Īsumā, arābu bestiārija vēsture ir tāda: vispirms Allahs radīja eņģeļus – radījumus, kas sastāv no tīras gaismas. Iznāca, nu tā. Milzīgus, bezgalvainus radījumus ar četriem spārniem un ķermeni, ko klāj mati, caur kuriem redzamas daudzas acis un zobainas mutes, nevarēja saukt par pieņemamu rezultātu. Pēc tam Allahs izmēģināja tīru uguni. Sanāca Ibliss – Sātans. Un tad visaukstākais paņēma mālus, varbūt, ne visai tīrus, taču, kādi nu bija pie rokas. Te nu viņam veicās, sanāca – cilvēks.
Attiecībā uz džiniem arābu garīdznieki nenonāca pie vienota viedokļa. Saskaņā ar visizplatītāko viedokli, tie bija radīti reizē ar Iblisu no tīras uguns. Citi avoti liecina, ka džini ir Nešķīstā radīti. Trešie iedala džinus uguns un gaisa džinos. Ceturtie uzskata, ka tie ir ēteriski radījumi un pat paziņo, ka tie ir dvēseles, kas nav iemiesojušās ķermeņos.
Īstenībā džini ir vecāki par Iblisu un pat par pašu Allahu. Arābijas semītu cilšu iztēle lika milzums pārdabiskām būtnēm apdzīvot tuksnešus jau tūkstošiem gadu pirms Muhameda piedzimšanas. Tās bija pagānu dievības, gan varenas, gan – ne visai, stihiju – vēja, zemes un ūdens gari, arī – senču gari. Islams tikai centās ieslēgt visai dažādo džinu grupu savā mitoloģijā, izskaidrojot to eksistenci monoteiskās sistēmas rāmjos. Tieši tāpat kā Krievijā senie mežu un upju gari – mežaiņi, ūdensvīri un nāras – pēc kristīšanas pārvērtās par nešķīstajiem gariem. Citas vietas tiem neatradās.
Īstenticīgie džini.
Ja runā par tipiskiem džiniem, kas sastāda galveno Tuvo Austrumu pārdabisko radījumu masu, tad tiem izrādīsies maz kā kopīga ar Veco Hotabiču un zilsejaino lampas iemītnieku no multfilmas par Aladinu. Ierindas džini ir dabas gari, visai līdzīgi japāņu kami vai krievu lauku, mājas un pirts gariem. Nav tikai džinu – meža garu. Arābijā tiem nebūtu kur apmesties.
Taču lielas ir arī atšķirības. Atšķirībā no Eiropas un Japānas nešķīstajiem gariem, džini ir daudz tuvāki cilvēkiem. Neskatoties uz to, ka tiem nav fiziska ķermeņa un spējas pieņemt jebkuru izskatu, dabiskā veidā džins izskatās kā pavecāks, arābu zemnieks. Austrumu gariem ir vajadzīga barība, viņiem ir cilvēku fizioloģija un tie var būt gan vīrieši, gan sievietes. Un par “nešķīstiem” arī tos, stingri ņemot, nevar, jo džini ir īsteni ticīgi musulmaņi un ļoti dievbijīgi. Par zīmi, ka viņi turas pie islama vērtībām, tie tērpjas tikai zaļās drānās.
Īstenticīgā džina specializācija, parasti ir būt par mājas garu – mandahu. Vairums mandahiem spēks ir niecīgs. Viņi var tikai šūpot šūpuli un palīdzēt saimniecībā ar dažādiem sīkumiem. Tomēr arābi cenšas mandahus pielabināt. Jo labie gari aizsargā mājvietu no sliktajiem. Izdevumi mandahu uzturēšanai ir niecīgi. Neredzamie gari sēž pie galda kopā ar ģimeni, kuru aizsargā un lēnām čiepj ēdienu no šķīvjiem. Galvenais – garus neaizbiedēt. Viņi baidās no zvaniņiem (nav zināms – kāpēc), suņiem (dzīvnieki viņus redz) un gleznām. Katrs dzīvas būtnes attēls ir lamatas garam bez ķermeņa. Ieejot izzīmētajā ķermenī, viņš tajā paliek uz visiem laikiem.
