Vairākās paaudzēs šīs Freidenfeldu dzimtas vīrieši, par spīti vecāku dotajam vārdam, uzrunāti uzvārda saīsinājumā – par Fredi. Andris nav izņēmums un droši vien atskatītos, ja garāmgājējs viņu par Fredi uzrunātu uz ielas. Tas gan būtu neparasts notikums, jo populārajam skatuves un radio māksliniekam vairāk labpatīk būt pie auto stūres. Pa ceļam gadījies dzirdēt arī pa dziesmu tekstam; tā reiz, stāvot pie krustojuma, prātā ienākusi skanīgā frāze pīrādziņ, nāc ārā. Vēsture klusē, ko šajā mirklī savām acīm skatīja Andris, kuru var apskaust par spēju plēst jokus pat tad, kad pašam smiekli nemaz nenāk. Laikam jau strādā kāds veiksmīgs gēnu salikums, mantots no vectēva, kas uzaicinājis radus uz savām bērēm, kurās pats sēdēja pie galda, citādi bez ēšanas un dzeršanas tuviniekus nevarot sasaukt kopā. Tiesa, toreiz vectēvs izdarīja prātīgi, jo īstā aiziešana notika Sibīrijā bez jautriem ciemiņiem. Andris pats nākotni neplāno, pie zīlniecēm neiet, bēres arī nerīko, jo ļaujas straumei, kas mūs nes arvien tuvāk kārtējai gadumijai.

Grūti intervēt tik daudz runājošu cilvēku.

Man arī grūti, jo pēc rīta tarkšķēšanas atlikušo dienas daļu parasti klusēju. Vispār maz runāju.

Dažreiz tieši veiklā mēle esot izglābusi, piemēram, dienestā.

Diezgan labi mācēju krievu valodā runāt ar visām niansēm, apguvu, televizoru skatoties, biju arī lasījis krieviski. Pusgadu dienēju Igaunijā, pēc tam pusotru gadu Krimā. Skaitījos inženieru daļā, par spīti profesijai mani ieskaitīja traktoristos-buldozeristos, kaut gan ne ar ko nemācēju braukt. Mašīnparkā mainīju eļļas, riteņus, mehānismus, var teikt, ka viegls dienests, bet man nekad nav paticis ķimerēties. Tāpēc manai automašīnai ir automātiskā kārba – labāk gribas domas domāt, vārdus sacerēt.

Esi atgriezies Bē Bē brokastīs… Mēdz teikt, ka vienā upē otrreiz neiekāpsi.

Kāpēc? Es regulāri peldos vienā un tajā pašā upē. Nu labi, jūrā, kas man ir blakus; tāda liela upe vien ir. Ziemā īsti nepeldos, bet šovasar sevišķi ilgi varēju vālēt, līdz rudenim.

Kādi bija tavi vecāki?

Ļoti labi. Tēvs savulaik Talsu puses pašdarbības teātrī arī bija Rūdi tēlojis. Tāda dinastija mums. Jā, tēvs bija artistisks, diemžēl maz dabūju ar viņu padzīvot. Sibīrija pamatīgi nodarīja pāri, tēvs ātri aizgāja. Mammai laimējās ar ilgu mūžu, es jau tāds mammas dēliņš.

Kad vecāki pēc izsūtīšanas atgriezās Rīgā, īstu pierakstu nevarēja dabūt, mainījām dzīvesvietas. Man liekas, es Noriļsku kā tādu uzplaiksnījumu atceros, bet varbūt tas ir redzēto bilžu iespaidā. To bija pilns čemodāns, jo tēvs daudz fotografēja un es daudz skatījos Sibīrijas bildes. Tagad skatās Netflix un viedtālruni, tad bērni skatījās vecāku albumus, kas bija liela izklaide – ieraudzīt radiņus, senčus, vectēvus, kurus nepiedzīvoju. Es atceros brīdi, kas lidojām mājās. Diezgan liels satraukums divgadīgam bērnam, lidinoties tik lielu gabalu. Tumšs aiz apaļā loga, dīvaini klaustrofobiska sajūta, lidmašīnas motora dārdoņa. Bet atlidoju un kļuvu par rīdzinieku.

