Skelets no Omo ielejas

2003.gadā arheologi no Kalifornijas universitātes Omo upes ielejā Etiopijas dienvidos veica izrakumus. Šī sezona bija diezgan parasta un nesolīja nekādus būtiskus atklājumus. Bet, kad ekspedīcijas darbi jau tuvojās beigām, paleontologs Johaness Haile-Selasije izraka cilvēka skeletu. Veicot ogļūdeņraža analīzi, zintnieki bija satriekti. Izrādījās, ka šis cilvēks, pēc savas uzbūves ne ar ko neatšķīrās no mūsdienu homo sapiena, dzīvojis šajā teritorijā aptuveni pirms pieciem miljoniem gadu. Tātad amerikāņu arheologi atrada vissenāko cilvēka skeletu.

Akadēmiskā zinātne nenoticēja šim neticamajam atklājumam, kas “atcēla” visas iepriekšējās teorijas par cilvēces izcelsmi. Kā nekā tomēr pieci miljoni gadu – tas ir neticami daudz.

Toties atradums Omo ielejā iedvesmoja domubiedrus par citplanētu cilvēces izcelsmi. Viņi apgalvo, ka kopš neatminamiem laikiem Saules sistēmā varēja ierasties kosmosa ekspedīcija no galaktikas centrālās daļas, kur gan zvaigznes, gan ap tām riņķojošās planētas ir vecākas, tātad arī dzīvība radās un sasniedza augstu attīstības līmeni daudz agrāk, nekā pie mums. Kosmosa “progresori” sākumā apdzīvoja Faetonu, kas tolaik, kad Saule bija jaunāka un karstāka, dzīvībai bija vispiemērotākais. Bet, kad uz šīs planētas uzliesmoja baismīgs karš, kas to sadalīja daļās un pārvērta asteroīdu joslā, izdzīvojusī cilvēces daļa nomitinājās uz Marsa. Pēc daudziem gadiem arī marsiešu civilizācija nespēja pārspēt savā attīstībā “atoma slieksni” un tika iznīcināta. Bet izdzīvoja kolonisti, kuri jau bija apguvuši Zemi.

Šīs teorijas piekritēji bija ne tikai rakstnieki-fantasti (Aleksandrs Kazancevs u.c.). piemēram, 1961.gadā padomju zinātnieks, matemātiķis un astronoms, seno valodu zinātājs Matests Agrests publicēja rakstu “Senatnes kosmonauti”. Autors uzskata, ka daži artefakti un pagātnes pieminekļi ir liecības tam, ka uz Zemi ieradās kaut kāda augsti attīstīta citplanētu civilizācija. Viņš raksta: “…pieļaujams, ka Saules sistēmas izpēti kosmonauti veica, ierodoties ar maziem kuģiem, startējot no Zemes. Šiem mērķiem, iespējams, uz Zemes nācās iegūt atomdegvielu un uzbūvēt speciālus laukumus un glabātavas”.

Rūdas raktuves Oklo: reaktors vai…

Pilnīgi iespējams, ka Matesta Agresta hipotēzi apstiprināja pēkšņais atklājums, kas izdarīts 1972.gadā. Kāda franču kompānija Oklo rūdu raktuvēs Gabonā ieguva urāna rūdu. Un rūdas paraugu parasto analīžu veikšanas brīdī atklājās, ka urāna-235 procenta saturs tajās ir zemāks par normu. Pēc tam iztrūkumu fiksēja aptuveni 200 kilogramos šī izotopa. Francijas Atomenerģijas komisariāta speciālisti sacēla trauksmi. Jo ar pazudušo vielu pilnīgi pietiekami, lai izgatavotu vairākas atombumbas.

Turpmākie pētījumi parādīja, ka urāna-235 koncentrācija Oklo rūdā ir tāda pati, kā atomstacijas reaktorā apstrādātajā degvielā. Tad, kas tas ir? Vai tiešām atoma senkapi? Bet, kā tas iespējams, ja tie radušies aptuveni pirms diviem miljoniem gadu?

Nobažījušies atompētnieki atbildu atrada rakstā, kuru 1956.gadā publicēja zinātnieki Džordžs Vetrils un Marks Ingrems. Zinātnieki izteica pieņēmumu par tālā senatnē eksistējošu kodolreaktoru eksistenci. Bet Pols Kuroda, ķīmiķis no Arkanzasas universitātes, pat konstatēja nepieciešamos un pietiekamos apstākļus tam, lai urāna atradnē spontāni izveidotos pašuzturošs sadalīšanās process.

1975.gadā Gabonas galvaspilsētā Libervilā notika zinātniska konference, kurā tika apspriests Oklo fenomens. Vairums zinātnieku nonāca pie secinājuma, ka raktuve ir vienīgais uz Zemes zināmai dabīgais kodolreaktors. Tas radies aptuveni pirms diviem miljoniem gadu, turklāt patstāvīgi, dabīgu unikālu apstākļu rezultātā un darbojies 500 tūkstošus gadu.

