Šo hipotēzi visvairāk aizstāvēja Kamils Flammarions (1842 – 1925), kas uzskatīja, ka visas pasaules ir apdzīvotas un centās pierādīt, ka ir redzējis augus uz Mēness; bet visvairāk – amerikāņu astronoms Persivals Louels (1855 – 1916). 15 gadu laikā Louels pētīja Marsu, nepārtraukti zīmējot kanālu karti; viņa grāmatas “Mars and Its Canals” (Marss un tā kanāli; 1906) un “Mars as the Abode of Life” (Marss un dzīvība uz tā; 1908) guva lielus panākumus, ne tikai astronomu vidū, bet arī, kas bija pat svarīgāk, parastās auditorijas vidū. H. Dž. Velsa “Pasauļu karš” (1898), kaut arī bez šaubām bija tīrā fantastika, arī nospēlēja savu lomu. Nikola Tesla (1856 – 1943) un Guljelmo Markoni (1874 – 1937) pat apgalvoja, ka esot saņēmuši radiosignālus no Marsa.
Vēl XIX gadsimta sākumā – ilgi pirms Skiaparelli un viņa piekritējiem – Sahārā plānoja uz zemes izbūvēt milzīgas ģeometriskas figūras, lai nodibinātu sakarus ar marsiešiem. Marsiešiem būt vajadzīgi ļoti spēcīgi teleskopi: tikai, kad 1971. gadā, kad aparāts “Mariner-9” veica mērījumus, cilvēki noskaidroja, ka vulkāns Olympus Mons (Olimpa kalns), kas no Zemes izskatās pēc punkta, šķērsgriezumā ir apmēram 650 km.
Vēlāk, jau XIX gadsimtā franču izgudrotājs Šarls Kro (1852 – 1888) pieņēma Karla Fridriha Gausa (1777 – 1855) priekšlikumu, ka cilvēkiem ir jāiededzina Sahārā milzīgi ugunsgrēki ģeometriskas teorēmas veidā, konkrēti – lai atspoguļotu Pitagora teorēmu. Kro nesekmīgi centās dabūt finansējumu projektam, lai uzbūvētu ļoti lielu lēcu, ar kuras palīdzību varētu fokusēt saules gaismu tā, lai iededzinātu vēstījumu Marsa tuksnesī.
Pats zināmākais marsiešu arhitektūras šedevrs ir slavenā “seja uz Marsa”, kas atrodas uz planētas virsmas rajonā, ko sauc par Sidoniju, apmēram 40 grādus uz ziemeļiem no ekvatora. Pirmo reizi to atklāja astronoms Tobiass Ouens uz fotogrāfijas, ko uzņēma automātiskā starpplanētu stacija “Viking” 1976. gadā. Apgabala izmērs, ko nofotografēja no apmēram 1600 km liela augstuma, bija ap 56 reiz 50 kilometri. Otrā fotogrāfija, ko veica “Viking” pēc 35 Marsa dienām citā apgaismojumā un zem cita leņķa, palīdzēja izpētīt šo veidojumu: tā izmērs bija ap 2,5 kilometri garumā un ap 2 kilometri platumā; tās augstums – gandrīz 600 metri virs apkārtnes.
Apmēram 15 km no šīs vietas uz tās pašas fotogrāfijas atradās kaut kas, kas bija līdzīgs pilnīgi sagrautai piecskaldņu piramīdai. Ši struktūra ieguva nosaukumu “piramīda D&M” par godu Vinsentam Di Pjetro un Gregorijam Molenāram, kas to ieraudzīja. “Sejas teorijas” amerikāņu piekritējs Ričards Hoglands (dz. 1945.) paziņo, ka sākotnējā, aparāta “Viking” izdarītajā foto ir atradis vēl daudz pierādījumu struktūras “mākslīgai” izcelsmei un spriež, ka tik masveidīgs šo struktūru sakopojums tik nelielā Sarkanās planētas rajonā nevar būt vienkārša sagadīšanās: protams, to tuvumam ir jāapstiprina hipotēzi, ka visas šīs konstrukcijas – ir milzīgi pieminekļi, ko uzbūvējusi attīstīta marsiešu civilizācija.
Citi pētnieki, protams, paķer šo ideju un sāk pētīt citas Sidonijas apgabala fotogrāfijas, un viens pēc otra atrod arvien jaunus un jaunus objektus, kas līdzīgi arhitektūras veidojumiem. Sidonija nav vienīgais rajons, kas piesaista sev uzmanību: Eliziuma fotogrāfijās no planētas pretējās puses, ko izdarīja aparāts “Mariner-9”piecus gadus iepriekš, 1971. gadā, redzams kaut kas, ko var iztulkot par trīsstūrveida struktūru grupu, kas paceļas 1,6 km virs apkārtējās virsmas.
