Gāzes gigants Jupiters fantastiem ir pilnīgi bezvērtīga manta. Tādu planētu nekolonizēsi, uz tās neliksi dzīvot zvaigžņu princesei, nesarīkosi visas planētas autoralliju un neorganizēsi eksotisku augļu eksportu. Gāzes gigants ir sliktāks par bezgaisa Mēnesi un sakarsēto Merkūru. Tam pat nav virsmas! Un tomēr fantasti Jupiteram ir veltījuši ne mazums interesantu lappušu.

Saules sistēmas lielāko planētu cilvēki ir pazinuši no seniem laikiem. Ja Urāns un Neptūns tika atklāti tikai teleskopu laikmetā, Jupiteru novēroja jau senie babilonieši. Divupes astronomi to sauca par Mulubabaru - “zvaigzni-sauli”. Ņemot vērā to, ka Jupitera sastāvs ir līdzīgs zvaigžņu vielas sastāvam, bet masa tika dažu desmitu reižu ir mazāka, lai veidotos zvaigzne, šim nosaukumam ir jēga. Vairums, līdz šim atklāto, Saulei līdzīgo spīdekļu sistēmu ir dubultzvaigznes. Tā kā iespējams, Jupiters ir nākošais Saules “pārinieks”.

Taču pagaidām, kaut arī Jupiters ir lielākais debess ķermenis Saules tuvumā, līdz zvaigznei tam ir tālu. Toties spīd tas pie debess juma ar visu sparu: tad, kad tas atrodas vistuvāk Zemei, tas ir trešais, spožākais debess ķermenis pie Zemes debesīm.

Neskaitot babiloniešus, laiku Jupitera pētīšanai tērēja šumēri (viņi planētu sauca par Kišaru), indieši (Brihaspati), protams, grieķi (Faetons, vēlāk – Zevs).

Inkiem Jupiters tika saukts par Pirva (tulkojumā - “klēts”, “noliktava”). Daļēji tāpēc, ka tas bija svarīgs lauksaimnieku kalendāram, daļēji tāpēc, ka inki pazina dažus Jupitera pavadoņus, kurus eiropieši atklāja tikai teleskopu laikmetā. Astronomiskos novērojumus inki veica ļoti rūpīgi. Tam palīdzēja arī skaidrais, augstkalnu gaiss.

Modernie astronomi lielāko daļu no pavadoņiem atklāja tika pēdējā desmitgadē, kad teleskopu jauda kļuva pietiekama, lai tādā attālumā atklātu objektus ar diametru <st1:metric2 metric_value="2-4" metric_text="kilometri">2-4 kilometri</st1:metric2>.

Jupiters pa lielākai daļai sastāv no ūdeņraža un hēlija, uz tā virsmas nepārtraukti plosās vētras. Vienu no tām var saskatīt pat vienkāršākajā teleskopā, tas ir tā sauktais Lielais Sarkanais Plankums.

Kas attiecas uz fantastiku, tad šeit planēta ieņem savu, cienīgu vietu kopā ar citām Saules sistēmas planētām.

Nedzīvās planētas iemītnieki.

Nav nekāds brīnums, ka pagājušā gadsimta pirmās puses rakstnieki izmitināja uz Marsa un Venēras visdažādākos aborigēnus. Pirmo izroboja visdažādākie “”mākslīgie kanāli”, bet otro vispār sauca par “Zemes māsu”. Vēlēšanās atrast saprāta brāļus (vienalga – draudzīgus vai naidīgus) noveda pie zaļādainu venēriešu krupjcilvēku un četrrokainu marsiešu klejotāju parādīšanās. Aborigēnu esamību uz Merkūra pierādīt un izskaidrot bija grūtāk, tomēr tur bija vismaz virsma.

