-Kundze? – viņš kā attapies uzlūkoja sievietes trīsošo, sabozto ķermeni.

-Kuš! Laid mani iekšā! – uzrunātā šņāca caur sakostiem zobiem.

Marija joza augšup pa piebraucamo ceļu, ļaujot apsarga skatienam nograuzt viņas ķermeni līdz pēdējai vīlei.

Milzīgā iekšpagalma labajā pusē, aiz nožogojuma, pakalnā, pie dīķa gozējās apdraudēto salu lapsu sugas graciozs eksemplārs – spoži, sudraboti pelēku muguru, lāsmaini rudiem sāniem, pavēderi un sniegbaltu pakakli, Marks ar to noteikti ļoti lepojas, Marija nosprauslājās.

Sieviete atrāva ārdurvis un basām kājām skrēja pār flīzēto akmens priekštelpu uz dziļāko telpu, kuras durvīs sastinga – Mark? Tu jau esi pamodies? – viņas lūpa iedrebējās.

-Marij, kāds jauks pārsteigums. Es tev gribētu ko parādīt, skaties, - vīrietis pat nenovērsies no liela, pie griestiem izslīdējuša plata ekrāna bez rāmja, kurā pulsēja ikonas kā datora monitorā, aizrautīgi čukstēja.

-OptiiDo, Ziņas: OPEN! – Marks nobēra komandas, un ekrānā uznira attēli ar kaut ko līdzīgu olīvām tajos.

-Jau ziņojām, - ieskanējās saspiesta aizkadra balss, - ka cunami skartajos apgabalos divas dienas pēc katastrofas okeāns krastā sāka izmest nezināmas izcelsmes dzīvības formas. Tās nav bīstamas un pieaicinātās pētnieku grupas preses pārstāvis ziņoja, ka visa to iekšējā un ārējā uzbūve atgādinot vienšūņu tupelītes. Bet šīs būtnes ir krietni lielākas. Šīs būtnes šķiet esam draudzīgas, - tajā brīdī kadrā parādījās zinātnieks aizsargtērpā, kura ķermeni savādā dzīvības forma centās aptvert, - tomēr pētnieki šo būtņu sabiedrībā uzturas vienīgi specapģērbā. Pavisam drīz pēc dzīvības formu atklāšanas teritoriju nācās nožogot, jo cilvēkiem, kuri pieskārušies šīm radībām, ir novērotas dažādas mutāciju formas. – attēlos parādījās cilvēku zvīņotas rokas ar gariem nagiem un saauguši pirksti, kā arī žaunu spraugas kaklā, – Mutācijas ieņem visneiedomājamākās formas un pēc pirmatnējās cietušo apskates, tiek pieaicināti arī veterinārie speciālisti, jo, kā ziņo neoficiāli avoti, smagākajiem gadījumiem arī iekšējie orgāni transformējas uz tipiskiem abinieku orgāniem. Speciālisti pašreiz apgalvo, ka nekādas smadzeņu darbības novirzes no normas neesot novērotas, tomēr iesaka turēties pa gabalu no jebkādām pamanītām nezināmas izcelsmes radībām arī citos Zemes apgabalos, jo šobrīd šīs dzīvības formas jau ir atklātas, ne vien Japānas, bet arī Indijas piekrastē. Speciālisti brīdina, to izplatība vairs nav atkarīga ne no vēja virziena, ne okeānu straumēm.-

-Ziņas: SHUT DOWN. Tās bija vakardienas ziņas!- Marks aizgrābts paliecās krēslā uz priekšu, - bet skaties! Ziņas: NEXT: OPEN!-

Marija uz brīdi, kamēr Marks pārslēdza ziņu pārraidi, ieurbās viņa pakausī un auksti pasmaidīja. Sieviete ar visu roku noslaucīja savu seju un paskatījās uz netīro ādu.

-Mark?-

-Kas ir? Bet tu paskaties!-

Attēlā uz ekrāna vairs nebija tupelītes futbolbumbas izmērā. Radības ekrānā attāli atgādināja roņus, tikai zaļi, glumi, bez apmatojuma, bez mutēm, bez deguniem, bez acīm, vietām zvīņaini.

-Zinātnieku grupas preses pārstāvis vēl nespēj izskaidrot pēkšņās organismu izmaiņas. Izskatās, ka jaunatklātās dzīvības formas strauji pielāgojas tām līdz šim nepazītajai videi. Vēl arvien nav zināms, no kurienes šādas radības cēlušās un kādā vidē tās mitušas iepriekš. Ir parādījies pārdrošs minējums, ka jaunās formas varētu būt veidojušās līdzīgā ceļā, kā līdz šim zināmā dzīvā radība – atliktu noskaidrot, kā tapuši jaunie eksemplāri, lai atrisinātu vienu no senākajām zinātniskajām mīklām. -

-Ziņas: SHUT DOWN. Bet tev vēl jāredz, ko es uzgāju mirkli pirms ienāci! Ziņas: NEXT: NEXT: NEXT: OPEN!

-Mark!-

Vīrietis palūkojās uz nepiekāpīgo sievieti, - kuš, kuš, šis ir pats galvenais! – Un viņš atkal piekala sevi ekrānam.

Ekrānā esošā reportiere atradās uz kuģa okeāna vidū.

