Šī ilgā cilvēka un mašīnas attiecību vēsture mums atgādina arī par to, ka mūsu vēlmes, bailes un fantāzijas par jaunu tehnoloģiju rašanos nav nekas jauns, pat tad, ja apstākļi, kādos tās rodas, ir ļoti atšķirīgi.

Aplūkojot šos objektus un vēlmes, kas tos rada, dziļākā un plašākā laika un telpas kontekstā, atklājas kontinuitāte un diverģence, kas, savukārt, sniedz iespēju kritizēt un apšaubīt mūsdienu idejas un vēlmes, kas saistītas ar robotiem un mākslīgo intelektu…

Jau pirms 3000 gadiem bija sastopama interese par viedām mašīnām, kas veic dažādas brīvprātīgas funkcijas. Homēra (ap 8.gs.p.m.ē.) darbos mēs redzam grieķu kalēju un amatniecības dievu Hēfaistu, kurš izmanto automātiskas plēšas, lai veiktu vienkāršus, rutīnas darbus.

Darbā viņam palīdz zelta palīgi, kas apveltīti ar kustību, uztveres, sprieduma un runas īpašībam. Homērs savā “Odisejā” stāsta par to, kā feakiešu kuģi lieliski klausa saviem kapteiņiem, atklājot un izvairoties no šķēršļiem un draudiem un pārvietojoties “ar domas ātrumu”.

Pēc vairākiem gadsimtiem, ap 400.gadu pirms mūsu ēras, mēs satiekam Talosu, milzu bronzas sargu, ko radījis Hēfaists, un kurš patrulēja Krētas krastos.

Visiem šiem senās pasaules piemēriem kopīga it to pakārtotā loma; tie pastāv, lai kalpotu, citu, spēcīgāku būtņu – dievu vai cilvēku – vēlmēm, un pat ja viņiem piemīt saprāts, viņiem trūkst autonomijas. Tūkstošiem gadu pirms laika, kad Karels Čapeks izdomāja terminu “robots”, lai apzīmētu mākslīgos vergus, mēs to atradām Homēra darbos.

Ņemot vērā intelektuālo mākslīgo objektu izplatību Grieķijas kultūrā, nav nekāds pārsteigums, ka vēlīnā hellēnisma perioda inženieri pievērsās šādu mašīnu projektēšanai un radīšanai. Aleksandrijas matemātiķi un inženieri aptuveni trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras sāka rakstīt traktātus par automātu radīšanu un konstruēšanu.

Viņi izveidoja instrukcijas sarežģītu diorāmu ar kustīgām figūrām, mūzikas automātu, mehānisku kalpu un automātu, ko darbina tvaiks, ūdens, gaiss un mehānika, radīšanai. Dažas no šīm ierīcēm bija paredzētas, lai ilustrētu fiziskos principus, kas tajās darbojās, savukārt citas tika palielinātas un izmantotas publiskai izrādei. Neatkarīgi no to izmēra, tās bija paredzētas, lai izraisītu dažādas emocionālas reakcijas, tajā skaitā pārsteigumu un bijību.

Tūkstošiem gadu pirms laika, kad Karels Čapeks izdomāja terminu “robots”, lai apzīmētu mākslīgos vergus, mēs to atradām Homēra darbos.

Roboti grieķu materiālajā kultūrā bija tik izplatīti, ka citi tos uzskatīja par hellēnisma kultūras simbolu. Budistu leģendas, kuru centrs ceturtajā un trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras atradās Indijas ziemeļaustrumos, stāsta par automātu armiju, kas sargā Budas relikvijas, kas radītas izmantojot zināšanas, un kas kontrabandas ceļā atvestas no grieķu pasaules.

Vienā no versijām, kur ir gan roboti-slepkavas, gan roboti-sargi, jauns, maskējies vīrietis dodas uz javanu (grieķu valodas nesējs) valsti, lai apgūtu automātu izgatavošanas mākslu, kuras noslēpumu rūpīgi sargā vietējie jantakari (automātu izgatavotāji), zināšanas, kuras viņš pēc tam nozog, lai izveidotu mākslīgos sargus.

Ķīniešu, sanskrita, hinduistu un tibetiešu tekstos mēs atrodam stāstus par automatizētiem karotājiem, kas sargā Budas relikvijas. Turklāt mehāniskie automāti parādās arī citviet Ķīnas vēsturē, piemēram, Tanu valdnieces imperatores Vu Džou (ap 624. – 705.g.m.ē.) galmā.