Atšķirībā no visām šīm planētām Jupiters ir tikai gāzes pika, izkliedēts ārpusē, sašķidrināts dziļāk un saspiests līdz neiedomājamam blīvumam centrā. Stingru robežu starp šiem “stāvokļiem” nav, vienkārši substance, no kā sastāv planēta, pakāpeniski kļūst blīvāka. Taču atradās autori, kas kategoriski atteica Jupiteram tiesības būt neapdzīvotam un nevērtīgam Zemes cilvēkiem. Viņiem Jupiters ir parasta planēta, tikai kolosālu izmēru, kaut kas līdzīgs Silverberga Madžipurai: pasaule ar milzīgiem kontinentiem un daudzām jo daudzām salām, kas pēc izmēriem ir lielākas par Austrāliju, ar okeāniem, katrs no tiem – lielāks par visu Zemes virsmu. Tieši tāda planēta-gigants ir redzama Edgara Berouza romānā “Cilvēki-skeleti no Jupitera”. Saskaņā ar Berouzu, Jupiters ir derīgs dzīvošanai un arī apdzīvots, tā augu un dzīvnieku valsts ir eksotiska un bagāta. Berouza aprakstītie dabas jaukumi neizsauc īpašu izbrīnu (visas Saules sistēmas planētas, par kurām viņš raksta, ir kaut kur līdzīgas), taču vietējie aborigēni ir visai interesanti. Patiešām – kā ar ādu apvilkti skeleti. Uz ādas neauga neviens matiņš un tā cieši piegulēja visiem kauliem, kas gandrīz visi arī bija redzami. [Laikam, lai atvieglotu ķermeni, jo jādzīvo taču bija paaugstinātas gravitācijas apstākļos – t.p.]

Arī Pols Andersons uzskatīja, ka Jupiters ir piemērota vieta saprātīgām būtnēm. Viņa romānā “Jupitera kentauri” (citi nosaukumi - “Ņāves izvēle” un “Uzvarēt trīs pasaulēs”) milzīgo planētu apdzīvo pa pusei mežonīgas ciltis, kas te tirgojas, te karo savā starpā. Ar cilvēkiem tie sazinās ar īpašu, speciāli uzbūvētu raidītāju palīdzību, kas spēj noraidīt informāciju caur biezo planētas atmosfēru.

No cilvēku redzes viedokļa, viņi dzīvo nebeidzamā, biezā miglā, gandrīz pilnīgā tumsā. Augsne sastāv no ledus pulvera, kas sajaucies ar organiskām vielām un minerālsālīm, galvenokārt, nātrija un amonjaka savienojumiem. Pols Andersons visu laiku neuzbāzīgi uzsver šos neparastos apstākļus, taču galu galā, viss atgriežas pie cilvēkam pazīstamiem jēdzieniem: tuksnešiem, klintīm, jūras, kuģiem, putniem, dzīvniekiem, augiem...

Aborigēniem ir trīs dzimtas un viņi izskatās pat interesantāki, nekā Berouza skeleti. Ārēji viņi izskatās pēc kentauriem, taču viņiem nav pakavu – ekstremitātes beidzas ar spēcīgiem pirkstiem. Žaunu atveres palīdz iegūt no atmosfēras vajadzīgo ūdeņradi. Sarkanīgā, blīvā āda ir izrotāta ar pigmentētām joslām, kas līdzīgas tīģera krāsojumam. Uz galvas nav ausu un deguna, toties ap muti izvietojas antenas, kas palīdz uztvert smaržas blīvajā atmosfērā, bet matu vietā aug sekste, kas līdzīga gaiļa sekstei.

Bet daudzu kilometru augstajās klintīs, atmosfēras augšējos slāņos dzīvo vēl viena rase, kas līdzīga vairs ne kentauriem, bet pterodaktiliem. Bez spārniem lidojošajai tautai ir arī labi veidotas ekstremitātes. Šī rase elpo, nevis ar žaunām, bet gan ar plaušām – jo šajā augstumā atmosfēra ir daudz vairāk retināta, nekā apakšā un kentaurs, kas dzīvo ielejās, šeit vienkārši nespētu dzīvot.