-Es atrodos notikuma vietā, kur tikko no zemūdens valstības ir atgriezies okeānu dzīļu izpētes robots Benthic Rover 32, un tas ir atnesis šokējošas vēstis. Cilvēku apziņai līdz šim jau nebija izprotams, kā jūras dzīlēs spēj pastāvēt dzīvība, kurai jāiztiek ar ierobežota daudzuma pārtiku lielā spiedienā, tad, lūk! Tas vēl nav viss! Ir noskaidrots no kurienes nākuši svešādie radījumi, kuri izskaloti krastā, strauji maina formu. Izrādās, tektonisko plākšņu kustības rezultātā ne vien tika izraisīts cunami, bet arī pavērusies sprauga uz vēl dziļāku zemūdens pasauli, par kuru cilvēks līdz pat šai dienai pilnībā neko nenojauta. – Fonā parādījās attēli ar spraugu okeāna dzelmē, no kuras līda ārā garš, zaļš pavediens, kurš turpat uz vietas spiediena rezultātā ieguva ideālu lodveida formu un, izrādījies vieglāks par ūdeni, peldēja augšup kā burbulis. – To, kas atrodas spraugā vai aiz tās, pētniekiem vēl nav izdevies noskaidrot, jo atvērums zemē ir pārāk šaurs, lai Benthic Rover 32, kas ir nelielas mašīnas izmērā un svarā, spētu tai izkļūt cauri, bet fotoattēli izrādās nederīgi, jo nenoskaidrotu dziļūdens parādību dēļ visi dobuma fotoattēli tiek iegūti pilnīgi balti. Zinātnieki sola nepadoties un pēc iespējas īsākā laika posmā ieskatīties atklātajā spraugā.-

- Ziņas: SHUT DOWN. Fascinējoši, vai ne?- Marks šķita aizgrābts.

-Jā,- bija pusseši no rīta. Marija tikko bija izkāpusi no svešas mašīnas un gribējusi Marka nemanīta caur dušu nonākt guļamistabā. Viņa izskatījās un jutās nožēlojami.

-Mark? –

-Jā? – vīrietis šķirstīja radījumu attēlus.

-Vai tu visu nakti biji augšā šī dēļ?-

-Ko tu domā ar „šī”?- Marks aizvainoti pajautāja un tik pat ātri aizmirsās, - Vai tad tu nesaproti? Vajadzētu tikai vienu somu, vienu gana lielu somu, tie ir mīlīgi, tie gribēs man piekļauties, bet es būšu pienācīgi sagatavots. Tas jādara tumsā. Un ātri, tie var izaugt lie...-

-Mark! – Marija iesaucās balsī.

-Mēs tos ieviesīsim savā zoodārzā! – vīrietis strauji apmetās pret Mariju, viņa acis liesmās bija piemiegtas, seja staroja, zīlītes bija dziļas un tukšas, - cilvēki nāks, skatīsies, apbrīnos, pūtīs košļeņu burbuļus, ēdīs cukurvati! Šajos reģionos tos nekad neizskalos krastā! Tie būs kas unikāls, neredzēts, NEBIJIS!-

-Tu esi TRAKS!-

Marks apsīka. Viņš piegāja pie sievietes, viņa sejā dzima negaidīta līdzjūtība un kluss pārmetums. Vīrietis satvēra Marijas kosmētikas izrīvēto seju ar plaukstu un rūpīgi nopētīja. Sieviete viegli nodrebēja – viņš visu zināja, viņš nojauta, viņš sajuta svešo smaržu, viņš noteikti redzēja svešos pirkstu nospiedumus!

-Tev derētu izgulēties, tev ir tumši loki zem acīm, -Marks pieklusināti nočukstēja.

Marija neticībā pielieca galvu.

-Tu esi stulbs! – viņa atrāvās un aizcirta durvis aiz sevis.

-Nē, es neesmu stulbs, es zinu, ka tu tikko pārradies mājās, un zinu, ka tu smaržo pēc Azzaro Chrome, - Marks čukstēja pelēkzilajām koka durvīm un sarauca pieri grumbās, tad, stiepjot smaidu arvien platāku un kāpinot balss stiprumu, piebilda - Bet tas man ir gaužām VIENALGA! -

-OptiiDo: Shut down! - vīrietis nesteidzīgi atgriezās savā krēslā, - bet cik daudz laika tev vajadzēs, lai savilktu Japānu kopā ar savu likteni? Cik vēl ilgi man būs jākar arvien treknāki tārpi uz āķa, pirms tu beigsi tēlot aklu zivi?-

---

Ding dong!

Saspringti kluso, sastingušo, romantiski modernizēto māju pamodināja senatnīgs un dobjš durvju zvans. Skaņa, steidzoties no ārdurvīm, iekustināja arkveida logu caurspīdīgos aizkarus, pa ceļam aizskāra palso ziedu lapas, izspiedās cauri metāla karkasa mēbeļu polsterējumiem, atsitās pret stikla galdu, un apjukusi aizlīda aiz puķu trepēm pie sienas, tad, svinīgi nokremšļojusies, pieklauvēja un atbalsojās aiz zilpelēkajām koka durvīm ēkas dziļumā.

Marks asi pacēla galvu, seju rotāja sarkans izgulējums plaukstas formā. Viņš negaidīti aizcirta rubīnsārtu dejojošas balerīnas kārbiņas vāku. Beidzot! Vīrieša bālajā sejā iezagās tīksme, acīs saplūda straujās līdzsvara maiņas izdzenātas asinis. Zīlītes bija kļuvušas miglainas, bet deniņos pēdējie mēneši bija paslēpuši sirmumu. Zemos žokļus klāja rugāju mežs.

Marks nesteidza celties, viņa pirksti braucīja gludo stikla kārbiņu. Durvju zvans vēlreiz atgādināja par ciemiņa ierašanos.

-Mariiija! – pēdīgi vīrietis kā gara sirēna nostiepa savā čīkstošajā, nu jau runāt neieradušā tonalitātē, bet balss nodevīgi notrīsuļoja tur pat deguna galā un izgaisa. Neviens neatsaucās, ik priekšmets mājā divkosīgi sačukstējās.

-Marii? – Marks piecēlās kājās, nolika kārbiņu pie atvērtā loga un pacēla tumši brūnu žaketi no kāju paliktņa. Vīrietis savilka seju neskaitāmās grumbās un nobrauca pār drēbi - tā bija saņurcījusies.

-Šis dārgais audums.. – viņš pie sevis neizprotoši murmināja. –Maaaariiiii! – vīrietis iesaucās jau skaļāk, bet arvien neviens neatsaucās.

Noskanēja vēl viens uzstājīgs durvju zvans.

