Pilnīgi iespējams, ka jums arī pašiem personiski gadījās sajust ko līdzīgu. Vasaras pusdienlaikā iestājas tāds brīdis, kad laiks it kā apstādina savu ritumu. Viss sastingst: vējš aprimst, lapas un zāle nekustas, putni pieklust un iestājas absolūts klusums. Un tikai zenītu sasniegusī Saule ar saviem stariem nežēlīgi dedzina apkārtni. Pasaule iegūst dīvainas, it kā viņpasaules aprises. Iekšā dzimst satraukums bez iemesla, kurš pāriet neizskaidrojamu šausmu stāvoklī. Liekas, ka viss ir kā parasti, taču iekšējā balss brīdina, ka kaut kas nav tā, tuvojas kaut kas nenovēršams un briesmīgs. Bet varbūt tas jau ir noticis?
Iepazistieties: pusdienlaika šausmas
Šī iracionālā trauksmes sajūta no zenītā esošās Saules un tās sutoņas iegāja tautas ar nosaukumu “pusdienalika šausmas” vai “pusdienas šausmas”.
Šī fenomena apraksti ir atrodami dažadu tautu mītos un teiksmās. Pēc holandiešu filosofa un pētnieka F.R.Ankersmita domām, īpaša attieksme pret pusdienlaiku ir izaugusi no pirmskirstietības laiku ticējumiem, ka šajā periodā mostas ļaunie spēki.
Sengrieķi uzskatīja, ka tieši pusdienlaikā atpūtā dodas Pāns – lopkopības un ganību, dabas un auglības dievs. Tumšā un vēsā grotā vai ēnainā meža audzē viņš snauduļo vai guļ, un nelaime tam, kurš patraucēs viņa mieru. Pānam ir iekarsīgs un atriebīgs raksturs, un vēl tas ari ir ātrsirdīgs. Dieva dusmas ir biedējošas: vainīgajam var tikt uzsūtīts mokoši smags miegs vai arī tās pašas paniskās bailes, kuru stāvoklī cilvēks skrien neredzot neko sev apkārt kamēr nāve viņu nepanāks.
Slāvi ticēja, ka divas reizes dienā ir noteikti laika nogriežņi, kuros reālā un aizkapa pasaules ir spējīgas apvienoties vienā veselā, - pudsienlaikā un pusnaktī. Šīs sakralās stundas piederēja gariem – pusdienēm (pusdienīgajām) un nekansnēm.
Pusdienes – pusdienlaika gari, lauka un ražas sargiem, kuri sevi kopā ar to arī demoniskus vaibstus. Visbiežāk pusdienēm piedēvēja sieviešu veidolu, bet tālāk apraksti atšķīrās: viņa varējā stādīties priekšā kā stalta skaista jaunava sniegbaltā kleitā vai arī no skata briesmīgā večā. Rokās viņa turēja uzkaitētu pannu, ar kuru varēja gan aizsargāt no Saules svelmes, un, otrādi, gan sadedzināt. Reizēm pusdienei bija arī izkapts.
Pusdiene sekoja kārtībai laukos, sekoja tam, lai cilvēki ievērotu svarīgu aizliegumu un nestrādātu pašā Saules svelmē. Tādēļ mūsu senči pusdienlaikā atgriezās mājās un aizvēra durvis un logus, lai neizraisītu gara dusmas. Nepaklausīgo gaidija sods: pusdiene varēja nobiedēt, uzsūtīt saules dūrienu vai slimību, vai arī vispār nolaupīt vai samainīt bērnu.
Reizēm pusdienlaika garu varēja sastapt aiz lauka robežām – mežā, dārzā vai sakņu dārzā. Viņu sastopošajam vajadzēja tūlīt par nokrist zemē lai izvairītos no bojāejas. Reizēm pusdiene varēja pati uzsākt sarunu un uzdot mīklas, un tad vajadzēja pēc iespējas ātrāk vilkt laiku, lai pusdienlaiks beigtos bet gars aizietu ne ar ko savās gaitās.
