“Visīstākais brīnums”
Atrastās celtnes aizņēma 1,5 hektāru lielu platību, tām bija vairāki stāvi, iekšējie pagalmi, kanalizācija, ūdensvads un ventilācija. Sienas greznoja lieliski saglabājušās freskas… Evanss izteicās Eiropas laikrakstu reportieriem, ka “atrast Krētā tik krāšņu pili ir tikpat kā ieraudzīt angļu Big-Benu Sahāras tuksneša vidū. Kungi, tas ir visīstākais brīnums!”. Kāds reportieris apjautājās kā Evanss plāno nosaukt agrāk zinātnes pasaulei nezināmo salas civilizāciju? Arheologs minūti paklusēja, tad atbildēja: “Es to nosaukšu par Mīnoja civilizāciju. Par godu grieķu slavenajam valdniekam Mīnojam. Tagad esmu vairāk nekā pārliecināts, ka valdnieks Mīnojs ir reāla persona”.
Divi Mīnoji
Parasti par Mīnoju zina tikai to, ka viņš bijis Krētas valdnieks un patēvs puscilvēkam, pusvērsim Mīnotauram, kuru nogalināja grieķu varonis Tēzejs. Patiesībā, kā tagad uzskata vēsturnieki, valdnieks Mīnojs ir apkopojošs tēls, bet viņa vārds – sugas vārds. “Mīnoji” bija vismaz divi – vectēvs un mazdēls. Visādā ziņā viņi vairāk pazīstami no grieķu mītiem, viņus bieži jauca, pierakstot vienam otra darbus. Pirmais – krētieša Zeva Astērija, tas ir, Zvaigžņotā un feniķiešu princeses dēls. Jāpaskaidro, ka Zvaigžņotais bija visu laiku burvju profesionālais apģērbs tumši zils uzsvārcis ar bagātību simbolizējošās zelta zvaigznēm. No tēva viņš mantojis it kā maģisko varu pār salu…
Par jaunākā Mīnoja dzīvi jau senajos laikos stāstīja dažādas blēņas. Apollodors “Mitoloģiskajā bibliotēkā” vēstīja, ka Mīnojs, gribēdams kļūt par Krētas valdnieku, lūdzis palīdzību Poseidonam: lai ūdeņu valdnieks atsūta jūras vērsi, kam jākļūst par zīmi svaidītajam Mīnojam. Par to Mīnojs apsolīja nabaga dzīvnieku upurēt Poseidonam. Dievs valdnieka lūgumu izpildīja, bet Mīnojs upurēja citu vērsēnu. Poseodons sadusmojās un, gribēdams krētietim atriebties, piebūra savam ragainajam sūtnim kaisli pret Pasifaju, valdnieka sievu. Notika, lūk, kas: ”Iemīlējusies vērsī, viņa pieaicināja palīgos Dēdalu, kurš pēc izdarītās slepkavības bija padzīts no Atēnām. Dēdals izgatavoja koka govi uz riteņiem, izdoba iekšpusi un no ārpuses apvilka ar govs ādu. Nolicis govi pļavā, viņš ļāva Pasifajai ielīst govs iekšpusē. Parādījās vērsis un sagājās ar to kā ar īstu govi. Pasifaja dzemdēja dēlu Astēriju, dēvētu par Mīnotauru. Viņam bija vērša galva, bet pārējās ķermeņa daļas kā cilvēkam. Mīnojs to ieslodzīja pazemes labirintā”. Saskaņā ar mītiem, tieši tā Krētā radās vērša – vīrieša varenības un spēka simbola – pielūgšanas kults.
