Kroplīgas figūras, kuras sēž uz katedrāļu karnīzēm. Ļaunas ēnas, kuras slēpjas baznīcu koru dziļumā. Briesmīgie viduslaiku bestiāriju apdzīvotāji. Eirpoiešu baznīcu arhitektūra 12-15 gadsimtos radīja ne mazumu dīvainu radījumu, kuru ārējais izskats runā par neveselu, bet, neapstrīdami, dāsnu seno meistaru fantāziju. Šie akmens, metāliskie un koka briesmoņi ir tie nedaudzie neeksistējošo viduslaiku zvērnīcas monstru pārstāvji, kuri var tikt ar pilnām tiesībām nosaukti par “gotiskiem”.

H.L.Borhess. “Izdomāto radījumu grāmata”
    Saruna jēdzienos
    Mūsdienās vārdu “gotika” parasti asociē vai nu ar drīmiem jauniem cilvēkiem melnos tērpos, kuri regulāri apmeklē vecas kapsētas un no galvas citē Edgaru Po, vai arī ar tiem pašiem jaunekļiem, kuri stāv uz skatuves kādā nebūt rokklubā un cienā savus klausītājus ar maisījumu no Baha kantātēm un “apjumuma mūzikas vietā”. Vai ir nepieciešams teikt, ka tādi priekšstati par “gotiku”, maigi sakot, ir nepareizi?

    Termins “gotika” (no itāļu gotico – “gotiskais”) veidots no ģermāņu gotu cilts nosaukuma. To apritē ieviesa Atdzimšanas laikmeta itāļu humānisti un tika sekotāju izmantots lai nievājoši apzīmētu visu viduslaiku mākslu, kuru tajā uzskatīja par “barbarisku”.
    Gotiskais stils attīstījās uz katoļu baznīcas bāzes, un tāpēc bija kultisks pēc savas nozīmes un tematikas. Gotika pa tiešo attiecās ar ārējo (ar augstākiem, iracionāliem spēkiem), uzstādot nesadalāmu arhitektūru mākslas sistēmā. Skulptūra un glezniecība (kuru pārstāvēja galvenokārt vitrāžas) kalpoja tikai par arhitektūras ideju lietišķo izpausmi. Gotisko katedrāļu spēcīgā enerģētika – milzīgu, majestātisku, pret debesīm tiecošos – līdz pat šodienai atstāj stipru emocionālu ietekmi uz cilvēkiem. Ļoti svarīgu lomu tādas draudīgas arhitektūras radīšanā spēlē gotiskie monstri – radījumi tālu ne enģeliska paskata, kuri, lai cik arī dīvaini, visai harmoniski ierakstās svēto un lielmocekļu sabiedrībā, kuri sastāda grezno baznūcas interjeru.
    Himēra un viņas radi
    Populārākie gotiskie monstri ir gorgulas (franc.gargouille, angl.gargoyle – no vēlā latīņu gargulio – gotika) un himēras. Viņas bieži jauc saucot gorgulas par himērām un otrādi. Viņu atšķirības ir visai nosacītas, tomēr tās sevī slēpj diezgan intresantus šo klasisko gotiskā bestiārija pārstāvju izcelsmes noslēpumus.
    Vispirms nepieciešams pateikt, ka ar “himēru” dotajā kontekstā tiek domāts ne leģendārais briesmonis no sengrieķu mitoloģijas, bet visdrīzāk vispārzināmais fantastisko radījumu radīšanas princips savienojot jel kādas savstarpēji nelīdzīgas dzīvnieku ķermeņa daļas vienā veselumā.. pats pazīstamākais Himēras pieminējums ir setajā “Iliādas” dziesmā. Tur tiek aprakstīts radījums – Ehidnas un Tifona meita, kurai bija kazas ķermenis, čūskas aste, bet priekšējā daļa kā lauvai. Pēc dievu priekšrakstiem Himeru nogalināja skaistulis Bellerofonts, Glavka dēls.

    Hesioda “teorija” runā par Himērai esību ne vienai galvai bet veselām trim “. Tiešī tādā veidā viņa tika atainota slavenajā ertusku kalumā no Areco (IV gadsimts): skausta vidū vinai ir kazas galva, vienā ķermeņa pusē – čūskas, otrā – lauvas.

