Lietu un terminu precīza definēšana ir neatņemama lietišķas komunikācijas sastāvdaļa. Taču terminus bieži apzināti deformē, aplipina ar garīgiem vīrusiem, lai tādējādi apmiglotu to patieso nozīmi. Šis salīdzinājums ņemts no MEM pētniecības (apziņas saturs, ko komunikācijas laikā nodod tālāk un pavairo; teorijas pamatlicējs ir evolūcijas biologs Rikards Davkins, 1976). Ar to apzīmē terminu un vārdu nepareizu lietošanu vai pat to nozīmes, jēgas mainīšana. Izmantojot tādu deformētu leksiku, šķietami saprātīgus vārdus un apzīmējumus var izmantot kā garīgus vīrusus un infiltrēt tos sabiedrībā tā, ka tie ne tikai deformē pateiktā jēgu, bet var pat radīt noraidošu sabiedrības reakciju. Bieži novērojams, ka tukšmuldes izrādēs (tā dēvētajos sarunu šovos). Parlamentā, plašsaziņas līdzekļos un tostarp arī it kā neatkarīgajos Tīmekļa blogos pastāvīgi lieto šos vārdiskos ieročus, lai diskreditētu citādi domājošos.
I.
Vēlos pievērst uzmanību kādam modernam vārdam, kas ir klasisks piemērs tam, kā var deformēt brīvi domājošus cilvēkus. Šis vārds ir – sazvērestības teorija. Nesen uzstājos kādai lietpratīgai publikai Vācijā. To veidoja sekmīgi menedžeri, zinātnieki un politiķi. Uzstāšanās izraisīja daudz jautājumu. Par to ļoti priecājos, jo tādējādi varēju sniegt sīkākus paskaidrojumus. Uzstāšanās laikā minēju vairākas pazīmes, kas norāda uz ES lobiju. Kad kāds klausītājs manus izteikumus nodēvēja par sazvērestības teoriju, es priecājos un pateicos par konstruktīvo piezīmi. Pamanīju viņa apjukumu, tāpēc nolēmu šo terminu – sazvērestības teorija – paskaidrot tuvāk.
Vārdnīcās var atrast vārda ‘sazvērestība’ nozīmi – „sadarbība kādā slepenā, nelegālā vai neleģitīmā nolūkā”. Piemēram, vecāku sazvērestība pret maziem bērniem, kad viņus māna par Ziemassvētku vecīti. Šajā gadījumā, protams, nav nelegāla vai neleģitīma nolūka, bet ir vecāku kopēja sadarbība bērna maldināšanā jeb tātad sazvērestība. Otru vārdu, proti – ‘teorija’ var definēt kā „realitātes modeli, kas pamatojas uz novērojumiem, pazīmēm vai prognozēm”. Turpinot Ziemassvētku vecīša piemēru, mēs zinām, ka ir bērni, kuri nojauš vecāku kopējo norunāto slepeno rīcību jeb tātad sazvērestību. Un šajā gadījumā viņi saskata kādu realitātes modeli, izvirza teoriju. Pēc definīcijas šos vērīgākos bērnus varētu uzslavēt un nodēvēt par sazvērestības teorētiķiem. Bet kādēļ gan jēdziens „sazvērestības teorija” lielā daļā cilvēku rada negatīvas asociācijas? Acīmredzot te ir darīšana ar MEM-ētisku parādību jeb minēto garīgo vīrusu.
Pasaule ir pilna redzamiem un neredzamiem MEM, kas ievērojami apgrūtina mūsu komunikāciju un sadarbību. Iespējai, ka pastāv sazvērestības teorija, vajadzētu būt pamatā katram nopietnam zinātniskam pētījumam. Pazīstu daudzus sazvērestības teorētiķus, kuri sevi par tādiem neuzskata. Piemēram, kad tieši pirms brīvdienām visas degvielas uzpildes stacijas vienlaikus paaugstina cenas, teju visi acumirklī naftas koncerniem piedēvē slepenu vienošanos. Tātad – sazvērestība. Šāds atsevišķās piezīmēs un pieņēmumos, tostarp arī novērojumos balstīts apgalvojums bez pierādījumiem ir tikai teorija. Bet, kopumā ņemot – šeit runa ir par visīstāko sazvērestības teoriju. Par to visvieglāk pārliecināties, jautājot: kam tas ir izdevīgi? Un attiecīgi noformulējot atbildi.
