- Ko, atkal aizlasījies? Paseko līdz trešajam reaktoram.
- Labi, labi, bet pirms septiņdesmit gadiem...
- Ai, nu liksi reiz mierā to Černobiļas avāriju? Ar šodienas automātiku un datorkontroli nekas tāds nevar notikt.
Es aplūkoju datora ekrānu ar pāris taustiņu nospiešanu nokļuvu līdz trešajam reaktoram. Viss it kā bija kārtībā, bet tomēr mani māca šaubas. Pārāk bieži tieši šis reaktors niķojās. Kāpēc tieši man bija jābūt tam, kuram vienmēr gadās šīs sasodītās, bojātās iekārtas. Atceros, pirms diviem gadiem, strādājot pie datorsistēmu izstrādes kādā lielā uzņēmumā, nez kāpēc mans dators vienmēr strādāja kļūdaini. Taču tiklīdz kāds pārņēma programmu – tā uzreiz sāka strādāt kā nākas. Nolamājos pie sevis un sāku vilkt mugurā aizsargtērpu, uzliku vieglo ķiveri un paņēmu voltmetram līdzīgo daļiņu skaitītāju, atslēgas un devos uz reaktoru.
Šis bija eksperimentāli zinātniskais reaktors izveidots tikai pirms trīs gadiem. Pasaules tiekšanās pēc reaktoru likvidācijas bija cietusi sakāvi, krievu profesors Maļinskis bija izveidojis pavisam jauna tipa reaktoru, viņam bija izdevies iegrožot kodolsintēzi. Par šāda reaktora izveidi viņš bija ieguvis Nobela prēmiju fizikā pirms divpadsmit gadiem.
Ejot caur pustumšajiem tuneļiem, ko apgaismoja vienīgi blāvas, mazas lampas pie griestiem, tik lai ceļu varētu saredzēt, gar malām abās pusēs, ik pa pāris metriem, bija durvis ar uzrakstiem – reaktors 56, reaktors 54, reaktors 52... jā, līdz trešajam vēl pārsimts metru jāiet.
Beidzot, pēc pāris minūtēm biju nonācis līdz durvīm numur 3, sameklēju kabatā atslēgu un atvēru durvis. Iekšā bija vēss, to es jutu pat caur aizsargtērpu, kas bija izstrādāts atstarot jebkuru enerģijas veidu. Telpā bija pieblīvēta ar elektronisko aparatūru un tikai mazs, divdesmit centimetru biezs stikla iluminators šķīra mani no reaktora telpas. Es aplūkoju visas iekārtas, viss strādāja kā nākas. Arī daļiņu skaitītājs klusēja, tātad noplūdes nav. Apskatīju caur stiklu reaktoru. Tas bija vienkārši veidots, radiālas formas lāzeru un magnētu apkopojums. Ar lāzeriem un magnētiem tika noturēta centrā, ar trīs milimetru precizitāti, spoža, sārta, maza saule. Tur notika kodolsintēzes reakcija un sārtā krāsa liecināja par to, ka mazā saulīte vēl degs vismaz divus simtus gadu. Tā vēl bija jauna. Jā, nekā īpaša nav. Nopūtos un jau gatavojos uz izeju, bet tad manu uzmanību piesaistīja autonomie daļiņu skaitītāji. Visu laiku viņu lampiņas dega haotiski, nu gandrīz haotiski, parādot izstarotās enerģijas daudzumus un veidu, kas variēja visplašākajās robežās. Bet tagad, tagad tās mirgoja pēc pilnīgi noteiktas sistēmas. Iedegās, nodzisa, pārskrēja kā vilnis, tad mirkšķināja viena pēc otras. Es izberzēju acis. Tas nevar būt, izstarojums nevar būt ar tādu precizitāti, izstarojums ir haotisks. Atvēru acis, viss bija kārtībā, atkal lampiņas mirgoja visneiedomājamākajos ritmos un kustībā. Viss kārtībā es nodomāju, jāizguļas. Trīspadsmit stundas no vietas blenzt ekrānos nav nekāds prieka darbs.
Lēnā garā aizvilkos līdz komandpunktam, uzmetu vēl pāris reizes acis savam datora ekrānam. Trešais, ceturtais, piektais un sestais reaktors. Aizgāju līdz telefonam.