Marks nometa žaketi atpakaļ uz kāju paliktņa un, tuvojoties zilpelēkajām koka durvīm, palūkojās sava ultra plānā telefona displejā. 12:54. Pusdienlaiks. Neviens cienījams cilvēks šādā laikā netraucētu otra mieru.

Bet vēl tikko, tikai dažus mirkļus atpakaļ, pulkstenis bija rādījis 02:02. Bija bijis 23.aprīlis - Marijas dzimšanas diena.

Marks, satvēris durvju rokturi, piesita otru roku pie pieres - kā pa murgiem viņš atminējās, ka Marija taču bija ienākusi viņa istabā, lai apjautātos, vai viņš ko vēlētos. Viņai bija nodrebējusi lūpa. Viņa bija minstinājusies. Viņa nezinājusi, kā uzsākt sarunu, kuru Marks tik ļoti alka dzirdēt. Viņa bija ienākusi, lai atvadītos. Durvīm aizveroties, vīrietis bija knapi apsēdies pie trauslās balerīnas kārbiņas un sācis gaidīt, brīdi pārdomājis radušos situāciju, kad durvju zvans jau piespieda viņu atkal izkustēties. Telefons tagad savā displejā pēkšņi rādīja 7.jūliju. Ehh, Marija, daudz laika Tev vajag.

Šļūcošiem soļiem, ilgstošas nekustēšanās radīta nespēka mocīts, atmiņu kavēts, Marks tikai pēc nākamā zvana nonāca pie ārdurvīm.

-Uzmācīgi, – Marks nodomāja, atspiedies pret sienu un noteicis –Durviis! Atvērties! –

Vīrieti apreibināja svaigais gaiss un dūmaino aizkaru neaizklāta saules spozme. Gar acīm noskrēja tumši laukumi, un viņš atkal piespieda plaukstu pie pieres.

-Jā? – viņš pavēra acis. Un tik pat ātri aizspieda tās ciet.

-Runājiet, lūdzu! – Marka tonis kļuva uzstājīgāks, bet atbildi viņš tā arī nesaņēma. No ciemiņa atskanēja vien klusa, hipnotizējoša šņākuļošana.

Vīrietis vēlreiz izberza acis, līdz migla atsedza pavisam negaidītu viešņu – šņākuļošanu radīja sievietes saspiestais deguns izvietots tieši virs platas mutes ar plānām lūpām, caur kurām ik mirkli izdejoja sīks tumšas mēles gals un tūliņ ierāvās atpakaļ. Deguns šķietami sarāvās un izpletās atkarībā no gaisa plūšanas virziena. Smalko kaklu rotāja liela, apkaklei līdzīga ķirzakas ādas kroka, izkārtota ap galvu un pieguloša staltajam ķermenim. Kakla un plecu daļu, cik tālu vien plānais vasaras mētelis ļāva saskatīt, rotāja ragvielas zvīņas.

Viņa noņēma kapuci, zem tās pavērās oranžas acis, ar šaurām melnām švīkām to vidū.

Sieviete nepārprotami bija skaista, tās skatiens – vilinošs, kustības – pavedinošas, bet tā nebija sieviete. Tas bija neradījums.

Marks apklusa. Viņi lūkojās viens otrā līdz svešiniece pacēla roku atsedzot garus kā zarus, slaidus pirkstus, un mazliet pastūma vīrieša augumu malā, viņa pielieca galvu pateicībā un iegāja telpā. Marks aizgrūda durvis ciet. Sieviete lavoties stiepa kaklu uz priekšu un ziņkārīgi aplūkoja telpas. Viņa neatskatījās uz Marku, nejautāja atļauju, neko nelūdza, tikai pārvietojās, kā ienākusi savās, tikko iegādātās mājās.

Vīrietis vēl arvien stāvēja pie ieejas, piespiedis roku pie pieres. Svešiniece nozuda aiz kādām durvīm.

-Atvainojiet? – Marks viņai sekoja. Sieviete izbijusies sarāvās un atskatījās ar aizkustinošu apmulsumu sejā. Tas šķita tik patiess, ka vīrietis nespēja ne aizrādīt, ne norādīt, ne izdzīt, pat ne justies aizvainots.

Neko neteicis, viņš satvēra aizklātās telpas rēnajā gaismā mirdzošu karafi, ielēja divās smagnējās glāzēs ūdeni, tad apsēdās zilpelēkajā klubkrēslā uz metāla karkasa un pacēla savu glāzi pie lūpām. Viņš nepaspēja pat iemalkot, kad sieviete, neticamā ātrumā nometusies ceļos galda priekšā, uzmanīgi, ar pirkstu galiem pievilka otru glāzi pie pašas galda malas, atbalstījās ar plaukstām uz metāla un pietuvināja degunu ūdenim. Viņa to paostīja. Marks savilka uz augšu labo uzaci un attālināja savu glāzi no sejas. No mēteļa apakšmalas vīdēja neliels, kustīgs astes gals. Svešiniece palūkojās caur pieri vīrieša acīs, lēni izbāza no mutes smailo mēles galu, kuru pavisam rimti tuvināja glāzes malai. Marks samirkšķināja. Sieviete vienā acumirgā izgrūda no mutes garu, garu mēli, ietrieca to glāzē un izrāva uzreiz visu ūdeni. Marks sarāvās dziļāk krēslā.

-Oho – tik vien viņš spēja izdvest. Vienā malkā vīrietis iztukšoja arī savu glāzi.

Sieviete viegli atspieda zodu pret savu plecu, nosedzot to ar stingro ķirzakas ādas apkakli. Viņa vēroja Marka pirkstus un nenovērsās arī tad, kad glāze bija nolikta uz galda. Viņa pavēra lūpas un savilka tās neiedomājami platā smaidā.

Vēl viena strauja kustība un sieviete jau ar elkoņiem balstījās uz vīrieša ceļgaliem pabāzusi savu galvu zem viņa rokas. Viņa glaudās un berzējās ar galvai piekļauto ausi pret ilgas nīkšanas samocīto plaukstu, kura nemitīgi trīcēja. Svešinieces smaids kļuva vēl platāks, un zem plānajiem plakstiem varēja redzēt acu zīlītes izgriežamies neparastā labsajūtā.

