Demogrāfiskā krīze
Avoti apgalvo, ka nepārtrauktais Zemes iedzīvotāju pieaugums “sākās ar XIX gadsimta sākumu pēc mēra epidēmijas, kuru sauca par “melno nāvi” beigām” un kura izpļāva gandrīz vai pusi Eiropas, Tuvo Austrumu un Ziemeļķīnas iedzīvotāju. Higiēnisko procedūru izplatīšanās, kuras samazināja infekcijas slimību iedarbību uz populāciju, sadzīves kultūras uzlabošanās, medicīniskās prakses un lauksaimniecības produkcijas produktivitāte noveda pie demogrāfiskā sprādziena. Uz XIX gadsimtu pasaules iedzīvotāju skaits pieauga līdz miljardam cilvēku, uz XX gadsimta sākumu noveda līdz pusotram, vēl pēc 50 gadiem palielinājās līdz 2,5 miljardiem, bet uz gadsimta beigām – līdz 6 miljardiem.
Kā redzams, katrs sekojošais cilvēku miljarda papildinājums aizņēma mazāku laiku: 33 gadi līdz 3 miljardu sasniegšanai 1960.gadā, 14 gadi – 4 miljardiem 1974.gadā, 13 gadi – 5 miljardiem 1987.gadā, 12 gadi – 6 miljardiem 1999.gadā, 7 miljardiem 2011-tajā un 8 miljardiem 2023.gadā. Demogrāfi pieļauj, ka tagad iedzīvotāju skaita pieaugums palēnināsies un 9 miljardu atzīmi mēs pārvarēsim tikai pēc 15-20 gadiem.
Tā vai citādi, bet nekad uz planētas nav dzīvojuši tik daudz cilvēku, kā pašreiz, un pats šis fakts rada diskusijas par pārapdzīvotības draudiem. Interesanti, ka tā sākās ilgi pirms tam, kā norādes uz problēmu patiešām radās. Vēl II gadsimtā Tertullians, Kartāgas iedzīvotājs, izteicās šajā sakarā sekojoši: “Mūsu skaits ir apgrūtinošs pasaulei, kura ar grūtībām var mūs pabarot… Mēris, bads, kari un zemestrīces vajag uztvert kā zāles tautām, kā samazināt cilvēku dzimtas pārpalikumus”.
Pēc būtības kanibālistiska problēmas risināšanas ideja uz vardarbīgas daļas iedzīvotāju iznīcināšanas rēķina saglabājusies līdz mūsdienām. Piemēram, XVIII gadsimta beigās kļuva neticami populārs maltuziānisms – teorija, kuru radīja anglis Tomass Maltuzs pamatojoties uz novērojumu, saskaņā ar kuru iedzīvotāju pieaugums apsteidz labklājības pieaugumu. Pēc Maltuza aprēķiniem, cilvēku skaits palielinās ģeometriskā progresijā, bet pārtikas produktu ražošana – aritmētiskajā. Tāda neatbilstība noved pie bada, epidēmijām un dumpjiem. Lai atrisinātu problēmu, maltuziānisma atbalstītāji piedāvāja uzlikt stingrus ierobežojumus nabadzīgā iedzīvotāju slāņa brīvībai: dzimstības kontroli, piespiedu darbi par pārtiku, vāju medicīnisko apkalpošanu u.tt. Tādā mērā, kā tika ieviesti zinātniski tehniskās revolūcijas sasniegumi visi šie aprēķini pārstāja atbilst realitātei, taču vēl ilgi tika politiķu izmantoti represiju un iekarošanas karu attaisnojumam. Ir zināms, piemēram, ka maltuziānisms kļuva par vienu no Trešā reiha ideoloģijas stūrakmeņiem.
Augšanas robežas
Trešā XX gadsimta vidus agrārā (Zemes) revolūcija, kura noveda pie lēcienveidīgu lauksaimniecības produkcijas apjoma palielināšanās, pārvilka krustu bažām, ka iedzīvotāju skaita pieaugums novedīs pie masveida bada. Cilvēce iemācījās ražot pārtikas uzkrājumus, kuri daudzkārt pārsniedz reālās vajadzības. Tomēr palielinājās arī prasības dzīves kvalitātei: dzeramā ūdens tīrības pieļāvums, aizsargātas dzīvesvietas esamība, attīstīta medicīna, atkritumu utilizācijas iespējamība – to visu šodien obligāti jānodrošina jebkurai valstij.