Automātu-aizbildņu/slepkavu trops ir saistīts ar stāstiem par antīko pasauli no viduslaiku latīņu kristietības laika, kur, atšķirībā no lielas daļas pārējās Eirāzijas, cilvēkiem trūka zināšanu par to, kā radīt sarežģītas mašīnas.

“Eneidas” senā franču versijā (ap 1160.g.m.ē.) zelta robots–strēlnieks stāv sardzē pie kritušās karalienes-karotājas kapa, bet stāstā par Maķedonijas Aleksandru (ap 1180.g.m.ē.) valdnieks satiekas ar zelta robotiem-slepkavām, kas Indijā sargā tiltu, un bruņotiem vara robotiem, kas apsargā “Babilonas emīra” kapu.

Helēniskās rokasgrāmatas automātu izgatavošanai, kas mūsu ēras devītajā gadsimtā Abasīdu galmā Bagdādē tika iztulkotas arābu valodā, ietekmēja arī islāma pasaules automātu projektēšanu un būvniecību, kas parasti tika izvietoti pilīs un mošejās un ietvēra automātus-muzikantus, programmējamus pulksteņus un strūklakas, kā arī mehāniskus dzīvniekus.

Šie islāma valsts amatnieki ieviesa jauninājumus Aleksandrijas skolas dizainā un radīja arvien sarežģītākas mašīnas, lai gan daži priekšmeti atgādina daudz senākas formas. Piemēram, galminieka un inženiera al Džazari (1136. – 1206.g.n.ē.) darbos mēs atrodam sulaiņiem un kalpiem paredzētus projektus, atbalsi no kalpiem, kas kalpo dieviem Olimpa kalnā.

Al-Jazari mehāniskajiem galma kalpiem un slepkavām fantastikas literatūrā ir kopīga saikne ar novērošanu, kas paredz vēl vienu mērķi, pie kura bieži vēršas roboti. Sargi stāv sardzē un atšķir draugu no ienaidnieka, savukārt, galma kalpi strādā ritualizētā, hierarhiskā vidē, kur cilvēki pastāvīgi tiek novēroti.

Objekti, kas līdzīgi Al-Jaziri radītajiem, tika atrasti visā Islāma valstī un Romas impērijas austrumu daļā, taču tos līdz 13.gadsimta beigām nevarēja uzbūvēt vai atdarināt latīņu kristiešu Rietumos. Taču tēlainos tekstos tie parādās agrāk, kā luksusa preces, elitāros apstākļos, fantāzijās par ideālu novērošanu un ideāli paklausīgiem kalpiem.

Tiek uzskatīts, ka romiešu dzejnieks Virgīlijs ir izstrādājis virkni animētu koka statuju, no kurām katra attēloja vienu no Romas impērijas provincēm un turēja zvanu, kas zvanīja, ja provincei draudēja sacelšanās. Bronzas jātnieks norādīja draudu virzienu. Senajā franču darbā “Trojas vēsture” (Roman de Troie) mēs atrodam sešus zelta automātus, tajā skaitā, četrus androīdus, kuri patrulēja un uzraudzīja visu Trojas galmu, atklājot jebkādus ģērbšanās, manieru, runas un pat domu pārkāpumus, kā arī nodrošināja izklaidi.

Galminieki varēja atslābināties, zinot, ka viņi nepieļaus nejaušu kļūdu, un neviens cits, kā valdnieki varēja atslābināties, zinot, ka neviens no viņu galminiekiem neizplata dezinformāciju un neplāno pret viņiem sazvērestību. Filips II “Labais”, Burgundijas hercogs (1395. – 1467.; dzimis 1419. – 1467.) izmantoja daļu no savas milzīgās bagātības, lai savā Hesdīnas pilī Artuā (tagad Francijas ziemeļi) uzstādītu daudzus automātus, strūklakas un citas mehāniskas ierīces.

Viesi garā galerijā, kurā atradās daudz automātu un citu ierīču, tika pakļauti pārbaudījumiem, cilvēkus slapināja ar ūdeni, pārklāja ar dubļiem un miltiem, sita ar nūjām un apsaukāja, bet hercogs vai viņa pilnvarotas personas uz to visu slepus noskatījās.

