Lielais laivu grebējs Asars dzīvoja apmēram piecu rīta skrējienu attālumā no Urses ciematiņa - kireku tauta dažādus attālumus mērīja pēc kāda skrējēja ieviestajiem „rīta skrējieniem”, jo viņam no rītiem labpatikās skriet no savas mājas līdz mežam, un šo attālumu tad arī nosauca par vienu rīta skrējienu, kas tagad līdzinās apmēram vienai jūdzei - Urses upes krastā, skaista pakalna ielejā, kas arī bija nosaukts viņa vārdā, jo mazotnē Asaram ļoti patika tajā kāpelēt. Viņš dzīvoja skaistā, mazā bļodiņkoku savrupmājā, kura bija diezgan izlutināta, jo sauļojās gan spožajā saules gaismā, gan patvērās kalna ēnā, kad bija par karstu, gan arī saņēma upītes Urses vēsumu un ielejas koku un puķu smaržas. Tātad, Asara nodarbošanās bija grebt laivas, bet īstenībā viņš bija arī dažādu trauku, darbarīku, ēku un citu lietu izgudrotājs un izgatavotājs. Šīs grebtās laivas bija ar visneiedomākajiem rakstiem un veidojumiem - tās varēja atgādināt lidojošu putnu, lecošu vardi, dziedošu sienāzi - vienkārši sakot, visu, ko vien kāds varēja iedomāties, Asars arī varēja izgatavot. Parasti jaunais kireks laivas greba no taisnsvītru kokiem - tiem pat ārpusē varēja redzēt augšanas dzīslas, kas gāja no koka apakšas uz augšu. Savukārt, dažādus traukus un greznumlietas viņš izgatavoja no bļodiņkokiem, jo tie izskatījās kā sakrāmētas bļodiņas viena virs otras un bija jau kā gatavas rotas. Ja raksturo pašu Asaru, tad viņš bija jauns, skaists un spēcīgs kireks ar cietu raksturu un lielu gribasspēku, kas viņa rasei nebija nemaz tik bieži sastopamas iezīmes. Viņš ar savām grebtajām laivām bija pazīstams visā lielajā Zārtas zemes ielejā. Asaram piemita liela prasme, un to zināja novērtēt visi viņa laivu cienītāji - īstenībā kireks laivas nepārdeva, bet gan mainīja pret kaimiņzemju un svešzemju ciemiņu dažādām mantām: krellēm, siksnām, zobeniem, dārgakmeņiem, augļiem, kartēm un daudzām citām lietām. Asaru jau no mazotnes interesēja dažādu lietu būtība, tālu zemju atklāšana, lielu un mazu noslēpumu risināšana. Un gadiem ejot, viņš par visu nezināmo un citiem nesaprotamo sāka interesēties aizvien vairāk. Asara vislielākais dzīves sapnis bija izzināt vietu uz pasaules, kur viņš dzīvoja un kur dzīvoja visa viņa rase. Daudzi kireki pret šo nezināšanu, kur viņi atrodas, izturējās vienaldzīgi un vispār to arī neuzskatīja par neko nopietnu, tāpēc Asaru bieži vien kaitināja šī vienaldzība, kas arī lika pamatus viņa dzīvošanai savrup un vienatnē no saviem tautiešiem. Bet nebūt nebija tā, ka Asars bija vienpatis vai vientuļnieks - viņš bija arī ļoti draudzīgs un smaidīgs citu kireku vidū, savus viesus Asars vienmēr uzņēma laipni.Un, ja runā par ciemiņiem, tad te nu sākas pats neticamākais un aizraujošākais, kas izmainīja visu turpmāko šī kireka dzīvi...

Kādu vakaru, kad saule jau rietēja, liedama savus pēdējos starus pie apvāršņa, Asars vēl sēdēja upītes Urses krastā un cītīgi strādāja - greba kārtējo laivu, ko viņam bija pasūtījis kāds kireks. Un trokšņiem un čabēšanai, kas tuvojās viņa mājai, Asars nepievērsa nekādu uzmanību, jo bija pārāk iegrimis savā darbā, līdz atskanēja baiga un rupja balss:

- „Vai tu būtu laivu grebējs Asars?”, - ka jaunajam kirekam pār muguru pārskrēja šermuļi un viņš zibensātrumā pielēca kājās. Apgriezies Asars ieraudzīja balss īpašnieku, kas viņu vēl vairāk samulsināja un izbiedēja. Uz celiņa pie mājas stāvēja apmēram trīs Vintrasas matu gara būtne - kireki dzīvas būtnes augumu un tās garumu mērīja pēc kādas skaistules Vintrasas matu garuma, kas līdzinās apmēram piecām pēdām. Asars bija redzējis daudzus un dažādus svešzemniekus, bet šādu radījumu viņš redzēja pirmo reizi. Tas pēc formas atgādināja ūdens pili ar tādiem kā spilventiņiem kāju un roku vietā. Galva arī bija lāses formas, tikai apgriezta otrādi.

Tā viņi abi stāvēja diezgan pailgu laiku, viens otru aplūkodami no galvas līdz kājām. Asars ievēroja, ka būtnei ir tādas kā ūdeņainas acis ar spoguļotām zīlītēm vidū, kas kopumā izskatījās diezgan ērmoti, jo tajās varēja vēl vērot pat visa skaistā saulrieta atspulgu. Asars sāka apsvērt iespēju - vai nu skriet prom no šī dīvainā ērma, vai arī varbūt uzsākt ar to kādu sarunu, bet mēle nevēlējās izdvest ne skaņu. Klusumu pārtrauca atkal neparastais radījums, teikdams dīvainu lūgumu Asaram:

- „Pie visiem septiņiem limpaniem, es ar šīm acīm nevaru tevi labi saskatīt, vai tu, lūdzu, nevarētu pienākt tuvāk?”

Asars nesaprata, ko nozīmē vārdi „pie visiem septiņiem limpaniem” un „ar šīm acīm nevaru labi saskatīt”, bet viņš saņēma visu drosmi un piegāja tuvāk dīvainajai būtnei, pateikdams tikai divus vārdus:

- „Labi, svešais...”.

Tālākais Asaram likās kā ļauns murgs vai savāds sapnis, jo viņa acu priekšā notika kāda nezināma un baisa parādība - būtne ar savādo miesas uzbūvi pēkšņi sāka kust, locīties, ļumēt un visādi citādi grozīties un griezties. Asars stāvēja kā pārakmeņojies un vēroja tālāko darbību, nevarēdams nemaz izkustēties no vietas, jo kājas arī vairs neklausīja sava saimnieka vēlmēm. Un tad pēkšņi viss šis dīvainais sapnis beidzās un Asara priekšā stāvēja kireks - viņa paša atspulgs!

Ja pēc kāda laika Asars nebūtu sācis atkal atgūties un skaidri domāt, tad viņš pats laikam secinātu, ka skaidrais prāts ir atstājis galvu. Taču viņš atguvās, sajusdams stīvumu visā ķermenī un saspringumu ieplestajās acīs, kuras nedaudz sāka asarot. Kādu laiku pastāvējis, Asars aplūkoja apkārtni un ieraudzīja atkal sevi - tikai tagad viņš sēdēja uz mājas lieveņa un grauza saldos saldsulu augļus. Kā apstulbis Asars atkal skatījās uz svešo jeb, kā viņš pats domāja - uz sevi.

Un tad viņa atspulgs sāka runāt:

- „Nu, ko tu blenz uz mani tā? Es taču tagad izskatos tāpat kā tu, vai ne? Varbūt nedaudz esmu par līdzīgu tev, bet sākumā iztikt var. Man jau bija apnicis staigāt šo nekam nederīgo radījumu izskatā, kādu tu mani ieraudzīji sākumā. Nu, mēli esi norijis vai, saki tak kaut ko, lai zinu, ka esi vēl pieskaitāms pie dzīvajiem!?”

- „Es, es nesaprotu...”, - Asars samežģītā valodā iesāka, - „kas tu esi?”

- „Nu, kā lai tev saka, draugs – kā redzi, pagaidām esmu kireks tāpat kā tu, bet patiesību par sevi diemžēl vēl pagaidām nevaru atklāt. Mans vārds ir Darvonds un es nāku no tālas zemes, no ļoti tālas zemes, kur viss ir daudz savādāks nekā pie tevis. Es esmu no citas rases, no varenas rases, laikam varenākas par tavējo. Vairāk tev neko teikt nevaru”, - atbildēja svešais ar tādu kā jaušamu pacilātību balsī.

Asars jau bija atguvis kaut cik nelielu runātspēju un jautāja savādajai būtnei:

- „Bet kāpēc tu izskaties kā es? Vai tad tev nav jābūt savādākā izskatā? Un no kādas zemes tad tu esi?”

Un svešais jeb Darvonds varenā balsī deva atbildi vēl joprojām izbiedētajam kirekam:

- „Es esmu viens no tiem laimīgajiem, kam tika piešķirta spēja mainīt ārējo izskatu un pielāgoties jebkurai dzīvai radībai. Kā - to es tev nevaru teikt. Un es nāku no zemes, kur ir dziļi un neizbrienami purvi, drūmi un noslēpumaini meži, lieli un nepārejami kalni un lielas, varenas upes. Un šī pēdējā dabas brīnuma dēļ es arī uzmeklēju tevi, lielais laivu grebēj!”

-     „Lielu un varenu upju dēļ tu uzmeklēji mani? Kāpēc? Tas izklausās ļoti dīvaini.”

-     „Jā, varbūt, bet tieši šī iemesla dēļ esmu ieradies. Tas tiešām no tava skatījuma noteikti izklausās dīvaini, bet redzi - ar upēm mums ir saistītas ļoti lielas nedienas, kuras noteikti vari uzvarēt tikai tu”, - atbildēja svešzemnieks, joprojām košļādams tik ļoti garšīgos saldsulu augļus.

- „Tikai es varu atrisināt jūsu lielo bēdu, kas saistīta ar upēm? Tas tiešām izklausās neticami! Ja jau tu piederi pie tik varenas rases, kā tu pats saki, tad kāpēc jūs paši netiekat galā ar savām grūtībām?”, - lielā neizpratnē jautāja kireks.

Svešais, brīdi padomājis, atbildēja:

- „Jā, es noteikti kļūdījos, teikdams, ka mana rase ir varenāka par tavējo visējādā ziņā, jo tevis viena paša dēļ tā paliek pārāka par mūsējo. Un katra dzīva radība vienmēr ir ar kādu lietu labāka un īpašāka nekā cita. Piedod man, lūdzu”.

- „Tātad mana tauta ir pārāka par tavējo tikai manis dēļ, jo es protu izgatavot labas laivas?”, - vēl lielākā neizpratnē jautāja Asars.

- „Jā, tieši tā - tu esi varen attapīgs, kirek! Man pavēlēja atrast tevi un lūgt, lai tu īsteno mūsu nodomu, kas saistīts ar laivām”, - svinīgā tonī nobeidza Asara ciemiņš.

Jaunais kireks, bailes vairs nejusdams, sacīja:

- „Nu, nevienu ciemiņu un lūdzēju pēc palīdzības vēl neesmu atraidījis, un tāpēc neatraidīšu arī tevi, dārgais viesi. Bet tava ierašanās mani pamatīgi izbiedēja!”

-     „Jā, uz biedēšanu man tagad ir tikpat lielas spējas kā uz pārvēšanos citā izskatā. Tas tādēļ, ka, ierodoties pie kāda no tālienes, labāk ir pieņemt viņam līdzīgo izskatu, jo savādākas būtnes parādīšanās svešā zemē var radīt gan pārsteigumu, gan ziņkāri, gan neuzticību, gan arī pat naidu un nesapratni.”

-     „ Kas ir naids?”, - uzreiz ar plaši ieplestām acīm jautāja Asars - „pirmo reizi dzirdu šādu vārdu! Vai tas ir kas slikts?”

-         „Jā, draugs, tā ir ļoti ļauna parādība, kas daudzos gadījumos izraisa nāvi”.

-         „Nāvi? Es domāju, ka nāvi var izraisīt tikai vecums vai arī nereti kāda savāda slimība vai kaite!”

-         „Jā, tev taisnība - nāvi var izraisīt arī šīs divas lietas, bet naids ir pats briesmīgākais un bīstamākais, kas arī prasa vislielākos upurus, jo naida dēļ visbiežāk izceļas lieli un asiņaini kari.”

-         „Kas ir upuri un lieli un asiņaini kari? Vai tas ir kas briesmīgs un šausminošs? Vai no tā var izvairīties?”

-         „Jā, no tā var izvairīties, tikai tad visiem vienmēr jādzīvo laimē un saticībā, kā to dara tava rase. Un karš parasti vienmēr ir asiņains - liels vai mazs, tas tomēr prasa upurus no visām karojošām pusēm.”

-         „Vai tu ar to gribi teikt, ka arī pie mums var pēc kāda laika izcelties šis karš?”

-         „Ja „Lielā Pasaules Sērga” nonāks līdz šejienei, tad arī šeit sāksies karš, kas varbūt arī novedīs tavu rasi līdz bojāejai...”, - aizdomādamies sacīja Asara ciemiņš.

-         „Līdz bojāejai - kas tā tāda!? Un kas ir tā „lielā sērga”, vai kā tu tur teici?”

-         „Nekas, aizmirsti, ko tev teicu!”, - paceldams savu vareno balsi, uzreiz atbildēja svešais, - „aizmirsti, tev pagaidām par to nekas nav jāzin, aizmirsti! Un ķersimies pie lietas, tas nozīmē, ka došu atbildi, kapēc tad īsti esmu šeit ieradies.”

-         „Bet, lūdzu, paskaidro par to karu man ko vairāk”, - Asars jau sāka lūgties.

