Indijas aizvēsturiskā civilizācija
Turpmākos pētījumos Lielbritānijas, Pakistānas un citu valstu arheologi noskaidroja, ka aizvēsturiskās Indijas pilsētas Harappu un Mohendžo-Daro apdzīvojuši Vidusjūras atzara eiropeiskas rases pārstāvji, eiropiešiem tipisku miesas būvi un sejas vaibstiem, bet tumsnējāku sejas krāsu. Aizvēsturiskās Indijas civilizācijas pastāvēšanas laiku Eiropas un Amerikas zinātnieki lēš ap 3200 līdz 1500 gadam pirms Kristus. Viņu indiešu kolēģi ir citās domās, viņi uzskata, ka tas bijis laikā no 5300 līdz 2800 gadam pirms Kristus.
Taisnas, rūpīgi izplānotas ielas, attīstītas ūdensvada un kanalizācijas sistēmas, tostarp aizsprosti ūdens glabāšanai – galvenās civilizācijas iezīmes. Metāla izstrādājumu un keramikas trauku daudzveidība, milzīgas celtnes – tas viss nevarēja rasties uzreiz. Acīmredzot starp senajām mednieku un saknīšu ievācēju ciltīm un Harappu iztrūka kāds posms. Indijā atrastas daudzas akmens laikmeta apmetnes, bet nevienai no šīm kultūrām nav pat attāla līdzība ar Senindijas civilizāciju. Vēsturnieki pieņēma, ka iztrūkstošais posms aprakts zem ūdens, ko izraisījusi okeāna līmeņa paaugstināšanās ledāju kušanas rezultātā. Zināms, ka pēdējā ledus laikmetā, apmēram pirms 18 000 gadiem, jūras līmenis bija zemāks nekā pašreizējais vismaz par 130 metriem.
Atradumi Kambejas līcī
Vadoties no šiem apsvērumiem, Indijas valdības uzdevumā Nacionālais okeanogrāfijas tehnoloģijas institūts ar modernāko hidrolokatoru palīdzību veica vairākas jūras piekrastes apskates, un 1999. -2000.gadā Kambejas līcī atrada tālu okeānā iestiepušās upes gultnes, kas bija mūsdienu upju pagarinājumi. Vissensacionālākais atradums bija senu pilsētu drupas, ko 20 – 40 metru dziļumā slēpa bieza dūņu kārta. Visbiežāk tur atrodamas stingrā ģeometriskā režģī izkārtotas apmēram 15x15 metru izmēra māju drupas. Atrada arī masīvu celtņu paliekas, kas ļoti līdzinājās Harappas un Mohendžo-Daro “Lielajai peldu iestādei” un graudu klētīm, kā arī Harappas citadelei līdzīgu celtni.
No līča gultnes izceltajās dūņās atrada daudzus interesantus artefaktus: daudzveidīgas māla lauskas, instrumenti, pusdārgakmeņu rotājumi, statuju un ķieģeļu, arī cilvēku atliekas. Paleokanālu (kā zinātnieki sauc senas gultnes) nogulsnēs iegūtie paraugi ļāva noskaidrot, ka upes plūdušas starp 1900 un 3000 gadiem pirms Kristus. Vienu līča gultnē atrasto pilsētu indiešu arheologi sliecas identificēt kā mītisko pilsētu Dvaraku, kur saskaņā ar “Mahābhārāta”, dzīvojis dievs Krišna. Zinātnieki visai pārliecināti apgalvo, ka pilsētas šeit atradušās jau 9500.gadā pirms mūsu ēras, un par to runā liecības par cilvēku klātbūtni šajā reģionā pirms 30 000 gadiem.
Runā tradīcijas
Indijā vienmēr bijis tradicionāls uzskats, ka valsts kultūras aizsākumi meklējami daudz agrāk, nekā tagad pieņemts uzskatīt. Dažas mītiskas tradīcijas apgalvo, ka Senā Indija bija ievērojami lielāka nekā mūsdienās. Tā pletusies no Austrālijas līdz Madagaskarai, iespējams, ka arhipelāga formā. Iespējams, ka dažiem indiešu priekšstatiem par savas zemes vēsturi ir reālas saknes. Dažkārt tas neatkarīgos pētniekos rada ideju par sava veida “Āzijas Atlantīdas” pastāvēšanu.