    Bez tam, par Himēru ir teikts Vergīlija “Eneīdas” septītajā dziesmā. Komentētājs Servijs Gonorats izvirzīja hipotēzi, saskaņā ar kuru “himēra” ir metafora, kura apzīmē tāda pat nosaukuma vulkānu Likijā – tā pakājē dzīvo čūskas, nokalnēs ganās kazas, bet augšpusē deg uguns un, iespējams, ir lauvu midzenis. Plutarhs izteica pieļāvumu, ka Himēra – tas ir kāda pirāta vārds, uz kura kuģa (acīmredzot, ar to tiek domāts klājs vai buras) bija uzzīmēti lauva, kaza un čūska.

    Gotiskās himēras nekādi nav līdzīgas savam daudzseju prototipam. Viņas ieguva vispasaules atpazīstamību pateicoties cilvēkveidīgām statujām ar sikspārņu spārniem, kazas radziņiem vai čūsku galvām, gulbja kakliem vai ērgļu nagiem, kuras izvietotas Parīzes Dievmātes Katedrāles torņu pakājē. Sengrieķi uzskatīja, ka Himēra izsauc vētras, briesmas uz zemes un jūrā. Viduslaiku arhitekti atgāja no šī briesmoņa himēriskās būtības izmantojot himēru kā cilvēku grēku alegorisko iemiesojumu (kritušās dvēseles, kurām bija aizliegta ieeja baznīcā un kuras bija pārvērstas akmenī par visiem saviem zemes grēkiem).
    Pārnestā nozīmē termins “himēra” tiek izmantots lai apzīmētu melīgu ideju, tukšu izdomu, kā arī jebkuru fnatastisku radījumu-hibrīdu.
    Gotiskā himēra ne ar ko neatšķiras no gorgulas – tas pat kroplīgais radījums ar mērkaķa (vai cilvēka-kupra) ķermeni, kazas ragiem, sikspārņa spārniem u.tt. dzīvnieku ķermeņa daļām. Tāda monstra apzīmēšanai mēs visbiežāk izmantojam terminu “gorgula”, tomēr vienoti identificēt šos monstrus nebūtu visai pareizi. No praktiskā redzesviedokļa gorgula ir īpašs arhitekturas dizaina elements, kurš aicināts izpildīt ne tikai mākslas, bet arī visai sadzīviskas funkcijas. Gorgulas piesedz pagarinātās gotiskās katedrāles ūdens noplūdes caurules (vai arī pašas veic šādas funkcijas, izvedot no rīkles nosēdušos ūdeni – atcerēsimies vārda “gorgula” latīnisko etimoloģiju), kam pateicoties lietusūdens līst uz zemi noteiktā attālumā nmo celtnes pamatnes un neapūdeņo to. Citādi sakot – tā ir drenāža, kura noformēta kādas nebūt groteskas figūras veidā.
   Ērtībai, dotajā rakstā mēs dēvēsim iepriekš minētos radījumus tieši par “gorgulām”, un nekā savādāk.
    Gorgulas pa labi un pa kreisi
    Neskatoties uz to, ka gorgulas ir tipiski gotiskie briesmoņi, viņu personiskā izcelsme ar saknēm dodas gadsimtu dzilēs – uz senajam Grieķiju un Ēģipti.
    Senās Ēģiptes civilizācija zināja tiem laikiem rekordisku zoomorfu dievu skaitu, bet ēģiptieši bija viena no pirmajām tautām, kura sāka aktīvi izmantot šādu radījumu tēlus glezniecībā un arhitektūrā.

    Grieķu mitoloģija tāpat aktīvi ekspluatēja stāstus par dažādiem hibrīdiskiem radījumiem (kuriem, atšķirībā no personāžu ēģiptiskajām versijām, nebija augstāko dievu statusa). Par himēru tika teikts iepriekš, bet izņemot viņu, šeit tapat ir vietā atcerēties harpijas, kentaurus un grifonus (grifus). Pēdējo statujas rotāja grieķu krātuvju un pat parastu namu jumtus – jo tika uzskatīts, ka grifi apsargā leģendāro Zeva zeltu Skitijā (mūsdienu Pie Melnās juras teritoriju) no arimasiem – veikliem vienacainiem cilvēkiem, kuri nepārtraukti mēģina to nozagt.
    Notekcaurules kā elements senās Grieķijas māju ierīkošanai bija sastopamas ne pārāk bieži, tomēr tajā gadījumā, ja tās izgāja ne pa jumtu stūriem, bet zem tiem (sienas vidū) – tad ūdens tece tika noformēta lauvas galvas ar atvērtu rīkli veidā (vēlāk lauva kļuva par vienu no gorgulas veidola sastāvdaļu). Tas simbolizēja Grieķijas varenību, aizsargāja mājas iedzīvotajus no ienaidniekiem un atbaidīja ļaunos garus.
    Gotisko katedrāļu celtniecība tika veikta daudzu paaudžu garumā. Tāpēc uz šodienu ir diezgan grūti noteikt precīzu gorgulu vecumu. Notekcaurules bieži tika izgatavotas no koka – tās bojājās un bija nepieciešama to okulto detaļu demontāža, kas tāpat neviesa nekādu skaidrību jautājumā par gorgulu rašanās vecumu. Ar zināmu daļu pārliecības mēs varam pieļaut, ka pirmās gorgulas (to hrestomātiskajā vecumā) parādījās ap XII gadsimta sākumu.