Pārnesīsimies uz 1996. gadu, kad tika pētīts meteorīts, kas tika atrasts Antarktikā. Kā tika pierādīts, tas bija atšķēlies no Marsa, kaut kādas nopietnas iedarbības rezultātā Saules sistēmas agrīnās eksistences laikā; pabijis kosmosā vairākus miljardus gadu, šis akmens beidzot, kā uzskata, nokrita uz zemes Antarktikā apmēram pirms 13 000 gadiem. Pētnieki atklāja to, kas izrādījās organiskas atliekas meteorīta iekšienē, kas varēja būt dzīvības pēdas, kaut vai vienšūņu līmenī uz Marsa pirms vairākiem miljardiem gadu – apmēram tik ilgā laikā pēc rupjiem aprēķiniem uz Zemes arī izveidojās augstākā dzīvības forma vienšūņu veidā. Rezultātus joprojām uzskata par šaubīgiem, tāpēc ka eksistē varbūtība, ka meteorīts 13 000 gadu laikā, kamēr atradās uz Zemes, varēja tikt inficēts ar Zemes dzīvības formām; īstenībā, daudzi zinātnieki to arī domā... pieļaujot, ka iespējams, kļūdās.
(Šīs grāmatas rakstīšanas laikā tiek pētīts vel viens meteorīts ar marsiešu izcelsmi un noteiktām organiskās dzīvības pēdām, kura gadījumā skaidrojums, ka tas varētu “inficēties” jau uz Zemes, liekas neiespējami. - Autora piezīme.)
“Sejas teorijas” piekritēji daudz nepiesardzīgāk novērtē šos rezultātus. Dzīvība uz Zemes, viņi norāda, ir pietiekoši attīstījusies pēdējo dažu miljardu gadu laikā un, kāpēc gan nepieņemt, ka uz Marsa ir noticis tas pats. Dzīvība uz Zemes ir radījusi mūs; vai nav loģiski pieņemt, ka dzīvība uz Marsa varēja radīt būtnes, kas būtu spējīgi uzcelt tādus varenus monumentus kā Seja un D&M piramīdas?
Un tomēr nav daudz lietu, kas runātu par labu marsiešu civilizācijas eksistencei. Kas tad varēja ar to notikt? Attēlos D&M piramīda izskatās tā, it kā tā kādā etapā ir tikusi spēcīgi sagrauta, tāpēc pats piemērotākais izskaidrojums varētu būt Marsa karš un marsiešu superieroči. Ticamāks izskaidrojums gan būtu kāda ģeoloģiska katastrofa. Zināms, ka vēsturiski planēta ir pārdzīvojusi vismaz vienu tādu katastrofu, kaut arī nav iespējams pateikt, kas tā bija par katastrofu un, kad tā notika. Tāpat ir konstatēts, ka Marsa klimats pagājušā laikmetā ir bijis jūtami siltāks nekā tagad un uz planētas ir bijis daudz vairāk virszemes ūdeņu kā pašreiz. “Sejas teorijas” piekritēji, nevar teikt, ka nepamatoti, saista šos divus faktus un secina, ka katastrofa uz Marsa ir notikusi mērena klimata laika (vai vienā no šādiem periodiem) un novedusi pie tik briesmīgiem plūdiem, vulkānu izvirdumiem un zemestrīcēm, ka senā marsiešu civilizācija tika noslaucīta no planētas virsmas.
...Taču iespējams, ne pilnībā. Vai daži izdzīvojušie varēja bēgt no Saules ceturtās planētas un parādīties uz trešās? Galu galā, vai tad lielās Ēģiptes piramīdas neatgādina Marsa piramīdas? Vai tad neeksistē leģendas par to, ka lielās piramīdas uzbūvēja kaut kāds pirmatnējs spēks, kā vietu, uz kurieni tika pārnesti, lai glābtu no plūdiem, šīs rases lielākie dārgumi? Vai tad nē...?
“Sejas teorijas” piekritējiem par nelaimi, vairums pasaules zinātnieki ir stingri pārliecināti, ka “struktūras” uz Marsa – ir nekas cits, kā vien dabiski ģeoloģiski veidojumi, un, ka to “mākslīgums” ir tikai “tintes traipa efekts” [uz Zemes taču arī ir daudz dabisku veidojumu, kas atgādina visu ko – t.p.]: ja paskatās uz nejaušu figūru sakopojumu, cerot ieraudzīt kaut ko konkrētu, tad jūs ar lielu varbūtību to arī ieraudzīsiet. Taču leģenda par seju ir dzīva un neapšaubāmi dzīvos tik ilgi kamēr netiks veikti rūpīgāki Sidonijas apgabala kosmiskie pētījumi un, iespējams, arī uz vietas. 1998. gadā kosmiskais aparāts “Mars Global Surveyor” jau ieguva daudz kvalitatīvākus uzņēmumus, kur “seja” jau ir daudz līdzīgāka dabiskiem veidojumiem, nekā mākslīgiem. Taču, liekas, ka vispārējo degsmi tas nekādi nav atvēsinājis.