Marks mulsi pakasīja gar mīksto, gumijoto žokli, tad iebrauca viņas matos un uzmanīgi bužināja pakausi. Svešiniece arvien vairāk piekļāvās vīrieša ceļgaliem, līdz nolika uz tiem arī savu galvu.

-Kas par ...? – Marks klusi pie sevis ņurdēja un vaibstīja seju. Ar brīvo roku viņš tramīgi ielēja vēl ūdeni, tad ar metālisku skaņu novietoja karafi atpakaļ uz sudraboti spīdīgās paplātes un cēla glāzi pār svešo galvu klēpī. Sieviete pat neatvērusi acis, vēlreiz izšāva savu mēli, vēl garāku kā iepriekš, atkal ietrieca to glāzē un vēlreiz izrāva visu ūdeni no tās, tad nesteidzoties vilka saritinātajā mēlē paslēpto šķidrumu mutē, ļaujot dažām ūdens lāsēm notecēt pār vīrieša biksēm.

Marks neatļāvās savādo radījumu izgrūst no klēpja, jo kurš vīrietis gan spētu pateikt nē, kad skaista sieviete ar apbrīnojamām acīm ko lūdz?

Marks spētu.

Viņš glāstīja zīdainos matus un vēroja elpas cilāto ķermeni, aizmigušu paša klēpī. Viņš spētu to izgrūst ārā un izdzīt no mājas, ja vēlētos, bet pēdējā mēneša izmocītais ķermenis bija gaidījis šīs pārmaiņas dzīvē – jaunas emocijas, jaunas kaislības, jaunas asinis. Jaunus eksponātus. Un te tas bija, tikko piezvanīja pie ārdurvīm. Patiesībā Marks viņu jau krietnu laiku bija gaidījis.

Vīrietis pārvilka ar savu plaukstu pār sievietes plecu, pēcāk pār muguru, viņš taustīja spēcīgos muskuļus, novērtēja radības varenību, kamēr tā liegi snauda te pat pie kājām.

Bija 7. jūlijs. Karsta vasaras diena.

-OptiiDo! ON! – vīrietis ierunājās klusinātā balsī. No griestiem nolaidās platais ekrāns.

-DC. Mape: OPEN. Kārtot pēc: DATE. Meklēt: JULY 7. – Marks nobēra komandas un vēroja, kā viena pēc otras sarakstā pēc alfabēta tiek izkārtoti 6 faili.

-Fails: PRIORITY: OPEN!

Atvērās teksta fails, kuru Marks sāka uzmanīgi lasīt, brīžiem balsī nosakot: - Lapa: DOWN!

-Sīkie neradījumi, - vīrietis klusi teica pats sev un iesmējās, - Izpletušies pa visu pasauli kā nezāles. Biļetes izpārdotas, šovs ir beidzies, nevienam jūs sen vairs nevajag!

Vīrietis pameta skatu ārā pa logu, kur nožogojumā rotaļājās ap pussimtu zaļu, dažādas dzīvnieku formas pieņēmušu nezvēru.

-Pat cirkam jūs esat lieki! OptiiDo: SHUT DOWN!–

Marks labpatikā paklakšķināja mēli gar aukslējām, un šķietami dzirdēja izsmalcinātus aplausus viņa grandiozajai idejai.

-Es gribu ar tevi pelnīt naudu, - Marks žužinoši čukstēja sievietei ausī , kamēr viņa spogulī aplūkoja savu jauno kakla siksnu – melnu samta joslu ar smalku niķeļa aizdari un rotātu ar spīdīgiem nefrīta kubiņiem. Viešņa, atspiedusi zodu pret savu plecu, ieslīpi lūkojās uz savu attēlu, ar pirkstiem glaudot siksniņu, atkailināto kaklu un mīksto ādu, tad bez steigas pievērsās vīrieša sejai un paplivināja skropstas. Viņa bija lielisks mājdzīvnieks. Ēda, gulēja, labpatikā murrāja. Un nesa mājās naudu.

Marks atkāpās dažus soļus un, pametis gaisā dejojošās balerīnas kārbiņu, satvēra to savā asinīm pieplūdušajā plaukstā un nolika virs papīra lapu kaudzes uz galda malas.

Sieviete atrāvās no gleznainā spoguļa un pievērsās svešādajam priekšmetam uz galda.

-Patīk?- Marks iejautājās, pamanījis savādo skatienu. Viņš pavēra kārbiņas vāku, ļaujot uzvirmot smalkai mūzikai un sīciņajai dāmai dejot.

Sieviete pagrieza galvu un izšāva garu mēli, satvēra kārbiņu un parāva to pie sevis.

Marks satvēra viņas plecus, mazliet tos pabraucīja un uz mirkli pieglauda sev klāt. Sieviete vēroja sīkās balerīnas nepārtraukto griešanos ap savu asi, līdz vīrietis strauji piecēlās kājās, atkāpās un novērsās.

-Bet tagad ej!- viņš teica un piespieda rokas krūškurvja rajonā.

Dīva sapurināja savu apkakli, aizvēra kārbiņas vāku un slinki atstāja vietu pie spoguļa. Viņa tuvojās pagalma pelēki zilajām durvīm, satvēra to zeltīto rokturi un uz mirkli palūkojās atpakaļ. Marks bija atspiedies pret sekciju un drebēja. Viņa nospieda rokturi.

-Uzgaidi! Mētelis!- vīrietis ieklepojies uzsauca.

Sieviete aizvēra acis, mazliet atgāza galvu atpakaļ, un uzmanīgi atpogāja visas trīs sārtās pogas, kas saturēja apģērbu uz ķermeņa. Viņa izstiepās, ļaujot vasarīgajam audeklam slīdot lejup atklāt smalkos plecu stūrīšus, spēcīgos muguras muskuļus, izteiktos ribu lokus un mugurkaulu, līdz mētelis aizķērās aiz garas, kailas astes, kuru sieviete veikli sapurināja un izlieca ārā no mēteļa apakšas.