-         „Nē, ja saku, ka ne, tad arī nestāstīšu, saprati!”, - uzkliedza „jaunizceptais kireks”, ka Asars sabijās ne pa jokam, - „atkārtoju - vēl nav pienācis jūsu laiks, tāpēc arī tev nekas nav jāzin! Un tagad skaties - vai redzi šīs mantas?”, - un savādā būtne ar tik vareno balsi no savas somas, kuru Asars agrāk nebija pamanījis, sāka vilkt ārā dažādas, Asaram ne īpaši pazīstamas un saprotamas lietas, līdz svešinieka rokās parādījās kaut kas mīkstā un maigā audumā ietīts, - „tātad, šis būs tavs atalgojums par padarīto, ja, protams, visu izdarīsi līdz galam un kā pienākas. Vari to saņemt jau tagad - varbūt tas tev palīdzēs ātrāk un labāk izpildīt manu un visas manas rases lūgumu”, - un svešais ciemiņš kireka rokās nodeva maigajā audumā ietīto priekšmetu.

Asars ar tādu kā nedaudz lielu bijību aptaustīja saņemto „darba atalgojumu” pirms paša darāmā pabeigšanas un tad gribēja jautāt ciemiņam, vai tas ir kas plīstošs vai arī kas īpaši jūtīgs pret pieskārieniem, taču svešais jau bija pazudis no mājas lieveņa. Asars pāris reizes sauca pēc viņa, bet tā kā atbildi nedzirdēja, tad nolēma iet gulēt, vēl tikai pie sevis nodomādams:

- „Savāds gan tas radījums - ierodas negaidīti un nobiedē ne pa jokam, tad sāk stāstīt dažādas dīvainas lietas, vēl viņa rasei ir kāds lūgums, kuru viņš arī neatklāj, tikai visbeidzot iedod man šo dīvaino priekšmetu, par kuru es arī neko nezinu”, - Asars pie sevis nomurmināja un tad, savās rokās vēl nedaudz pagrozījis maigajā audumā ietīto mantu, par labāku nolēma iet iekšā mājā, bet savādo dāvanu izsaiņot un apskatīt līdz galam no rīta, jo visapkārt valdīja krēsla.

Nākamajā dienā, kad Asars bija tikko pamodies un izgājis ar miegainām acīm ārā no mājas, lai palūkotos skaistajā saullēktā, tā arī no kāda koka pavēņa izdzirdēja balsi:

-         „Ā, sveiks, mans jaunais draugs, tev gan patīk ilgi gulēt - manā zemē visi ceļas agri, lai varētu padarīt visus dienas darbus, bet, protams, jums taču nav jāgatavojas tam, kas... Tātad, labs rīts, jaunekli! Un taisies sākt savu darāmo jau šodien, lai nesāku tev traucēt no ilgās kopābūšanas.”

-         „Njā, labs rīts tev arī, mans tālais draugs, es jau domāju, ka tu esi tikai mani vakardienas māņi no lielās strādāšanas, bet, kad šodien no rīta ieraudzīju to savādo nūju uz galda, ko vakar man iedevi kā atalgojumu par mana uzdevuma pabeigšanu, tad arī uzreiz atcerējos par tevi un, runājot par to uzdevumu - kas tad īsti būs jādara?”, - berzēdams miegainās acis, jautāja jaunais kireks.

-         „Labi, ja pie lietas, tad pie lietas - cik noproti, tad sakars būs ar laivām, jo tu taču esi lieliskākais laivu izgatavotājs pasaulē, vai ne?”

-         „Par to, ka esmu labākais pasaulē, dzirdu pirmo reizi, jo es pat nezinu, cik īsti liela ir pasaule un arī nezinu, cik tādu amata meistaru vēl pavisam ir. Un vispār - kā tu zini, ka esmu labākais laivu grebējs un izgatavotājs pasaulē?”

-         „Zinu un viss, vairāk tev nekas arī nav jāzin, lai varētu pabeigt savu darbu un, proti, tavs lielais uzdevums ir uzbūvēt milzīgu, pat ļoti milzīgu laivu, kurā varētu vadāt vai pārvietot lielu smagumu, tātad tas nozīmē, ka laivai jabūt arī ļoti izturīgai. Domāju, ka tev tas nebūs nemaz tik vienkāršs uzdevums, bet, tā nu ir sagadījies, ka, ja kāds to vispār var uzbūvēt, tad tas esi vienīgi tu, mans dārgais kirek!”

-         „Jā, tas patiešām nav no tiem vieglajiem darbiem, kādus esmu veicis līdz šim, bet domāju, ka tikšu galā arī ar šo uzdevumu, vienīgi tas atalgojums, ko tu man devi jau pirms laika, man nav īsti, tā teikt, izprotams...”

-         „Un, ja runā par manas rases atalgojumu tev jeb pēc taviem vārdiem par nūju, tad tas nav nekāds sprungulis, bet gan visurredzis!”, - nedaudz dusmīgā tonī sacīja svešzemnieks.

-         „Kas, kas tas ir, vai tu, lūdzu, nevarētu atkārtot?”

-         „Tas ir visurredzis! Paņem un paskaties pats! Zini, jaunais kirek, tu mani ar saviem jautājumiem esi pamatīgi nokaitinājis. Protams, tu pats pie tā neesi vainīgs, jo visa tava rase ir diezgan naiva un neko nezinoša - drīzāk pat neko zināt negriboša! Un varbūt sākumā darīsim tā - tu nekavējoties sāksi savu darāmo un ik pa laikam es tev došu dažādus norādījumus sakarā ar to, bet pa kādu brīvāku brīdi centīšos tev izskaidrot dažādu lietu būtību un, ja būsi uzmanīgs un neapnicīgs klausītājs, tad varbūt arī pastāstīšu par kādu savu ceļojumu pa lielo pasauli, jo esmu to jau diezgan labi iepazinis.”

-         „Labi, dārgais svešzemniek, no rītdienas sākšu taisīt šo lielo laivu, jo vispirms man jāpabeidz daži jau iesāktie darbi. Un diemžēl es nevaru tev arī pateikt, cik ilgā laikā tā būs gatava, bet varu apsolīt, ka pabeigšu to līdz galam, lai arī ko tas maksātu!”

-         „Jā, tā jau ir īstu vīru runa! Ne par velti šim darbam izvēlējās tevi, jo tava sirds ir tīra, bet tu pats esi apņēmības pilns un tāpēc arī uz tevi var droši paļauties. Un vēl - vari mani droši saukt par Darvondu. Un tagad es tevi pametīšu, jo man jādodas izpētīt zeme, kurā dzīvo visa tava rase un tauta. Līdz vakaram!”

-         „Nē, pagaidi, lūdzu, man vēl ir viens jautājums - kā tev var būt tik liela, varena un spēcīga balss, ja tu pēc izskata esi tāds pats parasts kireks kā es?”

-         „Tāpēc, ka tie, kuri iedeva šo burvju šķīdumu, kas spēj mani pārvērst jebkādā izskatā, nebija paredzējuši šķērsli, kas saistīts ar balsi, proti, tā ne par matu neizmainījās, kaut arī man bija cita ārējā čaula. Tātad līdz vakaram, zinātkārais draugs!”, - sacīja Darvonds un pēkšņi izgaisa.

Asars vēl tikai gribēja uzzināt, ko gan svešais gribēja viņa zemē pētīt, vai viņam gadījumā nevajag palīdzību, kā arī uzzināt ko vairāk par tā saucamo visurredzi, bet tā kā ciemiņš bija pēkšņi izgaisis, tad jaunais kireks secināja, ka pie brīnumiem un dažādām dīvainām parādībām nāksies pierast kādu laiku...

Visa pārējā diena Asaram pagāja strādājot - pabeidzot pēdējo laivu, pirms sākt taisīt Darvonda rases pasūtīto „ļoti lielo laivu”. Pēcpusdiena bija neredzēti karsta, saule burtiski svilināja Asara sviedriem nolieto muguru, ka viņam uznāca ļoti liels nogurums. Par labāku jaunais kireks atzina domu iet nedaudz atpūsties un pagulēt. Iegājis iekšā patīkami vēsajā istabā, Asars uzreiz pamanīja vakardien uz galda nolikto visurredzi. Tas patiešām atgādināja palielu nūju, kurai viens gals ir resnāks, bet otrs tievāks. Nedaudz nopētījis savādo priekšmetu, Asars tā tievākajā galā atrada nelielu caurumiņu, bet resnākajā galā tādu kā stikla aci. Tā viņš nonāca pie secinājuma, ka vismaz vienā no tiem, protams, ir jāieskatās iekšā. Skatīšanās stikla acī neko nedeva, tāpēc Asars pielika visurredža tievāko galu ar caurumiņu pie savas labās acs, un te nu notika otra savādākā un neparastākā parādība kireka dzīvē kopš Darvonda ierašanās, proti, Asars vairs nesaprata vai tas ir sapnis, vai īstenība. Visurredzis viņam atklāja kādu nepazīstamu un brīnumu pilnu pasauli. Caur mazo caurumiņu viņš redzēja tik daudz krāsu un kustību - likās, ka varēja sajust pat smaržu. Asars nevarēja to visu aprakstīt savās domās un prātā - to pat grūti būtu izdarīt cilvēkam ar visbrīnišķīgāko iztēli. Jaunā kireka priekšā notika krāsu dejas, vijās kopā un atkal izira skaisti un neaprakstāmi tīmekļi, parādījās un atkal pazuda caurspīdīgi riņķi, saplūda un izplūda dažādi raksti un ainas. Tas viss likās tik raibs, brīnumains, noslēpumains un neaprakstāms, ka Asars vairs nemanīja apkārt notiekošo. No tās pasaules, ko visurredzis rādīja, vienkārši negribējās iziet!

Ja runā vēl par visurredža uzbūvi, tad Asars tā vidū, starp abiem galiem, atrada tādu kā grozāmu daļu, kas viņam ļāva pievilkt tuvāk un atkal attālināt visu šo krāsu un rakstu ņirboņu, līdz atklājās vēl viena savāda un nesaprotama parādība, proti, viss šis iepriekšējais redzētais sajaukums ieguva noteiktu izskatu. Piemēram, ja visurredža stikla acs bija pavērsta pret mājas sienu un tur sākumā bija redzama tikai krāsu vizuļošana, tad, pagrozot kustīgo daļu, varēja iegūt arī parastās sienas attēlu. Savukārt, to griežot uz otru pusi, tas ir, pievelkot tuvāk, redzamais priekšmets sāka it kā sadalīties un kust. No tā Asars izsecināja, ka visurredža uzdevums ir parādīt visu lietu īsteno izskatu, tikai no dzīvas būtnes neredzamās puses, proti, no iekšpuses! Savu spēju dēļ šī ierīce jaunajam kirekam likās noslēpumu un burvestību pilna - visurredzis likās tik ļoti varens, un tā bija vislabākā līdz šim saņemtā alga par padarīto darbu.

-         „Bet, pag! Uzdevums taču vēl nav pabeigts - nav pat vēl iesākts! Bet es jau priecājos par savu nenopelnīto balvu! Cik neglīti!”, - atcerējās Asars, kas lika viņam nedaudz noskurināties, jo parasti godīgais un pacietīgais kireks vispirms pabeidza darbu un tikai beigās saņēma atalgojumu, tiesa gan - citreiz arī nesaņēma, jo viņam tas nemaz nebija tik svarīgi kā ilgstoša darba pieredze un prasme.

Un tā, vēl nedaudz patīksminājies un aplūkojis visurredzi, Asars nodevās kārtējai strādāšanai, lai pabeigtu visu atlikušo un varētu pievērsties „ļoti lielās laivas” izgatavošanai.

Vakarā, kad saule jau laidās miegā un visa dzīvā radība varēja beidzot atpūsties no lielā karstuma, kas valdīja dienā, Asars, tik tikko turēdamies kājās, beidza grebt pēdējo pasūtīto laivu. Uzreiz pēc tam viņš ielēca upītē, lai atvēsinātos. Tā bija īsta bauda pēc visa padarītā - un arī nopelnīta bauda, jo parasti, ja pa dienu nekas netika izdarīts, tad jauno kireku vakarā mocīja vainas apziņa, it kā viņš visu dienu būtu grēkojis, taču šādu dienu Asara dzīvē laikam vispār nebija...

