Taču plātņu tektonikas teorija ir arī ļoti jauna. Vismaz salīdzinot ar citām zinātnes nozarēm. Tā pa īstam plātņu tektonikas teorija zinātniskajās aprindās tika akceptēta tikai 20. gs. 50-tajos, 60-tajos gados. Taču lielās kalnu sistēmas, zemestrīces un vulkānismu kaut kā vajadzēja izskaidrot arī pirms tam. Ko būtu atbildējis ģeogrāfijas skolotājs, ja jūsu vectētiņš vai vecmāmiņa vēl savos skolas gados būtu pajautājuši, kā radušies, piemēram, Himalaji?
Un izrādās, pirms plātņu tektonikas teorijas gandrīz visas makro-ģeoloģiskās parādības tika pamatotas ar, tā saukto, sarūkošās Zemes teoriju.
Lai arī plātņu tektonikas ideja tika analizēta jau 19. gs. beigās, lielākā daļa zinātnieku tai nepiekrita, jo nevarēja salikt visus punktus uz i. Piemēram, zinātnieki nespēja izskaidrot dažu kalnu sistēmu novietojumu, kam, šķietami, nebija nekāda sakara ar iespējamām plātnēm. Tāpēc tika formulētas alternatīvās teorijas.
Sarūkošās Zemes ideja balstās uz pieņēmumu, ka savā agrīnās attīstības stadijā Zemes iekšienē notika aktīvi ģeoloģiskie procesi, tāpēc Zemes iekšiene bija daudz karstāka un pati Zeme – izpletusies lielāka nekā šobrīd. Zeme tobrīd esot bijusi gandrīz ideāli gluda sfēra, bez jebkādām kalnu sistēmām. Atdziestot, Zemes sarāvās un sakrokojās, līdzīgi kā izžūstot sakrokojas ābols.
Sarukšanas procesā uz Zemes esot radušies ne tikai kalni un ielejas, bet arī plaisas Zemes garozā, ar kurām, savukārt, mūsdienās varot skaidrot zemestrīces.
Zinātnieki pat esot aprēķinājuši cik lielai sākotnēji būtu vajadzējis būt Zemei, lai sarukšanas procesā iegūtu pašreizējo “krokojumu”. Rezultātā sanāca, ka Gludajai Zemei vajadzēja būt aptuveni 1/4 diametrā lielākai nekā pašreizējai Zemei. Tam, savukārt, ir interesantas sekas. Uz lielākās Zemes virsmas vajadzēja būt mazākam gravitācijas spēkam, jo visi objekti tolaik atradās par 1/4 tālāk no Zemes masas centra. Saskaņā ar aprēķiniem gravitācija uz Gludās Zemes virsmas būtu bijusi tikai aptuveni 2/3 no pašreizējās, visu mūsu izjustās gravitācijas.
Mazākas gravitācijas dēļ upes nebūtu tecējušas tik strauji, lietus būtu kritis lēnāk, ūdens pa augu kapilāro sistēmu spētu pacelties augstāk un fauna spētu izaugta lielāka. Un, lūdzu, pie reizes jums arī izskaidrojums dinozauriem! Zemei sarūkot un pieaugot gravitācijai, faunai savus lielos izmērus būtu arvien grūtāk uzturēt un tā būtu lemta iznīcībai. Lūdzu, izskaidrojums dinozauru izmiršanai!
Jā, mūsdienās plātņu tektonikas teorija daudzus ģeoloģiskus procesus izskaidro daudz labāk nekā sarūkošās Zemes modelis. Toties dinozaurus nācās nosist ar meteorītu, kas, protams, ir pilnīgas muļķības.
http://sivens.wordpress.com/2013/01/27/sarukosas-zemes-teorija/