Šī cīņa bij’ zaudēta, citas vēl priekšā
Kamēr kas cīnīsies, Kareivis ar’
Tas meiteni atstāja dzimtajā ciematā –
Šķīstu un daiļu, kā jaunības zieds

Tas sapņos to satika ikkatru nakti
Bet spalgs taures sauciens spiedz –
“Cīņai jau laiks!”

Kareivis sen jau bij’ atgriezties gribējis
Pusē, kur audzis un tapis Tas vīrs
Darbi bij’ darāmi, rētas, ko dziedēt
Bērni, ko mīlēt un svētdienu godāt

Bet nebij’ vēl beigušās Kareivja takas,
Kauj’s laukā plosījās mežonīgs bieds

Kamēr vēl nebūs ikviens karš uz beigām,
Kamēr kāds tēvzemi iekarot kāros
Meklēs Viņš miesu, kam iegremdēt asmeni,
Klīdīs Viņš, darīdams to, kam Tas labs

Sveicienus saule ar siltajiem stariem,
Sūtīja Kareivim austošā rītā
Sarkanā atkrāsa apjaust Tam lika,
Būs šodien svaigāka miesa, ko plēst

“Vēl tikai šodien, vēl šodien es ņemšu
Dzīvību svētu, ko krūtīs sev jūtu
Vēl tikai nedaudzus vīrus es gāzīšu
Tad kritīšu pats, vai uz mājpusi došos”

Aizmirsa Kareivis tēlu, kas naktī
Mīlīgi pieglaudās, tagad tā dzisa
Naidīgas sejas Viņš stādījās priekšā,
Dzina Tas rumaku tālāk no kalniem

Dzirdējis baumas,
ka naidnieks uz rietumiem
Karaļa cietoksni ieņemti vēlas

Pārtraucis pretību vēl vienā kalnā
Atklāja Kareivis skatu sev acīm:
Tur pavērās kaujas lauks, apspīdēts saules
Saulstaros mirdzēja dzelzsaustas bruņas

Šķindēja ieroči, sprauslāja zirgi
Kritušie kliedza, vai klusēja auksti
Nelaiķi kaudzēm vien apklāja zālienu
Nāve un postaža dūmakā dzirkstēja

Varenā spēkā un ātrumā traucās
Lejā no kalna tur kareivis varens
Naidnieki redzēja, visi tie bijās,
Bet svešzemi iekarot bija tiem gods
Tomēr to gods bija karotēm mērams,
Kareivis dzimtenes akās bij’ smēlis

Austošās pilnsaules apspīdēts triecās
Kā godības pilnbrieda sudraba bulta
Trejus Tas naidniekus gāza pie zemes.
Kritušos iemina rumaka pakavi

Esošā tumsībā varens mirdz bruņinieks
Zobens tam necēļās trulīgās bailēs
Bet tāpēc, ka cīņai šai bija Viņš radīts
Varēja atdoties dzimtenei, zemei

Šķila un sita un zvēroja dusmās
Nezināms bruņinieks, augumā varens

Zeme To pievilka lieganā tvērienā
Viltīga bulta bij urbusi bruņas

Rumaks jau aizcirsts un nespējīgs mira

Apķēris zemi, Viņš piesauca vārdu
Vārdu, ko teica Tam mīļotā meitene
Tieši pirms trim gadiem, šai pašā rudenī,
Dzimtajā ciematā, vecāku dārzā

Mira šis Kareivis cēlais un varenais
Nespēja mīlēt Viņš, audzināt, kopt

Karš visu atņēma, tomēr vēl deva
Cerību, dzīvību,
Izaugs kas jauna

Ļaudis, kas nezinās karu un dusmas
Cels mieru un taisnību, dzīvību cienīs
Tomēr vēl dažkārt, kad uzausīs saule
Apdziedās kareivi, valsti kas cēla