Sieviete ar asti aizskāra rokas apakšdelmu, nesteidzīgi slidināja to gar rokas ārpusi augšup, līdz pieskārās savai smailajai ausij, pēkšņi sapurināja un ar slaidu vēzienu nolaida asti lejā. Viņa nospieda durvju rokturi vēlreiz, vēlreiz atskatījās – Marks novērsās, bet vēl arvien trīsēja. Sieviete atvēra durvis un izgāja ārā.

Viņa lunkani, dažos soļos pa šauro akmens taciņu piesteidzās pie dārzu atdalošās stikla sienas. Te viņa izslējās pilnā augumā un cēli defilēja gar trauslo nožogojumu. Viņa vilka asti gar stiklu tāpat kā savus garos pirkstus. Spīdēja saule un viegli, miglaini smīkņāja lietus. Āda ātri kļuva valga.

Aiz stikla sienas atradās cilvēku simti, kas piespieduši savas sejas un plaukstas sētai likās alkstam izlīst stiklam cauri. Sieviete brīdi garlaikoti vēroja pūļa bezveidīgo tēlu – apaļi, tūtiņveidīgi, saspiesti, izstīdzējuši, grumbaini, pumpaini, rētaini, uzpūtīgi, lepni – visi centās savas izvalbītās acis piegrūst tuvāk neparastajam dzīvniekam – tas bija jāredz, tas bija sabiedrības vērtēšanas jaunākais kritērijs: vai Tu esi redzējis TO?

Sieviete nopūtās, novērsās un pa klona pakāpieniem ieslīdēja nelielajā, veldzējošajā baseinā. Viņa sakrustoja savas rokas uz akmens malas un, garlaikoti šūpojot asti, atstutēja zodu uz tām.

-Dzīva nauda. Vara... – Marks čukstēja, piespiedis savu kalsno seju pie iekštelpu rūtotā loga. Raibais seju mūris šmulēja stiklu ar saldējumiem, kečupu un siekalām. Vīrietis sastindzis vēroja svešādo radījumu un viņas tālo stāvu ieguldītu lēzenajā ūdens lāmā.

Atausa jauns rīts, Marks spogulī vēroja svešādi valdzinošo attēlu.

-Bet tagad ej, - viņš novērsās. Sieviete, satvērusi rokturi, atskatījās, ļaujot ievizēties sīkiem hrizoberila auskariem.

-Ej, - Marks nākamajā rītā atkal dreboši teica, un sieviete palūkojās atpakaļ, viņa vilcinājās satvert rokturi, ap roku vizēja margonīta rokas sprādze.

-Ej taču, nes mājās naudu, - Atkal rīts. Marks purināja gaisā sausās, sasprēgājušās rokas, viņa acīs strāvoja neprāts. Sieviete, vēl nenovilkusi mēteli, pagrieza rokturi un atskatījās. Marks novērsās. Sievietes acīs mirdzēja kristāldzidrs ūdens. -Ej,- Marks neļāva viņai vilcināties. Sieviete atlaida rokturi. Viņa soli pa solim atkāpās no durvīm. Soli pa solim viņa tuvojās vīrietim, soli pa solim no viņas mutes izvijās arvien garāka, šauras mēles strēle. Soli pa solim viņa zīmēja gaisā cilpas. Marks pielieca galvu un samiedza acis. Viņš nolaida rokas zemāk. Apakšžoklis sakodās ciešāk. Sieviete bija pienākusi pavisam klāt. Viņi mirkli skatījās viens otram tieši acīs. Sieviete ar mēli nobrauca gar Marka deniņiem uz leju, gar vaigu līdz zodam. Viņa stāvēja nekustīga, vienīgā skaņa telpā bija mūzika no atvērtās balerīnas kārbiņas. Sieviete apķēra vīrieti un sāka pavisam klusītēm murrāt. Viņš sakļāva savas pusnolaistās rokas ap sakarsušo muguru un aizvēra acis. Viņu augumi līgojās spalgās kārbiņas melodijas elektroniski sagraizītajā ritmā. Viņi dejoja.

-Bet tagad ej, - viņš nočukstēja un atgrūda smalko ķermeni prom. Šodien viņai rotu nebija, vienīgais slēpnis bija plānais mētelis, kura audumu viņa noslidināja no sava ķermeņa un atstāja pie izejas, novārtītu, kā vecu grīdas lupatu. Viņu skatieni satikās un sieviete izgāja ārā.

Tveice. Cilvēku masa, bezgalīgas, nesaudzīgas, spoži zilas debesis. Sīkais baseins pusdienlaikā bija līdz pusei izžuvis. Sieviete apgūlās uz sausenā baseina malas.

Apalītis aizrautīgi runāja, ar siekalām apslacot blakus stāvošo meiteni, kura stūma mutē saldējumu, sasmērējot visu seju un blakusstāvošā elkoni, kurš tajā brīdī ar roku skrāpēja stiklu. Pie viņa kājām divi puikas šortos un ar ieročiem rokās grūstījās, tālāk meitene kleitā skaļi ķiķināja, liekot lielajiem auskaru riņķiem šūpoties, kā karuseļiem, aiz viņas vīrietis šķobīja ūsas un valbīja acis, blakus liela izmēra, neapmierināta sieviete, saviebusi degunu, skatījās uz citu vīrieti blakus, kurš pieplacis stiklam truli smaidīja. Cilvēku mūris, kustīgs un vizuļojošs, kā kļavu lapas rudenī, purinātas vējā.

Masa, masa, masa, masa... Personība?

