1849.gada 27.septembrī Edgars Alans Po izbrauca no Ričmindas Virdžīnijā, lai dotos uz mājām Ņujorkā. Nav zināms, kur viņš pavadīja laiku līdz 3.oktobrim, kad tika atrasts ar aptumšotu apziņu klīstam pa kādu Baltimoras ielu netālu no kroga Ryan’s Tavern. To, ka rakstniekam vajadzīga palīdzība, viņa ārstam paziņoja Džozefs Vokers, kurš dakterim Džozefam Snodgrāsam nosūtīja zīmīti. Tā vēstīja, ka netālu no Ryan’s atrodas kāds visai paplukuša izskata džentlmenis, kas sauc sevi par Edgaru Alanu Po un apgalvo, ka pazīstot ārstu Snodgrāsu. Zīmītē Vokers lūdza Snodrāsu ierasties, jo esot acīm redzams, ka minētajam džentlmenim nepieciešama palīdzība. Vēlāk Snodgrāss apgalvoja, ka zīmītē bija teikts – Po ir zvērīgi piedzēries -,taču patiesībā tajā bija rakstīts gluži pretējais.

Ārsts, aprakstīdams Po stāvokli atrašanas brīdī, izmantoja tādus epitetus kā pretīgs, ar neķemmētiem matiem, nemazgātu seju un apdzisušu, tukšu skatienu. Vēlāk dakteris apgalvoja, ka viņš bijis netīrā kreklā bez vestes, biks1ēs un netīriem zābakiem, kas acīm redzami neesot atbilduši rakstnieka kājas izmēram.

Ārstējošais ārsts Džons Džozefs Morans arī ir sniedzis rakstniek toreizējā izskata aprakstu – pleķains, vecs mētelis, tādas pašas bikses, pāris nonēsātu zābaku ar nomītiem papēžiem, salmu platmale.

Rakstnieks tā arī pilnībā neatguva apziņu un nespēja paskaidrot notikušo, taču tiek uzskatīts, ka tas, kas bija mugurā, nepiederēja Po, jo panēsāts apģērbs viņam nebija raksturīgs.

Nelaimīgā dvēsele

Morans ārstēja Po Vašingtonas koledžas slimnīcā. Pie viņa netika ielaisti apmeklētāji, un pacients atradās aizrestotā palātā, kādās parasti ievietoja alkohola delīrijā trakojošos. Vēlāk parādījās baumas, ka naktī pirms nāves Po visu laiku saucis kādu Reinoldsu. Nevienam tā arī nav izdevies noskaidrot, kas šis Reinoldss bijis, bet ir vairākas versijas. Iespējams, Po atmiņā bija ataususi tikšanās ar Džeremiju Reinoldsu – redaktoru un pētnieku, kurš bija iedvesmojis Po romānu Stāsts par Arturu Gordonu Pimu no Nantaketas. Tāpat tiek piesaukts Henrijs Reinoldss, vēlēšanu komitejas loceklis iecirknī netālu no vietas, kur Po nesamanīgi klīda apkārt. Daži nez kādēļ uzskata, ka patiesībā Po saucis savu Baltimorā dzīvojošo radinieku Henriju Heringu. Ārsts Morans sākumā apgalvoja, ka Po saucis Reinoldsu, bet vēlāk stāstīja, ka slimnieks runājis par misis Heringu. Morans arī apgalvoja, ka uz uzmundrinājumiem, sakot, ka viņam drīz kļūs labāk un viņš varēs atgriezties pie draugiem, rakstnieks atbildējis: „Labākais ko var izdarīt draugs, ir viņu nošaut.”

Murgos Edgars Po pieminējis sievu Ričmondā. Viņam varēja būt halucinācijas par mirušo sievu Virdzīniju Klemmu, vai arī Po, iespējams, runāja par Sāru Elmīru Roisteri, kurai nesen bija izteicis bildinājumu. Rakstnieks neatcerējās, kas noticis ar viņa bagāžu, kura, kā vēlāk atklājās, bija palikusi Ričmondā kādā krogā. Saskaņā ar Morana apgalvojumiem Edgara Alana Po pēdējie vārdi bija: „Dievs, palīdzi manai nelaimīgai dvēselei.”

Nekādu liecību

Tā kā pie Po netika ielaisti apmeklētāji, Morans, visticamāk, vienīgais redzēja rakstnieku viņa dzīves pēdējās dienās. Ārsta teiktā patiesums ticis vairākkārt apšaubīts, bet citkārt pat diezgan tieši nodēvēts par nepatiesību. Daudzu gadu laikā pēc Edgara Po nāves Morana liecības mainījās katrā lekcijā vai publikācijā par šo tēmu. Piemēram, 1875.gadā viņš izteicās, ka par rakstnieka nāvi nekavējoties paziņojis viņa sievasmātei Marijai Klemmai, bet vēlāk izrādījās, ka dakteris šo vēsti nodevis mēnesi pēc Po aiziešanas viņsaulē.

