Poēmas "Raghuvamša" 13. dziesmā izcilais Senās Indijas literāts Kalidasa apraksta, kā Rāma, uzveicis Ravanu, kopā ar savu sievu Sita atgriežas mājās iegūtajā pušpakā. Kalidasa izmanto šo sižetu, lai attēlotu Dienvidindiju no putna lidojuma augstuma: "Skaties, debesu rati lido te pa dievu ceļu, te pa mākoņu valsti, te augstumos, kur planē putni; savā kustībā tā patiesi pakļaujas manu domu vēlmēm. No milzīgā augstuma mans skats sasniedz Pampas ezeru ar krastiem, ko ietver niedru biezoknis, tik tikko no šejienes ir saredzami dzērvju bari un mostas bijušās skumjas. Lejā, kalnu tuvumā, lokās Mandakini upe ar savu tīro un caurspīdīgo ūdeņu straumi; no attāluma tā liekas tik tieva kā pērļu pavediens, kas rotā zemes krūtis".

Kalidasas lugas "Šakuntala" 7. darbībā aprakstīts važoņa Matali un valdnieka Dušjantas ceļojums lidojošajos ratos. Krievu indologs un filologs B. A. Zaharjins atzīmē, ka šis apraksts "...pārsteidz ar tīri tehnisku detaļu precizitāti, kādas būtu pieejamas tikai mūsdienu pilotam".

Kašmiras XI gadsimta dzejnieka Somadevas darbā "Teiksmu okeāns" stāstīts par "gaisa kuģiem", kas kustas ar mehānisku dzinēju palīdzību un pieveic lielus attālumus ar milzīgu ātrumu. Kuģiem ir ieapaļa forma, "līdzīga lotosa ziedam" un tie tiek izmantoti dažādiem mērķiem, tajā skaitā, lai pārvestu uz citu vietu ziloņus.

Dievišķā dzīvsudraba noslēpums.

1985. gadā Indijā tika izdota profesora D. K. Kandžilalas grāmata "Senās Indijas vimanas". Izanalizējis arhaisku tekstu virkni, kas bija sarakstīti sanskritā, viņš nonāca pie secinājuma, ka vimanas kustējās ar "dzīvsudraba-virpuļdzinēja" palīdzību.

Zināms, ka senie indusi guva lielus panākumus alķīmijā, viens no tās pamatelementiem bija dzīvsudrabs. Slavenais rumāņu vēsturnieks Mirča Eliade norāda uz to, ka "Kubžika-tantrā", tās vecumu nav iespējams apšaubīt, dievs Šiva ne reizi vien piemin vielas ar dzīvsudrabu kā svarīgu spēka elementu. "Iliādē" ir uzsvērts, ka tajā, ka alķīmiskas operācijas ir reālas, nevar būt šaubu: tās nav spekulācijas, bet konkrēti, laboratorijās veikti eksperimenti ar dažādām minerālām un augu substancēm.

Ilgi pirms saviem eiropiešu kolēģiem indiešu zinātnieki bija apguvuši precīzu novērojumu un zinātniskās domāšanas mākslu. Piemēram, kā minimums jau XII gadsimtā indiešiem bija pazīstama liesmas krāsas nozīme metālu analīzē, bet metalurģiskie procesi visai precīzi bija aprakstīti trīs gadsimtus pirms Agripas un Paracelsa. Tā ir tikai niecīga daļa no zināšanām ar nosaukumu „hermētiskās tradīcijas”, to noslēpumu glabāja tās adepti. Indiešu tekstā „Samarangana Sutradhara”, par tā autoru uzskata Viduslaiku valdnieku Bhodže no Dharas pilsētas, mēs atrodam sekojošas rindas: „Par to, kā izgatavot detaļas lidojošiem ratiem, mēs nestāstam ne tāpēc, ka tas nav mums zināms, bet tāpēc, lai saglabātu to noslēpumā. Iekārtas smalkumi netiek stāstīti, lai tos neuzzinātu visi, jo tad tās varētu kalpot ļaunumam”.

[Viens no dažādajiem vaimanu izskatiem ir redzams te. http://media4.picsearch.com/is?klNYBkqD2trT2jpptwCXoJFOc3TsJLTAuhE2oZGVLCs&height=170 – t.p]

Neticamā realitāte.