Neskaitot saprātīgos Jupitera iemītniekus, planēta ir pilna ar visdažādāko dzīvību, kā sauszemes, tā lidojošu un peldošu, tikai ne ūdenī, bet gan amonjakā.

Pasauļu kapsēta.

Visu pasauļu apdzīvotības ēra fantastikā pagāja un rakstnieki meklēja jaunu ampluā Jupiteram, vairs ne tik eksotiski pievilcīgu un tika ar šo darbu galā par visiem simts procentiem.

No Jupitera iztaisīja pasauli-slepkavu. Viens no atmiņā paliekošajiem gigantiskās planētas tēliem – milzu okeāns, kurā vārda tiešajā nozīmē grimst veselas planētas. Tāda izmēra gigantam, kā Jupiters patiešām ir milzīgs gravitācijas spēks un nelaime tiem debess ķermeņiem un it īpaši kosmiskajiem kuģiem, kas nespēs tam pretoties.

Pati pazīstamākā pašmāju fantastikā ir divkauja ar Jupitera gravitāciju – varonīgā epizode no brāļu Strugacku garā stāsta “Ceļš uz Amalteju”. Personāži, ne tikai novēro “veco Džupu” tuvumā, bet uz sevis izbauda viņa Visuma mēroga “badīgumu”. Starpplanētu kuģis, kas zaudējis ātrumu gāzes giganta tuvumā, sāk krist un tikai apkalpes kopējās pūles un nevēlēšanās padoties ļauj varoņiem izdzīvot.

Pirmo reizi ieniruši Jupitera atmosfērā, Zemes cilvēki novēro daudz noslēpumaina: milzīgas mirāžas, kas vedina domas uz Solaris pusi, dīvainus trokšņus, kas vai nu tikai izliekas esam pārslodžu dēļ, vai arī ir īstenībā. Un pats iespaidīgākais: kolosālas akmens atlūzas, kas “karājas” biezajā atmosfērā – komētas, pavadoņi un citi debess ķermeņi, ko Jupiters ir “apēdis” miljardu gadu laikā.

Vēl pirms “Ceļa uz Amalteju” Strugacki pētīja zvaigžņu kuģa katastrofas tēmu gāzes giganta gravitācijas laukā. Runa ir par pirmo, nepabeigto šī garā stāsta variantu ar nosaukumu “Šausmīgā, lielā planēta”. Garstāsts pilnībā veltīts cilvēku izturēšanās pētīšanai apstākļos, kad bezpalīdzīgais zvaigžņu kuģis krīt ūdeņraža bezdibenī, citas līnijas tekstā vienkārši nav. Un gāzu protuberances un Jupitera aprītās pasaules ir aprakstītas jau tur.

Jupitera ļaundarību aprakst neaprobežojas ar atentātu pret starpplanētu kuģi “Tahmasib”. Georgija Martinova “Viesī no bezgalības” ar tās pašas planētas pūlēm tiek izskaidrota Faetona bojā eja: planēta vienkārši sāka krist uz Jupiteru – un kādā brīdī sašķīda gabalos giganta pievilkšanas spēku rezultātā.

Kreatīvs Jupitera gaumē.

Fantastam bieži ir grūti samierināties, ka viņa radītajā Visumā kaut kas atrodas neizmantots. Un tik milzīgai lietai kā Jupiters jau nu noteikti ir jāatrod kāds pielietojums. Labi, ja to nav iespējams kolonizēt, tad varbūt to var izmantot kaut kā citādi?

