Rakstnieks piespiedu kārtā

Arturs Konan-Doils piedzima 1859.gadā Edinburgā mākslinieka ģimenē. Vecāki knapi savilka galus kopā, un bagātie radinieki pieņēma dzīvu līdzdalību saprātīgā puišeļa izglītībā. Ar viņu palīdzību viņš pabeidza jezuītu skolu un koledžu Stouniherstā un iestājās Edinburgas universitātes medicīnas fakultātē. Trešajā kursā viņš nokļuva pirmajā viņa dzīvē spiritiskajā seansā. Tas viņā radīja neizdzēšamu iespaidu. Ko nevar teikt par medicīnu. Pat iegūstot medicīnas bakalaura un ķirurģijas maģistra grādus Arturs attiecās pret savu profesiju ar lielu daļu skepses. Pietiek pateikt, ka, uzsākot darbu, viņš uzmeistaroja plakātu ar uzrakstu: “Atļauja nogalināt”.

Protams, Konan-Doils nevienu nenogalināja. No sākuma viņš strādāja par ķirurgu uz kuģa, kurš devās uz Rietumāfrikas krastiem, pēc tam atvēra praksi Anglijā. Jāsaka, ka īpaša popularitāte viņam nebija. Pacientu gaidās Arturs aiz nekodarīt pieķērās spalvai.

Rakstīja Konan-Diols gandrīz nepārtraukti: vilcienos, kebos, pozējot fotogrāfu priekšā un pat… sarunu laikā tusiņos. Oficiālā lielā izmeklētāja Holmsa parādīšanās gaismā notika 1887.gadā “Etīdē purpura toņos”, kura tika uzrakstīta… trijās nedēļās. Kopumā Šerloks Holmss ir parādījies 56 stāstos un 4 garstāstos. 1893.gadā Konan-Doils pamēģināja nogalināt izmeklētāju, taču sašutušie lasītāji piespieda Holmsu atdzimt.

Aizsargājamā teritorija

Par “aizkapa kontaktiem” Konan-Doils ieinteresējās pēc viņa tēva nāves, kurš bija nomiris psihiatriskajā slimnīcā un kurš apgalvoja, ka it kā dzird “balsis no tās pasaules”. Starp nelaiķa mantām Arturs atklāja dienasgrāmatu, kurā tēvs bija ierakstījis, ka viņam ir palaimējies atrast veidu kā sazināties ar mirušo vecāku dvēselēm un vēlēja dēlam izpētīt “šo cilvēka apziņas aizsargājamo teritoriju”.

Pēc tam Konan-Doils visā nopietnībā sāka nodarboties ar spiritismu un okultām zinātnēm. Uz to laiku viņš jau bija ieguvis pasaules slavu, viņa grāmatas tika izdotas milzīgās tirāžās, tika tulkotas citās valodās. Taču pēkšņi 1917.gadā vienā publiskās uzstāšanās reizē sers Arturs diezgan asā formā atteicās no kristietības un paziņoja, ka pāriet “spiritisma reliģijā”. Drīzumā viņš kļuva par okultās biedrības “Zelta Ausma” biedru, Britānijas okulto zinātņu kolēģijas prezidentu, Londonas spiritiskās biedrības biedru, bet 1925.gadā bija Starptautiskā spiritiskā kongresa Parīzē vadītājs.

Konan-Doils apbraukāja daudzas valstis un pilsētas Eiropā un Amerikā, kur uzstājās ar publiskām lekcijām par spiritismu; viņa spalvai pieder fundamentālais darbs “Spiritisma vēsture” un virkne grāmatu, veltītu saiknes ar paralēlām pasaulē meklēšanai. Tomēr daudziem laikabiedriem viņa ticība “aizkapa kontaktiem” izsauca skeptisku smīnu. Bet par cik viņš neizskatījās pēc dvēseliski slima, viņu vienkārši turēja aizdomās mistifikācijās.