Diemžēl, lai arī kā cilvēks (ne tikai cilvēks!) gribētu atpūsties un kādu brīdi nedarīt pilnīgi neko, tam visam reiz pienāk gals - vai viņš to vēlas, vai arī nevēlas - noteicošais ir tikai laiks. Tā notika arī ar mūsu draugu Asaru - viņa jauko plunčāšanos Ursas upītē pārtrauca kāds savāds troksnis. Jaunais kireks to izdzirdēja netālu no sevis - kaut kur mežā. Tas līdzinājās skaņai, kad negaisa laikā zibens gāza nost kokus, citreiz pat ar visām saknēm! Tie vispirms it kā novaidējās un tad krita ar tādu spēku, ka nereti nodrebēja visa zeme. Taču tagad nebija nekāds zibens vai negaiss! Par to Asars bija parliecināts droši, jo debesīs nevarēja manīt nevienu mākonīti, kas par to vēstītu. Koku krakšķēšana un gāšanās skaņa ik pa brīdim it kā pārtrūka un tad atkal turpinājās. Asars beidza savu vakara peldi nedaudz ātrāk un, ziņkāres vadīts, devās uz to pusi, no kuras nāca neparastie trokšņi. Un tālu arī nemaz nebija jāiet - turpat vai divu rīta skrējienu attālumā jaunais kireks pamanīja pirmos nogāztos kokus. Pagājis mazliet tālāk, viņš ieraudzīja to, ko savā prāta iztēlē nekad nebūtu iedomājies - tas bija kaut kas neticams, vārdos neizsakāms - likās vēl neticamāks par visām neparastajām lietām, kas bija saistītas ar Darvondu! Asars jau domāja, ka tie ir tikai māņi no lielās strādāšanas, tāpēc, izberzējis vairākas reizes acis un nedaudz iepliķējis sev pa seju, viņš tomēr attapās, ka viss notiek īstenībā. Pie viena no daudzajiem lielajiem kokiem stavēja milzīga auguma būtne, kas tobrīd laikam kaut ko sparīgi domāja pie sevis un nemaz neizdzirdēja vājo Asara kliedzienu. Lielais laivu grebējs bija vienkārši pārbijies no šīs - aptuveni piecpadsmit Vintrasas matu garās būtnes, tāpēc arī izdeva tādu kā spiedzienu. Beidzot milzis laikam bija ticis galā ar savu lielo domu un tāpēc pēkšņi sakustējās. Asars ielīda kādā krūmā aiz plata koka stumbra un vēroja tālāko notikumu gaitu, kas bija diezgan iespaidīga un satriecoša. Vispirms varenais milzis apķēra kāda koka apakšdaļu un tad sāka to kustināt un raustīt uz visām pusēm - tas tikai liecināja par neaprakstāmu spēku, kas jaunajam kirekam lika noskurināties. Koks nespēja turēties pretī un diezgan ātri padevās savam pāridarītājam, jo sāka arvien vairāk nosvērties uz vienu pusi, līdz atskanēja apdullinošs troksnis un tas gulēja zemē. „Lielais” tikai labsajūtā noberzēja plaukstas vienu pret otru un ķērās klāt nākamajam upurim, kas bija daudz lielāks par iepriekšējo. Šī cīņa turpinājās nedaudz ilgāk, bet beidzās, protams, arī ar milža uzvaru. Un skaņa, ar kādu koks sasniedza zemi, patiešām ļoti līdzinājās troksnim, ar kādu tie parasti piezemējas negaisa laikā!

-         „Tas nu ir par daudz!”, - pie sevis nodomāja Asars, - „nepietiek tikai jau ar to Darvondu un viņa jociņiem, kur nu vēl šis! Tas ir gluži neticami - kas ir šis milzenis - un vēl ar tik pārdabisku spēku? Vai varbūt es jau patiešām esmu jucis?”

Kamēr jaunais kireks pie sevis tā prātoja, tikmēr milzis jau bija paspējis nogāzt vairākus kokus un tagad tuvojās viņa slēptuvei. Asars klusi izlīda no krūma un talāk aizrāpoja aiz kāda bļodiņkoka izrautā sakņu mudžekļa. No šejienes varēja labāk apskatīt lielo būtni un tās tālāko darbību, kura, protams, bija pavisam neizprotama un reizē arī biedējoša. Proti, piecpadsmit Vintrasas matu garais milzenis sāka rakņāties pa sava apģērba kabatām - ja to vispār var saukt par apģērbu un lielās kabatas, kuras drīzāk atgādināja piešūtus maisus. Beidzot tomēr milzis laikam bija atradis to, ko meklēja - kādu pudelīti ar zilu šķīdumu. Un, nedaudz apskatījis šo brūvējumu, „Lielais” to ņēma un izdzēra!

Grūti ir aprakstīt tobrīdējo Asara sejas izteiksmi, jo tā vienlaicīgi bija gan izbiedēta, gan izbrīnīta, gan samulsusi, gan arī kā iesaldēta, jo kireka acu priekšā notika atkal kāds brīnums, ko nevarēja nedz izskaidrot, nedz arī izprast. Proti, milzenis pāris acumirkļu laikā bija sarāvies, pieņēmis tikpat lielus izmērus un izskatu, cik pats Asars, jo tas taču bija viņa dubultnieks Darvonds! Kireka atmiņā atausa svešzemnieka teiktais, ka viņš ar kāda šķīduma palīdzību var pārvērsties par jebkuru dzīvu būtni, tikai Asars nekad nebija aizdomājies, kāds Darvonds izskatās īstenībā - neslēpjoties aiz citu ārējās čaulas. Ar tobrīd redzēto varēja arī izskaidrot ciemiņa varenās un rupjās balss noslēpumu, jo tikai piecpadsmit Vintrasas matu garai būtnei var būt tādas balss saites!

Pārvēršanās beigās Darvonds pudelīti ar zilo šķīdumu rūpīgi noglabāja savā somā un pie sevis tikai apmierināti noteica:

-         „ Šodienai pietiks! Kokus būšu sagāzis pietiekami. Rītdien tos atliek tikai nogādāt pie mūsu lielā laivu grebēja, kas būs diezgan grūti, jo viņš var man uzdot apnicīgus jautājumus, kā esmu tos nogāzis, kā atgādājis, kā zinājis, cik lielu skaitu un lielumu vajag un tā tālāk, bet ko darīt - viņš tak vēl ir tik jauns un zinātgribošs! Bet pagaidām nedrīkst atklāt, kas es esmu īstenībā, citādi viņš vēl nobīsies. Pienāks laiks, un es visu izstāstīšu, bet pagaidām, lai viņš pamocās neko daudz nezinot...” - un Darvonds saposās ceļam, lai dotos pie Asara atpūsties un pārlaist nakti, jo visu dienu gāžot kokus arī taču var nogurt!

Te nu būtu jāsmejas jebkuram, jo Darvonds taču nezināja, ka atrodas mežā kopā arī ar pašu Asaru, kurš noklausījies, viņa īso sarunu un domu birumu ar sevi, uzreiz klusītiņām izlīda no savas slēptuves un, cik vien uzmanīgi varēdams, lavījās uz mājas pusi. Savukārt, Darvonds paņēma savu ceļa somu uz pleciem un, mierīgi svilpodams, devās prom no sava darba lauka. Tā viņi abi brida caur mežu - jaunais kireks, slēpdamies pa priekšu, bet Darvonds aizmugurē. Asara uzdevums bija nokļūt ātrāk savās mājās, lai viņa ciemiņam nerastos aizdomas par slepeno izsekošanu. Tāpēc, aizskriedams līdz savai laipiņai, kas stiepās pāri Ursei, viņš ātri novilka drēbes un no tās metās taisni iekšā upītē. Jaunais kireks no lielās skriešanas bija varen noguris, tāpēc par atkārtotu peldēšanos nevarēja būt nekas atvēsinošāks un labāks! Vienīgās grūtības viņam sagādāja doma, ka vajadzēs melot un izlikties par nevainīgu Darvonda priekšā, jo Asaram nekad savā mūžā nebija vajadzējis to darīt un pielietot, tāpēc tas patiešām priekš viņa bija liels pārdzīvojums. Kamēr viņš tur tā prātoja, sēdēdams siltajā ūdenī, tikmēr bija atnācis arī pats Darvonds, kurš skaļā un priecīgā balsī uzriez sacīja:

-         „Sveiks, mans jaunais draugs jeb vienkāršāk - obler! Tikai nedomā ko sliktu - šis vārds mūsu zemē nozīmē „patīkami tevi atkal redzēt”. Saproti, tavā valodā ir par daudz vārdu - tos visus vajadzētu tā kā mazliet „saplacināt”. Nu labi, tās ir tikai manas domas, saki labāk, jaunais draugs, kā šodien tev ir klājies? Vai rīt varēsim ķerties klāt mūsu lielajam darbam - drīzāk viss varoņdarbs būs jāveic tev vienam pašam?!”

-         „Nu, es, es domāju, ka”, - nedaudz stostītamies atbildēja Asars – „jā, mēs varēsim sākt īstenot šo lielo domu par „ļoti lielo laivu”. Jā, mēs varēsim sākt...”

-         „Tu šodien tāds nerunīgs esi, jaunais kirek, vai kas atgadījies?”

-         „Nē, nekas īpašs, tikai, nē, nē, nekas nav atgadījies”, - Asaram likās, ka viņš vispār pazaudēs runātspēju, jo atcerējās, cik biedējošs izskatījās Darvonds mežā, gāžot kokus, bet pēc brīža viņš atkal turpināja, - „šobrīd esmu ļoti noguris, jo šodien nācās daudz strādāt, lai pabeigtu visus iesāktos mazos darbiņus un rīt varētu ķerties klāt tai tavai laivai...”

-         „Jā, cik redzu, tad tu esi patiešām ļoti apzinīgs un strādīgs, tāpēc varu tev atklāt vienu lietu...”

Asars jau domāja, ka svešzemnieks pastāstīs par savu noslēpumu, taču tā nenotika. Tā vietā Darvonds sacīja:

-         „Proti, tu saņemsi daudz lielāku algu par visurredzi - tā bija tikai tāda neliela dāvana no manis. Tavs atalgojums būs daudz labāks, tāpēc no rītdienas tu vismaz zināsi, ka nestrādā par velti! Bet tagad - arlabunakti! Es arī esmu ļoti noguris, jo visu dienu staigāju pa tavu zemi un vēroju dažādas lietas... Līdz rītam!”, - un lielais milzis Asara izskatā aizgāja.

Bet lielais laivu grebējs jau zināja, ka Darvonds melo. Ja viņš pēc paša vārdiem būtu apceļojis kireku zemi, tad noteikti būtu arī pieņēmis citu izskatu, lai nebūtu kā dvīņubrālis Asaram. Bet gan jau svešzemnieks agri vai vēlu atklās savu noslēpumu - par to Asars bija pārliecināts.

Nākamais rīts pienāca, kā par brīnumu daudziem kirekiem, ļoti apmācies, kas šajā zemē bija diezgan neparasta un reta parādība. Lielāko daļu laika Zārtas zemes ielejā valdīja vasara, tāda ziema nemaz nebija - par sniegu vispār kireku rase nebija neko dzirdējusi. Vēsāko laiku gadā viņi dēvēja par drebuli jeb, kā mēs to saucam - par rudeni vai pavasari. Taču, neskatoties uz šo drūmo un lietus mākoņu pilno rītu, Asars pamodās labi atpūties un ar lielisku garastāvokli. Pirmais „darbs”, ko viņš no rīta izdarīja, kad piecēlās, bija kārtējā pasaules apskate caur visurredzi. Viņam tik ļoti patika šī nodarbe! Ar visurredzi jaunais kireks laikam varētu staigāt apkārt gandrīz katru dienu no rīta līdz vakaram, ja vien nebūtu jāstrādā. Tā patiešām bija jauna un neparasta pasaule, ko atklāja šī ierīce...

Bet, kamēr Asars tur tā nedaudz izklaidējās, tikmēr kādā tumšā meža nostūrī norisinājās neparasta saruna. Viens no runātājiem bija Darvonds. Otrs, ļoti skaļas un varenas balss īpašnieks, atradās lielā, smaragdzaļā dimantā, kuru savās rokās turēja milzis. Pareizāk sakot, dimantā bija redzama tikai runātāja seja, kura tobrīd pratināja Darvondu, uzdodot dažus jautājumus:

-         „Kā jums veicas ar šī lielā karotāju vedēja izgatavošanu? Vai viss iet kā plānots? Vai nav kādi sarežģījumi? Vai nav nepieciešama palīdzība?”

-         „Nu”, - nedaudz stostīdamies atbildēja Darvonds, - „pagaidām ir sagatavoti tikai materiāli šai lielajai ierīcei, bet pati būvēšana vēl nav sākusies...”

-         „Kā tā - nav vēl sākusies!? Vai tad Lielie Prāti neteica, ka darbam ir jābūt pabeigtam pēc iespējas ātrāk? Mums taču ir ļoti maz laika! Pretinieks beigās vēl pirmais atklās veidu, kā tikt mums klāt! Un tad būs beigas visam un visiem!”

-         „Bet aizsargāties ir vieglāk nekā uzbrukt. Mēs drīzāk varētu izdomāt kādu labu aizsargāšanās ieroci vai iepēju un tad...”

-         „Mēs uzbruksim nevis aizstāvēsimies, Darvond! Tu varbūt gribi, lai knēveļu rase pēc tam mūs apvaino un izsmej par gļēvulību? Mēs esam otra spēcīgākā rase aiz Lielajiem Prātiem, tapēc mums arī ir jāiet pa priekšu visām mūsu pusē karojošajām tautām!”

-         „Lai tie knēveļi smejas - viņi taču tāpat neko nevarēs mums padarīt! Kāpēc mums jāiet glābt citu ādu - un sevišķi vēl šos nekam nederīgos radījumus?”

-         „Vai tu savā garajā ceļojumā esi galīgi pazaudējis galvu, Pelēkais? Tu nesaproti, ka mēs cīnamies par savu vietu uz pasaules, kur dzīvot? Un mēs draudzējamies un palīdzam tiem, kuri mitinās visā Gaismas Zemē, sākot no Vareno kalnu grēdas līdz Mirušo aizai, no Tumšās upes līdz Nolādētajam līdzenumam! Mēs visi, kas dzīvojam šajā vietā, esam kā brāļi, ieskaitot pat knēveļu rasi! Ja mēs neapvienosimies, tad arī pa vienam visi izmirsim un tiksim nokauti, jo mūsu pretinieks ir daudz varenāks par katru atsevišķu rasi, kas mīt Gaismas zemē. Tikai apvienojoties varbūt spēsim viņus visus sakaut, bet varbūt arī ne...”

-         „Jā, varbūt mēs visi esam kā brāļi... Izņemot tikai šos sasodītos limpanus, kaut viņi iekristu kādā no Nolemtajām bedrēm, kā es nevaru tos riebekļus ciest!, - pēkšņi sāka aurot Darvonds jeb, kā viņu palaikam nosauca seja dimantā - Pelēkais, - „vai viņi gadījumā atkal nav izstrādājuši kādu riebeklību, Kungs? Vai atkal nav lieli zaudējumi viņu dēļ? Vai kāds bērns nav cietis viņu dēļ?”