Esi šova Pārdziedi mani žūrijā, savā kādreizējā darbavietā – Latvijas Televīzijā.

Tur es skaitos eksperts, drīzāk tāda viegla gaisa taisītājs un maisītājs. Ar komentāriem jānoņem spriedze. Principā tāds seno laiku diskžokeja darbs. Atkal – laba dziesma, komentārs. Vispār apbrīnoju šos varoņus, Ievu Akurateri, Juri Kaukuli un pārējos, kuri ir izaicinājuši sevi un klausītājus – par spīti gadu desmitos radītajai slavai un skatuves tēlam. Es tā nevarētu. Bet izskatās, ka šovs izdevies jautrs un kvalitatīvs.

Televīzijā sāku strādāt kā operatora asistents – nesu attīstīt filmiņas no C studijas pie Māras dīķa uz Linarda Laicena ielu. Paspēju vēl piedzīvot vecās televīzijas ēkas, kad jau mācījos Konservatorijā, tieši notika pāriešana uz Zaķeni, kā arī Labvakar pārvācās. Bet tas nebija ilgs posms, gadi divi, un tad man piedāvāja karalisko godu – kļūt par režisoru Jaunatnes redakcijā. Pēc armijas paguvu vēl četrus gadus VEF pastrādāt, mammas paziņas ierunāja, un tur bija labas algas. Visi prasa – vai pie konveijera? Nē, konveijeri bija tikai dažos cehos, man bija kvalificēts darba ar mikroskopu un milimetru desmitdaļām, bet man nepatīk tie rūpnieciskie pienākumi.

Kad radās ģimene, naudiņu vajadzēja, taču visu laiku kremta tieksme uz mūzām. Iestājos sagatavošanas kursos pie Anša Epnera, kad veidojās televīzijas režisoru kurss, izturēju diezgan lielu konkursi, tiku foršā kompānijā, čupojāmies ar Igoru Lingu, toreiz vēl Vasiļjevu, Dainu Jāņkalni. Tā gan bija neklātiene, tomēr notika nometnes, braucieni uz Maskavu, caurām dienām arhīvos skatījāmies tādas filmas, kuras nevienam nerādīja. Vai dieviņ, tur bija savākts visas pasaules kino, burtiski acis tecēja ārā! Kaut ko tādu varbūt varēja redzēt Valentīnas Freimanes seansos, uz kuriem gājām Blāzmā.

Vai tomēr nav palicis sapnis ne tikai runāt un dziedāt asprātīgi, bet arī kādu spilgtu komēdiju norežisēt?

Nē, esmu kļuvis slinks. Re, Pauls Timrots, it kā autobraucējs, bet taisa teātrī izrādes. Kaut kas traks – pusgads no dzīves pagalam, kamēr izstrādā domu, tad tiec ar to līdz skatuvei. Jābūt gargabalniekam. Esmu lasījis, kā Kopola filmēja, - viens aktieris saslimst, otrs iesēžas cietumā, vai vietvara neļauj filmēt. Šausmas – esi tik atkarīgs! Latvijas Televīzijā pirms diviem gadiem uztaisīju Jaungada raidījumu, bija tāda štanga  jāceļ. Vispirms jau kastings, tad viens atsaka, tad otrs netiek.