Pēc hercoga norādījuma tika uzstādītas strūklakas un strūklas, kas bija paredzētas “dāmu mitrināšanai no apakšas”. Un to darbināšanu uzraudzīja hercogs pats personīgi. Viduslaiku latīņu kultūrā šāda seksa un izsekošanas kombinācija nostiprinājās 15.gadsimtā. Papildus jau pieminētajai impēriskajai signalizācijas sistēmai Vergilijam piedēvē arī “Patiesības mutes” (bocca della verita) radīšanu, brīnumu, ar kura palīdzību varēja noteikt sievietes seksuālo vēsturi un nokost viņai pirkstus, ja viņa nebija šķīsta.

Sieviešu seksuālā novērošana, kas bija saistīta ar rūpēm par cēlu asiņu nošķirtības saglabāšanu, ir sastopama visā viduslaiku literatūrā, un ir vismaz viens piemērs par mākslīgu muzikantu, kurš ar mūzikas skaņām katram apmeklētājam paziņoja, vai sieviete, kura ienāca telpā, ir jaunava. Galu galā šie fantāzijas objekti atklāj aizraušanos ar sieviešu seksuālo uzvedību, pārliecību, ka šādai uzvedībai ir nozīme, un tā ir jākontrolē, un nespēju izturēties pret sievietēm kā pret autonomām, pilnībā cilvēciskām personām.

Sieviešu seksa roboti jeb mākslīgie seksa partneri, kā robokopi un ideāli kalpotāji, ir vienlīdz izplatīti daudzu seno kultūru pasakās. Viens no viszināmākajiem šī  tropa piemēriem ir stāsts par Pigmalionu, lai gan šajā stāstā viņa skulpturālā radība Galateja atdzīvojas tikai pēc dievišķā iejaukšanās – Venēra izpilda Pigmaliona vēlmi, kamēr viņš iesaistās savās miesīgajās darbībās.

Viduslaiku latīņu kultūrā stāsts par Pigmalionu tika stāstīts un pārstāstīts, dažkārt ar pārsteidzošām inversijām. Vienā no stāta variantiem par saderinātiem mīļotajiem tad, kad Tristand tiek šķirts no mīļotās Izoldes, viņš viņu aizstāj ar zelta kopiju, ko izmanto kā uzticības personu, viņai uzticoties un viņu skūpstot.

Vienā budistu pasakā, kas pastāv vairākās versijās, automātu izgatavotājs izveido mākslīgu meiteni-kalponi, kura maldina viesmākslinieku, liekot viņam uzskatīt, ka viņa ir cilvēks, un viņš ar viņu veic vardarbīgu seksuālu aktu, procesa laikā viņu iznīcinot. Erotiskās uzbudinājuma tehnoloģijas sanskrita tekstos parādās mūsu ēras 10. un 11.gadsimtā, aprakstot automātus Indijas ziemeļrietumu galmos, piemēram, sievietes-kalpones, no kuru krūšu galiem un nabas plūda smaržūdens.

Stāstos par Pigmalionu un Tristanu viņu uzstājība mākslīgo pieņemt par dabisko tiek pasniegta kā pierādījums viņu anomālijai. Kā cilvēks, kurš ir pie pilna prāta, kaut ko izgatavotu var pieņemt par kaut ko dabīgu? Dažos gadījumos ekstrēmā bioloģisko īpašību mimēze uzsver vēlmi pēc perfektas kopijas, kas neatšķiras no dabīgā oriģināla.

Zelta automāts, kas aizstāja Izoldu, atdarināja cilvēka bioloģiju, no krūtīm izelpojot smaržīgu gaisu, kas atspoguļoja mūsdienu fizioloģisko teoriju, saskaņā ar kuru sirdij ir galvenā loma elpošanā un spirta ražošanā, kas dzīvības uzturēšanai ir svarīga viela.

Tas ir agrīns piemērs par aizraušanos ar bioloģiskās dzīves līdzību seksa robotos, un tas konceptuāli ir līdzīgs vēlākiem 18. un 19.gadsimta izgudrojumiem Eiropā – seksa automātiem jeb “priecinātājiem”, kas imitēja sieviešu dzimumorgānus un spēja atdarināt dabīgos izdalījumus. Taču tajā pašā laikā akcents uz ekstrēmo mimēzi uzsver to, ka robots ir radīts mākslīgi, to, ka tas nepārprotami nav dabīgs. Tas, ka robots apzīmē gan vienu, gan otru, norāda uz tā ierobežoto statusu: kaut ko, kas uzsver robežas, tās pārsniedzot.