-         „Nomierinies, Pelēkais, pagaidām viss ir kārtībā. Limpani nav mums līduši virsū jau kādu ilgāku laiku. Laikam nākuši pie prāta, jo sāk saprast, ka esam pietiekami viņus iepazinuši, lai pasargātu sev dārgo. Pēdējais uzbrukums, ja to par tādu var nosaukt, bija jau pirms kādiem deviņiem rakliem Birras ciematiņam, kad šie nelieši nozaga trīs maisus graudu un lielu mucu vīna. Vairāk nekādas riebeklības no viņu puses nav manītas.”

-         „Paldies visiem Lielajiem Prātiem, laikam tiešām šie ir kļuvuši gudrāki un saprot, ka vairs neko daudz mums nespēj nodarīt ar saviem vecajiem un nekam nederīgajiem uzbrukšanas paņēmieniem. Bet sakiet, Kungs, kā veicas ar kareivju apmācīšanu un ieroču izgatavošanu? Vai pietiek dzelzs un bronza, vai kareivji ar visu sirdi gatavojas savas zemes aizstāvēšanai?”

-         „Jā, viss notiek kā plānots. Bet tagad atvaino, man steidzami jāskrien - Lielie Prāti atkal sasaukuši sapulci. Tā kā, lūdzu, pasteidzies ar šo „lielās laivas”, vai kā tu tur teici, izgatavošanu, jo laiks mums ir ļoti dārgs. Paliec sveiks, Pelēkais! Sazināsimies pēc trim rebekiem.”

-         „Jā, palieciet sveiks, Kungs...”, - nedaudz skumjā un drūmā balsī noteica Darvonds, jo pēc viņa sejas izteiksmes varēja noprast, ka ir palicis neizrunāts ne mazums un varbūt pat ļoti svarīgu jautājumu...

Pēc šīs sarunas Darvonds devās uz savu „darba vietu” meža tajā vietā, kur viņš bija sagāzis lēveni koku „ļoti lielās laivas” būvēšanai. Un pēc tam, sakrāvis uz saviem varenajiem pleciem lielus baļķus, viņš tālāk devās uz Asara māju pusi. Nonācis netālu no Ursas upītes, milzis tos sāka krāmēt lielā kaudzē. Protams, vajadzēja darboties klusi un nemanāmi, lai Asars nepamanītu viņu šajā savādajā izskatā! Kad koku kaudze jau bija diezgan paprāva, Darvonds atkal iedzēra savu zilo šķīdumu un pieņēma Asara izskatu. Bet īstenībā viņš to arī varēja nedarīt, jo jaunais kireks tāpat jau bija atklājis milža noslēpumu...

-         „Nu, sveiks, mans zinātkārais draugs!, Asaram aiz muguras atskanēja pierastā - varenā un rupjā balss – „atkal pēti pasauli caur visurredzi? Jā, es zinu, tā ir ļoti laba manta - vienīgi ar tās palīdzību var pazust laikā, jo tu pats citreiz nemaz nemani, cik daudz jau ar to blandies apkārt.”

-         „Ak dievs, vai ir jau pēcpusdiena!?”, - nedaudz iekliegdamies jautāja Asars, - „man likās, ka vēl tikai rīts…”

-         „Nu rīts gluži vairs nav, bet darba sākšanai nekad nav par vēlu. Un runājot par mūsu, drīzāk jau tavu veicamo uzdevumu, tad es jau baļķus no meža esmu atvilcis. Tie stāv upītes otrā krastā, meža malā. Domāju, ka tajā pusē arī tu varētu būvēt šo lielo laivu līdz pat beigām, lai koki no meža nebūtu vēl jāvelk pāri laipiņai.”

-         „Jā…, tā patiešām varbūt būtu daudz labāk”, - nedaudz domīgi sprieda Asars, - „taču, manuprāt, ka šo lielo peldierīci vajadzētu taisīt no sākuma līdz beigām turpat ūdenī, lai vieglāk un sekmīgāk varētu nostiprināt tās līdzsvaru un arī daudzas citas lietas, jo, ja priekšmets atrodas tam paredzētajā vietā, tad tas vienmēr uzvedas dabīgi, vai ne?”

-         „Es patiešām neko nezinu par to visu, ko tu tur tagad stāstīji, vienīgais, ko varu piebilst ir tas, ka šai laivai ir jābūt ļoti lielai. Pārējo svarīgāko pastāstīsi man, kad tā būs nobeigta. Un man būtu liels prieks, ja tu sava uzdevuma pildīšanu varētu sākt jau šodien. Un īstenībā, lietus laikā ir vieglāk strādāt, jo nav tik karsti. Vai esi ar mieru?”

Šajā brīdī Asaram radās izdevība beidzot piespiest svešzemnieku atklāt savu noslēpumu par viņa īsteno ārieni un spēku, tāpēc jaunais kireks jautāja:

-         „Jā, Darvond, kā teiksi. Lai pierādītu, ka man var uzticēties, sākšu savu darāmo tūlīt pat! Vienīgais - varbūt tos baļķus tu varētu palīdzēt dabūt līdz pat pašam upes krastam…”

-         „Nu tad taisies ātrāk, jo mums divatā būs jāpārcilā vesela koku grēda - un pie tam katrs no tiem ir ļoti smags”, - nedaudz dusmīgi atbildēja Darvonds, jo saprata, ka tagad viņam viss smagais darbs būs jādara ar parasta kireka ķermeni un tā niecīgo spēku. Bet savu noslēpumu milzim ne prātā nenāca tobrīd atklāt...

-         „Tūlīt būšu gatavs…”, - ar nelielu vilšanos atbildēja Asars, jo bija domājis, ka Darvonds beidzot atzīsies un pārstās izlikties.

Taču tas nenotika ne tobrīd, ne arī ilgu laiku pēc tam. Darvonds visu laiku strādāja ar sakostiem zobiem kireka ādā ar viņam tik ļoti nepierasto mazo spēka daudzumu. Tagad viņš kopā ar Asaru ļoti nopūlējies vilka un nesa katru atsevišķu baļķi, kas agrāk milzim bija tīrais nieks…

Kā par laimi abiem strādniekiem, nākamās trīs dienas arī bija lietainas un apmākušās, kas labāk sekmēja „ļoti lielās laivas” būvēšanu un celšanu, jo Zārtas zemes ielejā parasti pa dienu valdīja tviece un karstums, kas ļoti palēnināja jebkura darba izpildes laiku. Savukārt tagad darāmais gāja uz priekšu diezgan labi un ātri. Protams, ka viss smagais darbs gūlās uz Asara pleciem. Darvonds viņam tikai palīdzēja atvilkt vai nostatīt pareizajā vietā kādu baļķi, jo pārējo savu brīvo laiku varenais milzis izmantoja apkārtnes izlūkošanai un pētīšanai – to izdarīt viņam bija pavēlējuši izdarīt Lielie Prāti. Darvonds reizēm arī deva savus norādījumus Asaram par to, cik garai un platai jābūt laivai, cik biezām tās sienām un tamlīdzīgi. Bet savukārt jaunais kireks brīžiem nesaprata kaut ko no milža teiktā, jo šī laivas būvēšana, nevis grebšana īsti nebija viņa amats. Taču pārmaiņas un jaunus izaicinājumus viņš vienmēr pieņēma, tāpēc vēlāk arī Asars jau sekmīgi varēja turpināt tālāko darbu bieži vien pat bez Darvonda palīdzības. Tā kā laiks vēlāk iestājās atkal karsts un sutīgs, tad būvēšana vairs tik ātri negāja uz priekšu, kā plānots. Jaunajam kirekam vajadzēja vairākas reizes dienā nopeldēties, lai varētu sekmīgi strādāt. Bet šī topošā „ļoti lielā laiva” sāka izskatīties aizvien dīvaināka: tā atgādināja garu zirņu pāksti, tikai ar ļoti spicu apakšu un šauru vidu. Bija paredzēts, ka šim pamatam ar laiku liks virsū vēl koka grīdu un vairākas kārtas sienu gar malām, bet katru daļu beigās savienos ar kāpnēm, lai varētu pārvietoties pa visu laivu kopumā - no augšas līdz pat šim sākuma posmam.

Viss bija jauki līdz brīdim, kad pie Asara ciemos atnāca viņa māte. Protams, ka ar to jaunajam kirekam grūtību nebūtu, jo māti viņš ļoti mīlēja, bet nepatikšanas bija Darvonda dēļ. Un Asara māte zināja noteikti, ka dvīņudēli viņai patiešām nekad nav bijuši…

-         „Sveiks, mans dārgais Asariņ! Tik sen neesmu tevi redzējusi! Kāpēc tu pie manis vairs nenāc ciemos? Un vispār – ciematā es tevi jau sen neesmu manījusi! Kāpēc? Vai kas noticis, mīļais?”, - pa labu gabalu nākdama, sauca Asara māte.

-         „Nē, viss ir kārtībā, mammu, man vienkārši nebija laika, jo tagad daudz darāmā.”

-         „Njā, tu jau man vienmēr esi bijis aizņemts, nav pat laika savas mātes apraudzīšanai...”

-         „Nu, mamm, nesāc tikai atkal… Lūdzu…”

-         „O, kas tad tas!? Ļoti aizraujoši. Vai atkal kāds jauns izdomājums? Bet kāpēc tas ir tik liels?”, - ieraudzīdama Asara un Darvonda taisīto laivu, atkal iesaucās kireka māte.

-         „Jā, tas ir pavisam kaut kas jauns. Tā saucās par „ļoti lielo laivu”! Līdz šim patiešām neko tik varenu neesmu taisījis!”

-         „Ārprāts – tos baļķus tu viens no meža esi atgādājis šurp!?”, - nedaudz iekliegdamās sacīja Asara māte.

-         „Njā, tas ir nē – man palīdzēja labs draugs.”

-         „Kurš tad ir tas draugs, vai Frinalds, varbūt Garnigs?”

-         „Nē, tas ir pavisam jauns draugs, kurš nāk no tālas zemes!”

-         „O, ļoti aizraujoši, vai tu mani iepazīstināsi ar viņu?”

-         „Ē, diez vai, jo viņš parasti ir vēlu mājās, citreiz pat vispār nepārnāk…”

-         „Nekas, dēls, gan jau es viņu satikšu, jo atnācu pie tevis padzīvot kādu laiku!”

-         „Nē!”, - iesaucās Asars, bet lai slēptu savu lielo nepatiku pret mātes pēkšņo lēmumu, tālāk turpināja mierīgākā tonī, - „bet kāpēc, mammu? Tas nav vajadzīgs. Ar mājas kopšanu man nav jāpalīdz, jo viss ir kārtībā un gan jau kādu dienu es pie tevis aiziešu ciemos, vienīgi pagaidām nav laika…”

-         „Bet, dēls, tu taču esi pamatīgi novājējis!”, - pēkšņi izsaucās kireka māte, - „tev vajag pienācīgi ēst un tik daudz nestrādāt, citādi beigās vēl nokritīsi!”

Jā, tā patiešām bija taisnība. Asars pats nemaz nebija pamanījis, ka ir kļuvis ievērojamāki tievāks nekā pirms tam, jo visa šī padarīšana ar Darvondu un viņa laivu jauno kireku bija galīgi izsitusi no ikdienas pierastās dzīves, ka pat bija aizmirsts par kārtīgu maltīti. Par to Asars tikai norāja sevi un saprata, ka tagad vairs nav jēgas mēģināt atrunāt māti par palikšanu pie viņa. Vienīgais glābiņš bija cerēt, ka Darvonds apkārtnes pētīšanas laikā būs pieņēmis cita kireka izskatu. Ja viņš to nebūs izdarījis, tad Asara mātei var notikt kas ļauns, jo viņai nezināmas, noslēpumainas un tik neparastas lietas uzdzina tikai bailes un kādu nepatīkamu kaiti. Reiz bērnībā Asars pārģērbās par lielu krupi un nobiedēja māti, un tad viņa zaudēja samaņu un pamodās tikai pēc trijām dienām, tādēļ kireks zināja, cik šis mātes apciemojums ir bīstams viņai pašai.

Kamēr Asars nezināja, kā lai atbrīvojas no nevēlamā ciemiņa – savas mātes, tikmēr Darvonds grozījās turpat netālu no jaunā kireka mītnes, proti, atkal mežā, lai varētu sagāzt, savilkt vairākās kaudzēs, sakārtot un sašķirot pēdējos baļķus lielajai laivai. Kad tas tika izdarīts, viņš aizgāja tālāk no meža piemales, dziļāk biezoknī, lai varētu atkal sarunāties ar dimantu jeb galvu dimantā, kura piederēja kādam, ko Darvonds dēvēja par Kungu.

-         „Obler, Pelēkais! Kā sokas ar mūsu ierīces izgatavošanu? Vai Asaram pietiek spēks un pacietība? Vai tu viņam jau atdevi pirmsdarba atalgojumu? Vai jūs laikā pagūsiet izgatavot šo karotāju vedēju?”

-         „Pagaidām viss sokas labi, Kungs. Asars ir ļoti pašaizliedzīgs un labs strādnieks – tieši tādi kā viņš mums ļoti noderētu šajā Lielajā Bruņošanās Laikā, kad ikkatra darba roka ir tik ļoti noderīga, it sevišķi, ja runa iet par šī lieliskā laivu izgatavotāja zelta rokām!”

-         „Jā, Darvond, to es zinu pats un, kad pienāks laiks, došu atbildi, vai Asaru ņemt līdzi uz Mohāru, vai ne, jo kā pats zini, tad šie kireki ir ļoti savāda rase, jo tie nepazīst nedz kara briesmas, nedz tā sekas, nedz arī zin, ka vispār no kaut kā ir jāaizsargājas, jo viņiem neviens līdz šim pat nav uzbrucis.”