Mēģinājumi uzbūvēt lidaparātu ar dzīvsudraba dzinēju tika veikti jau pietiekami sen. 8 gadus pirms pirmā Brāļu Raitu lidojuma 1895. gada maijā, Čaupati pludmalē Bombejā (tagadējā Mumbajā) notika publisks bezpilota lidaparāta izmēģinājums, kas bija radīts pēc seno vaimanu tehnoloģijas. Šo iekārtu ar nosaukumu „Marutsakha” (Marutsakhā - „Vēju draugs”) bija uzbūvējis viens pilsētas hinduistu kopienas locekļiem Šivkars Talpads. Pēc dažām ziņām aparāts ir noturējies gaisā vairākas minūtes, sasniedzis puskilometra augstumu un sekmīgi nosēdies.

Kopējos savas iekārtas darbības principus un radīšanas vēsturi Talpads izstāstīja grāmatā, kas tika publicēta 1907. gadā. Taču autors praktiski neapraksta mašīnas konstruktīvās īpašības, kas ir visai dīvaini.

5 gadus pirms izmēģinājumiem Čaupati neliels šī aparāta modelis tika izstādīts izstādē, ko organizēja Bombejas Mākslas biedrība. Tur ar modeli iepazinās izcilais sabiedrības darbinieks Mahadevs Govinds Ranade. Politiķis uzslavēja izgudrotāja darbu un ieteica viņam konsultēties pie rietumu ekspertiem. Taču Talpads nesekoja viņa padomam, acīmredzot baidoties par sava izgudrojuma likteni.

Izgudrotāja tālākā dzīve ir traģiska: drīz pēc izmēģinājumiem nomira Talpada sieva, kura darīja nenovērtējamu darbu, palīdzot būvēt aparātu, jo pārzināja sanskrita literatūru. Pats Talpads zaudēja jebkuru interesi par aviāciju. Pēc viņa nāves 1917. gadā viņa mantinieki pārdeva modeļus, rasējumus un vienīgo lidaparāta eksemplāru kaut kādai angļu firmai. Ar to pārsteidzošās iekārtas pēdas pazūd. [Vikipēdijā viņa nāves gads minēts 1916. Arī eksperimenti aprakstīti nedaudz savādāk. https://en.wikipedia.org/wiki/Shivkar_Bapuji_Talpade -t.p.]

Kāda manuskripta noslēpums.

Šis stāsts ieguva negaidītu turpinājumu pēc tam, kad tika publicēts manuskripts "Vimaniki-šastra", kur detalizēti bija aprakstītas vimanas. Darbā apgaismoti gaisakuģošanas principiālie jautājumi: lidojuma trajektorija, dzinēju degviela, pilotu ekipējums, vimanu metālisko sakausējumu sastāvs, bruņojums uc.

Manuskripts it kā bija iegūts pa "mēdiuma kanālu" no pandita Subbaraija Šastri un pierakstīts XX gadsimta sākumā.

Teksts tika publicēts 1952. gadā. Tehniskie eksperti, kuri vēlāk analizēja manuskripta saturu, nonāca pie negatīva secinājuma: aparāti, kas traktātā aprakstīti, vienkārši ir lidošanai nederīgi. Turklāt viņi precizēja, ka "teksts saglabā visai arhaisku valodas struktūru un saturu".

Likās, ka runa ir par kārtējo spiritisko apmānu, kas jauc galvu "okulto muļķību" cienītājiem. Taču dažas detaļas, kas piemīt šim stāstam, ļauj domāt, ka realitātē viss ir daudz sarežģītāk.

Lieta tāda, ka Subbaraija Šastri, kopā ar jau minēto Talpadu, visai aktīvi piedalījās lidaparāta būvē, ko izmēģināja 1895. gadā. Vēl vairāk, ir zināms, ka tā būvē Talpads lielā mērā vadījās pēc "Vimaniki-šastri" teksta, kas tajā laikā oficiāli vēl nebija pierakstīts!

Šajā sakarā jāieklausās profesora Kandžilalas īpašajam viedoklim, kurš uzskatīja, ka "Vimaniki-šastras" teksts tika sarakstīts ne vēlāk kā X gadsimtā, un ir tikai maza daļa no Bharadvadžas darba "Viss par mašīnām", kas līdz mūsu dienām nav saglabājies.