No kosmosa Jupiters izskatās visai skaisti: dažādu krāsu joslas virzās attiecībā viena pret otru, gandrīz nesajaucoties, tikai šur, tur radot virpuļus. Jupitera atmosfēras plūsmu krāsa ir atkarīga no to dziļuma: Pašu joslu iekrāso gāzes, kas ceļas no planētas dzīlēm. Dažādos augstumos atrodas dažādas gāzes. Gaišzilās un baltās joslas ir pašas dziļākās – turklāt, to krāsas ir optiskas staru lūšanas rezultāts, realitātē to “krāsotājs” drīzāk ir dzeltenīgs. Lielākā planētas daļa novērotājam ir nokrāsota oranžos un brūnos toņos, šo joslu augstums, acīmredzot, ir norma. Bet sarkanā krāsa (kā Lielajā Sarkanajā Plankumā) nozīmē, ka šis ciklons ir nedaudz “piepacelts” virs atmosfēras pamatlīmeņa.

Ja jūsu rīcībā ir kosmiskās tehnoloģijas, tad pilnīgi iespējams mainīt vietām gāzes giganta atmosfēras joslas un iegūt uz virsmas tādu attēlu, kāds ir vajadzīgs pasūtītājam. Tieši to grib izdarīt ar Jupiteru citplanētieši no Aizeka Azimova stāsta “Pērkam Jupiteru”: kad tiek atklāts jauns tirdzniecības ceļš gar Saules sistēmu, viņiem pēkšņi ir vajadzīgs kāds reklāmas stends un Jupiters tieši ir piemērots pēc izmēra.

Bet, ja nesanāk likt lietā pašu planētu, tad var izmantot vēl kaut ko. Piemēram, tās dzīvnieku pasauli vai pavadoņus. Vai arī ap to radīto māņticību.

Aleksandra Tjurina kiberhuligāniskajā romānā “Vai datori baidās elles liesmu?” no pavadoņiem-stacijām Jupitera atmosfērā tiek nolaistas monopolimēru stieples-devēji piecpadsmit tūkstošu kilometru garumā. Stacijas-medūzas ar veselu saišķi lokanu taustekļu – skats ir neikdienišķs. Vispār, zinātniskie pētījumi izskatās visai bāli, salīdzinot ar Jupitera sektas atklāsmēm: tās locekļi ir pārliecināti, ka uz Jupitera atrodas ieejas portāls, aiz kura cilvēks kļūst par jaunu enerģētisku esību, nemirstīgu un tikpat kā neievainojamu.

Dzīvnieku lomu uz Jupitera spēlē būtnes ar nosaukumu kiki – no Zemes virpotājiem [šeit – primitīvu tārpu tips Rotifera – t.p.] cēlušies gigantiski dzīvnieki-metamorfi, kas spējīgi ceļot kosmosā un uz dažādām planētām pieņemt dažādu formu. To dzīves cikls ir saistīts ar vairākām planētām, konkrēti, uz Jupitera viņiem notiek sporogonija [pēcnācēju radīšana ar sporu palīdzību – t.p.], trakajā atmosfērā kiki peld kā metālorganiskas infuzorijas.

Pārvietojušies uz kosmisko telpu ap Jupiteru un uz tā pavadoņiem, kiki transformējas gigantiskos zarndobumaiņos – un te viņus var jau “ņemt”. Ja izgatavo vadības programmas viņu neironu ķēdēm, tad no tiem var izgatavot varenu kara floti, kurai tikpat kā nekaitē no apkārtējā kosmosa draudošās briesmas, turklāt, tiem ir pašiem savi, spēcīgi ieroči.

Protams, ir arī grūtības. Piemēram, lai nokļūtu tādā kuģī, ir jāļauj sevi apēst. Nu, bet desants notiek, paši saprotat, kā...