-         „Bet, Kungs, kas notiks, ja šie ļaunie, pretīgie, nīstamie un briesmīgie…”

-         „Jā, jā, Pelēkais, es zinu, ka agri vai vēlu viņi uzbruks arī kirekiem un visiem, kas dzīvo Zārtas zemes ielejā. Par to visu ir jau padomāts – uz turieni mēs sūtīsim knēveļu rases piederīgos ar saviem karapulkiem, kuri jau savlaicīgi iepazīstinās iedzīvotājus ar bēdīgo kara stāvokli un iemācīs tiem aizsargāties, reizē ceļot arī nocietinājumus un lamatas ienaidniekam.”

-         „Bet, Kungs, šie kireki ir ļoti vāji un…”

-         „Tev tikai tā liekas, Pelēkais!”, - nedaudz paceldams balsi, sacīja svešais, kas atradās dimantā – „viņi ārēji ir diezgan, pat ļoti spēcīgi salīdzinājumā ar knēveļu rasi, vienīgā sliktā iezīme ir viņu vienaldzība pret dzīvi, savu likteni, dabu un tās bagātībām.”

-         „Jā, to es arī esmu novērojis, pagaidām gan tikai netieši un no attāluma, bet drīzumā es došos uz kādu no viņu ciematiem, lai tuvāk iepazītos ar šo radījumu paražām, ikdienas gaitām, tikumiem un vājībām un citām viņus raksturojošām īpašībām.”

-         „Tas tev ir jāizdara noteikti, Pelēkais, bet neaizmirsti arī vienu no tev uzticētajiem galvenajiem darbiem bez kareivju pārvadātāja buvēšanas – tuvējās apkārtnes vietu iezīmēšanu, lai knēveļu rase bez īpašas maldīšanās un meklējumiem varētu iekārtoties šajā apkaimē un iezīmētās vietas pārvērst par pretiniekam neizdevīgām un nepieejamām.”

-         „Tas ir gandrīz izdarīts, kungs”, - jau pirms brīža gribēja teikt Darvonds, bet viņš nevēlējās pārtraukt dimantā redzamās galvas domu birumu, jo tik sen nebija runājis ar kādu no saviem tautiešiem, - „es iezīmēju lielākos un garākos kokus, kurus knēveļi varēs izmantot, lai gāztu virsū ienaidniekam, iezīmēju platākos un dziļākos strautiņus, kuros viņi varēs veidot ierakumus un rakt bedres kā lamatas, kā arī atzīmēju paugurus un pakalnus, kuri noderēs kā nocietinājumi. Arī pļavās atstāju iespraustu koka mietu ar lentu, jo tās varēs būt kā apmetņu vietas un knēveļiem aiztaupīs liekas pūles izcērtot mežā kādu brīvu placi nometnes izveidošanai.”

-         „Ļoti labi, Darvond! Tu esi īsts savas tautas dēls! Par to tev arī Lielie Prāti noteikti piešķirs Varoņa apbalvojumu, kad mūsu ienaidnieks būs sakauts un viss šis briesmīgais karš beidzies! Bet tagad, lūdzu, atvaino mani, jo pienākumi sauc. Tiksimies pēc pieciem rebekiem!”, - un runātāja seja dimantā izgaisa.

Darvonds jeb Pelēkais vēl kādu laiciņu domīgi pastāvēja koku pavēnī, lūkojoties uz izdzisušo un nerunīgo dimantu. Tad, pamodies kā no īslaicīga miega, iebāza to somā, iedzēra zilo šķīdumu un, prom iedams jau kireka izskatā no savas darba vietas, vēl klusām noteica: - „Ja vispār viss šis karš kādreiz beigsies un ja mēs vispār uzvarēsim savu ienaidnieku…”

Nonācis pie Asara mājām, milzis ar nelielu izbrīnu un godbijību apskatīja „ļoti lielo laivu”, kura jau tagad, tikai līdz pusei uztaisīta, lepni līgojās Urses upītes spoguļainajā ūdenī. Asars patiešām strādāja ļoti ātri un teicami – kā neviens laivu izgatavotājs, ko Darvonds bija saticis pirms tam. Milzis kireka izskatā vēl nedaudz uzmeta aci laivai un tad gāja tālāk uz bļodiņkoku ēkas pusi. Viņš, protams, bez liekas kavēšanās gāja iekšā un skaļi sauca:

-         „Tu esi lielisks laivu izgatavotājs, Asar! Bez tevis man laikam būtu beigas! Saki, kur tu esi, mans draugs, lai varu tevi apskaut un pateikt lielu, lielu paldiesvārdu!?” - tā izteicies, viņš iegāja virtuvē un ieraudzīja Asara māti, kas tobrīd gatavoja vakariņas. Savukārt, viņa, ieraudzīdama sastingušo Darvondu jeb, kā pati domāja – savu dēlu Asaru, nesapratnē vaicāja: - „Vai tu dzirdēji – tevi kāds sauc, dēls!? Un, un es nesaprotu – man izklausījās, ka tas biji tu pats, kas sauci, un…”, - viņa nepaspēja visu pateikt līdz beigām, kad virtuvē iebrāzās arī pats Asars ar jautājumu uz lūpām: – „Kas noticis, māt!?”

- „Māt, mosties, lūdzu, vai ar tevi viss kārtībā?! Piedod, ka tevi nebrīdināju un nepateicu par...”, - mierināja savu māti Asars, taču viņam tas neizdevās līdz galam, jo atskanēja skaļš kliedziens no mierināmās sievietes puses: - „Ārprāc, kas tu esi un kas ir tas?!”, - un viņa ar pirkstu norādīja uz Darvonda pusi, kurš tobrīd bija atspiedies pret palodzi. - „Kurš no jums ir mans miesīgais dēls, ak, dievs, ak, dievs, palīdzi man!”, - viņa kliedza.

-         „Es esmu tavs dēls, māt, tikai nomierinies, es tevi lūdzu. Viss ir pilnīgā kārtībā…”

-         „Vai patiešām tu esi mans mīļais dēliņš Asariņš?”, - viņa jautāja raudulīgā balsī, - „tad pasaki, kas notika tajā tālajā vasarā, kad tu rāpies šajā pašā paugurā, kurš atrodas pie mājas?”

-         „Es biju ļoti mazs, bet kalnā uzrāpos, taču nezināju, ka tā otra daļa, kas atrodas uz mājas pusi, ir ļoti lēzena un stāva. Tā es skrēju domādams, ka paugura virsotne ir kā pļava, bet jau pēc brīža ripoju zemē kūleņu kūleņiem. Es būtu aizgājis bojā, bet mani izglāba… kāds svešinieks…”

-         „Jā, to tu stāstīji arī ilgi pēc tam, tikai neviens šo svešinieku nebija redzējis. Ja tu zinātu, kā mēs toreiz pārdzīvojām! Kad tante Lidija ieraudzīja, kā tu pazūdi no kalna, viņa iekliedzās tik stipri, ka tēvocim Aliberam nosirmoja gandrīz puse matu uz galvas. Man viss satumsa gar acīm, es tik tikko spēju paskriet uz tavu pusi. Bet, kad mēs palūkojāmies lejā, tad ieraudzījām tevi - sveiku un veselu, smaidošu un priecīgu un, ar roku mādams, tu mūs aicināji pie sevis. Tas bija ļoti dīvaini. No tāda kritiena tik maza radībiņa kā tu nekad nebūtu varējusi izdzīvot…”

-         „Jā, tas bija savādi, taču šī svešinieka smaidošo seju es citreiz it kā atceros spilgti, citreiz ļoti miglaini…”

-         „Varbūt tu man varētu to svešinieku nedaudz aprakstīt un…”, - iesākto pārtrauca Darvonds, jo Asara māte atkārtoti nelabā balsī iebļāvās: - „Āāāāāāāāārprāc, viņš pat prot runāt, ak, dēls, saki, ka man tikai rādās, ak, dievs, palīdzi man, āāāāāāāāāāā!”

Tas bija īsts jampadracis, kas tovakar risinājās Asara līdz šim šķietami mazajā, mierīgajā un omulīgajā bļodiņkoku mājiņā. Kad Asara māte ieraudzīja sava miesīgā dēla divus dēlus, kuri abi stāvēja virtuves durvīs, viņa zaudēja samaņu un droši vien būtu nokritusi, ja Asars nebūtu viņu noķēris. Bija pagājis ievērojami ilgs laiks, iekams sieviete sāka atjēgties, bet tagad, kad viņa atkārtoti zaudēja samaņu, Asars un Darvonds varēja tikai minēt, kad viņa sāks atgūsies.

-         „Njā, tava māte ir ļoti satraukta un neparedzama būtne”, - teica samulsušais Darvonds, jo kirekietes kliedziens viņu nedaudz bija izsitis no ierastās domāšanas, - „es patiešām no visas sirds ceru, ka viņai nebūs noticis nekas ļauns…”

-         „Gan jau viss būs labi”, - atbildēja satrauktais Asars - pēc kireka acīm varēja noprast, ka viņš ir diezgan satraucies un norūpējies par savu māti, - „viņa pēc rakstura ir tāda jau no pirmajiem maniem atmiņas uzplaiksnījumiem uz šīs pasaules.”

-         „Es tikai gribēju zināt, kāds izskatījās tas svešinieks – tavs glābējs, par kuru tiki stāstījis.”

-         „Kāpēc, vai tas ir tik svarīgi?”

-         „Nē, mani māc vienkārši ziņkārība un…, jā, lūdzu, varbūt apraksti viņu nedaudz, cik vari…”

-         „Nu, viņš bija tāds…”, - savu atmiņu mocīja Asars, - „ēēē, tāds tumšs, tumšās drēbēs, ja nemaldos, tad melnā apmetnī ar galvassegu. Seju īsti nevarēja saredzēt, bet nez kādā veidā es zināju, ka viņš smaida…”

-         „Vai tu esi pārliecināts, ka viņš tiešām vēlēja tikai labu un patiešām gribēja tevi glābt”, - ar nelielām aizdomām taujāja Asara dubultnieks.

-         „Jā, nu, ja jau viņš mani izglāba no drošas bojāejas, tad jau viņš domāja tikai labu...”

-         „Bet varbūt viņš to darīja kāda aprēķina vai nolūka pēc?…”

-         „Es patiešām nezinu… Man liekas, ka viņam nepavisam nebija neviena ļauna nolūka. Bet kāpēc tu tā domā par viņu un mani tik ļoti izprašņā?”

-         „Vienkārši esmu jau iepriekš sastapies ar šādiem izpalīdzīgiem un labiem svešiniekiem, kuri uzrodas īstajā brīdī un laikā, kad kādam tas ir ļoti vajadzīgs un nepieciešams tāpat, kā toreiz tev bija nepieciešama acumirklīga palīdzība. Vai tev pašam nešķiet dīvaini, ka tieši tajā brīdī, kad kriti lejup, pēkšņi ne no kurienes uzrodas sveša būtne un izglābj tevi no drošas bojāejas?”

-         „Jā, protams, man pašam tas liekas arī ļoti noslēpumaini, bet es to nevaru pats nekādīgi izskaidrot…”

-         „Savukārt man galvā ir radusies viena no iespējamajām atbildēm, taču nezinu vai tā būs…”

-         „Dēliņ, dēliņ, vai tu te esi, Asariņ, mīļo Asariņ, kur tu esi?, - pēkšņi sāka mosties no pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem nomocītā Asara māte, - „ak dievs, kāpēc es esmu tik nespēcīga un nogurusi?”

-         „Māt, māt, vai ar tevi viss kārtībā?”, - jautāja satrauktais kireks un ar roku norādīja Darvondam uz durvju pusi, lai viņš noslēptos, - „tu gulēji bezsamaņā jau ilgu laiku, es domāju, ka tev noticis kas ļauns un…”

-         „Nē, ar mani viss kārtībā, esmu tikai nedaudz satraukta un, jā, kur viņš ir, tas briesmonis, svešinieks, tavs dubultnieks?!”, - viņa sāka kliegt.

-         „Par ko tu runā, te neviena nav un arī nav bijis?”, - meloja Asars, jo domāja, ka varēs māti apmānīt.

-         „Nemelo man, Asar! Es visu atceros ļoti labi. Es zinu, ka te ir kāds, kurš izskatās tāds pats kā tu! Esmu jau pietiekami gulējusi bez samaņas, tāpēc saki, lai viņš parādās un paskaidrojiet par abiem, kas te īsti notiek!” – viņa uzstāja.

-         „Nu, labi”, - domīgi sacīja jaunais kireks, - „bet es nezinu, vai tas nāks par labu, jo varbūt tev atkal kļūs slikti un tad...”

-         „Kur viņš ir, rādi viņu man atkal!”, - viņa sāka atkārtoti kliegt.

-         „Nu labi, Darvond, mans draugs, parādies”, - teica Asars.

-         „Ārprāāāc, cik viņš ir briesmīgs, ak, dievs, palīdzi man!”, - viņa kliedza, tikko Darvonds  parādījās atvērtajās durvīs.

-         „Vai tad es tev liekos briesmīgs, māt?”, - it kā pa jokam jautāja jaunais kireks un ar roku atkal norādīja Darvondam uz durvju pusi.

-         „Nē, nāc atpakaļ tu, nelieti, un paskaidro savu rīcību, kāpēc esi pieņēmis mana mīļā un vienīgā dēliņa izskatu!”, - viņa sauca pakaļ aizejošajam Asara dubultniekam un saķēra sava dēla roku, lai justos drošāk.

-         „Bet varbūt tu arī nemaz neesi mans īstais dēls?”, - viņa uzreiz ar plaši ieplestām acīm vērsās pie Asara.

