Fantasti nereti piespēlē komponistiem, ne tikai jaunus žanrus, bet arī jaunus instrumentus. Viņi ir pat izgudrojuši veselu politehnisko muzeju ar nebijušiem mūzikas instrumentiem – no ģitāras veida balizeta (F. Herberta “Kāpā”) līdz saules klavierēm ar trīskāršu klaviatūru (I. Jefremova “Andromēdas miglājā”) un vesela, neiedomājamu audiovizuālo konstrukciju orķestra (R. Silverberga “Pasaulē iekšpusē”).

Bet citās grāmatās mūzika pēkšņi pārvēršas par spēcīgu ieroci, kā Č. Harnesa “Rozē”, P. Kuka ''Tintagelā”un K. Kūpera “Dargasonā”.

Autori nav aizmirsuši arī muzikālās daiļrades mistisko pusi. Daži no viņiem tik labi jūt visu to neiedomājamo spēku, kas ieslēgts mūzikā, ka piedēvē tai spējas izkustināt kalnus. Dž. R. R. Tolkins pat ir izteicis ideju, ka pasaule par savu izcelšanos ir pateicīga, nevis demiurgu vārdiem, bet muzikālām tēmām un melodijām. “Silmarillionā” dieva-radītāja Eru Iluvatara gari-palīgi ainuri vārda burtiskajā nozīmē “izdzied esamību”: “Un tad ainuru balsis kā arfas un lautas, vijoles un trompetes, violas un ērģeles, un neskaitāmi dziedoši kori sāka pārvērst Iluvatara tēmu lielā mūzikā un skaņa, kas vijās un mainījās melodijā, aizejot aiz dzirdamības robežas un krītot bezdibenī – tā kā Iluvatara nams pārpildījās ar to, līdz mūzika un mūzikas skaņas ieplūda Nekurienē, kas vairs nebija Nekas”.

Varbūt tieši fantasti biežāk, nekā citi akcentēja uzmanību uz to, ka mūzikas valoda ir universāla, internacionāla un pat “intergalaktiska”.

Dabiski, mūzika visvairāk skan “kontaktu” tekstos, jo tā ir valoda, ko saprot katrs. Grāmatu lapaspusēs var satikt pat veselas rases, kas neatzīst nekādu citu valodu. Piemēram, pazīstamajā ungāru rakstnieka F. Karinti garstāstā “Ceļojums uz Fa-re-mi-do” Gulivers nokļūst uz kādas planētas, kur tās neorganiskie iemītnieki sarunājas ar dažādām melodijām. Var atcerēties arī H. Velsa “Pirmos cilvēkus uz Mēness”, kur starp selenītiem atrod dīvainas būtnes ar pārveidotiem ķermeņa orgāniem – ko izmanto skaļas mūzikas radīšanai, signālu pārraidīšanai.

Mūzika kā galvenā valoda ir sastopama P. Entonija seriālā “Adepta māceklis” un D. Vārlija triloģijā “Titāns”.

D. Venss romānā “Kosmiskā opera” operas iestudējumu pārvieto no vienas planētas uz otru tikai ar vienu mērķi - “lai sasniegtu saprašanos starp dažādām galaktiskajām rasēm”. D. Vindža romānā “Dzintara acis” tikai nenormāls muzikants ir spējīgs nodibināt kontaktu ar citas civilizācijas pārstāvi un izglābt pasauli no kosmiskas katastrofas.

Līdzīgs sižets atklājas arī S. Un D. Robinsonu romānā “Zvaigžņu deja”: Šoreiz bijušais dejotājs un muzikants, bet tagad kroplis izrādās tas vienīgais cilvēks, kas pateicoties mūzikai nodibina kontaktu ar atnācējiem un novērš kosmisko karu. Par to pašu tēmu ir divas grāmatas: Š. Tepera “Pēc ilga klusuma” un D. Karvera “Sajūsmas efekts”. Arī slavenajā S. Spīlberga filmā “Trešās pakāpes ciešie kontakti” sakari ar citplanētiešu kuģi sākas, nospēlējot noteiktu muzikālu tēmu.