Kāpēc viņš uzrodas?
Ja ar mītiem un teiksmām viss ir puslīdz skaidrs, jo taču tie vai citi personāži personificē cilvēkam bīstamo pusdienas laiku. Un iemesli tam ir vairāk nekā racionāli: darbs vai miegs zem svelmējošiem Saules stariem vienmēr bija saistīti ar veselības problēmām: vai nu tas ir samaņas zudums, smacēšanas sajūta, sirdstrieka vai pat nāve.
Taču kāda iemesla dēļ rodas tās neizskaidrojamās šausmas, kuras uzrodas pusdienā? Eksistē vairākas teorijas šajā sakarībā, bet kura no tām ir patiesība – katrs izlemj pats.
Bioloģisksā hipotēzes saknes meklejamas senākajos evolūcijas mehānismos. Atvērta un labi apgaismota telpa dzīvnieku pasaules pārstāvjiem izraisa vienīgo vēlmi – atrast patvērumu un noslēpties no potencialo ienaidnieku acīm. Karstumā šī vēlme pastiprinās vēl arī ar fizioloģiskiem procesiem: taupa dzīvīguma enerģiju, lai izvairītos no pārkaršanas (hipertermijas).
Optiskā hipotēze saistīta ar saules stāvokļa īpatnību pusdienas laikā. Kad tā sasniedz zenītu – savu visaugstāko punktu debesīs, saules stari krīt uz zemi gandrīz taisnā leņķī izraisot apkārtējās telpas izkropļojumu. Ēnas kļūst īsākas, bet ekvatora rajonā vispār izzūd (“Lahainskas pusdienlaiks”), mitruma siltie izgarojumi no augiem un augsnes paceļas augšup padarot sliktāku redzamību un izplūdinot priekšmetu kontūras. Un debesis uz šo parādību fona kļūst nepierati plakanas un vienlaicīgi bezdibenīgas, atsājot nospiedošu iespaidu uz vērotāju.
Psiholoģiskā hipotēze salīdzina iegto šausmu mehānismu un izcelsmi ar “ļaundabīgās ielejas” efektu. Šī parādība ir ļoti pazīstama datorspēļu izstrādātājiem, multiplikatoriem un šausmu filmu režisoriem. Ta rodas novērotājam paskatoties uz cilvēkviedīgiem objektiem – robotiem, kauniem, lellem un monstriem. Tamlīdzīgi personāži var izraisit simpātiju vai neitrālu attieksmi, taču līdz noteiktai robežai – “kraujai virs ļaundabīgās ielejas”, pēc kuras objekts iegūst biedējošus un atgrūdošus vaibstus – nedabīgas mīmikas, kustību haotiskumu, nemirkšķinošu skatienu un citas tēla īpašības. Šī fenomena darbība slēpjas smadzeņu un psihes darba nepilnībā: tajās nav ievietoti ideāli uzvedības šabloni saskarsmei ar agrāk nezināmiem objektiem. Pieaugošās trauksmes un nenoteiktības stāvoklis, savukārt, aktivizē dabiskās dabiskā aizsardzības mehānisma – baiļu darbību. Cilvēks paliek viens pret vienu ar kaut ko neiepazītu vai arī pusdienas šausmu gadījumā – ar dabu, ar kuru “runā” dažādās valodās un nezina, ko gaidīt.
Fiosofiskā hipotēze pieļauj, ka pusdienlaika šausmas ir ekskstenciālo baiļu piemērs, kurš saistīts ar cilvēka un viņa apkārtējās pasaules būtību – telpu, laiku un pašu sevi. Pamirusī daba, spiedīgs gaiss, svelmējošā saule, it kā apstājies laiks – viss tas rada nospiedošu iespaidu un izraisa daudzus trauksmainus jautājumus, par kuriem mēs parasti neaizdomājamies: u n ja nu viss ir apstājies uz visiem laikiem? Ja nu patiesībā nekā nav un viss ir ilūzija?