1968.gadā iznāca amerikāņu biologa Pola Erliha grāmata “Demogrāfiskā bumba”, kura kļuva par bestselleru. Tajā tika apgalvots, ka neapturamais iedzīvotāju pieaugums, kurš prasa sev jaunus labumus, tuvākajās desmitgadēs novedīs pie ekonomiskajiem satricinājumiem un ekoloģiskās katastrofas. Kad 1970-to sākumā pasauli aptvēra ļoti stipra ekonomiskā krīze, sāka likties, ka Erliha prognoze piepildās. Starptautiskā analītiskā organizācija, pazīstama kā Romas klubs, izveica atbilstošu pētījumu, par kura rezultātiem 1972.gadā tika izdota atskaite “Pieauguma robežas”. Ar kompjūtermodelēšanu tika parādīts, ka ja nepieņemt nekādus mērus dzimstības kontrolei un dabas resursu izmantošanai, tad uz XXI gadsimta vidu cilvēku skaits uz Zemes pārsniegs 10-12 miljardu cilvēku līmeni, pēc kā notiks nevadāms dzīves līmeņa kritums un iedzīvotāju skaita samazināšanās bada un slimību dēļ. Paralēli pašam negatīvākajam, tika pētīti arī varianti ar valstisko regulēšanu. Teiksim, pētnieki nonāca pie secinājuma, ka ja aktīvāk ieviest atjaunojamo enerģētiku (saules, vēja un viļņu elektrostacijas) un pārņemt kontrolē zaudējumus, kuri radīti ekoloģijai, tas skaitliskums stabilizēsies norādītajā līmenī, kaut arī cilvēki dzīvos savā pamatmasā salīdzinoši nabadzīgi. Pats optimistiskākais scenārijs prasīja ilglaicīgu tūlītēju dzimstības regulējuma ieviešanu un kapitālas investīcijas rūpniecībā – tādā gadījumā iedzīvotāju skaitu izdotos noturēt pastāvgu, ar laiku paaugstinot cilvēku labklājību.
2004.gadā tika veikts starpsavilkums. Par cik nozīmīgi valstiskā regulējuma mēri tā arī nekur netika ieviesti, izņemot Ķīnu, un attīstība ritēja pēc paša negatīvākā varianta, jaunā pētījuma autori nonāca pie secinājuma, ka labvēlīgie scenāriji vairs nav sasniedzami, tādēļ mūsdienu civilizācijas kolapss “iestāsies jau šīs paaudzes dzīves laikā”. Kā mēri globālās sociālās katastrofas novēršanai tika piedāvāts atkal jau organizēt dzimstību, samazināt līdz minimumam neatjaunojamo resursu izmantošanu, apstādināt pārtikas produktu pārmērīgu ražošanu, pārvest lauksaimniecību uz ekoloģiski tīrām tehnoloģijām.
Kā mēs šodien redzam, šie priekšlikumi tika pieņemti kā vadlīnijas darbībai vadošajās lielvalstīs, taču tām gandrīz nepievērsa uzmanību valstīs, kuras vēl tikai attīstās, kas nepalielina optimismu, jo taču planēta mums ir viena uz visiem.
Jaunās telpas
Lasot “Augšanas robežas” atskaites sev pievērš uzmanību tas, ka pētījumu autori neapspriež jautājumu par iedzīvotāju sablīvējumu. Lieta tajā, ka tas pati mazākā problēma, jo uz Zemes ir vairāk nekā pietiekami neapgūtu un tuksnešainu teritoriju, kuras pie vēlmes var apgūt padarot derīgas dzīvošanai, ko demonstrē, piemēram, iespaidīgie Saūda Arābijas urbāniskie projekti.
Tādā veidā, šaurība mums nedraud ne tuvākajā, ne attālajā nākotnē – problēma tikai lētu resursu pieejamībā. Tomēr Romas kluba pētījumu kritiķi, tai skaitā, norāda, ka resursa jēdzieniskums mainās laika gaitā: koksne bija pieprasīta kuģubūvē līdz XIX gadsimtam un pat radās bažas, ka tā beigsies, taču pēc tam kuģus sāka būvēt no dzelzs un tērauda, un pieprasījums krasi samazinājās. Bez tam, kad rodas tā vai cita resursa deficīts, gandrīz uzreiz parādās piedāvājumi tā jaunu avotu meklēšanā vai aizvietošanā ar kaut ko citu. Nevajag tāpat aizmirst, ka cilvēces darbības sfēra jau izgājusi ārpus Zemes robežām, un ja izrādīsies, ka kaut kāds resurss uz mūsu planētas tuvojas beigām, vienmēr var pievērst uzmanību bezgalīgajam kosmosam. Labi, ka tā apgūšana vēl dod arī lielisku mērķvirzību visai civilizācijai.
Tādā gadījumā patiess izrādīsies mūsu dižais tautietis Konstantīns Ciolkovskis, kuru arī uztrauca pārapdzīvotības problēma, taču viņš ticēja, ka “dzenoties pēc gaismas un telpas” cilvēce neizbēgami iekaros sev visu Saules sistēmu.