Es laikam esmu īso distanču skrējējs, man pietiek ar videoklipu, kam arī pāris mēnešu no dzīves aiziet. Bet tā niša tagad ir aizņemta, jaunie nelaiž iekšā – čoms čomam uztaisa klipu, neies jau konkursu sludināt, kurš labāk. Pirms cik gadiem režisēju Instrumentiem klipu Hes un tu, domāju, nu re, cik forša atgriešanās, un tik birs piedāvājumi kā no pārpilnības raga, būs, no kā atteikties, bet – neviena! Tāds klips sanāca, par ko pašam nav kauns. Kā noklausījos albumu, nodomāju – šim es varētu kaut ko  uztaisīt. Unm skat, džeki zvana! Katru dziesmu iedeva citam režisoram, to es saprotu, radoša pieeja, daudzveidība. Toreiz divdesmit stundu filmēšana satilpa trīs minūšu klipā, bet cik laika paiet, lai līdz tai filmēšanai tiktu! Kā Kopolam, bet man stress nepatīk. Esmu vieglā ceļ gājējs. Kā armijā – ja negribu rakt bedri, tad kaut kas jāizdomā. Pastāstu anekdoti, pajokoju, un viss, man nekas cits nav jādara, varbūt vēl dzejolītis jānolasa kādā skatē. Nesitīšos pret fondiem, projektiem un kultūrkapitāliem – jā, man vajag! Tā var tikai sirmus matus dabūt, un ir jau tāpat.

Jaunības enerģijā grūtībām pāri tikt ir vieglāk, gan jau arī raidījumā Pirmā prognoze bija kādi stresiņi. Vai cenzūra astoņdesmito gadu beigās vēl bija?

Bija Jaunatnes redakcija un padomes sēdes reizi nedēļā, kur katru nedēļu vajadzēja atskaitīties, kas tas un kas bija šis. Mēs trāpījām laikā, kad viss sāka mainīties, ļodzīties, ienāca pūstošā kapitālisma hausmūzika un joki – nu tādi, nevis no žurnāla Dadzis. Sadāvinātu Dadžu man radio pilns skapis. Lasu. Bet nekā – nevienā acī!

Bet radio ir vieglāk nekā televīzijā, kas ir tāda kā Sīzifa akmens velšana, - pavel, pavel, tad nāk tev virsū. Deviņdesmito sākumā es televīzijā pastrādāju kādu laiciņu paralēli Radio SWH, vēl naktī disenes uzspēlēju, pat kaut kāds Tips jau radās ar dzeršanu un ālēšanos, kaut kādas dziesmas nāca pasaulē, koncerti, braukšana, tad vēl kaut kādi vakari jāvada – šausmas! Un ģimene arī…

Tagad es priecājos par katru brīvu dienu. Jau pietiek ar to, ka jāceļas puspiecos no rīta. Vasarā, kad braucu uz darbu no Saulkrastiem, cēlos četros, tagad ir auksts un esmu rīdzinieks. Ap maiju atkal pārcelšos uz Saulkrastiem, uz vietu, ar kuru esmu saistīts vairāk nekā trīsdesmit gadu. Vispirms īrējām būdiņu, pēc tam saņēmos un nopirku. Māju pēc šķiršanās atdevu meitām, viņas ir tur, ar meitām un arī ar bijušo man ir labas, tuvas attiecības. Saulkrastos man pieder dzīvoklis. Ir vieta, kur pakārt dvieli, vairāk neko nevajag. Pat nevaru iedomāties citu vietu, kur pavadīt vasaras.

Būtu interesanti ar vienu aci ielūkoties Andra Freidenfelda miteklī – vai tur valda pedantiska kārtība, bet varbūt pa zirnekļtīklam stūros varētu atrast?

Lietu man ir diezgan daudz, ieskaitot kompaktdiskus un filmu DVD. Ārā mest negribas, būtu jānes uz pagrabu. Tur jau tā sastiepts viss nevajadzīgais, ieskaitot vecos Dziesma manai paaudzei tērpus, kurus Elita Patmalniece šuva. Labi, ka apsildāms pagrabs, bet ābolus vai kartupeļus glabāt nevar.

Mūzikā tagad esmu pārgājis uz vinilu, plates aizņem vēl vairāk vietas, toties ar savu kolekciju dzīvoju ritualizētā noskaņā. Ir samēra daudz džeza…

Un tad vēl grāmatu plaukti – vesela bibliotēka!

