[Lukjaņenko pieder pie tās krievu fantastu kohortas, kas ir ieguvusi lielu atzinību arī aiz robežām. Viņa grāmatas ir tulkotas angļu, franču, lietuviešu, igauņu, bulgāru un itāļu valodā.]

-Sergej, kā jūs domājiet, kāpēc cilvēki meklē patvērumu fantastikas pasaulē?

-Kādam fantastika ir vienkārši izklaide, kādam – mēģinājums atrast veldzi pelēkajā un garlaicīgajā dzīvē. Kādu neapmierina apkārtējā pasaule, taču iespējas to mainīt nav. Taču ir iespējams ienirt grāmatu pasaulē. Un tas ir labāk nekā alkoholisms vai vardarbība, starp citu, tos rada tieši naids pret visu apkārtējo. Tā kā grāmata ir viegls un pareizs paņēmiens, lai aizmirstu par pasaules nepareizību.

Reizēm literatūra rosina cilvēkus izkustēties no vietas un mainīt kaut ko sevī. Un es domāju, ka fantastika ir tāds psihoterapijas elements, kam vienlaikus ir nomierinošs un sāpes noņemošs, bet dažreiz arī tonizējošs efekts. Vispār, tā ir ļoti laba lieta. Vajag labi padomāt, kādam ārstnieciskam preparātam vēl ir uzreiz visas šīs trīs īpašības.

-Kādām grāmatām tieši priekš jums piemīt šāds psihoterapijas elements?

-Pārsvarā es lasu fantastiku. Taču nedomājiet, ka ka esmu tik ļoti ierobežots fanātiķis, kas gan raksta fantastiku un arī lasa tikai to, un vēl savus bērnus ir nosaucis rakstnieku-fantastu vārdos, bet sievu, dažreiz aizmirstoties, sāku saukt par Aelitu. Tomēr, es patiešām mīlu šo žanru. Laikam jau manā gadījumā tieši tā ir jābūt.

-Vai rakstnieku-fantastu vidū jums ir autoritātes, etaloni?

-Gribētos atbildēt ar zināmu frāzi: “Citu rakstnieku man priekš jums nav”. Taču, protams, ir ļoti daudz autoru: gan pašmāju, gan ārzemju, kurus es mīlu lasīt. No ārzemju autoriem es vienkārši dievinu Teriju Pračetu. Man visai patīk arī Stīvens Kings, kaut arī viņš ir ļoti drūms prozaiķis. No mūsējiem man vienmēr ir imponējis Kirs Buličevs. Bet brāļu Strugacku grāmatas spēlēja lielu lomu manis paša kļūšanā par rakstnieku. No laikabiedriem, kas raksta tagad, es mīlu Vjačeslavu Ribakovu, kura darbi, manuprāt, ir vieni no pašiem maigākajiem un romantiskākajiem fantastikas žanrā.

-Vai jūsu varoņi ir norakstīti no jūsu paziņām, draugiem un radiem, vai arī tie visā pilnībā ir izdomāti personāži?

-Norakstīti. Rakstniekam tā ir parasta lieta. Vairums grāmatās liela daļa no personāžiem ir visai līdzīgi cilvēkiem, kurus autors pazīst, ar viņa radiniekiem vai viņu pašu. Arī es sevi esmu ievedis kā varoni daudzās savās grāmatās. Dažreiz par ar savu īsto vārdu un uzvārdu. `Piemēram, viens personāžs, kuru sauca Sergejs Lukjaņenko, bija krievu mafijas vadonis Doņeckā. Dažreiz literāti savās grāmatās pat pajoko viens par otru – gadās, bez ļaunuma, gadās – apvainojoši, ar ļaunumu. Gadās, ka rakstnieka sieva pasaka kaut ko un redz, ka ka vīram iedegas acis, un viņa uzreiz saprot: “Nu, viss! Iekritu! Frāze parādīsies kādā grāmatā”. Vai arī tur bērns, garām skrienot, izmet kaut ko jancīgu, tēvs priecājas, tūlīt pieraksta, lai pēc tam izmantotu darbā.

-Sakiet, vai jums kā rakstniekam-fantastam nav skumji, ka tuvākā nākotnē cilvēce acīmredzami nesasniegs tās zinātnes virsotnes, par kurām rakstīts fantastikas grāmatās?

-Protams, ka ir aizvainojoši. Es uzskatu, ka mūsu dienās milzīgs resursu, laika un intelektuālās piepūles daudzums tiek izsviests, lai radītu visdažādākos gadžetus, tā vietā, lai nopietni nodarbotos ar to pašu kosmosu. Ja tikai pusi no šīm pūlēm un enerģijas veltītu, lai radītu kosmosa dzinējus, tad mēs ar jums jau sen lidotu uz Mēnesi, Marsu vai pat uz Jupiteru.