    Pasaulē nav nevienas gorgulas, kura būtu līdzīga citai – jo skulptoriem bija pilnīga brīvība izvēloties zooloģiskos prototipus sava kārtējā monstra radīšanai. Visas eiropeiskās kultūras gotiskā perioda laikā gorgulas veidols bija visai daudzveidīgs. No sākuma tām bija visai pieticīgi izmēri, bet to ārienē dominēja zvēru vaibsti. Uz XIII gadsimtu gorgulas kļuva lielākas (līdz vienam metram garumā) un cilvēkveidīgākas. Četrpadsmitais gadsimts iezīmējas tām ar sīko detaļu skaita palielināšanos – gorgulas kļuva graciozākas un vieglākas, tomēr zināma daļa groteskas un karikatūrības tādās skulptūrās jūtami pieauga. XV gadsimtā gorgulas zaudēja daļu sava demonisma kompensējot šo zaudējumu ar kopējo mīmikas izteiksmīgumu un lielu pozu daudzveidību. Gotiskā stila evolūcija mākslā noveda pie tā, ka gorgulas pakāpeniski izgāja no reliģiozās tematikas rāmjiem, un uz XVI gadsimtu pārvērtās parastos akmens kropļos – atbaidošos, bet jau gandrīz neiedzenošus bailes parastam cilvēkam.
    Jāatzīst, ka jautājums par reālo gorgulu statuju nozīmi līdz pat šim laikam paliek noslēpums, ar izņēmumu par dažiem neapstrīdamiem gadījumiem, mēs nevaram precīzi apgalvot vai tiešām lietusūdens izlija no to mutēm.
    Viduslaiku Eiropas iedzīvotāji bija jūtami neizglītoti, tāpēc pilnīgi iespējams, ka gorgulas vienā rindā ar citām skulpturālām kompozīcijām spēlēja mācību līdzekļa lomu (kā mūsdienu komiksi) reliģijas pamatos un misticismā. Pret šo teoriju runā biežie gurgulu izvietojumi uz sekulārām celtnēm, kā arī tas, ka gotisko katedrāļu nozīmīgais augstums neļāva cilvēkiem saskatīt visu to ārējo dekoru bagātību no zemes.
    Pietiekami pamatoti liekas arī tie apgalvojumi, saskaņā ar kuriem gorgulas, sekojot savai sengrieķu izcelsmei, pildīja savu māju aizsargājošo pienākumu no ļaunajiem gariem. Tas var izskaidrot arī izteikto kroplību – akmens elki vai nu atbaidīja tumsas spēkus, vai arī piespieda tos domāt, ka dotā celtne jau piepildīta ar citiem ellīgiem radījumiem.
    Bez tam, Fransiss Blajs Bonds – angļu arhitektūras vēsturnieks – izteica domu par to, ka katedrāļu gorgulas varēja būt sava veida baznīcas “kalpi” – sātaniskiem radījumiem, kuri redzējuši Dieva speku un pārgājuši viņa pusē.

    Leģenda par Zaļo Cilvēku
    Vēl viens tipisks gotiskais radījums ir “Zaļais cilvēks” (doto terminu ieviesa folkloriste lēdija Raglana 1939.gadā). parasti tas tiek attēlots vīriešu galvas, kura apvīta lapām, veidā (vispār, gadās, ka galva izveidota no tām).
    Tas ir atklāti pagānisks elements gotisko katedrāļu rotājumā un parādījās vienpadsmitajā gadsimtā.
    Zaļais Cilvēks (viņš arī Zaļais Džeks) bija senais gars – arhaiska meža dievība, kura dzīvoja ozolos (paši senākie Zaļā Cilvēka veidojumi tika ietērpti tieši ozola lapās). Pirmskristietisma Eiropai šis radījums kalpoja kā pārticības simbols iemiesojot sevī dabas un cilvēku harmoniju. Gotiskajā periodā Zaļais Cilveks tika uzskatīts kā iegribas iemiesojums (iespējams, ka ari citu nāves grēku iemiesojums), vai arī, kā uzskata daži pētnieki, finkcionēja līdzīgi gorgulām nodrošinot maģisko aizsardzību viduslaiku celtnēm.