Draudzība no attāluma

Taču neviens un nekad nevarēja pārliecināto spiritistu novērst no reiz un uz visiem laikiem izvēlētā ceļa. Pietiek pievest divus piemērus. 1920.gadā rakstnieks iemazinās ar iluzionistu Hariju Gudini. Neskatoties uz raksturu nesaderību, viņi kļuva par draugiem. Savā grāmatā “Uz nezināmā robežas” sers Arturs veltīja Gudini veselu nodaļu, kurā pierādīja, ka tam ir paranormālās spējas, taču spītības dēļ negrib to atzīt. Patiešām, savas karjeras rītausmā Harijs Gudini palīdzēja sievai, kura uzstājās cirkā ar numuru “Slavenā pareģe”. Tomēr jau nobriedušajos gados viņam izveidojās stabila nepatika pret visāda veida mediumiem. Viņš tajos redzēja neliešus un blēžus, kuri iedzīvojas uz citu nelaimēm. Attiecības starp Konan-Doilu un lielo iluzionistu galīgi sabojājās pēc spiritiskā seansa Atlantiksitijā. Tur Gudini pierunāja sazināties ar viņa mātes garu, Cecīliju Vaisu. Lēdija Konan-Doila, rakstnieka sieva, kura uzskatīja sevi par mediumu, uzrakstīja 15 lappuses kārtīga teksta apgalvojot, ka viņas roku vadījusi Dudini māte. Gudini nošaubījās: viņa māmuļa, ungāru ebrejiete, nezināja angļu valodu! Šis paziņojums izveda seru Arturu Konan-Doilu no līdzsvara. Viņš sāka strīdēties ar paziņu pierādot, ka divu pasauļu pārstāvju saskarsmes laikā bieži notiek automātiskā tulkošana uz mediuma valodu. Taču rakstnieka skaidrojumi neizgaisināja Gudini šaubas. Jo gars pat nepieminēja, ka seanss norisinājās Cecīlijas dzimšanas dienā!...

Vēlāk sers Arturs vēstulē rakstīja, ka par bēdīgi slaveno spiritisma seansu Gudini saņēma pēc nopelniem. “Domāju, atmaksas diena nav aiz kalniem”, - viņš pauda.

Doktora Vatsona intelekts

Par vēl uzskatāmāku Konan-Doila kaislās mīlestības pret spiritismu un tā divējādību piemēru kalpo pazīstamais stāsts par fejām. 1917.gadā māsīcas no Jorkšīras, 16-gadīgā Elsija Raita un 10-gadīgā Frensisa Griffita, uztaisīja fotouzņēmumu savas mājas dārzā, uz kura izrādījās iemūžinātas un spēlējošas uz lautas… fejas. Pēc 3 gadiem meitenes uztaisīja vēl trīs tādas pat fotogrāfijas.

Arturs Konan-Doils nosūtīja negatīvus ekspertiem. Kodak Londonas pārstāvniecības darbinieki paziņoja, ka nevar galvot par to autentiskumu. Tomēr pazīstamais fotogrāfs Harolds Snellings pēc rūpīgas negatīvu izpētes paziņoja, ka tie ir autentiski. Dabiski, sers Arturs piekrita Snellinga viedoklim un ne tikai noticēja neparastajam stāstam, bet arī, kā parasti, kaislīgi sāka pierādīt feju eksistenci.

Pusgadsimtu pēc Konan-Doila nāves tika atrasta 1915.gada bērnu grāmatiņa. Citu starpā tajā izrādījās feju zīmējumi, kuros tās bija ļoti līdzīgas fejām no Elsijas un Frensisas fotogrāfijām. 1982.gadā māsas, tad vēl dzīvas, atzinās izjokošanā. Viņas izgrieza fejas no grāmatiņas un piestiprināja ar adatām tās pie krūmiņa, bet viegls vējiņš radīja dejas ilūziju…

Interesants šajā ziņā ir pazīstamā britu rakstnieka Gilberta Česterstona izteikums: “Man jau sen ir licies, ka intelekta ziņā sers Arturs vairāk līdzinās doktoram Vatsonam, nevis Šerlokam Holmsam”.

Uz drīzu tikšanos!

1930.gada pavasarī sers Arturs, kuram tad jau palika 71 gads, uzaicināja sievu uz savu kabinetu un svinīgā tonī pateica, ka viņam no TURIENES paziņojuši, ka viņš pametīs pasauli 7.jūlijā. Pēc tam Konan-Doils pasniedza viņai konvertu, kurš bija aizzīmogots ar viņa personisko zīmogu, un palūdza, lai pēc tam, kad viņš nomirs, sieva ar mediuma starpniecību uzzina no viņa gara vēstījuma saturu.

Paredzējums, kurš tika saņemts no tās pasaules, piepildījās: 7.jūlijā apmēram pulksten 8 no rīta sers Arturs nomira.

Piemiņas dievkalpojumā piedalījās pazīstams mediums Estele Robertsa. Konan-Doila sieva pasniedza viņai aizzīmogoto konvertu un palūdza pajautāt viņas vīram, kas uzrakstīts vēstījumā.

Estele Roberts, pastāvējusi pie rakstnieka tukšā krēsla, paziņoja, ka sers Arturs raksta: “Es jūs uzvarēju, neticīgie kungi! Nāves nav. Uz drīzu tikšanos!”

Pēc tam konvertu atvēra, un uz papīra lapiņas izlasīja tieši tādu tekstu.