No Plīnija mēs uzzinām vēl vienu simpātisku hipotēzi, šoreiz attiecībā uz Mēness gaismu. Saules gaisma, kā mēs zinām, iztvaicē ūdeni, taču Mēness gaisma tieši otrādi “iztvaicē ūdeni maigi un ne pilnībā, tādā veidā pēc būtības, pavairojot tās daudzumu”.
Šodien uzskata, ka Mēness parādījās ļoti agrā vēstures etapā: kad mūsu planēta tikai veidojās, ar to sadūrās debess ķermenis Marsa lielumā. (Agrīnā Saules sistēmas attīstības stadijā tādas sadursmes nebija retums.) Ar tādu spēcīgu sadursmi uzsviestā viela rezultātā kļuva par Mēnesi. Šī scenārija agrīno versiju deva Čārlza Darvina dēls, matemātiķis Džordžs Darvins (1845 – 1912). Viņš pieņēma, ka apmēram pirms 50 miljoniem gadu Mēness bija Zemes daļa, bet pēc tam kaut kādu iemeslu dēļ no tās atdalījās. Darvins ar savu kolēģi Osmondu Fišeru (1817 – 1914) domāja, ka Mēnesi no Zemes varēja aizvilkt garām lidojošas zvaigznes gravitācijas spēki – apmēram tāpat, kā vēlākai Čēmberlena-Multona hipotēzei, kas izskaidroja planētu rašanos no vielas, ko no saules izvilka tuvu esošu zvaigžņu kopa. Taču Darvins un Fišers atšķirībā no Čemberlena un Multona domāja, ka Mēnesi varēja aizmest vienkāršs centrbēdzes spēks. Kaut arī viņu laikabiedri domāja, ka Zeme tajos tālajos laikos vēl joprojām bija liela, izkusuša lode, rēta, ko atstāja pēc sevis Mēness, kas atdalījās no tās, vēl joprojām ir redzama – tas ir Klusā okeāna baseins. (1882. gadā Fišers šo teoriju sasaistīja ar kontinentu dreifa hipotēzi: Kad Meness atdalījās, kontinenti sašķēlās un pārvietojās pa Zemi, ieņemot to pašreizējo stāvokli, piemērojoties tās jaunajai formai). Kad atklāja, ka Zeme ir daudz vecāka, nekā domāja līdz šim, Darvins viens no pirmajiem atmeta paša ideju (atskatoties atpakaļ, mēs saprotam, ka tas nebija prātīgi!), kaut gan joprojām uzstāja, ka Mēness nevar būt vecāks par 60 miljoniem gadu.
1919. gadā amerikāņu astronoms Viljams Henrijs Pikerings (1858 – 1938) mēģināja izskaidrot starpību starp norādīto Mēness vecumu un tā laika ģeoloģiskajiem aprēķiniem, pēc kuriem Zemes garozas virsmas vecums iznāca apmēram 1200 miljoni gadu. Tas, bez šaubām, bija svarīgi, tāpēc ka, ja šaubīga bija pati ideja par to, ka Mēness ir veidojies no izkusušās Zemes virsmas, tad jau doma vien, ka tas varētu atšķelties no cietas virsmas, bija kaut kas pavisam ārkārtējs. Pikerings problēmu atrisināja eleganti. Viņš pieņēma, ka cietā viela, no kuras veidojās Mēness, īstenībā atšķēlās no Zemes pāri par 1200 miljoniem gadu atpakaļ un nākošos 1140 miljonus gadu tā griezās ap Zemi kā fragmentu gūzma (līdzīgi kā Saturna gredzeni), pamazām šie fragmenti saauga kopā un izveidoja Mēnesi. Kad izpētīja paraugus, ko atveda no Mēness, tie izrādījās ne mazāk veci kā Zeme un Pikeringa ideju nācās atzīt par nepareizu.
No tiem laikiem, kad Galilejs pirmo reizi ieraudzīja uz Mēness krāterus, par to izcelsmi daudz strīdējās. Zinātnieku idejas devās divos virzienos: vieni pierādīja, ka krāteri bija vulkāni, citi sacīja, ka tie radušies, uz Mēness virsmas krītot meteorītiem Saules sistēmas sākuma posmā. (Tagad mēs zinām, ka tieši tā arī viņi radās.) Taču daži zinātnieki atradās neitrālās pozīcijās. Johans Keplers izvirzīja ideju par to, ka krāterus izveidoja Mēness iemītnieki. Daži Džordža Darvina piekritēji sprieda, ka tie var būt sasaluši “nospiedumi” (gluži kā kāju pēdas, kad iekāpj ne visai mīkstā substancē un ātri izvelk kāju laukā), kas palika, kad Mēness atrāvās no Zemes. V. Reimonds Dreiks domāja, ka krāteriem, iespējams, vispār nav nekā kopīga ar vulkāniem vai meteorītiem: tie ir mēmas liecības no šausmīga atomkara – kara, kas senos laikos ir iznīcinājis uz Mēness virsmas eksistējušu, idillisku pasauli.
Krāteri nav vienīgā Mēness virsmas mīkla: tur vēl var atrast tumšus apļus jeb “Mēness jūras”. Harolds Jurijs (1893 – 1981), 1934. gada Nobeļa prēmijas laureāts ķīmijā, pieņēma, ka “Mēness jūras” ir organiskās vielas atliekas, kas uzmesta uz Mēness, kad pirmatnējās Zemes okeānos krita gigantiski meteorīti.