    Pēdējam par labu liecina mazzināmā ķeltu tradīcija, saskaņā ar kuru kaujā kritušo karotāju ķermeņiem, nocirta galvas, pašas galvas tika uzspraustas uz kārtīm un izstāditas ap ciemu lai atbaidītu ļaunos garus. Pie kam īpaši izcēlušos karotāju galvas izrotāja ar lapu vainagiem.
   Maija dienas svinību laikā (uzreiz pēc Beltainas, kura noritēja naktī no 30.aprīļa uz 1.maiju) Maija karalienes procesijas priekšgalā bija dejotāji, kuri bija tērpti no zaļām lapām veidotos kostīmos.
    Vecās anglijas teiksmās tāpat ir minēts Zaļais Cilvēks, kurš dēvēts par “Miežu dievu” (pēc savas nāves viņš atdzima koka veidā; tas izauga tieši no viņa galvas). Pat leģendās par Karali Artūru var atrast tiešas analoģijas ar Zaļo Cilvēku – piemēram, par seru Gaveinu (Artīra brāļadēlu) un noslēpumaino Zaļo Bruņinieku stāstīts par to, kā Gaveins nocirta galvu Zaļajam Bruņiniekam, tomēr pēdējais to nolika vietā – un tā uzreiz pieauga pie ķermeņa.

    Gotiskais zvērudārzs
    Runājot par dzīvnieku dievišķo aizgādni jāatzīmē, ka antīkās “himēriskās” hibridizācijas tradīcijas reizēm pārklājas ar kristietisma dogātiskumu. Piemēram, trīs no četriem evanģēlistiem asociējās ar dzīvniekiem: Janis – ērglis, Luka – vērsis un Marks – lauva (Mateja simbols bija enģelis).
    Visu reālo dzīvnieku vidū vislielakā popularitāte gotiskajos bestiārijos bija lauvai. Šī radījuma veidols reiz kalpoja par metaforu lai slavētu asīriešu un persieču carus. Kristīgā baznīca pārmantoja doto tradīciju salīdzinot lauvu ar Kristu – “jūdu karali”.
    Dievvārdnieki salidzināja lauvu, kurš it kā aizslaucīja savas pēdas ar asti, ar Glābēju, neredzamo ceļojošu cilvēku vidū. Tika uzskatīts, ka ja lauvene dzemdēs mirušus lauvēnus, tad pēc trim dienām pie viņiem atnāks tēvs-lauva un viņus atdzīvinās. Vēl viens izplatīts ticējums bija tas, ka liels lauva varēja izdziedināties apēdot mērkaķi (ļaunuma iemiesojumā agrīnajā kristietisma simbolikā). Un, visbeidzot, cilvēki uzskatīja, ka lauva vienmēr guļ ar atvērtām acīm, kā modribas un piesardzības piemērs – tieši tādēļ lauvu statujas apsargāja pieminekļus, kapavietas un ieejas baznīcās, kā arī turēja zobos durvju rokturus-gredzenus.
    Tomēr gotiskais lauva varēja nozīmēr arī ko negatīvu. Tā, ja lauvas galva rotāja durvju sliekšņus, vai arī turēja zobos jērēnu, tāds “zvēru karalis’ bija mežonīgā ļaunuma iemiesojums (atsevišķos gadījumos – lepnības, viena no nāves grēkiem).
    Citi simboliskie dzīvnieki no gotiskā bestiārija – auns (gans, ganāmpulku vedošais), suns (uzticība), lapsa (viltība, veiklība, retāk – nāve), mērkaķi (cilvēka grēkā krišana), kaza (jautrība) un āzis (miesīgs grēks).
    Spēles ar gorgulām
    Gorgula ir daudzās grāmatās, spēlēs (datora, galda, lomu) un “fantāzijas” žanra filmās – no Harija Potera un Warcraft III līdz Dungeons & Dragons un Ultima Online.
    Šīs daudzveidības vidū vajag īpaši izdalīt gorgulas no pašas pazīstamākās lomu spēles Dungeons & Dragons. Tur tās tiek aprakstītas kā saprātīgi spārnoti plēsēji ar spilgti izteiktām sadistiskām nosliecēm. Šīs atdzīvojušās akmens statujas var diezgan ilgi but nekustīgas, maldinot pat pašus uzmanīgākos piedzīvojumu meklētājus. Tām nav vajadzīgs ne ēdiens ne ūdens, ne gaiss, tomēr dievina rīt cilvēku miesu – vienkārši izklaides dēļ un lai radītu sāpes dzīvam radījumam. Visu savu brīvo laiku gorgulas pavada izsekojot laupījumu vai provocējot kautiņu vienai ar otru.
    Agrīnā Advanced Dungeons & Dragons noteikumu versija pauda, ka gorgulas visbiežāk apdzīvovecu celtņu drupasvai pazemes kavernus. Šie radījumi aplaupīga savu upuru līķus un aizvilka pie sevis uz midzeni zeltu noliekot to slepenā vietā (parasti zem akmens). Gorgulas rags ir svarīgs ingredients neievainojamības dzirā un bieži tiek izmantots lidojuma dzirā.
    Otrā Dungeons & Dragons redakcija tāpat pieminēja par vēl vienu gorgulu paveidu – margoliem, pašu lielāko, briezmīgāko un bīstamāko šo akmens briesmoņu paveidu.