Roboti un mākslīgais intelekts tiek izmantoti jau sen, gan lai uzsvērtu, gan apšaubītu konceptuālo robežu starp dabīgo un radīto, kā arī ar to saistīto robežu starp dzīvību un nedzīvību.

Tomēr konteksti, kuros šie stāsti parādās, vienam un tam pašam stāstam piešķir dažādas nozīmes. Agrīnā daoisma tekstā “Lidži grāmata” (sacerēta ap ceturto gadsimtu) karalis un viņa galms augstu vērtē amatnieka prasmi, bet citos stāstos par izglītotiem vīriešiem un viņu radītiem bērniem-automātiem, piemēram, stāstos, kas saistīti ar Albertu Magnusu 14. un 15.gadsimtā un Renē Dekartu 18. un 19.gadsimtā, nezinoši cilvēki aiz bailēm robotu iznīcina. E.T.A.Hofmaņa šīs pasakas “Smilšu cilvēks” (1816) versijā nespēja atšķirt to, kas ir izgatavots, no tā, kas ir dabīgs, galveno varoni Natanaelu noved līdz neprātam un galu galā nāvei.

Šie nepielūdzamie sargi, imperatora un galma roboti-novērotāji teorētiski ir pārāki par cilvēkiem, kuriem citādi būtu jāpilda šie uzdevumi. Šie ideālie kalpi nekad nepieļauj kļūdas un tos nevar uzpirkt (lai gan dažreiz tos var pārvarēt). Viņi nekad nenogurst. Viņi nesūdzas par sliktu izturēšanos, viņi neaģitē par brīvību vai labākiem apstākļiem, un viņiem nav ideju par sava statusa paaugstināšanu. Viņi iemieso fantāziju par pilnīgu kontroli, perfektu paklausību un absolūtu varu.

Šeit aplūkotajiem objektiem un vaļaspriekiem ir gara un sarežģīta vēsture, kas kultūrā, laikā un telpā atklāj dažas pārsteidzošas līdzības. Roboti un mākslīgais intelekts gan realitātē, gan fantastikā kalpo ietekmīgas elites interesēm, bieži vien piespiedu kārtā kontrolējot robežas (vietu un sociālo grupu) un uzraugot iedzīvotāju populācijas.

Tie darbojas kā limināli objekti un bieži tiek izmantoti tēlainos tekstos, lai izprastu un izpētītu robežas starp dabisko un mākslīgo, starp dzīvo un nedzīvo. Viedās mašīnas rada jautājumus par autonomiju un piekrišanu. Tie rodas fantāziju par subjektivitāti un radošumu kontekstā, izvirzot filozofiskus jautājumus par radošuma ētiku un to, kāda ir mūsu atbildība par to, ko mēs radām.

Roboti un mākslīgais intelekts tiek izmantoti vai iztēloti kā rīki, kas kalpo nedaudziem ietekmīgiem cilvēkiem, jau sen. Tāpēc ir vērts apstrīdēt apgalvojumus, ka automatizācija un mākslīgais intelekts ir inovācijas, un pozitīvi mainīs cilvēku sabiedrību.

Šie objekti nav jauni, un neviena tehnoloģija nav revolucionāra vai transformējoša, jo to izmanto, lai konsolidētu un stiprinātu to intereses, kuri jau ir pie varas. Tomēr dziļāka vēsturiskā materiāla izpēte sniedz jaunu ieskatu par mūsu robotizēto nākotni, jo līdzības un dīvainības, kas parādās konfigurācijās, paver jaunas perspektīvas.

Senie stāsti par mākslīgo intelektu ļauj mums no jauna iztēloties, kā šiem objektiem vajadzētu izskatīties, kā tie varētu mijiedarboties ar mums un kā tos varētu izmantot, lai atbrīvotu beztiesiskus cilvēkus. Šo stāstu un kontekstu dziļaka izpratne var piedāvāt jaunas perspektīvas un iespējas, lai iztēlotos un radītu robotus un mākslīgo intelektu tagad un nākotnē.