Sieviete pacēla galvu un piekala acis kādam nomaļam stāvam – vīrietis, jauns, pelēkzaļā kreklā, ar mierīgu seju. Viņš nevērtēja, viņš tikai vēroja. Sieviete viņu pazina – tās pašas siltās rokas. Atmiņā uzausa krītošā zvaigzne, ko augusta naktī viņa bija redzējusi. Tumsa, priedes, tālumā atmirdzošas izklaides kuģu gaismas. Smiltis starp kāju pirkstiem. Viņa uz mirkli noslēpa acis aiz smalkajām skropstām.

Tuk, tuk, tuk. Tuk, tuk, tuk.

Marks atvēra dārza durvis, un sieviete iemetās iekšā.

-Kas ar tevi?- vīrietis jautāja, viņas krūtis cilājās karsto sirdspukstu ritmā, elpa aizcirtās. Viņa aptina asti un rokas ap savu ķermeni un nodūra galvu. Klusums.

-Kas?- Marks satvēra viņas seju un pacēla augšup. Sieviete izrāvās no tvēriena un pieskrēja pie loga. Viņa ostīja gaisu.

Marks arī piegāja pie stikla, tad palūkojās uz sievieti un atkal ārā. Nekā īpaša. Vienīgi mazliet vīlušais pūļa mūris lēni bruka un izklīda.

-Viņš, – sieviete ierunājās zemā, siltā balsī. Marks nobālēja.

-Tu runā? – viņš pussoli atkāpās.

-Tas tagad nav svarīgi, - viņa nočukstēja.

-Tu, izrādās runā, un visu saproti, un tas nav svarīgi? -

-Tas NAV svarīgi! – sieviete asi nocirta asti gaisā, atstājot svilpjošu gaismu un izplešot savu ādas kroku kā asu stūru lietussargu.

Marks atkāpās līdz galdam un, nometis balerīnas kārbiņu zemē, stindzinošā klusuma pavadīts, atspiedās ar abām plaukstām pret galda malu.

Sieviete paskatījās pa logu, iekoda sev lūpā, tad paskatījās uz apgāzto kārbiņu. Viņa piegāja tai klāt un pacēla slaidajā plaukstā augšup. No mutes izslīdēja garā mēle, kuras smalkais gals atvēra mazliet ieplaisājušo vāciņu. Balerīna mehāniski ieklepojusies, tomēr saņēma spēkus un sāka griezties mazliet ieķērušās, elektroniskās skaņas ritmā. Sieviete brīdi to vēroja ar lielām acīm, tad atvēzējusies ar asti ietrieca to sienā. Balerīna salūza, kārbiņa sašķīda sīkās lauskās un atlikušie zobrati vēl ar pēdējo elpu centās izdvest savas gulbja notis.

-Nav svarīgi,- sieviete satvēra Marka sauso plaukstu un noskūpstīja.

-Skaties! – viņa vilka vīrieti pie loga. –Redzi?-

Marks redzēja tikai izklīstošo pūli.

-Tur,- viņa nostiepa garo pirkstu un stiklotā nožogojuma stūri.

Marks ieraudzīja.

-Tu gribēji ar mani pelnīt naudu. – viņa čukstēja. Marks nodrebēja – viņa visu saprata.

-Es taču pildīju tavas vēlēšanās. Tagad izpildi tikai vienu manējo.-

Marks no malas redzēja, kā pamāj ar galvu, tomēr juta smagu spiedienu pierē.

-Es gribu viņu, - sieviete apvija asti ap Marka ķermeni, - Atved viņu man! –

-Nē! – Marks trieca trauslo sievieti pret sienu. Uz mirkli pavīdēja viņas acu baltumi. Sieviete atspērās ar kājām pret sienu un atgrūda vīrieti, kurš attapās uz grīdas parketa, viņam dunēja galva un smeldza kreisā pleca daļa. Viņa tupēja uz trīsošā ķermeņa un pietuvināja savu seju pavisam tuvu Marka sejai, viņš varēja sajust viņas smalko, caurspīdīgo apmatojumu sejas daļā, kuru nesedza zvīņas.

-Tagad!-

Marks norija siekalas un saraustīti izelpoja. Viņa plaksti piemiedzās piekāpībā.

-Bet tagad ej,- Marks nočukstēja un aizvēra acis.

Sieviete pagrieza durvju rokturi un atskatījās, tur viņš tupēja, satvēris savu roku, drebēja un klepoja.

Saulei priekšā bija pievilkušies miglaini pēcpusdienas mākoņi. Sieviete apsēdās krūmu paēnā un gaidīja. Sikspārņi lidoja viņas vēderā, tie skrāpējās, plēsās un radīja salkanu, pa barības varu augšup lienošu pūku kumšķa sajūtu. Sieviete nošņācās un pielēca kājās. Viņa soļoja šurpu turpu gar stikloto seju mūri un raustīja savu asti pa labi, pa kreisi, trieca to nožogojumā un meta mēli ārā no mutes, ķēra zālē saaugušos ziedus un plūkāja, līdz, putrā saberztus, izmeta gaisā. Dzeltenu kauslapu lietus nolija pār viņas satraukto ķermeni. Viņa apstājās.

Dārza durvis bija atvērušās. Tajās stāvēja divi vīrieši. Dažos slaidos lēcienos sieviete ieslīdēja ūdens lāmā un pieplaka tās virsmai. Sīkas mohikāņu bungas rāva viņas krūškurvi uz pusēm.

Gaisu pāršķēla spējš svilpiens.

-Pie manis! - viņa sadzirdēja sagurušo, pavēlniecisko Marka balsi. Sieviete paslējās uz izstieptām rokām, atspiedusies pret dīķa malu. Viņas aste kuļāja un burbuļoja ūdeni. No deguna nāca saraustīti sēcoša skaņa. Sieviete pielieca ausis, bet nedomāja kustēties no vietas. Gaisu pildīja divu vīriešu čuksti. Un vēl viens svilpiens.

Sieviete iznesīgi apsēdās uz dīķa malas pagriezusi muguru abiem vīriešiem aiz krūmiem, augšā, pie dārza durvīm, viņa neskries uz svilpieniem.