    Bez tam, paši tuvākie gurgulu radinieki Dungeons & Dragons pasaulē ir kapoaciti, kuri kā divas ūdenslāses līdzīgi tai, tomēr dzīvo nevis uz sauszemes, bet ūdenī.
    Kinemtogrāfs diezgan aktīvi ekspluatē gorgulas tēlu, tomēr tās klātesamība uz ekrāna 99% gadījumu nonāk līdz parastas gotiskās dekorācijas veidola izmantošanai. Šis monstrs ļoti reti uzstājas dziva radījuma veidolā – galveno varoņu protagonista. Tā, 1972. un 2004.gados tika uzņemtas divas zembudžeta filmas ar vienādu nosaukumu – “Gorgulas”. Un sižets bija līdz kaulam vienkāršs – gotiskie akmens tēli pēkšņi atdzīvojas un sāk kost cilvēkiem dažādās ķermeņa daļās.
    Atstājot malā tādu acīmredzamu maksliniecisko primitīvu, nevar neatzīmēt visai kvalitatīvu animācijas seriālu “Gorgulas” (rež. Saburo Hašimoto), kuru izlaida laika periodā no 1994. līdz 1997.gadam, kurš parādīja šos spārnotos gotiskos briesmoņus pavisam citā gaismā. Gorgulas bija saprātīgaspārnotu karotāju rase, kur viens no tās klaniem savulaik apsargāja naktīs vecu skotu pili. Apmaiņā par to šīs pils iedzīvotāji apsargāja viņu akmens ķermeņus dienā. Tomēr drizumā cilvēki nodeva un iznīcināja vairumu no tām – izdzīvoja tikai seši jauni radījumi, kuri pārvērtās nedzīvā akmenī. Pēc šī notikuma palika miglains pareģojums, saskaņā ar kuru apburtās gorgulas pamodīsies tikai tad, kad pils “pacelsies augstāk par mākoņiem”. Pagāja gadsimti. 1994.gadā multimiljardieris vārdā Deivids Ksantoss nopirka pamestu skotu pili, visu kopumā pārveda uz Manhetenu un uzstādīja debesskrāpja virspusē...
    Mirušo briesmoņu dzīve
    Gorgulas, himēras un citi gotiskās kultūras tumšo kaktu apdzīvotāji bija cilvēka saprāta radīti, kurš mēģināja neprātīgo dzīvnieku pasaules greznību nolikt baznīcas kanonu kalpībā. Par nožēlu, radījumi, radīti viduslaiku obskulācijā, iracionālismā un aukstā klerikāniskā pragmatismā, izrādījās pavisam ne dzīvotspējīgi. Tam, lai kļūtu dzīvi, viņi bija pārāk neviendabīgi – jo no lauvas, āža, čūskas, suņa un cilvēka vispār jau nav pārāk viegli sastādīt viendabīgu dzīvnieku.
    Bet, pat saprotot šādu monstur visu efimēnismu, cilvēki nepārstāja no viņiem baidīties. Mēs skatāmies uz gorgulam ar vailēm, par cik mums ir zināms, ka zināmā merā viņas – mēs paši, un otrādi. Akmens statujas, kuras dienasgaismā liekas pilnīgi nedzīvas, ar nakts iestāšanos jau tādas vairs nav – ierastā pelēkā figūra pārvēršas par kaut ko mīklaimu, biedējosu un gandrīz vai dvēseli saturošs.