E. Makefrijas romānos “Kristāla dziedone” un “Killašandra” muzikāla kontakta problēma ar citām pasaulēm ir nolikta uz “profesionāla pamata”. Varone – talantīga muzikante un dziedātāja – ir viena no nedaudzajām, kas spēj strādāt ar kristāliem, kas uztur sakarus un kontaktus starp dažādām planētām.

Protams, starpzvaigžņu trasēs muzikāli skaņdarbi ir līdzeklis starpsugu kontaktam un komerciālai apmaiņai. Piemēram, D. Brina romānā “Zvaigžņu paisums” vaļu dziesmas ir viena no pieprasītākajām Zemes precēm galaktisko civilizāciju tirgū.

Tomēr mūzika ZF nav tikai universāls sakaru līdzeklis. T. Diša romānā “Uz dziesmas spārniem” varonis, izmantojot “melodijas spēku”, iemācās atbrīvot un sūtīt lidojumā savu dvēseli.

Antiutopiskajā nākotnē, dehumanizētā un bezdvēseliskā mūzika kļūst par tiltiņu no sirds uz sirdi. Talantīgam mūziķim ir smagi pasaulē, kur par vienīgo mākslu atzīst reklāmu, kā to apraksta L. Bigls klasiskajā stāstā “Mūzikdaris”. Vajag izgrozīties, lai tevi galīgi neatraidītu sabiedrība. Arī D. Brannera grāmatā “Vesels cilvēks” izraidītais telepāts-muzikants ir spiests pat izdomāt jaunu mākslas veidu - “mentālos koncertus”.

Daudzi rakstnieki nespēj iedomāties rūpīgi izveidotu nākotnes ainu bez jaunas, līdz šim nezināmas mūzikas. Bet daži pat cenšas realitātē radīt šīs brīnišķīgās, tālās nākotnes melodijas. U. Le Gvina ne vien detalizēti izstrādāja savas fantastiskās sabiedrības ainu romānā “Vienmēr atgriežoties mājās”, bet arī sagatavoja lasītājiem neparastu bonusu: kopā ar grāmatas iznākšanu ierakstīja kaseti ar “vietējām” dziesmām un melodijām.

Dažreiz mūzika pēkšņi ir veselu divu “vecāku” - mākslas un zinātnes – radīta. K. Robinsona romānā “Atmiņa par zilgmi” pa Saules sistēmu koncertējošs orķestris spēlē mūziku, kas radīta kādam fiziķim to izskaitļojot, lai pierādītu savu teoriju: viss mūsu Visums ir veidots tā, lai atbilstu mūzikas estētiskajiem principiem.

ZF darbos nereti var sastapt komponistu un muzikantu tēlus no reālās Zemes vēstures (vai vismaz mitoloģijas).

Pats slavenākais mūzikants cilvēces vēsturē uz visiem laikiem būs Orfejs. Un, skaidra lieta, ka viņa tēls visbiežāk kā citi uzpeld fantastikā. Pats redzamākais tā iemiesojums ir S. Dilenija romāna “Einšteina šķērsojums” galvenais varonis. Līdzīgi kā senajam rapsodam, arī viņam nākas doties Aīda valstībā, meklējot savu Eiridīki. Tikai tā ir viltus realitātes un citplanētiešu māņu Aīda. Interesantu mīta interpretāciju piedāvā P. Andersons “Āža dziesmā” un P. Makillips “Neprātīgajā skrējienā”.

D. Blišs stāstā “Mākslas darbs” nosūta Štrausu ceļojumā laikā uz nākotni. Tikai veicis šo neparasto ceļojumu izcilais vācu komponists saprot, ka viņa rīcībā ir lielākais no “mākslas darbiem” - paša talants.