Mīnotaurs – dieva Zeva priesteris
Jāpiezīmē, ka vērša kults bija ne tikai Krētā. Piemēram, Ēģiptē pielūdza svēto balto vērsēnu Apisu. Feniķiešu galvenais dievs Baāls bieži parādījās varena vērša izskatā, bet pārējā laikā nēsāja bruņucepuri ar vareniem ragiem. Grieķiem valdnieka Arhonta sieva devās uz Dionisa, vēršu gana templi un stājās ar viņu rituālā laulībā. Starp citu, Aristotelis “Atēnu politijā” liecina, ka viņa tautieši rituālu pārņēmuši no Krētas. Jāatceras, ka Krētas valdnieks Zevs Astērijs nolaupīja feniķiešu princesi, pārvērties tiešu pārnadzī. Tādēļ Pasifajas dēlu arī nosauca par Astēriju – par godu vectēvam – vērsim. Iesauka “Mīnotaurs” nozīmē vien “Mīnoja dēls”. Reālā Mīnotaura briesmīgā galva nav nekas vairāk kā rituāla cepure, tāpat kā feniķiešu Baālam. Jaunais Zeva-vērša priesteris dzīvoja īpašā templī – labirintā. Jādomā, ka tāda uzticēšanās uzlika zināmus pienākumus – Mīnotaurs nevarēja būt tēva mantinieks, bet Mīnojs tādēļ negrasījās bēdāties, jo viņš bija četru likumīgu dēlu un četru meitu tēvs. Viņam bija arī no malas sadzīvoti pieci puikas. Viņa vismīļāko dēlu, mantinieku Androgeju, piemeklēja grūts liktenis. Viņš Atēnās uzvarēja Panatenajas spēlēs, pēc tam devās sacensties spēkā un veiklībā uz Tēbām. Ceļā mazāk veiksmīgie sacensību dalībnieki viņu nogalināja. Vainu par valdnieka dēla nāvi uzvēla… ārprātīgajam Maratonas vērsim. Mīnojs šiem meliem nenoticēja un, sapulcinājis savu vareno floti, traucās uzbrukumā Atēnām. Aplenkuma rezultātā pilsētā sākās bads un mēris. Gribēdami izvairīties no nelaimēm, helēņi upurēja cilvēkus. Dievs ar pareģes muti atbildēja: par nodarīto ļaundarību viņiem jāsaņem bargs sods, bet tieši kāds, to izlems Mīnojs. Krētieši nolēma, ka Atēnām būs reizi deviņos gados (Krētas valdnieka pārvēlēšanas termiņš) viņam jāatsūta septiņas jaunas meitenes un septiņus spēcīgus jaunekļus “Mīnotauram apēšanai”, kā vēsta mīts. Īstenībā tie kļuva par vergiem: vērši neēd cilvēka gaļu.
Krētas valdnieka nāve
Valdnieks Aigejs divas reizes sūtīja uz salu bēdu pilno nodevu un tikai pēc 21 gada Atēnās ieradās viņa ārlaulībā dzimušais dēls Tēzejs. Dēls pieteicās doties uz Krētu cīnīties ar briesmoni. Sengrieķu rakstnieks Filahors stāstīja, ka Tēzejs cīnījies ar Mīnotauru Mīnoja sarīkotajās sacensībās. Valdnieka meita Ariadne, ieraudzījusi grieķu skaistuli, no pirmā acu skatiena viņā iemīlējusies. Tā kā nebija nedz maldīšanās pa labirintiem briesmoņa-cilvēkēdāja meklējumos, nedz slavenā Ariadnes pavediena, ar kura palīdzību varonis it kā no labirinta izkļuvis…
Izmantojot apjukumu, no salas ar paštaisītiem spārniem aizlaidās labirinta celtnieks – izbēgušais Atēnu noziedznieks Dēdals. Gāja bojā viņa Krētas verdzenes dzemdētais dēls Ikars. Mīnojs, tikko pārdzīvojis meitas zaudējumu, devās vajāt Dēdalu. Bēgli atrada Sicīlijā. Mīnojs vietējam valdniekam Kokalam pieprasīja izdot Dēdalu. Kokals piekrita, bet vispirms piedāvāja krētietim apmeklēt pirti. Tiklīdz Mīnojs tur ieradās, Sicīlijas princese viņu applaucēja ar verdošu ūdeni: viņa nevēlējās šķirties no meistara, kurš prata izgatavot tik jaukas lelles. Mīnojs no gūtajiem apdegumiem turpat nomira un viņu apglabāja vietējā Artemīdas templī. Vēlāk viņa pīšļus pārveda uz Krētu, bet valdnieka dvēsele (nav zināms – mazdēla vai vectēva) sāka grūtu darbu daudzu gadsimtu garumā… pēcnāves šķīstītavā.
Ko attēlojis Rodēns?
Senie grieķi domāja, ka Mīnojs kļuva par mirušo dvēseļu tiesnesi – stingru, bet taisnīgu tiesnesi. Kristiešu tradīcija pārvērta Krētas valdnieku par breismoni. Dante savā “Dievišķajā komēdijā” aprakstīja Mīnoju kā briesmoni ar zvīņainu asti. Atnāca Jaunie laiku. Francūzis Ogists Rodēns 1888.gadā radīja statuju, kas attēlo par mūžību aizdomājušos vīrieti. Skulptūras sākotnējais nosaukums “Mīnojs” neiedzīvojās un tagad mēs šo par sugas vārdu kļuvušo kompozīciju pazīstam kā – Rodēna “Domātājs”. Tādējādi senā valdnieka dzīve savijās ar mūsdienu dzīvi. Kas notika ar Mīnoja valsti, kādēļ tā tika aizmirsta? Mūsdienu pētījumi liecina, ka iemesls tam bijis baismīgs vulkāna izvirdums Santorini salā, kas XV gadsimtā pr.K. Mīnoja civilizāciju burtiski noslaucīja no zemes virsmas. Interesanti, ka šis notikums vienai Vidusjūras tautai radīja leģendas par Atlantīdas bojāeju, bet citai – par Lielajiem Plūdiem, bet tas jau būs cits stāsts.