Taču ir arī vareni mandahi. Atšķirībā no krievu mājas gariem (domovojiem), īstenticīgie džini ir labi organizēti un viņiem ir hierarhija. Ja zemākie ir aizbildņi atsevišķām mājām, tad augstākie pārvalda ciemus, pilsētas un veselas provinces. Atsevišķu kastu sastāda mandahi-inženieri, kas atbild par irigācijas sistēmām. Pareizi izrādīt godu lielajiem mandahiem, agrāk uzskatīja par valstiski svarīgu uzdevumu.
Džini, kas nejuta vēlēšanos strādāt mājas darbus, izvēlējās dziednieka amatu. Veselā barā, skaļi skaitot lūgšanas, tie izdzina ļaunos garus no slimnieka ķermeņa. Vai arī nodarbojās ar pareģošanu, pastāstot cilvēkiem ziņu drumslas no debesīm. Arābijā katrs ciema burvis varēja lepoties ar to, ka viņam kalpo desmitiem vai pat simtiem “zaļo” džinu. No seniem laikiem eksistē rokasgrāmatas par labo garu piesaistīšanu. Korāns neaizliedz kontaktus ar īstenticīgajiem džiniem.
Irema.
Irema vai Irama. Ubara – arābu Atlantīda. Kolonnu pilsēta ir daudzkārt pieminēta Korānā un daudz senākos avotos. Tās varavīksnes krāsu, no metāla un dārgakmeņiem būvētie torņi septiņu dienu laikā pēc Allaha gribas tika apbērtas ar smiltīm. No tiem laikiem Irema bez pēdām ir pazudusi tuksnesī. Kā arī valsts, kuras galvaspilsēta tā bija. Šo lielvalsti sauca par Adu.
Irema ne vien pazuda barhānos, tā pārvietojās uz paralēlo dimensiju – uz Vobaras valsti, ko sargā dēmoni – nasnasi, kam līdzīgi ķeltu fomoriem ir tikai pa vienai acij, rokai un kājai. Mirstīgajiem šī zeme ir slēgta. Tikai izredzētajiem rodas iespēja saraut aizsegu un ieraudzīt Ubaras smailes, kas reizi vairākos gadsimtos paceļas no smilšu jūras. Hovarda Lavkrafta grāmatās neprātīgais dzejnieks Abduls Alhazreds spēja iekļūt adidu pilsēta. Izzudušo rasu aizmirstajās svētnīcās viņš savāca materiālus, lai uzrakstītu “Nekronomikonu”.
Apmēram pirms divdesmit gadiem arheologi Iremu atrada Arābijas pussalas dienvidu tuksnesī. Tā tiešām bija Kolonnu pilsēta, kuras torņi varēja pārsteigt to laiku cilvēkus. Taču tuksnesis uzbruka un torņi neizturēja, kad gigantisks barhāns apraka ieleju ar 12 metrus biezu smilšu kārtu.
Sindbads Jūrasbraucējs.
Sindbada ceļojumi ir patstāvīga sastāvdaļa Šeherezades pasakās. Tie ir Bagdādes nostāsti par tālām, aizjūras zemēm, kurās, protams, dzīvo visādi briesmoņi.
Galvenais Sindbada sasniegums bija... autortiesību pārkāpums, bet konkrēti, savā kontā ieskaitot lielā priekšgājēja Odiseja varoņdarbus. Piemēram, Jūrasbraucējam bija jācīnās ar milzi-cilvēkēdāju, kuram bija melna āda, meža cūkas ilkņi, nokarenas kamieļa lūpas, garas ausis un lauvas nagi. Atcerējušies, ko šādā gadījumā darīja Odisejs, Sindbada ceļabiedri padarīja briesmoni aklu. Viņiem vajadzēja divus nokaitētus iesmus, jo arābu ciklopa analogs bija ar divām acīm, nevis vienacis.