Taču šajā romānā vēl jocīgāku pielietojumu cilvēce ir atradusi nevis pašam Jupiteram, bet viņa pavadonim Eiropai. Tas ir akmens bluķis, ko klāj ūdens ledus, bet zem tā atrodas milzīgas ūdenskrātuves, kas pelnījušas nosaukumu - okeāni. Mūsdienu zinātnieki izvirza hipotēzi, ka tajos varēja rasties dzīvība. Bet Aleksandra Tjurina varoņi par to pārliecinās paši: Okeānu dzīlēs starp  klintīm dzīvo gigantiski polipi, kas līdzīgi pilīm ar izrotātām fasādēm, smailām arkām un kolonādēm, spēcīgi pulsējošas hidras, jūras zvaigznes ar “stariem”, kas stiepjas vairāku simtu metru tālumā, medūzas, gliemji<st1:metric2 metric_value="." metric_text="kilometru">, kilometru</st1:metric2> gari plakantārpi, kas dzīvo šaurās klinšu alās, milzīgi koraļļi, kas paceļas no jūras dibena gandrīz līdz pašam okeāna virsmas ledum.

Taču vērtīgākais viņiem bija, nevis dzīvības pilnais okeāns, bet pats ledus.  Tāpēc, ka Eiropas ledus satur dzelzs un dažu vieglo metālu piejaukumu, tas izrādās elektrību vadošs un no tā tiek iztaisīta informācijas krātuve. Tas ir, viss pavadonis kļūst par veselu “cieto disku” cilvēces vislielākajam datoram. Ledus kausēšanu un kristalizāciju – tas ir, datu dzēšanu un ierakstīšanu - veica īpaši aparāti-rekorderi, bet enerģija visas šīs sistēmas barošanai tika ņemta no termopāriem – temperatūras starpības uz virsmas un okeāna dibenā.

Nu, un protams, ja nevar kolonizēt Jupiteru, tad var kolonizēt tā pavadoņus! Ganimeds, uz pusi mazāks par Zemi, iegūst atmosfēru Roberta Hainlaina romānā “Fermeris debesīs”. Uz tā rada siltumnīcas efektu, paceļ temperatūru no -200 grādiem līdz -30 un sāk sūtīt uz turieni pārceļotājus, kaut arī ar dzīves komfortu iznāk pilnīgs juceklis, bet būvmateriāli – tikai klintis un sniegs. Tehniku, materiālus un pat melnzemes ķieģelīšus ar baktērijām importē no Zemes. Toties jau iet sarunas kar Kalisto kolonizāciju.

Pēdējais patvērums.

Beigās – pats pārsteidzošākais. Visai bieži fantasti Jupiteru iesaista glābšanas darbos. Pilnīgi nesarunājuši. Tieši gāzes gigants visdažādākos darbos kļūst par nepieciešamās enerģijas avotu, tieši ar viņu nāk jaunas idejas un tehnoloģijas, bet dažkārt tas izrādās par vienīgo vietu, kur no visādām ķibelēm var paglābties nelaimīgā cilvēce.

Mikola Rudenko “Brīnumu bumerangā” novieto uz Jupitera, kas “sastindzis tādā aukstumā, ka sasalst pat gāzes”, dzīvas būtnes, kas radušās uz hemosintēzes bāzes. Tas nozīmē, ka enerģija tiek ņemta, nevis no Saules gaismas, kuras uz Jupitera ir ārkārtīgi maz, bet no neorganisko vielu oksidācijas procesiem. Hemosintēze ir pazīstam kopš XIX gadsimta beigām, kaut gan uz Zemes to izmanto labi, ja dažas baktērijas.

Šajā romānā uz Jupitera ir virsma. Jupitera kontinentus apslēpj biezi mākoņi, virs tiem līst amonjaka lieti un grand titāniski zibeņi. Slavenais Sarkanais Plankums šeit izrādās kolosāls dzīvs dators, kas peld tieši atmosfērā un ir gigantiskās planētas kolektīvā saprāta iemiesojums. Enerģētiskā formā eksistējušie jupiterieši maina ķermeņus kā mēs mainām apģērbu. Piemēram, grāmatas varoņiem tie parādās parastu cilvēku izskatā, tikai ar spārniem. Tieši no šejienes nāk “humanitārā palīdzība” no visplanētas tirānijas smokošajam Faetonam, bet vēlāk tieši Jupiters kļūst par jaunajām mājām nedaudzajiem, pēc katastrofas dzīvi palikušajiem faetoniešu bēgļiem.

