Interesanti, ka arī slāviem bija mistisks radījums Kitovrass, kas līdzinājās klasiskam kentauram. Senas teiksmas stāsta, ka ne reizi vien Kitovrass ar saviem ciltsbrāļiem nāca palīgā senslāviem kara laikā, kaujās parādot sevi kā drosmīgs un nevaldāms karotājs. Taču kentaurs kļuva slavens ne tikai kaujas laukā. Leģenda stāsta, ka valdniekam Zālamanam ar viltību izdevās sagūstīt kareivīgo radījumu, pēc tam Kitovrass ilgi sarunājās ar gudro valdnieku, pārsteidzot viņu ar savu prātu un zināšanām.
Mākoņa bērni.
Visvairāk tomēr kentauri ir pazīstami kā seno grieķu eposa varoņi. Ja ticam mītam, tad viņi parādījās pasaulē, pateicoties visai jocīgam mīlas stāstam. Titāns Iksions, nokļuvis dievu dzīrēs, no pirmā acu skatiena iemīlējās visvarenā Zeva sievā Hērā. Ilgi nedomājot, pašpārliecinātais skaistulis izteica dievu valdniecei nepieklājīgu piedāvājumu, ko tā, palikusi bez valodas no tādas kliedzošas nekaunības, atstāja bez atbildes. Attapusies, apvainotā Hēra pažēlojās vīram par nekaunīgo titānu, un viņš izdomāja viltīgu atriebību. Zevs iedeva mākonim savas sievas veidolu un naktī sūtīja to uz nepateicīgā ciemiņa istabām. Tas nepamanīja viltību, bet no rīta sāka lielīties visiem, ko satika, ka uzlicis ragus bargajam zibeņmetim, ar ko parakstījās savā bojā ejā.
Zevs sodīja Iksionu ar mokpilnu nāvi, bet pēc kāda laika mīļākā-mākonis dzemdēja dīvainu mutantu, kam bija gan cilvēka, gan zirga izskats. Tieši šis radījums vēlāk arī kļuva par mežonīgo kentauru cilts ciltstēvu. Kentauri ilgu laiku kļuva par Hellādas mierīgo iedzīvotāju biedu.
Visai ilgi mežonīgie kentauri, apbruņoti ar lokiem, milnām un akmeņiem, uzbruka cilvēkiem, nolaupīja sievietes un aizdzina lopus. Galu šim juku laikam darīja leģendārā kauja pie Lapitas. Par kaujas iemeslu kļuva neiedomājamais kentaura Eiritiona izgājiens, kurš centās nolaupīt lapitu valdnieka līgavu tieši kāzu laikā. Atriebjoties par apvainojumu, līgavainis nogrieza nolaupītājam degunu un ausis, pēc tam aizdzina viņu prom. Pazemotais Eiritions sasauca savus ciltsbrāļus, un kentauri uzbruka lapitu valdnieka pilij. Veselu dienu ilga mežonīga kauja, pēc kuras nelielais, izdzīvojušo kentauru bariņš paglābās Tesālijas kalnos.
Nopelniem bagātais Hellādas pedagogs.
Spilgts izņēmums no grieķu kentauru mežonīgās masas bija Hirons - Hellādas pazīstamāko varoņu audzinātājs.
Jāsaka, ka, kaut arī Hirons piedzima kā kentaurs, viņam bija īpaša, dievišķa izcelsme. Viņa tēvs bija dievs Krons, bet māte - okeanīda Filira, kas mācēja pārvērsties par ķēvi. Acīmredzot šī mātes brīnumainā spēja arī ietekmēja jaundzimušā izskatu.
No tēva-debess iemītnieka Hīrons ieguva nemirstību, ar ko nevarēja lepoties citi kentauri. Nākamā pedagoga audzināšanu uzņēmās Apolons un Artemīda, kas apmācīja viņu mūzikā, filozofijā, astronomijā, matemātikā un medicīnā.
Pabeidzis mācības, Hirons, tāpat kā citi kentauri apmetās Tesālijas kalnos. Taču viņš praktiski nekontaktēja ar rupjajiem ciltsbrāļiem, visu savu laiku atdodot audzēkņiem. Jāsaka, ka Hirona "universitāti" beidza Jāzons, Tēzejs, Pelejs, Ahiless, Hērakls un pat ārstniecības dievs Asklēpijs.
Ar pareģošanas spējām apveltītais Hirons zināja katra sava mācekļa nākotni, tāpēc katram izvēlējās īpašu apmācības programmu un pat izstrādāja individuālas diētas. Tā, Trojas kara varonis Ahiless mācību laikā ēda vienīgi lauvu aknas un lāča smadzenes.
Varoņu audzinātāja gals bija šausmīgs. Viņu nejauši ar bultu ievainoja Hērakls, jo tā bultas bija saindētas ar Lernas hidras asinīm, Hirons ilgu laiku mocījās šausmīgās sāpēs - viņš taču bija nemirstīgs un nespēja doties uz Aīda valstību. Noguris no ciešanām, viņš izlūdzās no Zeva, lai tas atļauj viņam uzdāvināt savu dzīvību titānam Prometejam, pēc tam dievu valdnieks uznesa nopelniem bagāto pedagogu debesīs un pārvērta par Kentaura zvaigznāju.