Arī citās Morana liecībās datumi atšķiras. Viņš stāstīja, ka Po nogādāts slimnīcā 3.oktobrī pulksten piecos vakarā, 6.oktobrī pulksten piecos rītā, 7.oktobrī (Po nāves dienā) pulksten 10 no rīta. Ārsts katru reizi apgalvoja, ka viņa vārdus var apstiprināt slimnīcas dokumentācija. Šos dokumentus kāds iedomājās meklēt tikai simt gadu pēc Po nāves, bet tie netika atrasti – iespējams, uz visiem laikiem ir pazudusi rakstnieka miršanas apliecība, kā arī citas dokumentāras liecības, kas palīdzētu atrisināt Po nāves mistēriju. Daži kritiķi uzskata, ka Morana atšķirīgās liecības nav nekas cits kā vecuma izraisīti atmiņas traucējumi un vēlme romantizēt stāstu. Laikā, kad tika pierakstīta pēdējā liecība par Po slimību un nāvi, ārstam bija 65 gadi.

Alkohols vai opijs?

Tā kā ir zuduši visi dokumenti, rakstnieka nāves cēlonis nav zināms. Pastāv vairākas teorijas par notikušo. Biogrāfi nonākuši pie dažādiem secinājumiem: piemēram, Džefrijs Meiers bija pārliecināts, ka Po mira no hipoglikēmijas, savukārt Džons Volšs rakstīja par sazvērnieku īstenotu smalku slepkavības plānu. Tāpat tiek pieļauta iespēja, ka Po izdarījis pašnāvību, kas bijusi ieilgušas depresijas sekas. 1848.gadā rakstnieks jau bija nonācis tuvu nāvei pēc opiju saturošā preparāta laudānuma pārdozēšanas, kas tolaik bija izplatīts nomierinošs un pretsāpju līdzeklis. Lai gan nav noskaidrots, vai pārdozēšana nebija mērķtiecīgs pašnāvības mēģinājums, Po biogrāfijas pētnieki sliecas domāt, ka gadu vēlāk rakstnieku nāvē novedis kas cits. Edgara Po paziņa ārsts Snodgrāss bija pārliecināts, ka rakstnieka nāvē vainojams alkoholisms, un viņš ļoti pūlējās par šo versiju pārliecināt sabiedrību. Snodgrāss bija alkohola pretinieks un uzskatīja, ka Po piemērs ir ļoti pamācošs un palīdz cīnīties pret pļēgurošanu. Taču arī Snodgrāsa apgalvojumi netiek uzskatīti par patiesiem. Viņa liecību apstrīdēja Morans, kurš apgalvoja, ka Po nav miris intoksikācijas dēļ un no viņa nav vēdījusi alkohola smaka. Taču dažas avīzes drīz pēc rakstnieka nāves rakstīja, ka nāves iemesls bijis asinsizplūdums smadzenēs vai „galvaskausa – smadzeņu iekaisums”, ko tolaik presē lietoja kā eifēmismu, lai skaidri un gaiši nebūtu jāraksta par alkoholisma izraisītu nāvi.

Vēlēšanu mahinācijas

Jāpiebilst, ka Po alkoholisms vienmēr izraisījis dažādus strīdus. Rakstnieks Tomass Mains Rīds, viņa pudelesbrālis, atzina, ka abi kopā reizēm „dauzījušies”, taču Edgars nekad neesot pārkāpis nevainīgu izpriecu robežas, kad vairs nespētu sev neko atteikt. Draugam bijusi vājība uz alkoholu, taču to nekādā gadījumā nevarot dēvēt par kaislību. Daži Po dzīves pētnieki pieļauj iespēju, ka rakstnieks varējis pamatīgi apreibt pat no paris glāzēm vīna. Citi uzskata, ka viņš dzēris tikai dzīves grūtākajos brīžos un pēc tam spējis atturēties vairākus mēnešus. Nekādu skaidrību jautājumā par alkohola atkarību nevieš arī tas, ka rakstnieks bija iestājies Skaidrības dēlu organizācijā, kas cīnījās pret žūpību. Viljams Glens, kurš biedrības uzvedības noteikumu ietvaros kontrolēja, lai Edgars Alans Po izpildītu saistības, dažus gadus pēc rakstnieka nāves atzina, ka viņam nav nekādu ziņu par jelkādiem biedrības statūtu pārkāpumiem.

