Cilvēki-vilki

1598.gadā franču Konde apriņķa iedzīvotāji tika iedzīti šausmās ar asiņainu slepkavību sēriju. Kaislības uzkarsa līdz maksimumam, kad meža pļaviņā kāds no zemniekiem atklāja mirušu mazu meitenīti, pēc visa spriežot, viņa bija kļuvusi par vilku upuri. Daži cilvēki devās mežā, lai aiznestu bērna ķermeni uz ciemu, tomēr atklāja pļaviņā vien trīs vilkus, kuri ar palēcieniem nozuda krūmos.

Bet dažas dienas vēlāk zemnieki atrada krūmos skrandaini ar nekoptu bārdu, gariem pinkainiem matiem un neprātīgu skatienu. Viņu sagrāba un aizveda uz maģistrāti. Pratināšanā viņš atzinās, ka ir lu-garu – vilkatis, bet divi citi vilki – viņa brālis un māsa, kuri tāpat māk pieņemt zvēra veidolu ieziežoties ar burvju smērēm. Pēc tiem laikiem ierastā ar vilkati apgājās izteikti maigi: atzina par garīgi slimu un nosūtīja uz dziednīcu līdz viņa dienu beigām.

XVII gadsimta sākums atzīmēts ar slavenā Bordosas vilkača parādību. Notikumi risinājās Landā – vietā, kuru tagad iemīlējuši tūristi, bet tajos laikos bija patukša, cilvēku mazapdzīvota vieta, kas visādi veicināja šāda veida stāstu rašanos.

Dažus mēnešus Senseveras ciemata apkaime bija arēna, kurā norisinājās minētie notikumi: cilvēkiem sāka uzklupt vilki, pie kam šie uzbrukumi beidzās, kā likums, ar upuru nāvi. Aizgāja līdz tam, ka apkaimes iedzīvotāji bija spiesti pa naktīm ieslēgties aizslēdzot visu, kas slēdzas. Vispār, dienā plēsējs sasniedza upurus ar tādiem pat panākumiem, kā naktī.

Beidzot vilks tika noķerts – pat ne vienkārši vilks, bet lu-garu. Gadījums ir unikāls: tas izrādījās piecpadsmitgadīgs puisis vārdā Žans Grenjē, kurš strādāja par ganu pie turīga zemes īpašnieka netālu no Senseveras. Pratināšanā viņš pastāstīja, ka reiz sastapa dēmonu, meža Saimnieku, un tas paņēma no zēna zvērestu tam kalpot pretī to apdāvinot ar spēju pārvērsties vilkā.

Mazgadība nepaglāba Grenjē: viņš tika notiesāts ar nāvi. Taču lūk, kas ir interesanti: pēc viņa nāvessoda izpildes uzbrukumi cilvēkiem un dzīvniekiem Senseveras apkaimē neizbeidzās.

Gadījums medībās

Vēl vienai vilkatības epizodei bija vieta jau XIX gadsimta vidū.

Divi tiesneši medīja Žirondas mežos un nogurdinošas dienas izskaņā atradās tālā meža nostūrī pavisam attālu no jebkuras ēkas. Uzduroties cirsmai mednieki nolēma iekārtoties šeit uz nakšņošanu. Taču tikko viņi sāka iekārtot nometni, krūmos atskanēja čaboņa. Katram gadījumam draugi noslēpās, un drīzumā no koku puses parādījās vecis-zemnieks. Abiem tiesnešiem viņš bija zināms kā cilvēks ar sliktu reputāciju, un viņa parādīšanās tajā vietā tumšā naktī likās augstākā mērā pat aizdomīga.

Vecis veica kaut kādas darbības – laikam būrās, pēc tam pēkšņi pacēla galvu un izdeva ilgu briesmīgu kaucienu, no kura gadījuma skatītājiem asinis dzīslās sastinga.

Tas turpinājās dažas minūtes, un lūk tad no tālienes atlidoja atbilde. Drīzumā starp kokiem pavīdēja tumšas ēnas un blāvi spīdoši punktiņi. Cirsmas malā uzradās milzīga, spalvām apauguša vilka siluets, mēness gaisā varēja saskatīt gandrīz vai katru viņa spalvas matiņu. Viņam sekojot no saaudzes parādījās citi – līdz tam mirklim, kamēr visa pļaviņa nepiepildījās ar plēsoņām, no kuru atvērtajām rīklēm pilēja siekalas, zobi spīguļoja, acis dega.

Vecis mierīgi gaidīja viņus stāvot izcirtuma vidū. Atdaloties no bara pats lielākais no vilkiem noliecās pie viņa kājām, bet vecis noliecās un paglaudīja zvēru, pakasīja viņam aiz ausīm.

Pārējie bara locekļi gaudojot riņķoja ap cilvēku un savu vadoni. Medniekiem sāka likties, it kā visa nakts piepildījusies ar šo kori, tik šausmīgu, ka abi reizē ar sejām ietriecās zemē aizspiežot ausis ar rokām. Bet kad atkal sadūšojās paskatīties, veča nekur nebija – izcirtumā, kaucot, virpuļoja pelēkais vilku bars.