D. Lengdons “Traģiskajā, minora simfonijā Nr. 6. Ludviga van Bēthovena sacerētajā” un B. Molzbergs romānā “Korālis” pievēršas cita liela, vācu komponista daiļradei.

Vēl biežāk par fantastisko darbu varoņiem kļūst nesenās pagātnes rokzvaigznes: piemēram, Liverpūles četrinieks (atcerēsimies kaut vai J. Burkina un K. Fadejeva biogrāfiski-fantastisko romānu “Debess lauskas jeb Īstā “Beatles” vēsture”), Dž. Hendriks (M. Mūrkoka “Mirušais dziedonis”) un E. Preslijs – te varētu skaitīt bez gala.

Visai sīku histēriska kulta ainu, kas radīta ap mūzikas elkiem, attēlo M. Svenviks “Svētā Dženis svētkos” un G. Benfords “Radot Lenonu”.

Taču ne mazāk interesantas ir izdomātu komponistu un dziedoņu biogrāfijas. “Parasto” ģēniju romānos ir neskaitāms daudzums, atmiņā paliek tikai paši oriģinālākie, tie, kurus autori ir radījuši ļoti pārliecinoši. Tāds, protams, ir bards un muzikants Viktors Baņevs no ABS “Neglītajiem gulbjiem”. Šajā varonī iemiesojas gan rakstnieku mākslinieciskā iecere, gan arī pavisam reāla muzikanta un dziedātāja V. Visocka tēls. Rezultāts literārā ziņā ir visai pārliecinošs: vienlaikus pilnasinīgs māksliniecisks tēls un viegli atpazīstams kulta personas portrets.

Rietumu ZF, bez šaubām, pats pazīstamākais bards, kosmosa klaidonis ir aklais Raislings brīnišķīgās R. Hainlaina noveles “Zemes zaļie pakalni” varonis. Amerikāņu fantastam ir izdevies izveidot īsti romantisku nelokāma dziedoņa tēlu, kas uzticīgs savam liktenim un savam aicinājumam.

Fantāzijas lauciņā jūtamu lasītāju simpātiju izsauc bards Gundega, ragaņa Geralta draugs un palīgs no plašā A. Sapkovska romānu cikla. Cits literārais bards Džons Silvers kļūst par galveno varoni M. Velmana romānos “Vecie dievi mostas”, “Pakārtie akmeņi” un “Kalnu balss”. A. D. Fosters vispār ir sacerējis veselu ciklu par muzikantu-burvi - “Brīnumdaris ar ģitāru”. Cikla varonis ir parasts puisis no mūsu realitātes, kas nokļūst fantāzijas pasaulē un pēkšņi atklāj, ka spēj veikt burvestības, izpildot dziesmas ģitāras pavadījumā.

P. Somtovs ir radījis romānu sēriju par Vējnešiem, kas cīnās ar ienaidniekiem, atskaņojot ideālas melodijas.

Pat pats nesagatavotākais klausītājs jūt, ka mūzikā ir ne tikai gaišs, organizējošs, “apolonisks” sākums, bet arī tumšais, haotiskais, “dionīsiskais”. Jebkura mūziķa jūtīgums pret spēcīgām emocijām ir vispārzināms. Tāpēc komponistus tik viegli pakļaut ļaunuma ietekmei. Viņi zem hipnozes pat spēj pakļauties tā ietekmei.

Agrīnajos ZF tekstos fantasti par to rakstīja konkrētā formā, faktiski stāstot par apmātību ar ļaunajiem spēkiem. Piemēram, M. Renars romānā “Orlaka rokas” attēlo vienu no pirmajām orgānu transplantācijas operācijām, kā rezultātā slepkavas rokas tiek piešūtas talantīgam piānistam. Tas sākumā izsauc muzikantam personības dubultošanos, pēc tam pakāpenisku iekšējā “es” pakļaušanos ļaundara gribai.