Atliek secināt, ka tas, kurš nav sazvērestības teorētiķis, tic tam, ka Ziemassvētku vecītis īstenībā eksistē, un tieši tāpat ir pārliecināts, ka naftas koncerni nekādā gadījumā neizmanto visas iespējas, lai īstenotu savas komerciālās intereses. Proti, tāds cilvēks tic visam, ko viņam stāsta. Jo viņš nepieļauj sazvērestību iespējamību kā tādu.
Iesim vienu soli tālāk un paskatīsimies, ko rada nevīžīga vārdu lietošana. Piemēram, ASV administrācijas noslēguma ziņojums par 2001.gada 11.septembra (9/11) terora aktu ir pazīmju un daļēju pierādījumu apkopojums, kam jāapliecina Usamas Bin Ladena un viņa līdzdalībnieku sazvērestību. Saskaņā ar miglainajiem un nepārliecinošajiem pierādījumiem šis ziņojums uzskatāms vien par teoriju, proti, šeit ir runa par valdības un plašsaziņas līdzekļu radītu, izplatītu un uzturētu sazvērestības teoriju.
Tomēr ir arī citas lietpratīgas personas, piemēram, tūkstošus vienojošā arhitektu un inženieru savienība (Architects & Engineers for 9/11 Truth), kas pēc pazīmju un daļējo pierādījumu analīzes nonākuši pie gluži atšķirīgas sazvērestības teorijas. Un šeit svarīgi saprast, ka bieži vien sazvērestībā konkurē vairākas teorijas. Rūgtumu izraisa tas, ka vieni dod sev pilnvaras otrus apvainot, nodēvējot par sazvērestības teorētiķiem un piešķirot tam nievājošu nokrāsu. Šis termins daudziem izraisa negatīvas emocijas, turklāt gluži nepamatoti. Patiesībā ir pamats apšaubīt oficiālo valsts orgānu kompetenci, kas paši – iespējams, pilnā nopietnībā – savu sazvērestības teoriju neuzskata par sazvērestības teoriju, bet citu „teorijas:, raugi, gan par tādām uzskata. Šāda varas elites reakcija nešaubīgi stiprina aizdomas, ka tā nav ieinteresēta lietišķā notikumu atainošanā, bet gan noteiktu dogmu ieviešanā un uzturēšanā... Starp citu – tikko noformulēju kārtējo sazvērestības teoriju...
II.
Līdztekus sazvērestības teorētiķiem ir arī vesela sazvērestības noliedzēju nozare. Sazvērestības noliegšana definējama kā „apalvojums par to, ka notikums nav kādas sazvērestības rezultāts”. Pierādīt, ka kaut kas nepastāv, ir praktiski neiespējami. Šī nozare attīstījusies tā dēvētās meinstrīma (galvenās, vadošās plūsmas) žurnālistikas ietvaros (iespējams, domāta ne tikai dzeltenā prese – red.). Tā neveicina notikumu lietišķu izpratni, tikai enerģētiski uztur maldu sveces kvēlošanu.
Starp citu tie, kuri ir pārliecināti, ka lielie plašsaziņas līdzekļu koncerni kalpo patiesībai, objektīvi informē sabiedrību un pašaizliedzīgi nekalpo tikai komerciālā labuma gūšanai, drīkst sevi dēvēt par ne-sazvērestības teorētiķiem (teorija par pasauli bez slepenām norunām). Tas attiecas arī uz visiem, kuri uzskata, ka deputāti pārstāv tikai tautas intereses, kalpo tās labklājības vairošanai un savos kabinetos nekad neļaujas slepenu norunu vilinājumam kādu citu (piemēram, savu) interešu nolūkā.
Aizdomas par slepenu norunu eksistenci un to pētīšanu agrāk dēvēja par pētniecisko žurnālistiku un tai vajadzēja vismaz atjaunot reputāciju. Šajā ziņā sazvērestības teorijas priekšrocība ir tas, ka jebkuras teorijas vienmēr var uzlabot vai atspēkot, atbilstoši producējot aizvien jaunas ziņas.
Mums tomēr vajadzētu ļoti apdomīgi un mierīgi izturēties pret šo jēdzienu. Raugi, sazvērestības teorētiķis var izrādīties daudzkārt nopietnāks domātājs, nekā tas, kurš šo jēdzienu izmanto kā ieroci, lai apklusinātu domātāju. Šeit mēs redzam, cik svarīgi ir izmantot jēdzienus pareizi, lai nediskreditētu citus cilvēkus. Un ir jau vēl ļoti daudz citu modernu un viegli diskreditējamo jēdzienu, kurus arī vajadzētu definēt, piemēram – aintisemītisms, ekstrēmisms, brīvība, humānisms, nacionālisms, reģionālisms, pacifisms, radikalitāte, rasisms, suverenitāte, patiesība un tamlīdzīgi.