-         „Neraizējieties, viņš ir jūsu īstais un vienīgais dēls”, - sāka runāt pa durvīm ārā neizgājušais Darvonds, - „pie visas šīs jezgas esmu vainīgs tikai un vienīgi es. Lūdzu, piedodiet, ka pieņēmu Asara izskatu bez jūsu atļaujas un arī bez viņa paša piekrišanas…”

-         „Cik briesmīgi! Ārprāc! Kā tas varēja notikt? Kāpēc tas bija jādara? Un kā to vispār var izdarīt? Kā tas viss notika? Paskaidrojiet man visu tūlīt pat!”

-         „Saprotiet, to nav tik viegli izstāstīt, jo… tas viss izklausīsies pavisam neticami un dīvaini, tāpēc es pat nezinu kā to labāk izskaidrot… Es visu arī nemaz un pavisam noteikti nevaru jums stāstīt un atklāt, jo…”, - Darvonds bija samulsis ne pa jokam, jo nezināja, kā lai labāk visu notiekošo izskaidro Asara mātei, - „tātad – es uz šo zemi esmu sūtīts ļoti svarīga uzdevuma un pienākuma dēļ, kas, protams, ir saistīts ar jūsu dēlu Asaru. Proti, viņš pagaidām ir vienīgais man zināmais lieliskākais laivu izgatavotājs, kurš taisa ļoti labas laivas.”

-         „Un tā lielā laiva, kas atrodas upē varbūt ir saistīta ar šo uzdevumu?”, - jautāja jau nedaudz mierīgākā Asara māte.

-         „Jā, tieši tā. Šī laiva ir ļoti svarīga gan man, gan tiem, kuri mani uz šejieni atsūtīja, gan arī visai manai tautai…”

-         „Bet no kurienes tad tu esi, svešiniek?”

-         „Viņš ir no varenas rases, kura ir varenāka un gudrāka par mūsējo, tāpēc arī visa šī padarīšana ar „ļoti lielo laivu” ir tik ļoti nopietna un svarīga, vai tiesa, Darvond?” – sarunā iejaucās pats Asars, jo viņam bija apnikuši mātes uzdotie jautājumi un tas, ka Darvondam izvairīgi jādomā tūlītējas atbildes uz tiem.

-         „Jā, tas tiesa, Asar… Un tagad man jāiet sameklēt beidzot cits apvalks, jo jūtos nepieklājīgi tavas mātes klātbūtnē. Uz redzēšanos, kundze!” – Darvonds to visu tik ātri pateica un pazuda aiz durvīm, ka Asara māte vairs nepaspēja bilst ne vārdiņa. Viņa pieskrēja pie durvīm un skatījās, kur pazudis svešinieks.

-         „Nav vērts meklēt, māt! Viņam ir ieradums tā vienkārši izgaist…”, - nedaudz smaidīdams sacīja jaunais kireks.

-         „Tas viss ir tik neticami, tik briesmīgi, tik biedējoši!”, - no uztraukuma sacīja Asara māte un atkrita krēslā.

-          „Nav jau nemaz tik baismīgi, māt. Tu tikai vēl neesi pie viņa pieradusi. Darvonds arī mani sākumā izbiedēja tā, ka es tik tikko spēju noturēties kājās, bet vēlāk atklāju, ka viņš nav nekāds ļaundaris un briesmonis, bet gan gudrs, jauks un saprotošs svešinieks – viņš pat man vairs neliekas svešs…”

-         „Es nezinu, ko lai par to visu domā, tas viss ar viņu, ar šo Darvondu, liekas tik noslēpumains, tik savāds…”

-         „Jā, ja tikai tu zinātu vēl dažas lietas par viņu”, - Asars atcerējās Darvonda patieso izskatu – milzi ar vareno spēku, - „tad visa šī padarīšana liktos vēl dīvaināka”, - pēdējos vārdus viņš nobeidza tik klusi, lai māte neizdzirdētu. - „Bet gan jau viņš vēlāk, kad būs pieņēmis citu ārieni, dažas lietas paskaidros daudz sīkāk un skaidrāk, lai tev daudz kas neliktos tik neticams un noslēpumains. Un tagad, lūdzu, atvaino, māt, jo man jāatgriežas pie darba – „ļoti lielās laivas”, citādi es to nepabeigšu laikā un man patiešām nav vēlēšanās pievilt Darvondu un viņa lolotās cerības uz mani.”

-         „Bet kādēļ tu viņam palīdzi, varbūt viņš tevi ir kaut kā ietekmējis un tu pats to nemaz neapzinies un…”, - Asara māte pēkšņi sāka uztraukties.

-         „Ak, māt, lūdzu, neuztraucies, viss ir kārtībā! Darvonds mani nekādi neietekmē, viņš pat ir iedevis algu jau pirms paša darba pabeigšanas – visurredzi! Es tev to vēlāk parādīšu.” – un jaunais kireks pazuda aiz durvīm, lai māte nesāktu viņu iztaujāt arī par to, kas ir visurredzis.

-         „Nu labi, dēls, dari, kā zini”, - viņa domīgi noteica un piecēlās no krēsla, lai izietu ārā un ieelpotu puķu smaržu, jo viss notikušais nabaga sievieti bija pamatīgi pārbiedējis un uztraucis.

Tā bija brīnišķīga un varena laiva, kas pacēlās virs upītes Urses krastiem un lepni lūkojās arī pāri Asara bļodiņkoku mājai. Tā bija brīnumaina laiva, kaut vai arī nebija pabeigta un pats izgatavotājs to vēl nemaz nesauca par laivu. Bet vēstis par šo brīnumu skrēja apkārt vēja ātrumā. Visā mazajā Urses ciematiņā un arī krietni aiz tā jau zināja, ka lielais laivu grebējs Asars un kāds noslēpumains un kluss kireks būvē milzīgu laivu, kāda līdz šim pasaulē nav redzēta. Jā, kireku rasei visa Zārtas zemes ieleja likās un arī patiešām bija kā visa pasaule, jo viņi jau nemaz nezināja un nevarēja zināt, cik liela šī pasaule patiesībā ir… Pēc Darvonda aprēķina bija pagājuši apmēram trīs rakli (tā milža rase dēvēja mēnešus; vienā mēnesī ietilpa trīsdesmit rebeki – dienas), kopš tika sākta „ļoti lielās laivas” būvēšana. Šī būvēšana patiesībā gāja uz priekšu ļoti ātri un teicami, tikai pats Asars žēlojās, ka tiek strādāts par gausu un arī ne tik kārtīgi kā vajadzētu, savukārt Darvonds viņu mierināja, sacīdams, ka viss notiek tā, kā pienākas. Jaunais kireks ar milzi strādāja no saullēkta līdz saulrietam un dažreiz pat arī vēl ilgāk. Sākumā darba vienīgais kavēklis pa retam bija kāda Asara rases piederīgā apmeklējums sakarā ar dažādu izstrādājuma izgatavošanu, ko, Asars, protams, uzreiz atteica vai sarunāja uz vēlāku laiku. Taču pēc tam, kā par nelaimi, pie abiem strādniekiem sāka nākt ziņkārības mākti kireki, kuri nevēlējās neko citu, kā tikai palūkoties uz „ļoti lielo laivu” un izprašņāt Asaru, kāpēc tā vispār tiek būvēta, kam tā tiek būvēta un kādam nolūkam, jo visi saprata, ka mazajā Urses upītē tā nebūs izmantojama, jo jau tajā brīdī gandrīz vai bija visas upes platumā. Jaunais kireks uz jautājumiem atbildēja reti un izvairīgi, savukārt Darvonds vispār neteica ne vārda un neapspriedās ar uzmācīgajiem un ziņkārīgajiem kirekiem. Bet uz jautājumiem par pašu Darvondu Asars atbildēja tikai to, ka viņš ir kāds attāls radinieks, kurš pagaidām palīdz būvēt „ļoti lielo laivu” un, ka vairāk nevienam nekas par viņu nav arī jāzin. Viņi abi bija vienojušies, ka nevienam svešam neizpaudīs neko daudz un visu pēc iespējas vairāk turēs slepenībā, jo vispārēja atklātība jau nu vismazāk bija milzim nepieciešama. Taču, kā par nelaimi, Darvondam neizdevās īstenot savu nodomu, ka atturība un mazrunātība atgaiņās uzmācīgos kirekus. Tieši otrādi – jo mazāk par viņu un šo „ļoti lielo laivu” bija zināms, jo vairāk nāca ziņkārīgie kireki ar apnicīgajiem jautājumiem, neapzinādamies, ka ļoti kavē darbu abiem strādniekiem. Nu Darvondam vajadzēja izdomāt citu veidu, kā atbrīvoties no šī traucēkļu bara, kurš ar katru dienu auga arvien lielāks. Bet varbūt nemaz nevajadzēja atbrīvoties no viņiem? Tas milzim drīz vien iešāvās prātā un tāpēc viņš jautāja Asaram:

-         „Kā tu domā, draugs, ko lai mēs daram ar šiem taviem uzmācīgajiem ciltsbrāļiem? Padzīt ar varu viņus būtu ļoti ļauni darīt, jo šajā zemē vardarbība vispār gandrīz nekad nav redzēta un tāpēc arī nav pieņemta.”

-         „Un ko tad tu iesaki darīt? Man nekas nebūtu pretī, ja viņus varētu aiztriekt prom, jo es tikai tagad atklāju, cik šie mani ciltsbrāļi var būt apnicīgi. Agrāk es visus ciemiņus uzņēmu laipni un ar lielāko prieku, un nekad arī neviens no viņiem mani neaizkavēja vairāk par vienu dienu, bet tagad viņi te zviln jau gandrīz veselu mūžību!”, - Asars pavisam sašutušā balsī atteica Darvondam.

-         „Es iesaku viņus visus likt pie darba un noslēgt norunu, ka katram, kurš vairs negrib strādāt vai nevar izturēt darba slodzi, ir jāpamet šī vieta un jāpārstāj traucēt citiem strādāt.”

-         „Un tu domā, ka tas patiešām izdosies?”

-         „Nezinu, tad jau manīs…”, - milzis noteica domīgā balsī un gāja runāt ar ziņkārīgo kireku baru.

Darvonds pats ar saviem spēkiem laikam nekad nebūtu visus šos uzmācīgos, slinkos un tikai vērotgribētājus piespiedis iet labprātīgi strādāt, ja talkā nebūtu nākusi Asara māte, kura tobrīd ļoti atbalstīja abus „ļoti lielās laivas” būvētājus. Par iemeslu kalpoja tas, ka Darvonds bija pieņēmis kāda Zārtas zemes ielejas nostūrī dzīvojoša vientuļa kireka izskatu un tāpēc vairs neizskatījās kā Asars un arī iestāstījis viņai, ka šī laiva viņam ir ļoti, ļoti nozīmīga. Piedevām milzis uzdāvināja sievietei skaistu dārgakmeni, kurš viņai tik ļoti patika, ka viņa nolēma vairs nemocīt Darvondu ar saviem jautājumiem un nevilkt ārā no viņa īsteno patiesību par to, kas viņš ir un kāpēc viņam šī „ļoti lielā laiva” ir tik svarīga. Tādēļ Asara māte visus, kuri strādās, apsolīja barot un cienāt ar gardiem un izmeklētiem ēdieniem, jo ēdienu gatavošana bija viņas mīļākā nodarbošanās. Un to zināja visi tobrīd klātesošie kireki, jo bija nobaudījuši viņas gardumus kaut vai tikai dažas reizes, tāpēc arī visi bez izņēmuma piekrita iet palīgā Asaram un Darvondam bez liekas kavēšanās. No tā milzis izsecināja, ka šī rase interesējas par tādām vērtībām, kuras iet labumā tikai viņiem pašiem.

Darbi uzreiz ritēja arvien raitāk uz priekšu un neprasīja tik lielu slodzi Asaram un Darvondam kā pirms tam – strādājot divatā. Daudzi kireki no sākotnējā bara drīz vien atkrita, jo tikko vajadzēja sākt strādāt, tā arī uzreiz viņiem pazuda visa zinātkāre par „ļoti lielo laivu”. Palika tikai izturīgākie un patiešām zinātkārie strādnieki, kuriem šī buvēšana gāja pie sirds. Darvonds palaikam novēroja kādu no viņiem, bet vēlāk ar šiem kirekiem sāka mazliet apspriesties un arī runāt par dažādām lietām, lai, piemēram, izdibinātu, kas viņus uz šīs pasaules pievelk un piesaista, par ko viņi sapņo savās domās un daudz ko citu, jo milzis bija domājis, ka Asaram līdzīgu ciltsbrāļu ir maz vai nav vispār nemaz. Izrādījās, ka viņš tomēr ir maldījies un šie atlikušie kireki – viņi bija pavisam seši – ir ļoti saprātīgas, gudras un zinātkāras būtnes. No viņiem Darvonds uzzināja daudzas lietas par viņu pašu ikdienu, paradumiem un arī ievāca ziņas par Zārtas zemes ielejas dažādiem apgabaliem, kas milzim bija ļoti noderīgi, jo aiztaupīja gan laiku, gan liekas pūles to pašu uzzināt vēlāk ar saviem spēkiem. Neaizmirsīsim, ka Darvonda otrs lielais uzdevums aiz „ļoti lielās laivas” būvēšanas bija Zārtas zemes ielejas apceļošana un izlūkošana, ko viņam pavēlēja izdarīt Lielie Prāti. Pa laikam viņš Asaru atstāja vienu kopā ar pārējiem kirekiem, lai dotos pildīt savu uzdevumu. Tas parasti ilga līdz diviem, trijiem rebekiem, pēc tam milzis atgriezās, lai divreiz ilgāku laiku pavadītu būvējot „ļoti lielo laivu”.