XIX un XX gadsimtos daudzi zinātnieki domāja, ka Mēness ir visai mazs ķermenis, kas atrodas samērā tuvu mums. Džordžs Bernards Šovs (1856 – 1950) sacīja, ka līdz Mēnesim ir tikai 60 kilometri (tas nozīmētu, ka Mēness diametrs ir tikai 600 metri). V. R. Dreiks domāja, ka Mēness liekas lielāks nekā īstenībā ir, jo mūsu atmosfēra var darboties kā milzīga lēca, kas palielina Mēnesi pat 20 reizes. Tas nozīmētu, ka iespējamais Mēness diametrs būtu tikai 160 kilometri. Ap to laiku, kad Dreiks izteica šo pieņēmumu, tas ir, 1964. gadā, vairāki astronauti jau bija lidojuši kosmosa, bet neviens no viņiem nestāstīja, ka kosmosā Mēness izskatās mazāks.
Čārlzs Hojs Forts (1874 – 1932) savā mērķtiecīgajā cīņā pret ortodoksiem gribēja atrisināt problēmu ar vienkāršu aprēķinu. Viņš ievēroja, ka liels vulkāns uz Zemes var būt 5 kilometrus šķērsgriezumā. Ja pieņemam, ka Mēness krāteri ir vulkāniski (tā domāja vairums cilvēku) un neņemam vērā gravitāciju, tad Forta spriedums bija šāds: Mēness vulkāniskajiem krāteriem būtu jābūt apmēram tādiem pašiem kā uz Zemes. Ar šo pieņēmumu izskaitļojis Mēness virsmu, viņš nonāca pie secinājuma, ka tā diametrs ir tikai 160 kilometri un tāda veidā Mēness no mums atrodas apmēram 18 500 kilometru attālumā.
Acīmredzot, neviens no šiem zinātniekiem neņēma vērā paisumus. Ja Mēness diametrs būtu mazāks 12 reizes, tā apjoms samazinātos apmēram 8000 reizes. Izdarot attiecīgus aprēķinus, noskaidrotos, ka Mēness ar diametru 160 kilometri 18 500 kilometru attālumā būtu 20 reizes blīvāks par Zemi (tas ir 10 reizes blīvāks par cietu svinu!), lai izsauktu redzamos paisumus.
Balvu par pašu mazāko Mēnesi, protams, saņem B. Balstrouds, kas izsacīja pieņēmumu, ka Mēness vispār nav. Savā grāmatā “The Moon is the Image of the Earth, and is Not a Solid Body” (Mēness ir Zemes atspulgs, nevis ciets debess ķermenis; 1856 – 1858) Balstrouds cenšas pārliecināt, ka gaisma no Zemes fokusējas, veidojot attēlu, ko mēs “uzskatām” par Mēnesi.
Mēness gaismas spiediens.
Mēs jau iepazināmies ar to, kā daži teorētiķi, kas domāja, ka Mēness ir tuvs Zemei un neliels apmēra, aizmirsa par tādām liecībām, kā paisums. Situāciju sarežģīja vēl vairāk tie, kas atteicās atzīt, ka starp Mēnesi un paisumiem vispār ir kāda sakarība. Piemēram, S. I. Lāsts grāmatā “Man in the Universe” (Cilvēks Visumā; 1954) stāsta, ka pievilkšanas spēks uz Zemes virsmas ir 288 tūkstoš reizes lielāks, nekā Mēness pievilkšanas spēks. Tāpēc, lai Mēness atstātu kādu iespaidu uz Zemes ūdeniem, tai vajadzētu atrasties tikai kādus 65 tūkstošus kilometru attālumā. “Kas attiecas uz paisumu Zemes otrā pusē no Mēness, tad tas vispār nav iespējams, - Lāsts bargi piebilst”.
Dažādi ufologi-kontaktieri visumā apstiprina Lāsta teoriju. Šiem laimīgajiem kontakta laikā ir paziņojuši, ka viss tā arī notiek: Mēness gaismas svar, krītot uz okeāniem, spiež uz to virsmu, tāpēc ūdens krastu rajonā paceļas un appludina sauszemi.
Kas attiecas uz paisumu, tad, protams, tieši Zemes paisuma iedarbības rezultātā uz Mēnesi, pēdējais ir pastāvīgi pagriezies (lielākā vai mazākā mērā) ar vienu un to pašu pusi pret mums. Griežoties apkārt Zemei, tam savukārt reizi mēnesī ir jāapgriežas ap savu asi. Matemātiķis Henrijs Perigals (1801 – 1898), kas dzīvoja Lielbritānijā XIX gadsimtā, atteicās tam ticēt un laikam lielāko daļu no savas dzīves viņš pavadīja, cenšoties pārliecināt citus cilvēkus, ka viņam ir taisnība. Viņa nekrologā “Karaliskās astronomijas biedrības ikmēnešrakstā” visai aizkustinoši ir rakstīts, ka savā krusta gājienā viņš ir “veidojis diagrammas”, “taisījis modeļus” un pat “rakstījis dzejoļus”.