Viskošāk dīvaino muzikālās apmātības ideju un ļaunuma iemiesošanos rāda H. F. Lavkrafts stāstā “Ēriha Zanna mūzika”, kurā kāda ļauna melodija, ko izpilda neredzama būtne, vajā muzikantu. Tā to apraksta varonis-stāstnieks: “Es bieži dzirdēju skaņas, kas piepildīja mani ar neskaidrām, neaprakstāmām bailēm, it kā es būtu liecinieks kaut kādam nesaprotamam brīnumam un nezin no kurienes nākušam neatklātam noslēpumam. Turklāt, nevarēja teikt, ka šīs skaņas bija nepatīkama vai, vēl vairāk, draudošas – nē, drīzāk tās bija dīvainas, uz Zemes nedzirdētas vibrācijas, kas brīžiem ieguva īsti simfonisku skanējumu, kuras, kā man likās, vienkārši nespētu radīt viens pats muzikants... Tā bija īsta muļķīgu, baigu skaņu elle, kuru uztverot es sāku apšaubīt paša veselo saprātu”. Neredzamais radījums, kas nācis no pasaules, kur nav nekā cita, kā tikai mūzika , ielaužas mūsu realitātē un nogalina Ērihu Zannu. Bet monstra pazušanas brīdī varonis-stāstnieks rod iespēju ieskatīties pasaulē, no kuras monstrs ir nācis: “Manā priekšā pletās nebeidzamā kosmosa melnums, pilns bezgalīgas, neaprakstāmas tumsas, kurā eksistēja tikai kaut kādas neskaidras kustības un mūzika, taču nebija nekā no tā, ko es atcerējos savā Zemes dzīvē”.

[Iespējams, Lavkrafts pareģo sintezātorus un rokmūziku, kas 20. gadsimta pirmās puses cilvēkam droši vien radītu šādas emocijas? - t.p.]

Mūzikas “dēmonisko būtību” piemin arī M. Bulgakovs “Meistarā un Margaritā”, kur viens no galvenajiem sātana pavadoņiem Korovjevs nes mūzikas instrumenta vārdu kā iesauku (Fagots) un tiek stādīts priekšā kā “bijušais baznīcas reģents”. Vēl atklātāk tumšo pusi vienai no harmoniskākajām mākslām attēlo V. Orlovs romānā “Altists Daņilovs”, kura galvenais varonis ir dēmons-muzikants, kas sūtīts trimdā uz mūsu pasauli. Bet pats aizkapa valstības apraksts atgādina sarežģīti strukturizētu, muzikālu daiļdarbu.

Pat īslaicīga saskarsme ar sātanisko mūziku ved pie neizbēgamiem upuriem. Tā V. Aleksejeva stāstā “Veiksme pa vijoli” padomju mūzikas industrijas darbiniece spiesta pārdot savu dvēseli velnam, lai tas viņas dēlu apvelta ar ģeniāla mūziķa spējām.

Tālās zvaigznes un planētas var radīt melodijas, taču šīs melodijas var izrādīties sātaniskas, ko radījuši Azatots vai Njarlatoteps. Tieši ar šādu apgrieztu realitāti jāsatiekas A. Platonova varonim stāstā “Mēness bumba”. Inženieris Pīters Kreickopfs, pirmais kosmiskā kuģa pilots, kas izdzird “sfēru mūziku”, šo šausmīgo skaņu iespaidā zaudē prātu.

Tad kāda no mūzikas pusēm uzvarēs? To nespēj pateikt pat visizsmalcinātākā dažādu neparastu pasauļu radītāju fantāzija. Bet fantastu sajūsma un šausmas par mūziku izsauc zemapziņas sapratne par to, ka mūzika vispār ir pārcilvēciska un necilvēciska, jo tā nav saistīta tikai ar planētas Zeme iemītniekiem.

Cilvēce varbūt kādreiz izzudīs. Bet mūzika būs mūžīga.