Tas ir trakākais, jo plates vismaz regulāri izcilāju, paklausos. Esmu papīra grāmatu mīļotājs, kaut daži pārgājuši uz e-grāmatām. Bet… Vienreiz izlasi, noliec plauktā, un reti kuru izlasi otro reizi. Nav jau laika, jo okeāns jālasa tālāk. Bet nav jau arī tik traki, ka man vairs nebūtu, kur sēdēt vai gulēt, atliek kājās stāvēt…

Ar grāmatām trakākais ir putekļi, man šķiet.

man ir smuki, speciāli iestikloti plaukti, kur nolikt veco fantastu Staņislava Lema vai brāļu Strugacku grāmatiņas. Tagad ir tāds mistiķis Filips Diks, tagad rakstnieki jau zinātniski operē ar tehnoloģijām. Lema Solaris – par to redzētas trīs filmas, kurās lielākoties izmantota tikai viena sižeta līnija, bet, ja palasa grāmatu… Šausmas, cik tur daudz domu, fantāziju! Vai Strugacku grāmata Pikniks ceļa malā, pēc kuras nofilmēja Stalkeru. Ārprāts, kas tur par domas lidojumu! Nu ļoti man patīk tie vecie vīriņi.

Es tagad lasu par 16.gadsimta rakstnieku Servantesu. Kurā gadsimtā tu gribētu dzīvot? Varbūt nākotnē?

Lasu zinātnisko fantastiku par to, kas būs pēc divsimt gadiem; tas, kas būs pēc mēneša, mani īpaši neinteresē. Vispār no nākotnes man bail, nezinu, kas būs. Bet nekādus pagājušos gadsimtus, giljotīnas un franču revolūcijas! Vislabākais laiks man šķiet pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi. Par valsti gan būtu jāpadomā, varbūt Francija, Itālija, varbūt Anglija ar bītliem. Gribētos piedzīvot to vieglumu, kad karš jau sen beidzies un pilnā sparā iet beibībums (baby boom – dzimstības pieaugums). Lustes un rokenrols, meitenes minisvārkos, tas man liktos forši, tāpēc interesē štellītes un plates no tiem laikiem. Viss bija krāsains, hipiju gars visā iekšā.

Kaut kas no tām drusku neprātīgajām noskaņām, ideāliem laikam iedzīvojies Labvēlīgā Tipa daiļradē.

Varbūt. Bet nav jau viss bijis tik rožaini, piemēram, kad ar Koka kluci Konstantīnu piedalījāmies Eirovīzijas atlasē, pēc tam tik dabūju lasīt, cik tu esi tizls, stulbs idiots. Citi atkal slavēja, ka forša dziesma. Viens komentārs bija, ka “Eiropa mūs nesapratīs”, ja aizsūtīs tādu grupu, un es paķēru to teicienu, uztaisījām dziesmu. Toreiz ansamblis radās televīzijas raidījuma Pirmā prognoze paspārnē, Ģirts Lūsis bija gaismotājs, tehniskais cilvēks.

Tu – zobārsts Fredis baltā uzsvārcī.

Studijā mums nāca dīdžeji, sākot ar Māri Ozoliņu, Jāni Kraukli. Es pats Anglikāņos pie Tijas Auziņas vadīju diskotēkas uz maiņām ar Robertu Gobziņu. Lai Dievs mums piedod par diskotēku baznīcā, kas bija padomju laika ķecerība vistīrākajā veidā! Tomēr Studentu klubs bija kontrkultūras aizmetnis, tāpēc arī tur varēja rasties festivāls Bildes, skanēja visvisāda mūzika. Tie, protams, bija labi laiki, un disenes es jau tehnikuma laikā ar lenšu magnetofoniem taisīju, skrečoju arī. Laba dziesma, komentārs, bet gadskaitļi nebija jāsauc, ja nu uzvārds pareizi jāizrunā. Pamazām mācījos kļūt par līmlenti vakaram. Bet jaunības mūziku īpaši neklausos, ja nu vienīgi Deividu Boviju. Toties kā Little Freddy taisu raidījumu Mazā sestdiena, kur dalos zināšanās par mūziku, sevišķi septiņdesmitajiem. Esmu saracies informāciju, cik tik uziet!