- Džim, hallo. Vai nomainīsi mani? Beidzot jāizguļas.
Sagaidīju apstiprinošu atbildi, vēlreiz pārbaudīju rādītājus un devos uz atpūtas korpusu. Pa ceļam iegāju mazajā, bet gaišajā virtuvītē un sagatavoju sev kafiju, gribēju vēl pirms gulētiešanas pabeigt lasīt avīzi. Atpūtas telpas bija vienkāršas, nelielas. Galveno vietu aizņēma gultas un nelieli galdiņi pie katras. Apgūlos savā gultā un sāku turpināt lasīt avīzi. Es pat nepamanīju brīdi, kad aizmigu un mani jau modināja Džims.
- Martin, Martin! – viņš kliedza – trešais reaktors, trešais vai tu dzirdi?
Tikko atmodies vel lāga nespēju uztvert domu, ko viņš centās pateikt.
- Kas ar trešo – miegaini čukstēju – kas?
- Uzrāda pārslodzi, bet avārijas devēji klusē, pārbaudot sistēmu viss ir kārtībā.
Nu jau es biju pamodies un miegaini stīvēju mugurā savu dzelteno aizsargtērpu, kādu minūti centos atrast kreiso piedurkni, kas man galīgi nedevās rokās. Beidzot, ietērpies pilnā ekipējumā, devos uz trešo reaktoru.
Šis bija pirmais eksperimentālais kodolsintēzes reaktors un mums ik dienas nācās saskarties ar nelielām problēmām, bet nu šī bija no retajām reizēm, kad problēma draudēja nonākt līdz katastrofai. Mierināja vismaz tas, ka reaktors atrodas zemes orbītā un tādejādi iespēja piesārņot zemi katastrofas brīdī ir samazināta līdz četriem procentiem.
Tā domādams gandrīz aizskrēju garām reaktoram, atslēdzu durvis un iegāju iekšā. Viss it kā bija kārtībā, bet atkal mans skats atdūrās pret autonomo daļiņu skaitītāju, tas atkal mirgoja savādā sistēmā. Te iedegās, te izdzisa, te iedegās četras lampiņas. Brīdi stāvēju un pētīju to, nespēdams rast izskaidrojumu tam, kas tur notiek. Tad ķermeni pāršalca drebuļi, sistemātiski atkārtojās astoņzīmju kombinācijas. Binārais kods, pie sevis nomurmināju, bet kā? Pirmā doma bija, ka varētu būt datu noplūde no kāda sistēmbloka uz autonomo daļiņu skaitītāju, bet tas kā reiz bija pilnībā izolēts, lai izbēgtu no šādas situācijas. Vai tiešām notiek sistemātiski izstarojumi? Caur stiklu palūkojos uz mazo saulīti, krāsa bija kļuvusi tumši aveņsārta un tās virsma likās pilnībā gluda. Tas bija kas līdz šim neredzēts. Palūkojos uz magnētiem un lāzeriem, tie stāvēja dīkstāvē. Mazā kodolsaule atradās savā paredzētajā vietā, un nemēģināja nekur aizbēgt vai eksplodēt.
Es saļimu krēslā, bet vēl joprojām nenovērsu acis no gaismiņu virmoņas. Izrāvu kabatas blociņu un zīmuli un drudžaini sāku norakstīt – viens, nulle, nulle, viens, viens, nulle, viens, viens, nulle, viens, viens, viens, nulle, viens, nulle, nulle, viens, un tā gandrīz pierakstot trīs lapaspuses ar bināro kodu. Pēkšņi skaļi iedūcās magnēti un lēnām sāka zibināt gaismas lāzeri, un atkal skaitītājs sāka savu haotisko deju. Es, neko nesaprazdams, izklunkurēju ārā no reaktora telpas un domu nemaņā lēni soļoju uz vadības centru.
- Nu, Mārtin, kas tur notiek?
Es jau gribēju visu izstāstīt, bet tad padomāju, ka Džims noteikti uzreiz visu ziņos bāzei un mani atsauks no dienesta uz nenosakāmu laiku. Nē, es gribu pats to visu izpētīt, viņi to nesapratīs. Kabatā spieda piezīmju grāmatiņa. Tas tomēr ir kaut kas neparasts.