Tagad cilvēki ir aizrāvušies, lai ražotu jocīgus priekšmetus, kas it kā padara dzīvi vienkāršāku un uzjautrina. Mēs jau tagad varam uzzīmēt Sarkano planētu tā, ka tā izskatās kā īsta. Taču progresīvajos 1970. gados mēs sapņojām nevis par to, lai uzzīmētu ticamas bildes, bet bijām pārliecināti par to, ka XXI gadsimta sākumā cilvēks jau lidos uz Marsu pa īstam! Ko mēs redzam tagad? Progress tikai progresa dēļ. Nu un kas, ka mēs taisīsim mobilos telefonus, kas svērs piecus gramus... Lielisks sasniegums! To tūlīt pat varēs vienkārši pazaudēt uz plaukstas un meklēt ar lupu. Kāda tam vispār jēga?

-Parunāsim par kino. Vai jūs esat apmierināts ar savu “Sardžu” ekranizācijām un kādu dalību jūs ņēmāt strādājot pie filmām?

-Patiešām, es savā ziņā tiku iesaistīts šo filmu radīšanas procesā. Manu viedokli uzklausīja, kas, starp citu, kino notiek ļoti reti. Parasti, pēc tam, kad autors parakstās uz dokumenta, ka pārdod tiesības uz savu darbu un saņem honorāru, viņš kā saka, “var iet pupās”: tagad viss kļūst atkarīgs tikai no producentiem. Pēc tam, gadās, ka rakstnieks sev dod solījumu, vairāk ar kino nesaistīties, vai arī, lai nebojātu garastāvokli, vispār neskatās savu grāmatu ekranizācijas. Taču gadījumā ar “Sardzēm” es pats strādāju pie scenārija, redzēju visus filmēšanas etapus un zinu, kāpēc notika tās vai citas kļūdas, neprecizitātes, atkāpes no sižeta.

Varu teikt, ka atšķirības no pirmavota, kas parādījās filmās, nebija kaut kāda režisora Timūra Bekmambetova vai producenta Konstantīna Ernsta ļauna nodoma sekas. Nav runa par to, ka viņi sēdēja un sprieda: “Kā mums vēl vajadzētu romānu apgriezt otrādi!” Tieši pretēji, jau sākumā tika nolemts, ka filmēs tā, lai sižets būtu maksimāli pietuvināts tekstam. Tikai pēc tam, procesā izrādījās, ka to izdarīt nav iespējams. Tāpēc es uzskatu, ka galarezultāts nav nemaz tik slikts. [Lukjaņenko romāna “Nakts sardze” ekranizācija Krievijā uzstādīja kases ieņēmumu rekordu, kļūstot par pirmo, lielāko krievu blokbāsteru, kas plūca laurus arī citās valstīs. Filma-turpinājums “Dienas sardze” no biļešu pārdošanas saņēma astoņas reizes vairāk naudas, nekā tika iztērēts filmas budžetam, konkrēti 34 miljonus dolāru.]

-Vai tagad ražošanā ir kaut kādi kino projekti pēc jūsu darbiem?

-Jā, tieši tagad notiek darbs pie seriāla pēc mana romāna “Melnraksts”. Pie ekranizācijas sākumā visi ķērās ar lielu entuziasmu, taču drīz producentam sāka nepatikt tā scenārija koncepcija, pie kura arī es strādāju. Un viņi sāka to vest sāņus, tālu no sižeta. Tad es piedāvāju viņiem taisīt filmu bez manis. Tagad pie projekta strādā citi scenāristi un es ceru, ka viņi tomēr visu galīgi nesabojās. Varbūt seriālu beigās tomēr līdz kādam saprātīgam risinājumam novedīs un jau paredzamā nākotnē izlaidīs uz ekrāniem. Es tikai esmu “par”.

Bez tam, joprojām ražošanā atrodas filma pēc grāmatas “Atspulgu labirints”. Darbs pie tā bija apturēts veselus trīs gadus, taču tagad tas ir atjaunots ar pilnu sparu. Taču arī šīs filmas iznākšana uz ekrāniem ir atkarīga no producentiem, kuru gaumei ir jāatbilst scenārijam.