Taču nav obligāti jāpazaudē sava planēta, lai kļūtu par jupiterieti.

Vienā no centrālajiem pasaules fantastikas darbiem, Kliforda Saimaka romānā “Pilsēta” (nodaļa “Dezertieri”, tikusi izdota arī kā atsevišķs stāsts), Jupiters tiek rādīts, kā pēdējā pasaule, kas nav pakļāvusies cilvēkam. Visu planētu resursi un dzīles bija cilvēkam atklāti, bet uz Jupitera cilvēks joprojām bija sakalts kā važās. Viss bija pret cilvēkiem: neiedomājams atmosfēras spiediens, milzīgs smaguma spēks, nāvējoša ķīmija. Toties vietējā dzīvība bija ideāli piemērojusies šiem apstākļiem. Būtnes, kas bija dabūjušas iesauku “lēkātāji” uz Zemes vienā mirklī pārvērstos gāzes mākonīšos, taču uz Jupitera tie jutās burtiski kā zivis ūdenī.

Kad Saimaka varonis nokļūst uz Jupitera lēkātāja ādā, viņu gaida pārsteigums. Izrādās lēkātāji vēl izmanto savas smadzenes pilnībā, nevis tikai desmit procentus kā cilvēki. [Veca ziņa, sen jau pierādīts, ka cilvēka smadzenes strādā ar pilnu jaudu – t.p.] Varonis negaidot atklāj tādus zinību un sapratnes bezdibeņus, tādas bezgalīgas spējas, konkrēti – redzēt Jupitera ainavu neiedomājamo skaistumu, ka pēc atgriešanās uz Zemes par atskaiti viņš vairs vispār negrib domāt.

Viņš bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas pa īstam bija pārvērties jupiterietī. Bet jau pēc dažiem gadiem visai cilvēcei Jupiters kļūst par iespēju atrisināt visas problēmas, paradīzi, apsolīto zemi. Tā “amonjaka jūrās” cilvēce iegūst otro iespēju.

Pretēja situācija ir aprakstīta Aleksandra Ekšteina ezotēriski-humoristiskajā romānā “Mēness tauriņi”. Tur Jupiters ir sena, mistiska Zemes civilizācijas pirmdzimtene. Visi cilvēki kādreiz ir dzīvojuši tur, bet Zemes eksistence ir tikai skumja un bezjēdzīga pēcnāves eksistence. Augstākie apskaidrotie maiju, hazāru un citu noslēpumainu, pagātnes tautu pārstāvji ir saglabājuši atmiņas par to un sapņo atrast iespēju atgriezties cilvēces šūpulī, kas ir norobežots no Zemes tipa planētām ar “īpašu asteroīdu robežjoslu”. Protams, atgriezties šajā zaudētajā paradīzē ir galvenais cilvēces mērķis un sapnis.

Bet vēl, pēc fantastu domām, tieši Jupiters vislabāk der par Saules sistēmas “parādes durvīm”. Ne jau tāpēc, ka ir pats lielākais un iespaidīgākais debess ķermenis, bet tāpēc, ka patiešām ir šīs durvis tiešā nozīmē. Un noskaidrojas tas tad, kad cilvēki, izmisuši, ka nespēj izlauzties tālajā kosmosā, jau gatavi atmest visam ar roku un uzskatīt sevi par Saules sistēmas gūstekņiem. Tas ir, Jupiterā atkal slēpjas glābiņš.