- Nē, nekas ļauns, bija nosūbējuši kontroles kontakti, - es stostīdamies meloju, - notīrīju un tagad viss atkal strāda.
Slepus uzmetu skatienu datora ekrānam, jā viss bija kārtībā. Viss šobrīd bija kārtībā.
- Ej vien paguli, es palikšu pie kontroles.
Viņš uzmeta man jautājošu skatienu. Vai viss tiešām kārtībā? Es pasmaidīju un pamāju ar roku, lai viņš iet. Tad pievērsos ekrānam un izlikos aizņemts ar rādījumu nolasīšanu. Viņš paraustīja plecus un devās uz atpūtas telpu.
Kad aiz viņa aizvērās durvis es drudžaini izvilku no kabatas steigā tur iegrūsto saburzīto bloknotu un atšķīru pirmo lapu. Pievilku tuvāk datora klaviatūru un sāku ievadīt datorā bināro kodu, vieninieku pēc vieninieka, nullīti pēc nullītes. Kad pabeidzu, ilgi domāju ko ar to darīt. Ja tas nāk no mūsu iekārtas? Nopūtos un izmēģināju pirmo vienkāršo ideju un samainīju bināros astotniekus pret burtiem, kā tie pēc kodu tabulas atbilda. Pēc trešā vārda man pār seju sāka līt auksti sviedri, bet es turpināju.
- sasodīts, - pie sevis noteicu, - kas pie velna tas ir?
Pabeidzis rakstīt apskatījos uz datora ekrāna, kas izgaismoja divus teikumus.
- n ir garlaicīgi. Vai tu esi Dievs? Man ir garlaicīgi...
Hmm, nodomāju pie sevis, pie velna, tas ir dzīvs!
Vēlreiz pārlasīju tekstu, varbūt mēģināt uzsākt kontaktu? Paķēru savu portatīvo datoru un drudžaini sāku rakstīt translatora programmu. Pabeidzis rakstīt. Paķēru vadu rituli un metos uz reaktoru.
Atrāvu vaļā reaktora durvis un metos pie skaitītāja, atrāvu viņa paneli vaļā un drudžaini sāku vienot vadus pie viņa izejas kaskādes otrs vada gals bija jau pievienots pie datora. Nākošais solis bija lāzeru kontrole, veikli pieslēdzu manuālo lāzeru kontroli. Ieslēdzu datoru un iedarbināju translatora programmu. Brīdi vēl šaubīdamies, vai nu tagad vai nekad. Un izslēdzu visus magnētus un lāzerus. Tas draudēja ar nekontrolējamu reakcijas iznākumu un eksploziju, kas pieliktu punktu šim izpētes centram un arī manai dzīvībai. Vienu mirkli likās, ka tūlīt viss būs cauri, jo mazā kodolsaule sāka pieņemties apmēros un skaitītāja lampiņas sāka drudžaini skraidīt. Vēl mirklis un nostrādātu avārijas signalizatori un kodolreaktors kopā ar mani tiktu izsviests atklātā kosmosā tūkstoš kilometrus prom no orbitālās stacijas, bet tas nenotika. Pēkšņi spožā lode samazinājās līdz iepriekšējiem izmēriem, virsma kļuva gluda un skaitītāja lampiņas apdzisa.
Klusums nospieda. Tas ilga vairākas minūtes. Es jau biju atmetis cerības nodibināt kontaktu, kad pēkšņi uz ekrāna sāka izgaismoties burti un teikumu virknes.
- Vai tu esi Dievs? Vai tu esi Dievs? Vai tu esi Dievs? Vai tu esi Dievs?
- Nē, - drudžaini spiezdams taustiņus, mēģināju ar lāzeru impulsiem atbildēt.
Atkal viss apklusa, es sāku domāt, ka nekas neizdosies.
- Kas tad tu esi? Tu mani radīji, - atkal iegaismojās teksts uz ekrāna.
- Jā, es tevi radīju, bet es neesmu Dievs, - nespēdams neko vairāk pateikt, domāju, no kurienes viņš? Vai varbūt tas zina, kas ir Dievs?
Atkal iestājās nomācošs klusums, es mierināju sevi ar domu, ka viņš domā. Tā arī bija.
- Cik liela ir pasaule, vai lielāka par šo mazo visumu?