Viņa dzirdēja soļus tuvojamies, bet nācējs bija viens. Sieviete paostīja gaisu un pasmaidīja. Krūtīs novibrēja vijoles smalkākie toņi. Viņa ierāva galvu ciešāk ķirzakas ādas krokā.

-Nāc taču ārā, tu gribot mani redzēt. - otrpus nelielajam akmens baseiniņam pietupās Kims, bet spēji atrāvās atpakaļ. –Tu esi mainījusies. Oho!-

-Tu vēlējies, lai es mainītos!- sieviete klusi nodīca pāri virmojošam ūdenim.

-Es... Nebiju domājis tā.. –

-Kā tad?- sievietes apkakle noraidījumā izslējās.

-Nāc ārā, Marij, pietiek slēpties! Kur tie mēneši, kopš tu aizskrēji!-

-Ak, es slēpjoties! Kur Tu biji visu šo laiku?-

-Es tevi meklēju, bet mājas apsargs teica, ka tu esot devusies prom, neatstājot nekādu ziņu. Tikai pēcāk noskaidroju, ka Tu esot devusies uz Japānu. Pieskarties ti...-

-Kuš,- sieviete ieslīdēja ūdenī, un izpeldēja otrā krastā blakus Kimam. – Man tevis pietrūka.-

-Es tev atnesu dāvanu, - Kims iegrūda roku kabatā.

-Dāvanu man šajā mājā ir gana,- sieviete nosprauslājās un satvēra vīrieša otru roku. Viņš izvilka no kabatas ko nelielu, ko saberzēja rokās, līdz tas kļuva spožs, pat dienas gaisma neaizēnoja mirdzumu.

-Kas tas ir? – sieviete ieinteresējās un metās savādo lietu pasmaržot.

-Mierīgāk,- Kims atturēja viņu, - tā ir zvaigzne. Iedomājies vēlēšanos.-

-Vēlēšanās strādā tikai, ja zvaigznes krīt. –

-Kurš teica, ka šī nekritīs? –

Sieviete atskatījās uz dārza durtiņām, tur vēl arvien stāvēja Marks. Pamanījis skatienu vīrietis steidza ieiet mājā. Durvis aizvērās. Sieviete pasmaidīja.

-Iedomājies?- Kims jautāja. Sieviete piekrītoši noguldīja galvu uz plaukstām un sašūpoja astes galu. Vīrietis pameta mirdzošo lodīti gaisā, aiz tās atpalika neliela, apstarota gaisa putekļu švīka, kas attāli atgādināja krītošu zvaigžņu astes. Tā iekrita ūdenī un nočūkstēja līdz ar tumšpelēku dūmu virpuli. Sieviete aizpeldēja atpakaļ uz baseina otru krastu.

-Tev laiks doties, - viņa teica un ienira ūdenī. Iznirusi viņa redzēja tikai kā vēlreiz atveras dārza durvis, un Kims caur tām aiziet. Vīrietis neatskatījās. Logā mirkli pavīdēja Marka seja.

-Es gribu viņu vēlreiz redzēt, - sieviete klusi ierunājās. Marks nogrūda sievieti zemē – Tu jau viņu redzēji!-

-Man to vajag, saproti, es citādi izdegšu!-

-Tu liec izdegt arī man!-

-Tev nav sirds!-

-Es neesmu drošs, ka radījumam kā tev tāda ir!-

-Mark!- sieviete nometās ceļos vīrieša priekšā. –Tu man esi vajadzīgs.-

-Nē, pietiek, tu piederi man! Tavas iedomas tevi iznīcinās.-

-Šis ir mans pēdējais lūgums.-

-Nē!-

-Mark, es tevi mīlu!

-Bet,- Marks pagāja sānis, sieviete apķēra viņa kājas un piespiedās klāt. Vīrietis atkal drebēja. Viņš tukši skatījās caur logu cilvēku izretinātajā pūlī un glaudīja sievietes matus. –Lai notiek! Bet pēdējo reiz.-

-Bet pēdējo, - nočukstēja sieviete un, paslēpusi galvu aiz Marka kājām, klusībā iesmējās.

Dārza paēnā uz raibām akmens flīzēm stāvēja tumši zilpelēku, greznu kalumu, metāla galds ar cietināta stikla virsmu. Blakus atradās trīs līdzīgi krēsli, ar mīkstiem spilveniem tajos. Mājas ēna pasargāja šo vīteņaugiem greznoto terasi no svelošās pēcpusdienas saules. Marks, klusi sēcot, lasīja avīzi, kamēr sieviete laiski gulēja uz segas turpat blakus, zālītē.

Marks drīzāk skatījās sajauktiem burtiem piebirušajā avīzē. Viņš nespēja tos sakārtot, lai izlasītu veselus vārdus. Varbūt tā bija svešvaloda. Uz galda atkal stāvēja stikla karafe, pilna ar ūdeni. Blakus stāvēta divas tukšas glāzes, katrā pa citrona šķēlei un piparmētru lapai viena glāze jau bija pilna, tajā citrona un piparmētras nebija. Tā bija Marka glāze.

Sieviete turēja vienu aci vaļā un vēdinājās ar garajām skropstām. Vienas rokas pirksti, paslēpti zem otras rokas, skrāpēja smalkās auduma šķiedras. Viņa pārvēlās uz otriem sāniem, pakustināja kājas, pakasīja aiz auss un saritināja asti mezglā ap sevi.

Ding Dong!

Kluso, gaišo, romantiski modernizēto māju pieskandināja senatnīgs un dobjš durvju zvans, kas atbalsojās arī uz terases.

Nu tad beidzot.

Marks nogurušā, runāt neieradušā balsī iesaucās: - Mariii! –

Gulošā sieviete pieslējās pussēdus un skatījās viņa sejā. Vīrietis atminējās, ka Marijas te kādu brīdi vairs nav un notrīsēja, nometa avīzi uz galda un slējās kājās. Soļus viņš lika neveikli kā kājas būtu notirpušas. Ejot cauri mājai, viņš ieskatījās savā ultra plānā telefona ekrāniņā. 12:59. Nepieklājība. Viņš satraukti un neveikli vilka kāju pie kājas, tad apstājās, lai atspiedies pret sienu, izklepotu sakrājušos sausumu, vēlreiz norīstījās un atkal gāja uz priekšu. Viņš nostājās pie ārdurvīm. Acis bija šauras, zem tām uztūkuši maisi, mati bija kļuvuši manāmi retāki. Viņš sēcoši elpoja caur muti.