Ar Labvēlīgo Tipu patīkat visām paaudzēm. Tāpat kā Žoržs Siksna.

Nu re, jaunajai paaudzei interesē aizpriekšējās paaudzes mūzika. Jā, tādas krīzes Tipam nav bijis, ja neskaita laiku, kad es pats nometu pa mēmajiem, pateicu: “Džeki, viss! Man šitā braukāšana līdz kaklam.” Man nedēļas nogalē vienīgās brīvdienas, bet atkal – trīs stundas uz koncertu, trīs atpakaļ, svētdien ne dzīvs, ne miris, pusdienu noguli, tad pirmdienas rītā atkal uz radio. Bet lēnā garā sākām atgriezties. Varbūt tā ir jauna virzība, pašlaik iet ļoti labi, bet, kas zina, varbūt atkal prasīšu pārtraukumu. Vasarā pilns ar koncertiem, nedēļā viens vai divi. Tagad atkal esam sev problēmas radījuši ar decembra tūri Lai laime nepāriet. Abi ar Ģirtu jau šo to plānojam, domājam par tērpiem, bet sevišķa mainīšana nenotiks. Bufetes pauze tradicionāli būs, tas mums tāds pegājies senatnīgums, lai cilvēki kaut ko iestrebj un otrajā daļā ir atraisītāki.

Varbūt vat kaut ko no pagraba izvilkt, lai nav jauns kostīms jāšuj. Vai derētu?

Mierīgi vecos varētu uzvilkt, neesmu īpaši mainījies, bet pārējiem jau nav tāda pagraba – viss izmests, sapuvis. Man toties joprojām ir Dziesmas manai paaudzei spilgti dzeltenā fraka, kas vispār vija šūta sievietei Rīgas modeļu namā; man to viena modele atdeva. Ik pa laiciņam satiekamies, viņa apvaicājas par to 1992.gada fraku. Prasu – atdot? Nē, galvenais esot zināt, ka ar to viss kārtībā. Karājas, var vilkt.

Padalies ar noslēpumu – kā tikt pie tādas figūras?

Vegānisms!

Es varbūt gribētu, bet man tas šķiet ļoti sarežģīti.

Tad nevajag. Man nebija bail un grūti, sāku ar veģetārismu, kad vēl ēdu pienu un sieru. Pēc trim četriem gadiem kļuvu par vegānu. Vakar pusi dienas pa virtuvi ņēmos ar ķirbi. Taisu sautējumus ar visām iespējamām piedevām no Briseles kāpostiem un paprikas, saberu kaudzi garšvielu, uz stundiņu cepeškrāsnī – lieliski sanāk! Protams, klāt ķiploki. Pasakaini garšīgi! Katrreiz taču var būt jauns salikums, un tagad vegāniem klājas daudz labāk, var atrast piemērotu desu, gaļu, par garneles un ikrus, ja gribas sevi pamānīt. Atšķirt nevar. Bet ar sieru ir tā švakāk, to grūti imitēt.

Vai tad nevari kādreiz čedara šķēlīti uzkost?

Nekad. Īsts vegāns pat medu neatļaujas. Ja ēstu, nekas ar mani, protams, nenotiktu, jo to jau nedarām veselības, bet morālu apsvērumu dēļ, un viss. Bet esmu diezgan atklausījies gaļēdāju komentārus, piemēram, ka tomātam sāp, kad griež ar nazi. Kā var salīdzināt kaušanas barbarismu, kuru Ošo sauc par kanibālismu, ar tomātu, kuram nav nervu sistēmas. Ka tik attaisnot savu vājo raksturu un bailes!

Vai nebija ķermenisku izmaiņu, nemainījās termoregulācija, matu krāsa?