Neskaitot izdomātos monstrus, “ceļojumos” tiek pieminēti arī reāli dzīvnieki. Piemēram, varonis sastop vienradzi al-karkadanu, kurā viegli pazīt, nevis Eiropas mītisko zvēru, bet parasto degunradzi no Āfrikas savannām.
Arābu kuģi devās arī tālu uz austrumiem. Sindbadam ne reizi vien nācās satikties ar pūķiem. Dažreiz tās ir gigantiskas čūskas – visdrīzāk, tīklainie pitoni, kas ir visai parasti Indoķīnā. Citā reizē Jūrasbraucēja ceļabiedriem uzbrūk milzu ķirzaka – Komodo salas pūķis, gigantiskais Indonēzijas varāns. Reālais varāns, protams, nav spējīgs aprīt veselu cilvēku – jūrniekiem ir raksturīgi dažādi pārspīlējumi, taču runa noteikti ir par reālu ķirzaku, nevis mītisku, uguns spļāvēju monstru.
[Jāpiebilst, ka pastāv versija, ka “Tūkstoš un vienu pasaku” daļu esot sacerējuši paši eiropieši-tulkotāji no arābu valodas, lai sējums iznāktu lielāks un stāsti krāsaināki, bet – kā saka – tas jau ir pavisam cits stāsts – t.p.]
Džini sarkanā.
Diemžēl, ne visi džini pakļaujas Allaha gribai. Pasludinājuši daļu no gariem par īstenticīgiem, garīdznieki nolēma, ka par ticīgiem ir jāpadara arī ļaunos. Bet būtnei, kas sastāv no uguns, pilnīgi dabiski ir jābūt uguns pielūdzējai. Tā lūk, Arābijas ļaunie gari ir zoroastrisma pielūdzēji un nēsā sarkanas drānas – uguns un Mīdijas magu krāsu.
Ja attiecībā uz labajiem džiniem ir visādas domas, tad visi ļaunie gari ir šaitani, Iblisa bērni. Tāpēc uguns daba sarkanajiem džiniem izpaužas daudz spēcīgāk. Atšķirībā no mandahiem, viņi baidās no ūdens, kas “sadedzina” viņu ķermeņus. Un, ja šaitans ir iemiesojies kādā slimniekā, tad viņam noteikti ceļas temperatūra un sākas karsonis.
Salīdzinot ar labajiem gariem, šaitanu nav daudz. Taču satikt viņus var biežāk, jo viņi nevēlas palikt neredzami. Šaitani gaida cilvēkus cisternās, izžuvušās akās, pamestās mājās, kapsētās, bet dažreiz arī ēnā zem kāpnēm. Viņi trokšņi, gaudo un labprāt cenšas parādīt savas sejas, baidot īstenticīgos. Pat ieskatoties spogulī, cilvēks tur riskē ieraudzīt šaitanu. Īpaši – no rīta. Pat dienā ļaunais gars var pārskriet pāri ielai kazas izskatā. Dažreiz gars-huligāns izliekas par koku, akmeni vai pat krūzi, lai tad, kad viņam pieskaras, ar smiekliem pazustu. Citi jokdari var uzsūtīt tādas ilūzijas, ka labais musulmanis apmaldīsies paša dzimtajā ciemā un visu nakti soļos apkārt akai, nespējot tikt mājās.
Var likties, ka no šaitana ļaunums nav liels. Taču tie var pazudināt īstenticīgā dvēseli. Sarkanie džini mīl pieņemt valdzinošu izskatu un kļūst par īstu, liesmainu mīlas stāstu varoņiem. Bet tādas attiecības ir taisnais ceļš uz Džahannamu (Pekli), jo precības starp cilvēkiem un džiniem aizliedz Korāns.