Edgara Po iespējamo nāves iemeslu vidū minēts smadzeņu audzējs, diabēts, sifiliss, trieka, epilepsija, meningīts un citi. 2006.gadā veiktās rakstnieka matu šķipsnas analīzes neatklāja nāves cēloni, bet vismaz noliedza noindēšanu ar svinu, dzīvsudrabu vai citām smagos metālus saturošām vielām. Vēlāk tika minēta holera, jo rakstnieks neilgu laiku pirms aiziešanas mūžībā bija viesojies Filadelfijā, kur plosījās šīs slimības epidēmija.

Tā kā Edgars Alans Po pusnemaņā tika atrasts vēlēšanu dienā, jau 1872.gadā parādījās versija, ka viņš kritis par upuri darbībām, ko angliski dēvēja par cooping. Tas nozīmēja vēlēšanu rezultātu falsifikāciju, kas tika panākta, piedzirdot cilvēkus un ar varu piespiežot vairākos iecirkņos balsot par vienu vai otru kandidātu. Šādas nelegālas darbības, piedzirdot Po līdz nāvei, minētas ne vienā vien viņa biogrāfijā. Taču šī versija nav patiesa, jo Edgars Alans Po Baltimorā bija plaši pazīstams, un tas varēja būt pamatīgs traucēklis vēlēšanu afēras īstenotājiem.

Pēdējos gados parādījusies versija, ka Edgara Po nāves iemesls, spriežot pēc dažām pazīmēm, varēja būt arī trakumsērga.

Kapa pārvietošana

Rakstnieka bēru ceremonija 1849.gada 8.oktobrī bija ļoti pieticīga, un to apmeklēja tikai daži cilvēki. Po radinieks Henrijs Herings iegādājās vienkāršu zārku, bet brālēns Nelsons Po noīrēja katafalku.

Po apglabāja vietējā kapsētā Westminster Hall and Burying Ground, kas tagad ir daļa Mērilendas universitātes Juridiskās koledžas teritorijas.

Kapa piemineklis sākumā netika uzstādīts. No balta marmora darinātu piemiņas plāksni pēc kāda laika pasūtīja Nelsons Po, taču tā tika iznīcināta gluži vai Po stāstiem piedienīgā stilā, kad no sliedēm noskrējis vilciens ietriecās kapiem blakus esošajā noliktavā.

1873.gadā dzejnieks Pols Hamiltons Heinss apmeklēja Po kapu un vēlāk avīzē publicēja rakstu, kurā aprakstīja slavenā rakstnieka atdusas vietas bēdīgo stāvokli un aicināja sabiedrību parūpēties par piemērotu pieminekli. Baltimoras skolotāju Sāru Sigurniju Raisu apbēdināja ziņa par iecienītā rakstnieka kapavietas stāvokli. Viņa sāka vākt ziedojumus, un šī akcija guva lielu atsaucību.

Vienlaikus tika nolemts pārapbedīt rakstnieku cienījamākā vietā, nekā bija viņa atdusas vieta kapsētas stūrī. Jauno kapavietu izvēlējās netālu no baznīcas. Kaprači rakstnieka kapu sākumā nemaz nevarēja atrast un vispirms ekshumēja kādu karavīru, vārdā Filips Mošers. Kad izdevās atrast rakstnieku, kāds no lieciniekiem secināja, ka „galvaskauss bija lieliskā stāvoklī – bija skaidri redzama Po raksturīgā pieres līnija.”

Pēc daudziem gadiem, Po 76.dzimšanas dienā, viņam blakus tika pārapbedīta sieva Virdžīnija.

Edgara Po slepenais pielūdzējs

Rakstnieka kapu viņa dzimšanas dienā ik gadu apmeklēja kāda noslēpumaina persona, kas vienmēr tur atstāja puspudeli konjaka. Kaut gan svešinieks ar laiku kļuva slavens un ik gadu šo gājienu ieradās novērot ļaužu pūlis, reti kuram izdevās viņu ieraudzīt, kur nu vēl nofotografēt. Po slepenā pielūdzēja personība tā arī nav noskaidrota, taču tiek pieļauts, ka tie bijuši divi cilvēki.

Pirmoreiz pielūdzējs pie Po kapa devās 1949.gadā un ikgadējo rituālu turpināja līdz pat 1998.gadam, kad, iespējams, viņa vietā stājās kāds cits. 2011.gadā tradīcija nezināmu iemeslu dēļ pārtrūka vai tika pārtraukta, kaut gan slepeno pielūdzēju joprojām gaida pūlis, kas vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par noslēpumaino cilvēku.