–Durviis! Atvērties! – tik vien viņš pateica, kad sāka atkal klepot.

-Sveiks, - Kims sacīja un sniedza Markam dzidri zeltainu konjaka pudeli.

Marks novīpsnājis pagriezās pret dziļākajām telpām. Kimam atlika tikai sekot.

-Lieliska māja, - viņš aizrautībā nespēja negrozīt galvu.

-Protams, ka lieliska!- Marks noņurdēja.

Kims aprāvās un turpināja apbrīnot klusējot.

Dārzā viņus jau sagaidīja sieviete. Viņa, pasteidzinot pieklājības procedūras, veikli apsēdās pie galda, mudinot pārējos arī pēc iespējas ātrāk sēsties. Viņa lēja abās tukšajās glāzēs ūdeni no vizošās krūkas sev un ciemiņam. Marka glāze vēl arvien bija pilna. Kims novietoja savu konjaka pudeli uz galda.

-Draaaņķis!- Marks novilka un trieca to nost, ļaujot sašķīst pret akmens flīzēm. Vīrietis pievēra acis un zīmīgi iemalkoja savu ūdeni.

Sieviete sarāvās.

-Dzeriet, dzeriet,- Marks ar miglainām acīm mudināja un draudzīgi uzsmaidīja. Abi paklausīgi izdzēra savas glāzes sausas, kuras Marks uzreiz atkal piepildīja ar dzidro šķidrumu.

-Dzeriet, dzeriet! – vīrietis, atsēdies dziļāk krēslā, pazudis sevī, turpināja smaidīt un vēroja šūpojošos vīteņaugus.

-Mēs, - sieviete trausli iesāka, - mēs ieiesim iekšā... mazliet parunāties.-

Marks klusēja.

-Vai drīkst? – viņas balss kļuva pīkstošāka.

-Vai es jums kāds liedzējs? Tikai dzeriet, dzeriet, ūdens ir veselīgs.- Vīrieti atkal saķēra klepus lēkme.

Abi izdzēra glāzes sausas un uzmanīgi cēlās kājās. Marks skaļi nolika savu glāzi uz galda, Kims palēca atpakaļ un apgāza krēslu. Marks izbaudīja melodiju.

Viņš beidzot palika pavisam viens. Maigs vējš, dziļa, mierīga elpa, tīrs ūdens no tīras glāzes.

Pilnai laimei Markam nevajadzēja vairs neko. Vīrietis atkal noklepojās, ķermeni raustīja drebuļi. Māju viņš atstās Marijai.

Acu priekšā slīdēja skaistā sieviete ar tumšajām acīm, kura allaž smaržoja pēc mandeļu šampūna. Bet reizēm pēc Azzaro Chrome.

Viņš smagnēji pierausās kājās, uzmanīgi sakārtoja krēslus pie galda, nolika stikloto karafi precīzi galda centrā, diena bija patīkami silta. Gaisā virmoja pļautas zāles smarža.

Šī sieviete ziedoja savu zeltaino kakla ādu, glāsmainos sejas vaibstus, ziedoja savu nākotni Marka apmātībai.

Marka acīs palika vien baltumi, un viņš nokrita ceļos, sarauca pieri trieciena sāpēs, divreiz noraustījās un gāzās, tverot pēc krēsla.

Bet tagad pie Marka piesteidzās vien gara ķirzaka, tā bija izbīlī savilkusi galvas ādu atpakaļ, piekļaujot savu apkakli jo ciešāk, Marks redzēja, ka sieviete tur viņa roku, bet nesajuta tās miesu vai siltumu. Viņa te varēs dzīvot ar Kimu.

-Izsauc taču ātros! Nestāvi kā miets! Kim! – viņa sauca, - Mark, Mark, kas notika?

-Marija, laid, lai viņš iet! Padomā par nākotni!- Kims saķēra sievieti aiz pleciem.

-Kādu nākotni? Ko Tu murgo?-

-Par mūsu nākotni! Mēs to allaž alkām! Marij! –

-Nē! To alki Tu. Vai tiešām tu neredzēji, ka man vajag tikai Marku? –

-Ko tu runā?-

- Kim, patiesību! – Marija uz brīdi piecēlās kājās, - Es esmu mainījusies. Vai tad tu neredzi? Un man nevajag tevi. Man vajag tikai Marku!-

-Marij, ko tu runā, vai tu neredzi, ka manis vairs nav? Nedzen viņu prom, tev vajadzēs kādu, kas par tevi rūpējas.- Marks klusi čukstēja, piecēlies, pacēlies pussoli virs zemes.

-Nolādēts, sauc ātros, vai vācies! – Marija, glumajām acīm mirdzot, šņācoši kauca. Viņa nokrita ceļos un satvēra Marka ķermeni. Marks satvēra viņas plecus, - Marija, kur tu visu šo laiku biji?-

-Mark! – viņa sīca caur sīkajām stikla rūtiņām, kamēr virsū spīdēja spoži balta gaisma.

„Attopies! Mainies taču!” auroja vīrieša balss caur vaļā atrautajām auto durvīm.

Marks vēlreiz izslīdēja caur savu māju, caur savu tukšo māju. Mīkstās mēbeles, pievilcīgās puķu trepes, augstie griesti.

Marks palūkojās augšup, kur pie griestiem karājās neizslēgts platais ekrāns. DC. Mape: OPEN. DATE: JULY 16. Fails: PRIORITY.

Cilvēki kā zvaigznes, jo spožākas astes, jo ilgāk tie krīt.

-OptiiDo! SHUT DOWN!