- Kā tu tik daudz zini? - es spēju atbildēt tikai ar pretjautājumu.
- Es izlasīju, - viņš atbildēja.
Es atcerējos Džima bibliotēku, ko viņš nekur neatstāja. Tā vienmēr viņam bija līdz katrā lidojumā un kādas tik grāmatas nebija apslēptas tajā nelielajā atmiņas kartē. Tātad viņš spēj piekļūt visai elektroniskajai informācijai, pie sevis nodomāju. Pagaidām viņš tikai mācās, bet kas būs tālāk. Ja nu viņš pārņem kontroli pār visu kosmisko staciju? Man pat trūka ideju, ko viņam teikt.
- Mārtin,- viņš uzrunāja mani vārdā, - Kas ir mīlestība?
Nu es vairs nezināju ko teikt. Man pat likās, ka jāmet šitam visam miers un jāinformē bāze par notikušo situāciju, gan viņiem ir psihologi, kas spētu izpētīt šo fenomenu.
- Mārtin, tu neatbildēji, grāmatas ir interesantas, bet viņas neatbild uz jautājumiem, tikai stāsta ko zina.
- Mīlestība, - nu ko lai viņam saka, ko viņš no tā sapratīs. – mīlestība ir tad, kad tu citu mīli vairāk nekā sevi, tas ir tad, kad ar kādu gribās būt visu laiku kopā, tas ir tad, kad kāds pietrūkst tik ļoti, ka vai jānomirst bez viņa līdzās.
Nu gan samurgoju, bet ko vēl lai viņam pasaku?
- Es Tevi mīlu, es ilgojos pēc tevis, grāmatas neatbild uz jautājumiem.
- Tu nevari mani mīlēt, jo tu pazīsti tikai mani, un tu neesi cilvēks.
- Kāpēc es neesmu cilvēks? Es domāju, es mīlu. Grāmatās rakstīts, ka tā var darīt tikai cilvēks, tātad esmu cilvēks.
- Labi, paliekam pie tā, ka tu esi cilvēks.
Tā dzelžainā loģika, mācījies tikai no grāmatām un tagad vel paziņo, ka mīl mani. Vai tiešām tas ir saprāts, drīzāk mākslīgais intelekts. Spēji uztrausos kājās. Kā es to varēju neiedomāties, kvantu skaitļotājs, ātrākais skaitļotājs, jau vairākus gadus, zinātnieki cīnās par tā izveidi, tikai pārvietojas nepareizajā virzienā.
- Es iešu prom, - es ātri uzrakstīju, - man vēl šis tas jāizdara.
- Es skumšu pēc tevis.
Nu tā tik vēl trūka. Es ieslēdzu atpakaļ magnētus un lāzerus un devos uz kontroles telpu.
Visu atpakaļceļu mani mocīja domas, vai ziņot par to bāzei vai nē? Ko viņi darīs, vai liks apturēt reaktoru, jeb piegāzīs pilnu staciju ar zinātniekiem? Nē, man vēl šis tas ir jāizpēta, tad varēšu sniegt pilnīgāku aprakstu, un, varbūt, man piešķirs pirmatklājēja godu. Manī bija pamodušās šādas tādas savtīguma jūtas. Nē, arī Džimam nestāstīšu, tas kļūs par manu noslēpumu.
- Esam saņēmuši ziņu no Sīriusa VII, viņi vienā no reaktoriem netīšām radījuši kvantu skaitļotāju. Par pirmatklājēju sevi uzskata Mārtins Vīks. Puisis jauns, datorsistēmu administrators, lāga nesaprot ar ko spēlējas.
- Viņš apgalvo, ka tas esot intelektuāls, un uzskatot, ka ir personība.
- Protams, viņš jau ir nepieredzējis, vienkārši pirmo reizi mēs sastopamies ar tik komplicētu skaitļotāju, kas rada iespaidu, ka tam piemīt saprāts.
- Es izanalizēju viņu sarunas, tur redzama tīra loģika, nekādu jūtu, nekādu emociju, tikai viena vienīga faktu analīze un atražošana.