Varonis-iznīcinātājs.
Grūti ticēt, bet kentauru cilti Grieķijā izkāva viens pats cilvēks. Par šo cilvēku kļuva pats lielākais Hellādas varonis Hērakls. Kādreiz, atgriežoties no kārtējā varoņdarba, Zeva dēls apstājās pie sava drauga, kentaura Fola. Tas, vēlēdamies būt viesmīlīgs saimnieks, pacienāja Hēraklu ar apbrīnojami gardu vīnu, kas piederēja visai kentauru ciltij. Taču, tiklīdz Fols atvēra krūzi, brīnumainā dzēriena aromāts izplatījās pa visu apkārtni. Vīna aromāta pievilināti, kentauri sapulcējās pie Fola alas, lai prasītu no viņa paskaidrojumus, taču viņus sagaidīja ieskurbušais Hērakls, kurš "sveicināja" tos ar savām saindētajām bultām. Kautiņš, ko izraisīja lielais varonis, galīgi iznīcināja mākoņa bērnus un pēc tā kentauru cilts pārstāja eksistēt.
Taču Hellādas zemē bija palicis vēl viens kentaurs, pārcēlājs pār Evenas upi Ness, kas ziedoja savu dzīvību, lai atriebtos par savu sugas brāļu bojā eju. Dažus gadus pēc kentauru cilts iznīcināšanas Hērakls apprecēja skaistuli Dejaniru. Atgriežoties no kāzu dzīrēm, jaunlaulātie pienāca pie Evenas upes, kur Ness piedāvāja jaunlaulātos pārvest uz otru krastu. Upes vidū kentaurs izlikās, ka grib nolaupīt Hērakla jauno sievu, pēc kā viņš nokrita, varoņa saindētās bultas ķerts. Mirstot viņš paguva pačukstēt Dejanirai, ka viņa asinis ir spēcīgas mīlas zāles, ja tās ierīvē neuzticīga vīra drēbēs, mīlestība pret sievu viņa sirdī uzplauks ar jaunu spēku. Noticējusi kentauram, meitene iemērca saindētajās asinīs savas tunikas malu un rūpīgi glabāja to vairākus gadus. Tad pienāca brīdis, ka Hērakls sadomāja ņemt sev jaunu sievu. Uzzinājusi par to, Dejanira aizsūtīja vīram kā dāvanu lielisku apmetni, ko iezieda ar Nesa asinīm. Tikko varonis uzģērba sievas dāvanu, kā inde sāka iesūkties viņa ķermenī, izsaucot šausmīgas sāpes. Hērakla mocības bija tik lielas, ka viņš dzīvs metās ugunī. Mākoņa bērni bija atriebti.
Mītu apstiprinājums.
Protams, kentauri - vispirms ir mītu varoņi, taču daži fakti runā par tiem kā reālām būtnēm. Tā, vienā no Plūtarha darbiem stāstīts par kumeļu ar cilvēka galvu un rokām, ko dzemdējusi viņa drauga ķēve. Diemžēl šis mutants esot nodzīvojis tika dažas stundas un tā atliekas nav saglabājušās.
Plīnija Vecākā darbos minēts vēl viens interesants fakts. Seno romiešu pētnieks 70. gadā atzīmēja, ka imperatoram Kaligulam no Ēģiptes tika atsūtīts medū iekonservēts kentaura mazulis, un viņš (Plīnijs) šo radījumu ir redzējis paša acīm.
Ko tur runāt par sen bijušiem laikiem, kad pirms dažiem gadiem internetā parādījās informācija, ka izrakumu laikā Dienvidsahārā tika atrasti skeleti, kas attāli līdzinājušies cilvēka un zirga hibrīdiem. Arheologi izvirzīja hipotēzi, ka, iespējams, pēc kaujas ar Hēraklu [tas nu gan!? - t.p.] daļa kentauru ir izglābusies un atradusi apmešanās vietu Āfrikas kontinentā.
Nav izslēgts, ka pirmatnējo mutantu cilts nav vēl atklājusi visus savus noslēpumus. Ne jau velti interese par šiem neparastajiem radījumiem nemazinās pat mūsu datorizētajā laikmetā.
P.S.
Kad narkobarona Pablo Eskobara meita gribēja, lai viņai būtu vienradzis, viņai atveda zirgu, pie kura galvas bija pienaglots rags (!), bet pie muguras - spārni. Zirgs drīz nomira [no infekcijas - precizējums no saites zemāk]. [No tā paša raksta "Taini XX veka".]
http://xpatnation.com/a-look-at-pablo-escobars-family-21-years-after-his-death/
"Kentautra no Timfi" skelets Taksonas Starptautiskajā savvaļas dzīves muzejā.