-         „… tev, Pelēkais, tagad ļoti uzmanīgi un piesardzīgi vajadzēs vērot apkārtni. Galvenais, pieskati pašu Asaru un viņa māti, jo viņiem abiem nepavisam nedrīkst notikt kas ļauns tāpat kā tev pašam. Mēs pat bijām domājuši, lai tu Asaru un laivu jau tagad drīzumā ņem sev līdzi un dodies atpakaļceļā uz Mohāru. Saproti, ja šie ļaunie lidoņi tiks līdz Zārtas zemes ielejai un kireku rasei, tad…”

-         „Jā, saprotu, Kungs, bet pašlaik nav jēgas sasteigt vai arī pārtraukt karotāju vedēja būvēšanu, jo tā jau drīz, pats ilgākais pēc viena rakla, tiks pabeigta. Asaram bez tam, ja tagad tiktu pārtraukts darbs, arī būtu grūti vēlāk pierast pie Mohāras un atgūties, lai atkārtoti nodotos strādāšanai. Un, starp citu, Jūs taču pats teicāt, ka šeit, Zārtas zemes ielejā, nebūtu par ko uztraukties, jo šurp dodoties vesela knēveļu armija…”, - šo visu teica Darvonds, atkal klusā meža nostūrī sarunājoties ar noslēpumaino galvu dimantā, kuru viņš pats turēja rokās.

-         „…ar lielu nokavēšanos, kura nebija paredzēta…”

-         „Es taču teicu, ka šiem knišļiem nevar uzticēties, es pat nezinu vai viņi vispār spēs aizsargāt kireku rasi no ienaidnieka!”, - Darvonds jau sāka aurot pilnā kaklā.

-         „Nomierinies, Pelēkais, mums ir noderīga jebkura palīdzība un pie tam kireku rasei nevajag tik lielu atbalstu kā, piemēram…”, - runājošās būtnes galva dimantā nepaspēja pateikt līdz galam, kad viņu pārtrauca atkal aurojošais milzis:

-         „Protams, šai nekam nederīgajai, piedodiet, Jums nekam nederīgajai, mazajai un nepazīstamajai rasei nevajag tādu palīdzību un atbalstu kā varbūt snūbiem vai molikiem, vai ne? Tikai bez šīs rases mums nekad nebūtu iespēja pašiem uzbrukt savam ienaidniekam pārceļoties pāri savām lielajām upēm un jūrai un vēl…”

-         „Lūdzu, nomierinies, Darvond!”, - arī galva dimantā sāka zaudēt savaldīšanos, - „labi, piedod, es piekrītu tev, ka kirekus nedrīkst pamest novārtā un tāpēc atvainojos. Par mierinājumu tev es tūlīt pat došu pavēli, lai uz Zārtas ieleju aizsūta vienu no mūsu ātrajām kaujas vīru grupām, kura spētu iznīcināt vai vismaz aizkavēt lidoņus, ja tie ierastos kireku zemē.”

-         „Tad, lūdzu, pacentieties, lai šī grupa būtu šeit ne ilgāk kā pēc divdesmit rebekiem. Un es ar Jums sazināšos līdzko tiks pabeigta „ļoti lielā laiva!””

-         „Bet tas būs…”

-         „Jā, tā tiks pabeigta arī apmēram pēc rakla. Uz redzēšanos!”, - un Darvonds iebāza dimantu savā somā, lai nedzirdētu tajā runājošo balsi. – „Lai parauj visus deviņi zibeņi un pērkoni!”, - viņš pie sevis nolamājās, iedzēra zilo šķīdumu, lai pārvērstos atkal par kireku un aizgāja būvēt tālāk savu karotāju vedēju.

„Ļoti lielā laiva” tika pabeigta ceturtā rakla sākumā – kā jau Darvonds to bija paredzējis un arī teicis savam Kungam. Pats Asars tam vēl neticēja, bet milzis un pārējie kireki tikai priecājās par tās diženumu. Laiva izskatījās kā divas, viena virs otras, ļoti milzīgas laivas kopā, jo sastāvēja no diviem stāviem. Apakšā tā bija šaurāka, bet, pakāpeniski ejot uz augšu, palika arvien platāka. Laivas pirmā stāva malās atradās caurumi, kuros ar laiku tika sprausti iekšā gari airi, kuru izgatavošana bija prasījusi ļoti lielu uzmanību un laiku, jo tie pavisam kopā bija kādi trīsdesmit. Abus stāvus savienoja trepes un trepītes. Laivas dibens bija apaļš, tāpēc atgādināja kādu no Asara grebtajām laivām, tikai atšķirība bija tāda, ka tā sastāvēja no daudziem baļkiem, no kuriem jaunais kireks būtu varējis grebt laivas visu savu atlikušo dzīvi – tik daudz koka, spēka un darba bija ieguldīts šajā „ļoti lielajā laivā”! Tai, protams, tobrīd vēl nebija neviena greznojuma un grebuma, kādus Asars parasti veidoja laivām, taču viņš apsolīja Darvondam, ka tos pabeigs apmēram desmit rebeku laikā. Milzis īsti nebija ar mieru, jo atcerējās, ka Zārtas zemes ielejai tuvojas lidoņi, kā viņam to bija pavēstījis Kungs no dimanta, taču viņš negribēja īpaši izrādīt savu neapmierinātību par šiem grebumiem un rakstiem, tāpēc aizbildinājās, ka viņam ir atlicis maz laika, bet tomēr atļāva jaunajam kirekam veikt savu tik ļoti kāroto darbu līdz galam. Darvonds to atļāva darīt arī tāpēc, ka Asars laivu neuzskatīja par pienācīgu, ja tai nebija neviena paša izgrebta zīmējuma – tad laivai, pēc viņa domām, nebija dvēseles, tāpēc grebšana kirekam bija kļuvusi par sirdslietu, un to milzis arī zināja.

-         „Tad tiksimies pēc pieciem rebekiem”, - sacīja Darvonds – „kamēr tu veidosi grebumus laivai, es došos nedaudz paklaiņot pa ieleju, lai ievāktu vēl pēdējās man nepieciešamās ziņas.

-         „Labi, lai notiek, jo tu man tagad tāpat vairs nevarēsi palīdzēt”, - sauca Asars no laivas iekšienes, - „bet zini, man prātā ienāca viena doma – varbūt šai laivai vajadzētu piešķirt vārdu vai kādu nosaukumu, jo tā ir ļoti dižena laiva…”

-         „Jā, tā nav peļama doma, draugs, vai tev jau ir prātā kāds labs vārds? Nē, pag, es zinu – tā ir jānosauc tavā vārdā, jo tu es tas, bez kura tā nekad nebūtu tapusi!”

-         „Nē, es nez”, - nedaudz ar mulsumu atsacīja jaunais kireks - „bet man pats pirmais prātā iešāvās manas dzimtenes vārds – Zārta. Es domāju, ka tas būtu labs nosaukums un, ja tu ar šo laivu ceļosi pa pasauli, tad arī Zārtas un kireku vārds nebūs svešs citām rasēm un tautām…”

-         „Jā, draugs, tā ir ļoti cēla lieta – nosaukt savu darba lolojumu dzimtenes vārdā, un es to pilnībā atbalstu, tāpēc lai notiek pēc tava prāta! Galvenais, ka tu pats esi laimīgs, piešķirot tai šādu vārdu!”, - un viņi abi sirsnīgi apskāvās un atvadījās tāpēc, ka Darvondam bija jādodas pēc iespējas ātrāk prom, jo, kā viņš pats teica, tad laika ir atlicis pavisam maz. Bet tikmēr šajā laimes un atvadu brīdī mežā no kāda koka ēnas viņus uzmanīgi novēroja divi spoži acu pāri… Kad Darvonds bija pazudis skatienam, abi acu pāri saskatījās un nozuda pavisam mežā.

Melna ēna pārslīdēja pār „ļoti lielo laivu”. Asars un pārējie kireki, kuri atradās pie laivas, to no sākuma neievēroja un arī nepievērsa tam nekādu uzmanību, jo visi bija iegrimuši darbā – veidojot grebumus un zīmējumus uz laivas sienām. Viss sākās ar to, kad viens no strādātājiem tika vienkārši paķerts no zemes virsmas un uznests gaisā. No sākuma kireki nevarēja saprast kas noticis, tādēļ visi kā viens uzreiz vērās gaisā, kur ieraudzīja šausminošu ainu – viņu draugs un ciltsbrālis atradās ieslodzīts taustekļu mudžeklī kādam lielam, tumšam un baismīgam radījumam ar lieliem spārniem. Tas bija kaut kas gluži neaptverams nabaga kirekiem! Neko tādu viņi nekad nebija redzējuši. Nelaimīgais gūsteknis tikai kliedza, jo neko citu viņš nevarēja darīt, atrazdamies nolaupītāja milzīgajos, garajos un ciešajos taustekļos. Briesmas vēl nebūtu tik lielas, ja tas būtu tikai viens uzbrucējs, bet ar tiem pēkšņi bija uzradies vesels lidojošs bars – kireki nemaz nebija ievērojuši, no kurienes tie parādījās un kā salidoja šeit tik lielā daudzumā. Acumirklī sākās liela jezga, juceklīga skriešana, kliegšana, slēptuves meklēšana, kura, protams, tobrīd vistuvāk pieejamā bija „ļoti lielā laiva”. Tie kireki, kuri skrēja uz Asara mājas pusi, tika paķerti un aiznesti prom. No vienpadsmit laivas būvētājiem jeb Asara palīgiem neskarti bija palikuši pieci – Asaru ieskaitot, jo viņi patvērās „ļoti lielās laivas” zemākajā, pirmajā stāvā. Galvenais, ka viņi arī nezināja, cik ilgi spēs tur noturēties, jo saprata, ka agri vai vēlu uzbrucējs ielauzīsies pa kādu no trijām ejām un tiks līdz viņiem. Nabaga gūstekņi nekad nebija nedz redzējuši, nedz pieredzējuši vardarbību, tapēc tas bija liels pārdzīvojums priekš viņiem. Bet daba jebkuru, kuram draud briesmas, ir apveltījusi ar iedzimtu pašaizsargāšanās un izdzīvošanas vēlmi, kura paliek arvien lielāka, līdz tiek parādīta rīcībā. Tāpēc visi atlikušie kireki saspiedās viens pie otra, katrs turēdams rokā kādu darba rīku vai koka gabalu, kaut vai viņiem pirms tam nekad mūžā nebija nācies tos izmantot, lai aizsargātos no kāda pāridarītāja. Ilgi arī nebija jāgaida. Ienaidnieka taustekļi jau plēsa laivas divas ieejas uz pirmo stāvu arvien platākas, jo to ķermeņi nevarēja iespraukties pa šīm priekš viņiem šaurajām atverēm. Tūlīt būs beigas visiem un visam! Viena briesmoņa galva jau parādījās pa izplēsto caurumu. Pēc brīža viss uzbrucējs visā savā briesmīgajā godībā atradās uz savām kājām - taustekļiem un lūkojās pārbiedēto kireku virzienā. Tikai tagad Asars ievēroja, ka šis radījums ir ļoti līdzīgs milzīgam, pretīgam putnam, tikai atšķiras ar to, ka kāju un nagu vietā tam ir gari un pretīgi taustekļi kā čūskas. Briesmonim bija arī neparasti ļaunas acis, kuras vai burtiski dedzināja nabaga kirekus ar savu skatienu vien. Šausmoņa spalva bija gluma un pretīga un viņš arī nelabi oda – to Asars sajuta pēc pāris viņa slīdošajiem soļiem, jo radījums nāca jeb slīdēja uz saviem taustekļiem arvien tuvāk. Nabaga pārbiedētie kireki stāvēja kā pārakmeņojušies – viņi nespēja vispār pakustēties, kur nu vēl pacelt roku pret briesmīgo būtni. Tūlīt tas viņus visus apvīs ar saviem garajiem taustekļiem un…

-         „Ei, Holēm, izvāc savus pretekļus ārā no laivas, ja tie kaut ko izdarīs tai vai kirekiem, es viņus visus tūlīt pat aizsūtīšu uz kādu no Nolemtajām bedrēm!” - pēkšņi kaut kur no ārpuses varēja sadzirdēt svešu balsi, tikai, protams, kādā valodā tika runāts, to kireki no sākuma nesaprata.

-         „Bet viņi taču tikai pilda savu uzdevumu…” - atskanēja cita balss.

-         „Es tev pateicu, ja nesaprati, tad tūlīt redzēsi!”

Tālāk viss norisinājās tik ātri, ka kireki vēl ilgi stāvēja sastinguši un nesaprata, kas noticis. Viņu priekšā vairs nebija briesmīgā radījuma – tas pēkšņi lielā ātrumā no laivas izrāpās laukā un aizlidoja prom, jo izdzirdēja kādu griezīgu skaņu, kas nāca no ārpuses. Kņada un trokšņi vēl nedaudz turpinājās, tad apklusa pavisam. Kireki kādu brīdi stāvēja klusi un nekustīgi. Tad pirmais čukstus ierunājās Asars:

-         „Vai viņi ir prom?”

-         „Es nezinu, varbūt gaida tepat ārā, kamēr mēs iznāksim paši”, - atbildēja kireks vārdā Brass.

-         „Kas viņi tādi bija, no kurienes tie uzradās, kāpēc viņi te atlidoja, ko gribēja, kāpēc mums uzbruka?” - sāka birt pārējo kireku jautājumi, kurus viņi uzdeva viens otram, tāpat nezinādami atbildes uz tiem.