Nē, nekas nav mainījies. Izņemot pašcieņu, kas nenoliedzami ir augusi. Ne tikai kaķīti noglaudu, arī gotiņu, kurai visu laiku jābūt grūtai, lai varētu slaukt, tad noņem teliņu un aizved uz kautuvi. Piena ražošana ir morāli vēl nežēlīgāka par gaļsaimniecību.

Varētu teikt, ka ar vegānismu tu cīnies par planētas nākotni, un varbūt zemeslodi var glābt ar ikdienišķu taupību. Kas nepieciešams Andrim Freidenfeldam, lai laime nepāriet? Siltais ūdens, apavi, kas nespiež…

Skat, šīs kurpes jau gluži nonēsājušās, vajag pirkt labas firmas ražojumu. Ļoti ērtas, gandrīz vai kauns ar vienām un tām pašām tik ilgi staigāt, bet – nekas neplīst. Visiem ieteiktu mazāk pirkt un mazāk izmest atkritumos. Bet esmu saistīts ar skatuvi, tad nu jāštātējas gribot negribot. Labi, ka mēs esam tāda maza tauta, visi blakus – skatuves strādnieks, policists. Es nejūtu nekādu pārspīlētu uzmanības pievēršanu savai personai. Gadās jau, ka jāfotografējas, un ir sliktāk, ja tas notiek pludmalē, jo tad jāpozē plikam.

Var jau ar grāmatu piesegties.

Uz nūdistu pludmali neeju, kaut gan tā ir turpat netālu, Lilastē. Pēc koncerta gan ir selfiju trakums, ja gribu ātrāk mājās, cenšos izlavīties pa kādām rezerves vai dienesta durvīm, citādi pusotra stunda klāt. Ja nu uzskrienu faniem virsū, jāpozē ir. Es mīlu savu publiku, ko tu padarīsi.

Ilga mīla ir arī ar Ufo, ar kuru atkal esat sagājuši kopā.

Mums jau īstenībā nekādu attiecību nav, tikai kā aktieriem, kuri piedalās izrādē, pēc tam katrs uz savu pusi. Grupā ir līdzīgi. Ir bijuši daži laivu braucieni, bet īpaši netusējam. Pietiek pabūt kopā četras stundas dienā.

Par BB brokastīm klausītāji visu laiku interesējās, skaidrs, ka bijām kļuvuši par zināmu ieradumu. Kad mums piedāvāja atgriezties, nospriedu, ka varētu arī, jo publisko mediju telpā viss ir kļuvis pārāk solīds, kārtīgs. Trūkst kārtīga huligānisma.

Vai ir kādas tēmas, par kurām nekad nejokosi? Varbūt nāve?

Nu nē, par nāvi var jokot. Mierīgi. Jā Tarantīno vai Montijs Paitons, un man ļoti patīk melnais humors. Nu, par izteikti slimu cilvēku varbūt nevajadzētu jokot, kaut gan tas tiek daudz darīts. Jā, nekā svēta mums ar Ufo nav. Ironizējam, figurējam un jandalējam. Nesen tieši Karlsonu pieminējām, un Lindgrēne ir brīnišķīga, skandonāvu humors mums ir tuvs, taču vairāk balstos britu ironijas tradīcijā, kur dažreiz nevar saprast, par ko jāsmejas. Dīvaino gaitu ministrija – vai nav kolosāli, viens no Džona Klīza (Monthy Pyton trupas dalībnieks) lieliskākajiem izdomājumiem! Ir iestudēti skeči par to, kā šādi ierēdņi pārvietojas.

Kāds būs tosts Vecgada vakarā Labvēlīgā Tipa koncertā Ķīpsalā?

Vienubrīd dikti dzēru. Šampanieti tieši. Vīnogas vegāni drīkst. Runa vēl nav sagatavota, bet – visi turamies! Ja prasīsi, pie kā turēties, tad atbildēšu – turamies pie joka, tas palīdzēs. Ja paši nemākat jokot, tad klausieties manos vārdos un neskatieties uz maniem darbiem!