Taču ir arī šausmenes, kas pat necenšas izlikties, ka tās ir kas vairāk nekā literārs tīkla projekts. Lai cik dīvaini tas nebūtu, mazāk baismas tas tās nepadara. Apskatīsim par piemēru “Glabātājus” (“The Holders”). Tas ir pēc viki principa veidots kripipastu krājums (oriģināls angļu valodā theholders.org, tulkojumi izmētāti visā runetā), vēsta par maģiskiem objektiem un tiem, kas tos medī. Katrs ieraksts – sīka instrukcija, kas paskaidro, kā atrast konkrēta objekta glabātāju, veikt pārbaudījumus, ko uzdos glabātājs, un, ja jums izdosies izvairīties no šausmīgas nāves, ko ar iegūto lietu darīt.
Vēl populārāks kripi-projekts, kas arī darbojas pēc Vikipēdijas principa ir “The SCP Founfation” (“Īpašo turēšanas apstākļu fonds”). Te ir rūpīgi aprakstīti nummurēti objekti ar dažādu anomālijas pakāpi, kas tiek glabāti slepenas organizācijas apcirkņos. Daži no tiem ir samērā nekaitīgi, kā numurs 085 (dzīvais attēls). Uz spocīgo radību – objektu Nr. 173 var skatīties tikai nemirķšķinot acis, samirkšķināsi – vaino pats sevi – 
.
504 (sapratīgi tomāti-telekinētiķi ar smalku humora izjūtu) un 581 (jebkurš pārlikums par šamo priekšmetu obligāti sakturēs gāmuratiskas kļūdas). Gaži var izsaukt pasaules galu, vai varbūt jau ir izsaukuši – piemēram, numurs 682 (absolūti neievainojamais njarlathoteps plikpaurainais), 804 (tukšs globuss, kas aizraida nebūtībā jebkuru cilvēces radītu lietu simts metru rādiusā) vai 1055 [INFORMĀCIJA IR SLEPENA].
Pēc šī projekta motīviem eksistē spēles. SCP-087 ļaus jums pastaigāt pa numuru 087 – bezgalīgām kāpnēm, uz tās jūs gaida nepatīkami pārsteigumi, bet SCP “Containment Breach” jūs uz paša ādas sajutīsiet, pie kā noved “īpašo turēšanas apstākļu” neievērošana. Esiet piesardzīgi: gan oriģinālais angļu saits scp-wiki.net, gan krievu tulkojums scpfoundation.ru ir ar anomālu spēju nemanot paņemt no jums brīvā laika stundas un diennaktis.
Taču pats baismīgākais Tīkla radījums ir mīts par Tievo cilvēku (Slender Man).
Atšķirībā no vairuma tīkla leģendām, tā dzimšanas vieta un laiks ir precīzi zināmi: 2009. gada 8. jūnijā, forums “Something Awful”. Tredā, kur forumisti lielījās ar fotomontāžas māku, radot “paranormālus attēlus” ar monstriem un spokiem, parādījās divas melnbaltas fotogrāfijas, kuru dziļumā varēja pamanīt tievu figūru bez sejas, bet ar taustekļiem. Monstram ātri izdomāja vārdu un sacerēja stāstus par slepkavībām, vajāšanām un nolaupīšanām. Pēc tam YouTube parādījās pseidodokumentālu filmu sērija “Marmora sirseņi” (“Marble Hornets”), kuras varoņi meklēja patiesību par šausmīgu radījumu, nosaucot to par Oratoru. Atbildē viens pēc otra sāka vairoties patiesības meklētāju blogi (“Vēl viens muļķis”, “Meklējot patiesību”, “Sapņi tumsā”), video sērijas “Everyman HYBRID” un “Tribe Twelve”... Kāds, it kā strādājot Operatora labā, izveidoja blogu uz slepkavas vārdu, kāds – no upura pozīcijām. Tievā cilvēka meklēšana pārvērtās globālā spēlē bez noteikumiem un meistariem, toties ar sižetu. Tikt skaidrībā ar to visu ir grūti, taču tiem, kam ir interesanti, izejas punkts var būt viena no enciklopēdijām – piemēram, slederia.blogspot.ru vai theslenderman.wikia.com.