Timotijs Zans romānā “Jupitera velte” stāsta, ka giganta biezajā atmosfērā peld džanskas – saprātīgas būtnes, kas līdzinās delfīna un rajas hibrīdam un pārtiek no metāliem. Džansku dzīvē milzīgu lomu spēlē Jupitera gravitācija: jaundzimušie var dzīvot tikai atmosfēras augšējos slānos un, tikai kļuvuši vecāki, tie spēj nolaisties arvien dziļāk, atklājot sev milzīgo un brīnišķīgo pasauli. Tā kā viņiem Jupiters iedalās līmeņos, un sasniedzamo līmeņu skaits džanskām norāda uz spēku un pieredzi. Apakšējo – astoto – līmeni var sasniegt tikai paši pieredzējušākie un gudrākie. Tau spiediens ir tāds, ka telpa tur izliecas, atverot eju uz citām pasaulēm, uz tādu pašu gāzes gigantu kā Jupiters dzīlēm. Tikai tie atrodas citu zvaigžņu sistēmās. Romānā cilvēce ir izstrādājusi visus resursus un atrodas uz bojā ejas sliekšņa, tā kā Jupitera dzīles ir izeja uz tālo kosmosu, iespēja izrauties operatīvos plašumos un glābt Zemi no galīgas pārapdzīvotības un resursu bada.

Starp citu, kā Saimaka romānā, cilvēks spēj ceļot pa Jupiteru tikai vietējā iemītnieka ķermenī. Pirmais šī eksperimenta dalībnieks ir brīvprātīgais-invalīds. Un ņemiet vērā, ka Timotijs Zans savu romānu sarakstīja gandrīz desmit gadus pirms tam, kad uz ekrāniem iznāca Kemerona “Avatars”.

Starp citu, daudz biežāk “Avatars” nāk atmiņā, lasot Pola Andersona garo stāstu “Sauciet mani par Džo” (1957.), kur jupiterieša ķermeni arī vada cilvēks, lai gan, nedaudz savādāk: “leļļu meistars” ir spēcīgs psioniķis. “Korneliuss pavirpināja rokās plastmasas figūriņu. Tā attēloja kaut ko līdzīgu cilvēkam-kaķim ar resnu tvērējasti. Tāds kā Jupitera sfinkss. Torss spēcīgs, ļoti muskuļots, ar garām rokām. Apaļa galva bez matiem, plats deguns, lielas, zilas, dziļas acis un spēcīgi žokļi. Seja – tīri cilvēciska. Ādas krāsa – zilganpelēka...”

Vai neko neatgādina? Taču Andersons attēlo dzīvību, kas ūdens vietā izmanto šķidru metānu, bet izejas materiāls slāpekļa sintēzei ir ciets amonjaks.

Un atkal jupiteriešu ķermeņi kļūst par iespēju otrai dzīvei daudziem cilvēkiem – invalīdiem, veciem ļaudīm, tiem, kam par grūtu turpināt savu Zemes eksistenci.

Mihaila Ahmanova romānā “Galaktikas vārti” Jupiters arī glabā ceļu uz kosmosu. Šeit par vārtiem uz apakštelpas tuneļu sistēmu kalpo Lielas Sarkanais Plankums. Tieši tādi paši plankumi-vārti ir uz citiem gāzes gigantiem. Cilvēkiem tie kļūst par iespēju uzvarēt zvaigžņu karā: izvest savu floti tieši pretinieka zvaigžņu sistēmā, kurā arī atrodas tāds pat gāzes gigants.

Jupiters kārtējo reizi kļūst par Zemes glābēju.

Koloss Jupiters modina vairums rakstniekos gigantomāniju, un ne tikai vislielāko kontinentu un okeānu, pašu lielāko negaisu un vētru veidā. Vienlīdz labi Jupiters aprij planētas un glābj civilizācijas. Lai kāda arī nebūtu tā loma, ko planētai ir lēmis rakstnieks, tā vienmēr ir svarīga. Vai nu pats sarežģītākais un bīstamākais Saules sistēmas priekšpostenis, kā pie Strugackiem, vai pasaule, kas pilnībā izmaina cilvēces likteni kā Saimakam – Jupitera iespaids uz mums katrā ziņā ir milzīgs. Iespējams, ka tādu izmēru planēta nemaz nevar nevaldīt: Saules sistēmā, mitoloģijā, astroloģijā – un protams, arī cilvēku fantāzijā.