Un te vilku barā parādījās vēl viens – bāli pelēks, kurš izmērā neatpalika no vadoņa. Viss bars uzreiz pazuda aizaudzē, viņu gaudas attālinājās un, beidzot, noklusa pavisam. Pārliecinājušies, ka briesmas ir izgaisušas, mednieki izgāja no slēpņa, iededzināja ugunskuru un, piespiedušies cits citam, pavadīja bezmiega nakti. Bet atgriežoties pastāstīja šo notikumu, jāsaka, kuru klausītāji uztvēra izteikti neapmierināti.

Vecis-zemnieks – abi draugu bija pārliecināti, ka tas matēti bāli pelēkais vilks, kuru viņi ieraudzīja pēdējo, tomēr bija viņš, - izrādījās izveicīgs un veikli aizgāja no pašiem viltīgākajiem un pedantiskākajiem jautājumiem. Ja viņš no tiesas ir vilkatis – bet tiesneši palika nesatricināmi savā pārliecībā, - tad secīgi, acīmredzot, kļuva piesardzīgāks. Katrā gadījumā noorganizētā viņa izsekošana ne pie kā nenoveda…

Zvēra un cilvēka veidols

1918.gadā angļu literatūras žurnāls Cornhill Magazine paziņoja par gadījumu, kurš norisinājās Ziemeļnigērijā ar kapteini Šottu. Vienas apmetnes, pie kuras viņš medīja kopā ar saviem pavadoņiem, iedzīvotāji, pasūdzējās par hiēnām. Piedevām nejauko plēsoņu izsekojot vietējie mednieki atklāja, ka hiēnu pēdas uz takas pēkšņi krasi apraujas, bet tālāk sākas… cilvēku pēdas. Vēloties palīdzēt zemniekiem, Šotts ar saviem cilvēkiem noorganizēja reidu. Viņiem izdevās aizšaut lielu hiēnu, lode sasmalcināja viņai žokli. Asiņainās pēdas aizveda medniekus uz citu ciemu, kur tajā pat dienā viens no iedzīvotājiem nomira no šausmīgas brūces, kuras izcelsmi neviens nevarēja izskaidrot: viņam bija nonests… žoklis!

1960.gadā Harolds Jangs, iepriekš britu administrācijas Birmā ierēdnis, bet tajā laikā – zoodārza īpašnieks tajiešu pilsētā Čiangmajā, medīja piepilsētas Kuhnthanas kalnos. Vienā no ciemiem, kur viņš apstājās uz nakšņošanu, Jangs uzzināja, ka vietējos iedzīvotājus terorizē tīģeris-vilkatis – tao. Nakts vidū atskanēja kliedziens, un Jangs metās pie blakus būdas, kur mēness gaismā redzēja, kā tīģeris plosa asiņojošu sievieti. Pacēlis ieroci viņš iešāva zvēram krūtīs, taču tas, ievainots, izzuda džungļos.

No rīta Jangs un vietējie iedzīvotāji devās pa pēdām, kuras no sākuma devās džungļos, taču no turienes aizveda atpakaļ uz ciemu – pie būdas, kurā viņi atklāja vīrieti ar šautu brūci krūtīs.

Ļaundari vai upuri?

Ja ticēt jautājumam veltītajai literatūrai, cilvēka pārvēršanās vilkatī var būt apzināta vai neapzināta.

Pirmajā gadījumā tā rodas pielietojot dažāda veida maģiskas dziras vai rituālu veikšanas rezultātā. Taču biežāk pārvēršanos izraisa kāds noslēpumains psihisks stāvoklis, kuru mūsdienās sauc par likantropiju un uzskata par psihisku saslimšanu.

Kā likums, cilvēkiem, kuri sirgst ar likantropiju, lēkmes notiek pilnmēnesī. “Mēness skartie” atklāj, ka viņu ķermeņi ātri mainās kļūstot par vilkveidīgiem. Lēkmes sākumu nereti pavada viegli drebuļi, kuri pēc tam pāraug drudzī. Cilvēks izjūt galvassāpes un sajūt neizturamas slāpes. Rokas sāk pampt un pagarināties, bet sejas un ekstremitāšu āda rupjo un izplūst, kā spitālīgajiem. Pēc tam ar nelabumu un spazmām pienāk pilnīgs prāta aptumsums; krūtīs sākas dedzināšana, mēle atsakās kustēties, saprotamas runas vietā no mutes izlaužas vien rīkles skaņas. Šajā stadijā nelaimīgais nomet apģērbu un nolaižas četrrāpus. Sejas panti izmainās – liekas, it kā cilvēks ir uzvilcis dzīvnieka masku.

Bijušos laikos, ja par likantropa eksistēšanu uzzināja laicīgā vara, viņu gaidīja šausmīgs liktenis. Labākajā gadījumā viņš varēja rēķināties ar ātru un  vieglu nāvi, taču tādu žēlsirdību nelaimīgajam izrādīja reti. Kā likums, likantropus no sākuma pakļāva mocībām, pēc tam publiskai tiesai un, beidzot, nosūtīja sodīšanai, visbiežāk sadedzināšanai.

Kā redzat, likantropi – tie ir slimi cilvēki, un viņi, protams, ir upuri ne mazākā mērā, kā tie, kuriem viņi uzbrūk. Vispār, tālu ne visi likantropi uzvedas agresīvi. Daudzi “pārvēršanās dienās” vienkārši slēpjas no apkārtējiem. Protams, šī noslēpumainā slimība prasa dziļāku izpēti. Iespējams, stāstos par vilkačiem ir arī sava taisnība, taču mistika te bieži nav pie vainas.