Kas tie par apstākļiem? Upes deltā uz stingrā bazalta slāņa nogulsnējās smilšakmens, kas bagāts ar urāna rūdu. Tektonisko aktivitāšu dēļ bazalta fundaments iegrima zemē vairāku kilometru dziļumā kopā ar urānu saturošo smilšakmeni. Smilšakmens saplaisāja, bet plaisās sāka iekļūt gruntsūdens. Oklo raktuvē tāpat kā AES atoma kurtuvēs, degviela palēninātāja iekšienē uzkrājās kompaktās masās. Par palēninātāju kalpoja ūdens. Rūda saturēja māla “lēcas”. Tajās dabīgā urāna koncentrācija no parastajiem 0,5% paaugstinās līdz 40%. pēc tam, kad slāņu masa un biezums sasniedza kritiskos izmērus, izveidojās ķēdes reakcija un iekārta sāka darboties.

Ūdens kalpoja par dabīgo regulatoru. Nonākot aktīvajā zonā, tā radīja ķēdes reakciju, kura noveda pie ūdens iztvaikošanas, neitronu plūsmas samazinājuma un reakcijas apstāšanās. Pēc 2,5 stundām, kad reaktora aktīvā zona atdzisa, cikls atkārtojās.

Pēc tam kārtējā dabas kataklizma “iekārtu” pacēla līdz iepriekšējam līmenim, vai arī urāns-325 izdega, un reaktors pārtrauca darboties.

Lai gan pusmiljonu gadu gaitā dabīgais reaktors izstrādāja 13 miljonus kilovatstundu enerģijas, tā jauda bija neliela. Tā ar laiku kļuva mazāka par 100 kilovatiem, ar ko būtu pietiekami, lai darbinātu vairākus dučus tosteru.

…atoma senkapi?

Bet daudzos atompētniekos Libervilas konferencē izteiktie secinājumi viesa lielas šaubas. Jo vēl Enriko Fermī – pasaulē pirmā kodolreaktora radītājs – apgalvoja, ka kodolķēdes reakcijai var būt tikai mākslīga izcelsme. No vienas puses, ja daba kaut kādā neiedomājamā veidā spēja to iedarbināt Oklo, tad reakcijas pastāvīgai uzturēšanai darbojās virkne faktoru, kuru vienlaicīga iespējamība praktiski līdzinās nullei. Patiesībā, mazākā grunts plākšņu novirze šajā rajonā, kas tolaik atšķīrās ar augstu tektonisko aktivitāti, novestu pie reaktora apstāšanās, bet iepriekšējie apstākļi tā palaišanai diezin vai varēja atjaunoties. Ja par ķēdes reakcijas regulatoru kalpoja gruntsūdeņi, tad bez reaktora jaudas mākslīgā regulētāja neesamības, tās pašpalielināšanās novestu pie ūdens izvārīšanās un procesa apstāšanās, un nav fakts, ka tas atkal sāktu pastāvīgi darboties.

No otras puses, raktuve Gabonā ne pārāk līdzinās kodolreaktoram, kuru radījusi augsti attīstīta civilizācija. Pārāk maza ir tā jauda un tas nebūtu tā vērts. Visdrīzāk tas atgādina izstrādātas kodoldegvielas apbedījuma vietu. Turklāt tā ir ideāli iekārtota. Gandrīz vai divu miljonu gadu laikā ne grama radioaktīvo vielu nenonāca apkārtējā vidē. Urāns bija droši iemūrēts bazalta “sarkofāgā”.

Noslēgtajā lokā

Bet, ja eksistē senkapi ar izstrādātu kodoldegvielu, tātad bija arī augsti attīstīta civilizācija, kura to izmantoja. Kur tā palika?

Pēdējā laikā arvien biežāk sastopamas hipotēzes, ka mūsdienu tehnokrātiskā civilizācija nebūt nav pirmā uz Zemes. Pilnīgi iespējams, ka augsti attīstītās civilizācijas, kuras pārvalda visvarenākos dabas spēkus, uz mūsu planētas eksistēja pirms miljoniem gadu. Bet tikai viena no tām neprata izmantot šo spēku sev par labu, lai radītu, nevis sagrautu. Konkrētā tehnokrātiskās attīstības etapā radās divu vai vairāku valstisku formāciju pretošanās, kas pārvērtās pasaules karā, izmantojot tik baismīgu ieroci, kā kodolieroci, kas salīdzinājumā ar to šķitīs kā bērnu spēlīte. Rezultātā cilvēce iznīcināja pati sevi, mainījās arī planēta, bet brīnumainā kārtā izdzīvojušie cilvēki nonāca pirmatnējā stāvoklī, zaudējot visas zināšanas un iemaņas.

Pēdējo reizi šāda vispasaules katastrofa notika aptuveni pirms 50 tūkstošiem gadu, kad ariji (hiperboreji) uzsāka nāvējošu karu ar atlantiem.

Pielietojot tektonisko ieroci, ienaidnieki panāca tikai Vispasaules plūdus, kuru rezultātā zem ūdens nogrima gan Hiperboreja, gan Atlantīda, bet no ūdens pacēlās jauni kontinenti, uz kuriem tagad, pēc desmitiem tūkstošiem gadu, atkal attīstījās tehnokrātiskā civilizācija, kura pārvalda kodolieročus un tuvojas daudz baismīgākiem iznīcināšanas līdzekļiem. Vai tā kārtējo reizi spēs nepaklupt aiz “kodolsliekšņa”? Vai tā spēs izrauties no noslēgtā loka? Vai savu spēku tā virzīs radīšanai, nevis iznīcināšanai? Atbildēt nevar ne zinātne, ne reliģija.