Kā gan mēs citādi spēsim konstruktīvi sarunāties? Bet – varbūt tas nemaz nav vēlams? Lūk, jau atkal rodas jauna sazvērestības teorija! Tāpēc atzīstu sevi par sazvērestības teorētiķi un visu citu uzskatu par naivumu (ne-sazvērestības teorētiķi) vai visparastāko augstprātību (sazvērestības noliedzēji).
Ja vēlos pētīt bez aizspriedumiem, ļoti saudzīgi jāizturas pret vārdu „patiesība”. Jo apzinos, ka nekad nevaru zināt visus pierādījumus un visas pazīmes, kas mani novedušas pie maniem uzskatiem. Piemēram, mana pieredze ļauj uzskatīt, ka cilvēki, kuri sevi slēpj plašsaziņas līdzekļos, bet tostarp visu lemj slepeni (sazvērnieciski) aiz muguras, ar mums, pilsoņiem, politiski manipulē.
Spilgts piemērs ir tas, ko mums uzspiests dēvēt par finanšu krīzi, bet kas patiesībā ir sistēmas dilemma (šeit: slēdziens, kas satur divas premisas, kuras izslēdz viena otru – red.). Lielie plašsaziņas līdzekļu uzņēmumi neļauj saskatīt un izgaismot īstos krīzes cēloņus. Tā vietā tie labprātāk apraksta simptomus un bārstās ar ieteikumiem to ārstēšanai. Tostarp ir pietiekami daudzas gudru galvu, kas atkal un atkal pierāda, ka uzņemtais ceļš ved tikai vēl lielākas nevienlīdzības un nabadzības virzienā. Un atkal ir pamats domām par sazvērestību: valdošie varas pārstāvji nevēlas pieļaut, ka cilvēku interesēm kalpojoši modeļi un alternatīvas idejas nokļūst žurnālistikā. Un to, raugi, nav iespējams pierādīt, iepriekš neizvirzot sazvērestības teoriju.
Varbūt tā ir pašcenzūra, plurālisma ignorēšanas sekas, kaut kas tāds, kas noved pie tā, ka plānu B, ko piedāvā „gudrās galvas”, sabiedrības informatīvajā laukā vispār neizdiskutē? Ja varai neuzdosim jautājumus, bet tikai naivi darbosimies uzspiestās sistēmas ietvaros, neko nesasniegsim. Cilvēki, kuri nespēj iztēloties varaskāras personas, kas slepenās norunās pieņem sabiedrībai kaitīgus un pašiem personiski izdevīgus lēmumus, nav spējīgi ierosināt mērķtiecīgas izmaiņas.
Ja kāds uzdrīkstas kādu apjaustu vai pat pierādītu sazvērestību nodēvēt īstajā vārdā, tad sazvērestību noliedzēji šā cilvēka reputāciju centralizēti un organizēti demontē. Savukārt tikmēr pilsoņu masa visu notiekošo vienkārši ignorē. Mūsdienu pasaule vārda vistiešākajā nozīmē pārslogo cilvēkus. Slimības un depresijas kļuvušas par masu parādībām. Lielākā daļa vēl veselo cilvēku pieķērušies manipulētāju uzburtajai pasaules ainai, jo viņi ir uz savu fizisko un garīgo spēju sabrukšanas robežas. Vai tas varētu būt iemesls agresīviem sazvērestību noliedzējiem citus cilvēkus nicīgi apsaukāt par sazvērestības teorētiķiem tieši tāpat, kā pirms dažiem gadsimtiem reliģiski fanātiķi citādi domājošos apsaukāja par ķeceriem (apšaubīja „pareizo” pasauli)? Varbūt tas ir dabisks pašiedomātās „pareizās” pasaules aizsardzības instinkts, bailes, ka ierastais sabruks, neatkarīgi no tā, cik spēcīgi ir objektīvie pretargumenti?
Katrā ziņā, manuprāt, būtu tikai normāli, ja sabiedrībā atklāti diskutētu par sazvērestības teorijām. Tikai tā var izzust aizdomas un veidoties patiešām reāla pasaules aina.
P.S. Andreass Pops – starptautiski pazīstams ekonomikas eksperts, viens no Ekonomikas pētniecības un sabiedrības politikas institūta dibinātājiem.