Diemžēl, pēdējos divos gados es esmu sācis daudz vairāk nodarboties ar kino, nekā agrāk. Es saku “diemžēl”, tāpēc ka priekš manis tas ir garlaicīgs darbs. Taču man ļoti gribas izlaist vēl vismaz vienu cienīgu kino projektu, lai būt vēl kaut kas, nekaitot “Sardzes”. Es sen esmu pārliecinājies, cik pareiza ir blokbāstera “Piektais elements” galvenā ļaundara Zorga frāze. Viņš teica: “Ja gribi kaut ko izdarīt, tad = dari to pats”. Tāpēc, atdodot savas grāmatas kino ļaudīm, vienmēr vajag censties ņemt dalību procesā. Es cenšos tā arī darīt.

-Vai jūs vēlētos, lai jūsu grāmatas kādreiz ekranizētu arī Holivudā?

-Protams. Parādiet man kādu, kas manā vietā negribētu “cukuru un putukrējumu”? Man ekranizēties Holivudā būtu ļoti interesanti, patīkami, kruti, naudīgi. Vispār, domas par to mani periodiski apmeklē.

-Taču, ja šie sapņi kādreiz piepildīsies, tad tur - “Sapņu fabrikā”, jums garantēti nedos pašam strādāt pie scenārija, kā tas notiek Krievijā...

-Ļoti iespējams, ka jums ir taisnība. Holivudā eksistē kāds smieklīgs likums: Holivudas filmām scenārijus drīkst rakstīt tikai Holivudas Scenāristu ģildes biedrs, bet iestāties tajā var tikai tad, ja esi uzrakstījis scenāriju Holivudas filmai. Ja scenārists nav Ģildes pārstāvis, tad kinolentes veidotāji maksā šai organizācijai lielu soda naudu. Attiecīgi, kad producenti paņem autoru, kas nav ģildes loceklis, tad viņi jau uzreiz budžetā ieliek papildus izdevumu aili, lai izmaksātu kompensāciju. Holivuda ir ļoti viltīga mašīna.

[Es gan domāju, ka viss ir vienkārši. Ja scenārijs izdodas labs un filma gūst panākumus, scenārists var pretendēt to, ka viņu uzņems ģildē. Tā teikt, labāko atlase – t.p.]

Kaut gan, es nekritīšu ekstāzē, ja no manis pēkšņi nopirks kādas grāmatas ekranizācijas tiesības, tāpēc ka es nekādi nevarēšu būt pārliecināts, vai rezultātā no tā iznāks filma. Garantiju man neviens nedos. Ne velti klīst leģendas, ka Holivudas arhīvos joprojām guļ scenāriji, kurus pēc pasūtījuma ir sarakstījis Hemingvejs, tomēr pagaidām pēc tiem vēl neviens nevienu filmu nav uzņēmis. Amerikāņu kino ļaudīm ir tiesības uz Strugacku, Lema un citu autoru grāmatām.

Rakstnieks-fantasts Harijs Harisons stāstīja, ka no viņa pirms vairākiem desmitiem gadu ir nopirkuši tiesības uz “Nerūsējošā Tērauda Žurkas” ekranizāciju, precīzāk, nevis tiesības, bet tā saucamo opcionu, ko jāpagarina katru gadu. Un Holivuda katru gadu maksāja Harisonam apmēram desmit tūkstošus dolāru. Viņš jokoja: “Nu ko, kaut arī filma nav iznākusi, toties mana grāmata mani baro”. Tā kā būvēt ilūzijas, ka šajā “sapņu fabrikā” pēc maniem darbiem uzņems filmu, nav vērts. Var cerēt tikai uz to, ka kādreiz nolems nopirkt tiesības uz maniem drabiem un samaksās par to naudu.

[Ir zināmi gadījumi, ka kāda kino kompānija filmēt netaisās, bet nopērk ekranizēšanas tiesības tikai tāpēc, lai cita kompānija tās nepagūtu nopirkt pirmā – t.p.]

-Vai jums ir tādas personīgās rakstnieka ambīcijas par savu daiļradi – ka tā nav tikai izklaide, bet kaut kas vairāk lasītājiem domāts?

-Es nekad neuzstādu sev nekādu superuzdevumu, tāpēc ka ne reizi vien esmu pārliecinājies, ka literatūrā nav vērts censties sasniegt globālus mērķus. Piemēram, “atgriezt jēgu mūsu fantastikai”, “audzināt jauno paaudzi”, “propagandēt jauno tehniku”. Tikko parādās tamlīdzīgas domas, rakstnieks pazūd, bet viņa vietā parādās tāds kā sludinātājs, kas mēģina uzspiest citiem savu viedokli, bet rezultātā izrādās nevienam nevajadzīgs. Taču ar visu to es ceru, ka manas grāmatas nav tukša izklaide, ka tās dāvā cilvēkiem kaut ko vairāk, rosina domāt un palīdz mainīties uz labo pusi.