Tagad par Tievo cilvēku tiek uzņemts kino (“Slender man”, “Proxy”, “Entity”), veido spēles (“Slender”, “Slenderman's Shadow”, “Slender: Source”, “Slendr”), bet kripastas un fanārti vispār tiek radītu bez skaita. Caur šo radīšanas trakumu trauksmaini skan jautājums: ja nu kolektīvā iedvesma un bailes būs izsaukuši briesmoni no nebūtības? Pirms 2009. gada nekāda Tievā cilvēka vispār nebija... Ja nu tagad viņš ir? Un, ja ir, kādas vēl tīkla leģendas var kļūt dzīvas?
Atbildi uz šo jautājumu meklē sabiedrība, kas bāzējas saitā thefearmytos.com. Viņi vāc informāciju par visiem Tīkla izdzimteņiem, par kuriem nav iespējams izstāstīt – šeit nepietiks vietas, par: Māksļigo mazuli, Mēra Dakteri, Seksti, Bērnu Bez Vārda, Čūsku Māti... Un tikai par Sarkano Roku, Melno Palagu un Zaļajiem pirkstiem jūs tur neatradīsiet ne vārda.
Pielikumi.
“Dziļums – dziļums, es neesmu tavs...
Fantasti baidās no datoriem gandrīz ar lielāku baudu, kā ierindas lietotāji. Runa pat nav par universālo sižetu par mākslīgo intelektu, kas cenšas iekarot pasauli. Datorizācijas šausmas ir daudzvedīgākas. Kinga vecā stāstā “Visvarenais teksta procesors” sāk piepildīties tas, kas tiek drukāts uz veca datora. Galvenais varonis laikus pamana šo spēju un “izsvītro” no realitātes ienīsto ģimeni un samaina to ar piemērotāku. Aleksandra Tjurina un Aleksandra Ščogoļeva “Programmētajā puisēnā” padomju skolnieks uzsāk cīņu ar vienu no pirmajiem mājas datoriem – tas ir uzņēmies vadību pseidosaprātīgas tehnikas un elektronikas savienībā un gandrīz iedzen mantu kultā kādu konkrētu ģimeni.
Vēlāk, rakstot par virtuālo realitāti, rakstnieki izdomā arī tai savu folkloru. Piemēram, slavenajā “Atspulgu labirintā” Sergejs Lukjaņenko raksta par senā tīkla “Fidoneta” leģendām: Neredzamo Bosu, Apmaldījušos Pontu, kas mirst daiveru virtualitātē. Bet Oldi garstāstā “Šinderis” rada šausmeni uz pašas īstākās interneta realitātes bāzes. Tur foruma batālijās izteikts vārds pēkšņi iegūst spēku – un atbildē uz “Aftar, izdzer indi” adresāts nokļūst slimnīcā ar smagu saindēšanos. Taču īsti pētījumi par datoru folkloru mūs vēl tikai gaida.
Nolādētā glezna.
Gleznai “The Hands Resist Him” (“Rokas – viņa pretinieki”) 
ir ilga un baisa vēsture. Pirmais īpašnieks nomira, otrais – arī. Pēc tam kāds atrada to atkritumu izgāztuvē un neiedomājās neko labāku, kā pakārt bērnistabā. Bērneļiem, dabiski, sākās murgi. Pēc desmit gadiem “glezna ar spokiem” uzpeldēja eBay un drīz vien ieguva internetā popularitāti, ne mazāku kā Munka “Kliedziens”. Tagad tā laiku pa laikam parādās kopā ar kripipastu...
Īstenībā mākslinieks-sirreālists Bils Stounhems nav izgleznojis neko briesmīgu: šī glezna (un visa sērija turpinājumos) ir visai caurspīdīga ilustrācija Karla Gustava Junga psiholoģiski-mistiskajām teorijām.
JRAAH MRAAH!
Viena no pašām pazīstamākajām Runeta kripi-leģendām stāsta par grupu “Dvar”. It kā cilvēkiem, kas klausījušies šī elektrongotiskā projekta pirmos albūmus viens pēc otra ir gājuši bojā un pazuduši bez vēsts viņu tuvinieki. Bet paši klausītāji lēnām sajūk prātā, nespējot rast spēkus, lai atrautos no sātaniskās mūzikas, ko radījušas bites no viņpasaules... Tomēr, kad grupa kļuva pazīstama un sāka ierakstīties lielos leiblos, lāsts kā uz burvja mājienu tika noņemts. Labākais arguments faniem uzskatīt, ka “Dvar” vairs nav tāds, kāds bija!
No žurnāla "Mir fantastiki", 2014. gada maija numura. Autors Arsenijs Krimovs