Cilvēka acs uz redzamības robežas cenšas savākt vienotā veselumā to, kas īstenībā ir atsevišķi izolēti attēli, un tas visticamākais izskaidrojums Skiaparelli, Louela un citu astronomu “kanāliem”, kuri redzējuši līnijas tikai kā optiskas ilūzijas. Viņi nav tuvu ne pirmie astronomi, kas tā ir kļūdījušies. Arī Roberts Huks (1635 – 1703) un Džons Flemstids (1646 – 1719) ir ziņojuši, ka novērojusi zvaigžņu paralaksi daudz agrāk pirms laika, kad pasaulē parādījās pirmie aparāti, kas bija pietiekoši jūtīgi tādiem mērījumiem; nezinot to, cik īstenībā zvaigznes ir tālas, divi izcili zinātnieki nosauca skaitļus un kļūdījās simtām reižu. Taču, ja arī kāds noraida kanālu ideju, uzskatot tos par optisku ilūziju, bet marsiešus – labākajā gadījumā tikai par baktērijām, Marsa draudus tomēr nevar nomest no svariem. Iespējams, pašu dvēseli stindzinošāku pieņēmumu ir izteikuši daži Šrilankas budistu garīdznieki, kas tic šī planēta ir vainīga veneriskajās slimībās.
Interlūdija. Izlietne uz Marsa.
Kā ziņo kāds krievu ufologu portāls tad vienu no jaunākajiem Marsa noslēpumiem ir atklājusi automātiskā stacija Mars Reconnaissance Orbiter (MRO), kas fotografē Marsu no orbītas. Fotogrāfijā vulkāna Pavonis tuvumā ir atrasts absolūti pareizas formas objekts. Tas izskatījies kā apkārtnē pilnīgi neiederīgs, saulē spīdošs stikla kupols. “Kupolu” nofotografēja ar augstākas izšķirtspējas kameru. Tad tas, protams, vairs nelikās kā citplanētiešu roku darbs, toties izrādījās, nevis kupols, bet gan piltuve ar absolūti pareizu kontūru un caurumu vidū, apakšā. Saules stari krita tā, ka piltuves dibens bija redzams, kā plakana grīda, un tas palīdzēja speciālistiem noteikt objekta mērogu.
Šteins Birns no Arizonas universitātes saka, ka atvere piltuves apakšā ir kādus 35 metrus liela, pašas piltuves diametrs augšmalā ir ap 200 m.
Dažādus caurumus uz Marsa jau bija izdevies atrast (2007. gadā par veselus septiņus), taču vēl nekad – ar piltuvi. Vienu no caurumiem zinātnieki ar visu rūpību jau bija centušies izpētīt, fotografējot no dažādiem leņķiem, lai ieskatītos tā dibenā, tomēr fotogrāfijās bija redzamas tikai tā sienas. Minētās atveres diametrs bija 100 metri. Visticamāk to bija veidojusi lava. Lavas caurules ir sastopamas arī uz Zemes. Caurumus varēja izsist arī meteorīti, taču, kā varētu būt veidojusies sākumā par kupolu noturētā piltuve, pagaidām saprast nevar. Iespaids tāds, it kā kaut kas no apakšas ir iesūcis sevī sniegu. Redzams, ka sniegs turpina birt iekšā caurumā. Kāpēc – nav skaidrs.
Daži zinātnieki uzskata, ka Marsa virsmā var būt dažādas alas, kā katakombas, kurās var atrast ūdeni šķidrā veidā un tātad – arī dzīvību.
Katakombu hipotēzi apstiprina arī tas, ka ne visiem caurumiem var redzēt dibenu. Tas var būt pierādījums caurumu “alu” hipotēzei. Uz katakombām cer arī topošie Marsa kolonisti, jo tur varētu būvēt nākotnes Marsa bāzes.
Piektā planēta.
Vēl tālāk no Saules, starp Marsu un Jupiteru atrodas asteroīdu josla – neskaitamu nelielu debess ķermeņu sakopojums no pavisam maziem līdz Cerērai 750 kilometru šķērsgriezumā. Pavisam nesen cilvēki vēl visā nopietnībā ticēja, ka tie ir atliekas no planētas, kas kaut kāda iemesla dēļ ir uzsprāgusi vai arī tikusi sarauta gabalos pa plātņu līnijām. Šodien ir iegūti būtiski pierādījumi tam, ka šīs atlūzas ir kāda iemesla dēļ neizveidojušās planētas “būvmateriāli”, iespējams, protoplanēta atradās veidošanās stadijā, taču milzīgā Jupitera gravitācijas spēki vilka prom vienu gabalu no otra ātrāk, nekā tie pievilkās viens otram klāt.
Vispasaules apledojuma teorijas piekritēji pēc kara bija pārliecināti, ka starp Marsu un Jupiteru ir bijusi, nevis viena, bet divas planētas. Grāmatā “Can You Speak Venusian” (Vai jūs ziniet venēriešu valodu?; 1976.) Patriks Mūrs rakstīja:
“Nesenā pagātnē uzskatīja, ka eksistēja liela planēta Faetons. To sagrāva klejojošs objekts ar nosaukumu Maldeks jeb Mallona, kas bija nogājis no kursa, aplidojis Plutonu un Neptūnu, ietriecies Jupiterā tā, ka tur palika liels iedobums, kuru mēs tagad saucam par Sarkano plankumu, un beigās uztriecās Faetonā pārvēršot gan sevi, gan savu upuri par šķembu-asteroīdu lietu”.