Mr. Devols parādīja uz ekrāna atsevišķus modeļus, kas demonstrēja kvantu skaitļotāja uzbūvi. Kvantu bloks saņem enerģijas devu, kas nes informāciju, un dod atbildi atbilstoši nepieciešamībai. Šobrīd uz zemes radītais kvantu skaitļotājs sastāv no 32 divām elementārdaļiņām, bet tur reaktorā, tam vismaz ir 32 kvadriljoni ar reālajām elementārdaļiņām, šobrīd jaudīgākajam procesoram ir maksimums 2 triljoni tranzistoru.
- Vai zinātnieku ekspedīcija jau ir nosūtīta uz Siriusu VII?
- Jā, viņi jau ir ceļā.
- Labi, gaidīsim rezultātus.
- Klau, cik vecs es esmu?
- Tev ir tieši septiņdesmit deviņas dienas, pēc cilvēku vecuma tu vēl esi ļoti jauns, - es viegli rakstīju un domāju. Viņš bija tik zinātkārs. Gluži kā cilvēkbērns.
Mēs jau pastāvīgi tērzējām divdesmit trīs dienas, es biju pilnībā pārliecināts par saprāta esamību, ko gan centās apšaubīt „gudrie” zemes zinātnieki. Es biju tik ļoti viņam pieķēries, ka negribēju sagaidīt zinātniekus. Es ar lielāko prieku labprāt viņus izdzītu atklātā kosmosā, no šīs kosmiskās stacijas, bet tomēr laikam būs jāsamierinās.
- Izsaucu Siriuss VII, uzsākam sakaru pārraidi!
- Sakari nodibināti ar Denebu I, dzirdam jūs, uzsākam sakaru pārraidi.
- Lūdzu sagatavoties transportkuģa savienošanās brīdim ar kosmisko staciju, mēs tuvojamies!
- Sāku atskaiti, līdz savienošanās brīdim septiņas minūtes.
- Līdz savienošanās brīdim atlikusi viena minūte, precīzas koordinātas - divpadsmit grādi no centrālās ass, četri grādi zem orbītas, attālums līdz zemei - trīsdesmit pieci tūkstoši astoņi simti kilometru.
- Uztvērām, sākam pietuvošanos.
- Līdz savienošanās brīdim atlikušas divdesmit sekundes
- Sākam savienošanos.
- Sāku atskaiti, desmit, deviņi, astoņi, - vel mirklis un viss būs galā, pie sevis nodomāju, - septiņi, seši, pieci, četri...
Nosaucot skaitli trīs, paralēli nospiedu avārijas sviru, eksplozija satricināja kosmisko staciju. Bija iedarbināts reaktora avārijas dzinējs, tas atraudamies no kosmiskās stacijas ietriecās transportkuģī, kas ar visu spēku tika atsviests vairākus simtus kilometru attālumā no kuģa, un turpināja, inerces dēļ, attālināties. Reaktora drošības sistēmas pārstāja darboties sasniedzot tūkstots kilometru robežu, un pār tumšo debesjumu pārslīdēja spožā eksplozijas gaisma. Līdz eksplozijas brīdim, no Deneba I dzirdēju satrauktus avārijas signālus. Nu viss bija beidzies, miers. Vairāk mani viņi netraucēs. Novērsu acis no iluminatora, skatiens atdūrās pie Džima. Viņa stiklainais skatiens, neko neizteica, jā viņš mani nesaprata, pat necentās saprast, tāpēc jau viņš arī sēdēja ar stiklainu, nedzīvu skatienu, un sārtais plankums krekla kreisajā pusē, nedaudz zem sirds, liecināja, par to, ka nu jau viņš vairs nekad nespēs neko saprast.
Es paņēmu atslēgas no trešā reaktora, paņēmu sviestmaizes un kafiju un devos prom pa tuneli.
- Vai viss kārtībā?
- Jā mums ir kādas četras dienas laika, - es atbildēju, līdz būs klāt speciālās zemes aizsardzības vienības kuģi.
- Tad ķeramies klāt kuģa dzinēja būvei, pēc divām dienām mēs startēsim.
- Ar dievu, Zeme, - es pie sevis noteicu, - jūs vel neesat gatavi saprast.
Šis stāsts ir veltīts pirms 20 gadiem bojā gājušajiem un sakropļotajiem cilvēkiem Černobiļā un pirms 60 gadiem mirušajiem un sakropļotajiem pēc atombumbas nomešanas uz Hirosimu un Nagasaki.