Amerikānis Deivids Semuels Luiss, pastāvīgs populārā žurnāla “Atlantis Rising” autors, rakstīja: mūsdienu rietumu zinātniskās skolas koncepcija nonāk konfliktā ar indiešu tradīciju. Bet vienmēr tā nav bijis. XIX gadsimta otrajā pusē, kad Eiropā sāka veidoties zinātniskās teorijas par cilvēka izvelšanos, ģeologi un arheologi pieņēma Bībeles plūdu ideju, un Indijas okeānā izzudušiem kontinentiem un sauszemi. Piemēram, var minēt britu dabaszinātnieka Alfrēda Rassela Vollesa hipotēzi par Lielo dienvidu kontinentu. Dienvidāzijas mīti diezgan precīzi atbilda ģeologu atklājumiem – to, kuri runāja apdzīvota kontinenta atrašanos tur, kur tagad atrodas Indijas okeāns, Arābijas jūra un Bengālijas līcis. Šie mīti joprojām dzīvi Dienvidindijā, Šrilankā un Andamanu jūras salās. “Pagājušajā gadsimtā, - skan sens Šrilankas teksts, - Ravanas citadeli, 25 pilis un 400 000 ielas aprija jūra”. Saskaņā ar kādu senu aprakstu, ūdenī nogrimušais sauszemes masīvs, kas atradās starp Tutikorinu Indijas dienvidrietumu krastā un Manaarā Šrilankā. Zemes platība, kas nogrima ūdenī, nelīdzinājās tam, par kādu runāja XIX gadsimta ģeologi, bet ja tā tiešām bija, tad tā ir daļa Indijas subkontinenta. Kādā Dienvidindijas tamilu eposā “Silappadhikarame”, bieži pieminēta plaša zeme ko sauca Kumara-Nada, zināms arī kā Kumari-Kandam. Tā sniedzās tālu aiz pašreizējās Indijas krasta. Senie Dienvidindijas komentētāji detalizēti runāja par aizvēsturisko “Tamilu Sangham” – uz šīs senās zemes atradušos Teoloģijas akadēmiju. Viņi rakstīja arī par to, ka kontinenta vidū zem ūdens pazudušas divas upes – Kumari un Pahroli, par milzīgām kalnu grēdām klātu zemi, par dzīvniekiem, par augiem. Tā bija Pandijas karaliste, kas saskaņā ar leģendu pastāvējusi no 30-tūkstošā līdz 165 000. gadam pirms Kristus.
Seno karšu liecības
Pierādījumus par senatnē Indijas okeānā eksistējošu plašu sauszemi atrodami arī seno laiku kartēs. Krievu antropologs Aleksandrs Kondratovs atzīmējis, ka slavenajā turku admirāļa Piri Reisa 1508. gadā sastādītajā kartē pie Indostānas dienvidaustrumu gala atzīmēta Šrilankas sala. Bet uz dienvdaustrumiem no tās atzīmēta milzīga, vairākas reizes lielāka sala Taprobana. Tāpat XV gadsimtā Venēcijas mūka Fra Mauro izveidotajā pasaules kartē ieblakus Indijai redzama Sailamas sala, tas ir – Ceilona, pašreizējā Šrilanka, bet uz austrumiem no tās – milzīga sala Taprobana.
Salu bez uzmanības nav atstājis arī itāļu jūrasbraucējs Marko Polo. Viņš ziņoja, ka tūkstoš jūdžu uz dienvidrietumiem no Andamanu salām atrodas “Ceilonas sala, patiešām lielākā pasaulē. Aptuveni 2400 jūdžu, bet vecos laikos tā bijusi vēl lielāka, 3600 jūdzes, kā tas skaitās vietējo jūrnieku kartē. Pūš ziemeļu vējš un tāpēc lielākā daļa salas nogremdēta un palikusi mazāka nekā vecajās dienās”. Šrilankas garums no ziemeļiem līdz dienvidiem ir ne mazāks kā 450 kilometri, bet no rietumiem līdz austrumiem – tikai 224. Šrilankas lielumu pārspīlē arī citi viduslaiku ģeogrāfi, kā arābi, tā eiropieši. Taprobanas salas apraksti atrodami arī antīko autoru darbos, bet stipri atšķirīgus no tā, kas Šrilanka patiesībā ir tagad. Turklāt Taprobana, saskaņā ar vēsturnieku atklājumiem, šajos darbos minēta “pārsteidzoši agri”.
Piemēram, Pomponius Mela, viens no slavenākajiem antīkajiem ģeogrāfiem, raksta: “runājot par Taprobanu, šo zemi var uzskatīt par salu, bet var arī, pēc Hipparha, pieņemt, ka tā ir citas pasaules sākums. Tāds pieņēmums ir pilnīgi pieļaujams: Taprobana ir apdzīvota un nav ziņu, ka kāds šo zemi būtu apbraucis ar kuģi. Saskaņā ar Plīniju, Taprobanā ēnas atstarojas nevis uz ziemeļiem, bet uz dienvidiem, saule lec kreisajā, net noriet labajā pusē: tas nozīmē, ka sala atrodas dienvidu puslodē, bet Šrilanka atrodas 6 un 8 grādiem ziemeļu platumā”.
Visas šīs liecības ļauj pieņemt, ka Indostānas pussalā un tālāk uz dienvidiem jūras arheologus vēl var sagaidīt kādi pārsteidzoši atradumi.