-         „Tie bija lidoņi, kuri ir pakļauti mums, bet mēs ļoti atvainojamies par izdarītajiem bojājumiem laivai, jo tas nebija paredzēts, tāpēc es apsolu šos radījumus attiecīgi sodīt”, - kirekiem nemanot, laivas pirmajā stāvā bija ienācis kāds svešinieks un uzrunāja viņus - kā par brīnumu visiem saprotamā valodā, - „mans vārds ir Robuss un šis ir mans palīgs Holēms”, - svešais pagriezās, lai kirekus iepazīstinātu ar tikko nosaukto, bet tā kā aiz muguras neviens neatradās, tad viņš uzbļāva - „kur tu esi, velns parāvis!” – uzreiz no augšas nokrita sauktais palīgs, - „viņš ir tāds nedaudz aizmāršīgs”, - uz šo kritienu atbildēja nelūgtais ciemiņš. Kad kritušais piecēlās, visi ievēroja, cik viņš ir netīrs, skrandains un sašļucis. Savukārt to pašu nevarēja teikt par runātāju – viņš bija slaids, tīrā, garā un melnā apmetnī, kas sedza viņu no galvas līdz kājām. Seju viņam nevarēja redzēt – tikai mutes daļu, kad tā sacīja kādu vārdu. Viņa palīga seja gan izskatījās kā vecam un padzīvojušam vecim, jo tā bija krunkaina, noklāta ar daudz pumpām un ar lielu, līku degunu, uz kura arī rēgojās pretīga zaļa pumpa – kāpēc zaļa, to neviens nezināja.

-         „Tātad”, - turpināja svešais vārdā Robuss, - „mēs ļoti atvainojamies par nodarīto skādi laivai un lūdzam piedošanu arī par jūsu draugu bojāeju, vienkārši lidoņiem gribējās ēst un viņi kārtīgu maltīti nebija dabūjuši jau ilgu laiku”, - varēja redzēt, ka svešais pasmīn uz savu tikko teikto, un Asaram uzreiz uzplaiksnīja atmiņā šis redzētais smaids – kad viņš bija mazs un viņu izglāba no bojāejas kāds svešinieks ar tādu pat smaidu. Taču viņš nemēģināja tālāk atcerēties visus sīkumus, jo bija pārāk uztraukts un nobijies.

Tad kādu brīdi abi lidoņu pavēlnieki par kaut ko apspriedās savā valodā. Cik varēja noprast, viņi arī nedaudz strīdējās. Kad viss tika izrunāts, neglītenis Holēms laivu pameta, savukārt Robuss atkal pievērsās nabaga kirekiem viņu valodā:

-         „Un tagad, mani jaunie draugi, mēs dosimies nelielā ceļojumā!” - viņš bez liekas kautrēšanās sacīja. - „Vai kāds no jums ir lidojis?” - tā kā atbildi no izbiedētajiem kirekiem svešais nesagaidīja, tad viņš turpināja – „domāju, ka neesat neviens. Tāpēc daru jums zināmu, ka mēs šajā ceļojumā dosimies pa gaisu ar visu laivu. Un, protams, ja kāds mēģinās bēgt, tad, lūdzu, uz priekšu! Lidoņiem patīk ķert medījumu gaisā! Variet šeit pagaidām arī palikt, tā ir pat vienīgā iespēja, ja gribat palikt dzīvi! Kad pacelsimies gaisā, jūs varēsiet arī staigāt pa šīs laivas otro stāvu un apskatīt pasauli no augšas. Nu, redziet, es nemaz neesmu tik ļauns, vai ne?!”- un svešinieks atkal pasmaidīja un pazuda no laivas.

Kireki vēl kādu laiku stāvēja sastinguši, līdz pirmais ierunājās Asars:

-         „Tas ir kaut kas neticams! Man liekas, ka esmu sapnī. Es nesaprotu, kas te notiek...”

-         „Tāpat kā mēs visi”, - atteica Brass, - „bet es zinu to, ka mūsu dzīvībām draud briesmas, ja mēs tagad pametīsim laivu”.

-         „Jā, tas nu ir skaidrs, bet vai mēs kādreiz varēsim tikt brīvībā?” – jautāja pavisam pārbijies kireks vārdā Liks. – „Vai mēs no šīs laivas tiksim laukā?” – viņš jau gandrīz sāka raudāt.

-         „Nomierinies, draugs, gan viss būs labi, mums tikai jānomierinās un jāsaņem visa drosme kopā”, - Asars nekad nebija domājis, ka sacīs šādus vārdus, tāpat kā nebija iedomājies, ka viņa dzīvē var notikt kaut kas tik neparasts un briesmīgs kā šis lidoņu uzbrukums. – „Mēs nedrīkstam padoties tik viegli un ļaut uzvarēt šiem ļaundariem!”

-         „Nē, es gribu tikt prom no šīs vietas, tas viss nenotiek ar mani!”, - uzreiz iebļāvās Liks un metās uz laivas izejas pusi. Pārējie kireki nepaspēja pat sagrābt viņu aiz drēbēm, kad Liks jau bija pāris soļu attālumā. Asars, cik ātri vien spēdams, devās viņam pakaļ. Taču tas neko nelīdzēja – kad pārgalvīgais Liks pa trepēm bija ticis laivas augšpusē, tā viņam uzreiz virsū metās divi no pretīgajiem lidoņiem un paķēra kireku aiz kājām gaisā, lai aiznestu kaut kur tālu prom. Asars, baiļu vadīts, nolēca no pašas laivas augšas lejā un iekliedzās no sāpēm, jo pamatīgi savainoja kāju. Pārējie kireki viņu pavilka nost no laivas ieejas un visi kopā sarāvās vienā stūrītī...

Atskanēja apdullinošs troksnis, laiva sašūpojās, kaut kas nobrakšķēja – laikam bija salūzis kāds baļķis. Tad sekoja neliels grūdiens vai nu no augšas, vai apakšas – to īsti nevarēja noteikt. Laiva vēlreiz nolīgojās un tad viss apklusa.

-         „Kas notiek?”, - berzēdams miegainās acis, jautāja kāds no kirekiem. Neviens kādu laiku nespēja atbildēt, jo pārējie viņa ciltsbrāļi arī tikai sāka atmosties. Pārguruši no baismīgajiem notikumiem viņi visi bija cieši aizmiguši, bet, kad laiva sāka „kustēties”, kireki lēnām atguvās. Pirmais iekunkstējās Asars – tas bija no sāpēm, kuras mocīja nabaga kireka kāju. Pārējie piecēlās un mēģināja izprast, kas notiek – vai viņi ir sapnī, vai īstenībā.

-         „Ai, man tik ļoti sāp!”, - iekliedzās Asars, - „palīdziet man, lūdzu, piecelties.” Kireki bez liekas minstināšanās piecēla viņu kājās. Atbalstīdamies uz draugu pleciem, viņš turpināja, - „vai viņi te vēl ir?” Uzreiz arī pār pārējiem trim kirekiem nāca tāda kā atskārsme, ka viņi nesapņo, bet gan atrodas iesprostoti laivā, kura ik pa brīdim nedaudz līgojās. Asars domāja, ka ļaundari, iespējams, ar to peld – bet kā gan varēja peldēt pa šauro Urses upīti ar tik lielu laivu? Tā bija pirmā neskaidrība, uz kuru kireki vēlējās rast atbildi. Tāpēc viņi visi lēnām un klusām kāpa augšup pa kāpnēm, lai, pēc iespējas neuzkrītošāk varētu palūkoties, kas ar viņiem un „ļoti lielo laivu” notiek. Pirmais, ko varēja just kāpjot augšā, bija asa un nepatīkama smaka, kas piederēja tikai un vienīgi kādam no briesmīgajiem putniem ar lielajiem taustekļiem – neviens no kirekiem nebija aizmirsis šī briesmekļa apciemojumu laivā. Pie laivas izejas viņi ātri vienojās, ka kireks Brass pakāpsies nedaudz augstāk un palūkosies, vai bīstamie radījumi ir tuvumā. Ārā valdīja tumsa un gaiss bija vēss. Pūta neliels vējiņš, vai varbūt tas nemaz nebija vējš - izklausījās vairāk pēc spārnu švīkoņas – jaunais kireks īsti nevarēja saprast.

-         „Man, man liekas, ka mēs...”, - viņš pavisam satrauktā balsī čukstēja, - „...esam kaut kur gaisā, es nezinu, tie, tie radījumi mūs ar visu laivu...”

-         „Nes prom uz neatgriešanos”, - viņu pārtrauca balss no augšgala, - „tieši tā, uz neatgriešanos, jo jūs ar visu laivu tagad piederiet man!”, - un varēja dzirdēt ļaunus un skaļus smieklus. Pārbiedētie kireki visi kā viens palūkojās uz runātāja pusi un uzreiz atpazina tajā pretīgo Holēmu, kurš bija briesmīgo putnu saimnieks.

-         „Ja gribat palikt dzīvi, tad labāk šeit augšā nekāpiet, nožēlojamie radījumi”, - viņš turpināja smieties par nabaga kirekiem, - „taču, ja vēlaties pabarot kādu manu putniņu, tad nekautrējieties, nāciet vien augšā, ha ha ha!”

Pārbiedētie kireki, cik ātri vien spēdami, kāpa atkal lejā uz laivas apakšējo daļu. Visi bija tik nobijušies, ka tikko spēja parunāt. Asars sāpēs bija cieši sakodis zobus savainotās kājas dēļ un ar mokām izdabūja tikai pāris vārdus pār lūpām:

-         „Varbūt pamēģiniet kaut kur šeit laivā izkalt vai izlauzt kādu caurumu, pa kuru mēs varētu aizbēgt..” Pārējie kireki bez liekas kavēšanās savāca visus darba rīkus, kas mētājās pa laivas grīdu un sāka kalt caurumu – viņi nožēloja, ka šī doma nevienam ātrāk nebija ienākusi prātā. Kireki strādāja nesarunājoties, jo viss šis biedējošais, kas notika, bija viņus visus pamatīgi ietekmējis. Viņi pirmo reizi mūžā darīja kaut ko, lai glābtu savu dzīvību – tas katram kirekam likās kaut kas neizprotams...

Izkalt caurumu „ļoti lielajā laivā” arī nemaz nebija viegli, jo tās grīda bija trīs baļķu biezumā. Kireki strādāja līdz pagurumam, spēku izsīkums draudēja visiem, jo viņi pat neatcerējās, kad pēdējo reizi ieturēja maltīti. Asaram bija sācies drudzis – viņu kratīja drebuļi, un sviedri no viņa lija aumaļām. Pārējie kireki viņu apsedza un mēģināja mierināt, ka viss būs labi, kaut vai tam ne visai paši ticēja...

Visi bija atkal aizmiguši, jo nogurums mācās virsū kā liela kaite. Kireks Brass gulēja turpat jau diezgan dziļi izkaltajā dobumā. Asars nedaudz sāka atlabt, jo vairs tik ļoti nesvīda, taču vēl krampjaini raustījās – viņu mocīja murgi. Jaunais kireks sapņoja, ka krīt kaut kur lejā melnā bezdibenī no liela augstuma, tad pēkšņi parādījās viņa smaidošā māte un bērnības aina, kā viņš kūleņo lejā no kalna un viņu noķer smaidošais svešinieks. Taču kaut kas nebija tā... Proti, svešinieka smaids sejā sāka izgaist un parādījās ļauns skatiens un smīns, līdz tas viss pārtapa baisā izskatā un tad atkal viss izgaisa. Visa apkārtne sašūpojās, kāds skaļi iekliedzās, bija dzirdami dažādi trokšņi un skaņas. Asars nevarēja saprast, vai sapnis vēl turpinās, vai arī notiek kaut kas cits. Viņš atvēra acis. Likās, ka siena no viņa attālinās. Nē, izrādījās, ka no tās attālinās tieši viņš pats, jo kireka augums slīdēja pa laivas grīdu uz otras sienas pusi – laiva bija sasvērusies uz sāniem. Pārējie kireki bailēs kliedza. Likās, ka „ļoti lielo laivu” kāds apmētā ar milzīgiem akmeņiem. Tās sienās uz iekšpusi parādījās dažādi ieliekumi, līdz pa vienu no tiem izspraucās kāda lidoņa briesmīgā galva – taču izskatījās, ka viņš vairs nav dzīvs.

-         „Kas te notiek”, - pie sevis vēl paspēja nodomāt Asars, kad visa viņa tobrīdējā pasaule - „ļoti lielā laiva” - apgāzās ar kājām gaisā. Viņš krita kaut kur lejā ar visu laivu – to varēja just, pēkšņi viss atkal apstājās, taču viņš turpināja krist tieši caur „ļoti lielās laivas” abām izejām. Viss notika it kā ļoti palēnināti – Asars pats redzēja, ka „pamet” laivu, no tās izkrītot, redzēja biedējošos lidoņus un vēl kaut kādas svešas un briesmīgas būtnes, kas tos plosīja, taču jaunais kireks visu vairs nespēja aptvert, viņš vairs nezināja, kur atrodas viņa atlikušie ciltsbrāļi, tikai juta, ka bezpalīdzīgi krīt...

Acīs iespīdējās spožs saules stars. Blakus kaut kas nočabēja. Bija dzirdamas putnu balsis. Apkārt valdīja nepazīstamas smaržas. Pēkšņi ļoti iesāpējās kāja, un Asars ar nelielu kliedzienu piecēlās sēdus. Viņam neizsakāmi gribējās ēst. Aplūkojis mazliet apkārtni, jaunais kireks pamanīja, ka viss ir zaļš – zaļi koki, puķes, augi, mīkstās lapas, uz kurām viņš pats gulēja, šķita, ka pat putni ir zaļi. Taču tam nebija nozīmes. Asars kā izsalcis zvērs metās virsū zaļajām ogām, kas auga pie viņa kājām, un bāza mutē tās bez žēlastības. Kad vēders bija pilns, jaunais kireks pierāpoja pie kāda koka un gandrīz uzreiz atkal aizmiga, tikai vēl pie sevis nodomādams:

-         „Cerams, ka būšu vēl dzīvs, kad pamodīšos...”

Vēlāk mežā Asars sastapa vēl citus svešiniekus, kuri pret savu gribu bija šeit nokļuvuši, un viņi visi tad kļuva par Izredzētajiem, kam bija lemts cīnīties pret Lielo Pasaules Sērgu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts... J