Pusdienlaika šausmas mākslā
Ar mākslinieku, rakstnieku un kinematogrāfa meistaru vieglo roku pusdienlaika šausmu fenomens ir pārvietojies uz dažādiem mākslas veidiem. Parādības traktējums tāpat ieguvis dažas izmaiņas: tas saprot joprojām tās pašas neizskaidrojamās šausmas, radušās ne tikai no pusdienas saules aplūkošanas, bet no jebkuru priekšmetu, parādību vai sižetu aplūkošanas, kuri izraisīt tādas jūtas, pēc idejas, nevar.
Visvairāk fenomens parādīts XIX – XX gadsimtu mākslinieku darbos. Šo darbu sižets, lā likums, ir dabas un pilsētu ainavas, kā arī vietas, kurās parasti jābūt cilvekiem: krastmalas, kafejnīcas, pieturas, ielas... Aprīkojuma statistiskuma, neparastas perespektīvas, spilgta apgaismojuma un kontrastējošu un drīmu krāsu savietojums izraisa skatītājam neizskaidrojama uztraukuma, diskomforta un kā nebūt nejauka gaidīšanas sajūtu. Vispazīstamākais šādas gleznas piemērs ir Ēndrjū Uaita “Kristīnes pasaule”, kurā ataino, liktos, meiteni atpūšamies laukā. Tomēr uzmanīgi apskatos gleznu skatītājs pievērš uzmanību uztraucošām detaļām: sirmumu matos, nedabisku pozu un varones slimīgo tievumu.
Kinematografā saspensas (trauksmainas gaidīšanas un nemiera stāvoklis) radīšanai ar iegūto šausmu palīdzību bieži izmantoja kulta režisori – Alfēds Hičkoks un Stenlijs Kubriks. Bet 2019.gadā kinonomā iznāca Ari Astera lente “Saulstāvji”, kuras darbība pretstatā pierastiem horroriem noris dienas gaismā. Saules gaisma, plašas ainavas, spilgtas krāsas un varoņi kontrastējošos baltos apģērbos – viss tas radīja daudz lielāku biedējošo efektu, nekā no tumšā stūra uzbrūkošie monstri.
Nereti pusdienlaika šausmu apraksti (un reizēm pat veseli daiļdarbi) sastopami rakstnieku daiļradē: no fantastikas un šausmu meistara Klaiva Barkera (“Tēvu āda”) līdz, liktos, bērnu rakstnieces V.V.Bianki, kuras stāsts “Ummb!” skaidri nav domāts jaunajam lasītājam un atstāj neizdzēšamu bailu un bezizejas sajūtu.
Interesanti fakti
- Daudzi ceļotāji atzīme, ka ļaunīgu iespaidu atstāj slavenais Santorini *Grieķija) salas arhirektūras ansamblis. Telpa praktiski bez cilvēkiem, aizpildīta ar daudzām baltām un terakota mājām uz lazūrzilās jūras un debesu fona, rada bezgalīga labirinta, nu kura nav izejas, trauksmes sajūtu.
- Dienvidsibīrijas un Baltās jūras tautu dialektos eksistē vārds “pusdienīgot”, kurš nozīmē “dzīvot pēdējās minūtes pirms nāves” un kurš bieži sastopams senkrievu dzejas darbos. Piemēram, gabaliņš no skomorošinas “Čurilja-igumenja un Stafida Davidovna”:
“Izdzer kausu jauna vīna,
Citu – salda medus
Un saki Čuriljai-igumenjai,
Gandrīz vai dvēsle miesā pusdienīgo”.
Viedoklis
Psihologi uzskata, ka pusdielaika šausmu radīšanā zināmu ieguldījumu var dot agorafobija (bailes no atklātām vietām) un megalofobija (bailes no lieliem priekšmetiem vai objektiem), kuru dēļ cilvēks var sevi izjust kā vissīkako daļiņu lielā telpā.