Taču tāda veiksmes stāsta varēja arī nebūt – tāpat kā grāfa titula. Visā vainojama Alekseja māte Aleksandra, kura 1882.gadā, īsi pirms dēla dzimšanas sastrīdējās ar vīru grāfu Nikolaju Tolstoju un aizgāja dzīvot pie sava mīļākā Alekseja Bostroma. Tik drosmīgas rīcības iemesls bija ne tikai sievietes jūtas pret Boskomu, bet arī grāf Tolstoja ne pārāk džentlmeniskā uzvedība ģimenes lokā – viņš reizēm esot atļāvies būt rupjš lret laulāto draudzeni. Mazais Aleksejs piedzima, kad Aleksandra jau dzīvoja kopā ar Bostromu, un tas vēlāk izraisīja daudz strīdu par paternitāti. Daļa vēstures pētnieku uzskatīja, ka padomju literatūras klasiķa īstais tēvs bijis Bostroms, savukārt citi deva priekšroku vecajam Tolstojam. Domas dalījās arī pajukušās Tolstoju ģimenes ietvaros: Aleksandra bija pārliecināta, ka tēvs ir Nikolajs Tolstojs, turpretī viņš pats no šāda goda centās tikt vaļā, turklāt tik enerģiski, ka tiesas ceļā apšaubīja negribētā dēla tiesības uz grāfa titulu. Iespējams, vecais grāfs būtu panācis savu, taču viņu pievīla veselība – nesagaidījis galīgo tiesas lēmumu, Nikolajs Tolstojs nomira. Tādējādi Aleksejs tika gan pie titula, gan mantojuma daļas, ko saņēma naudā, jo nekustamos īpašumus pārējie mantinieki tādam pusbastardam kategoriski atteicās dot.

Taču arī ar mantotajiem pārdesmit tūkstošiem rubļu jaunajam grāfam pietika, lai dažus turpmākos gadus aizvadītu pārticībā un pievērstos nodarbei, kas nesolīja lielus ienākumus, - Aleksejs sāka rakstīt dzeju. Neteiksim, ka izcilu, jo līdz Puškina vai Aleksandra Bloka līmenim vēl bija tālu, taču pietiekami labu, lai pierunātu žurnālu redaktorus to nodrukāt. Vēl svarīgāk bija tas, ka viņš iepazinās ar citiem literātiem un itin labi iekļāvās viņu pulkā. Būtiska loms te bija Alekseja raksturam – viņš vienmēr bijā ļoti sabiedrisks un devīgs. Ja vajadzēja sarīkot pasēdēšanu pie labi klātiem galdiem, uz jauno vīrieti šādā gadījumā varēja droši paļauties. Brieduma gados, kad Tolstojs jau bija atzīts rakstnieks, čomiskumam gan klāt piejaucās kundziskums un draudzīgo pasēdēšanu laikā grafam patika visai kategoriskā veidā paust savu viedokli, kas, protams, bija vienīgais pareizais.

Boļševiku ienaidnieks

Taču tas būs vēlāk. Karjeras sākumā Aleksejs Tolstojs bija tikai viens no daudzajiem jaunajiem un daudzsološajiem krievu literātiem, un nekas neliecināja, ka tieši viņam būs lemts kļūt par vienu no ievērojamākajiem 20.gadsimta pirmās puses Krievijas rakstniekiem. Par slavenu dzejnieku viņš, visticamāk, nebūtu kļuvis, bet diezgan ātri izmēģināja roku arī prozā un saprata, ka tā padodas labāk un sola lielākus ienākumus. Domas par iztikas pelnīšanu citādā veidā, nevis ar rakstīšanu, Aleksejs ātri atmeta: viņš mācījās Sanktpēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā, taču saprata, ka šāda izglītība neko nedos. Mācību prakses vienīgais ieguvums bija uzrakstītā grāmatiņa par Urālu teiksmām. Turklāt literātu kompānijā jaunais Tolstojs jutās ievērojami labāk nekā inženieru pulkā. Izrādījās, par stāstiem izdevniecības maksāja itin labi, tāpēc grāfs varēja nodrošināt sev un draudzenei Sofijai Dimšicai pieklājīgu dzīves līmeni. Šo draudzeni pēc dažiem gadiem Tolstojs gan nomainīja pret citu – dzejnieci Natāliju Krandijevsku, kura kļuva par viņa sievu, taču rakstnieka daiļradi šis fakts neietekmēja tāpat kā šķiršanās no Krandijevskas 30.gados un tūlīt pēc tam nākamās, gados krietni jaunākās sievas apņemšana.

Daudz pamanāmāku ietekmi uz Tolstoja daiļradi un dzīvi atstāja kāds cits, ievērojami lielāka mēroga notikums – 1917.gada boļševiku apvērsums. Grāfu, gluži tā pat kā vairākumu Krievijas iedzīvotāju, tas pārsteidza nesagatavotu. Sākumā viņš nesaprata, ko gaidīt no jaunās varas, bet drīz vien apjauta, no kuras puses pūš vējš un ko ar aristokrātiem dara uzvarējušais proletariāts. Izdarījis secinājumus, Tolstojs bēga uz Krievijas dienvidiem, kur koncentrējās balto kustības zieds. Pats viņš Pilsoņu kara kaujās nepiedalījās (arī Pirmajā pasaules karā Tolstojs nekaroja, bet strādāja par karalauka reportieri), taču pret sarkanajiem siltas jūtas neloloja. Tāpēc, kad baltie zaudēja, grāfs nevilcinoties emigrēja pāri Melnajai jūrai uz Turciju. „Kāda laime, ka es aizbēgu no šiem mežoņiem,” – tādiem vārdiem Tolstojs dodoties emigrācijā, pieminēja boļševikus.

Vēlāk viņš savu nepatiku pret boļševikiem argumentēja šādi: viņi ne tikai sagrāvuši valsti, bet arī nogalinājuši divus Alekseja brāļus, divus tēvočus, bet vēl vairāki radinieki Pilsoņu kara laikā nomiruši no bada un slimībām. Rakstnieka biogrāfijas pētnieki pēc tam gan noskaidroja, ka grāfs ir mazliet pārspīlējis, jo neviens no brāļiem, ar kuriem Aleksejs nekādas attiecības neuzturēja, juku laikos nav gājis bojā. Taču stāsts par nomocītajiem radiņiem izklausījās labi, it īpaši emigrantu aprindās. Pēc pāris gadiem dusmas un aizvainojums norima, un rakstniekam izdevās sevi pārliecināt: ja reiz boļševiki uzvarējuši, tāda bijusi vēsturiskā nepieciešamība un gan jau komunisti uzcels jaunu, stipru Krieviju. Ļoti iespējams, tieši šis kompromiss ar sirdsapziņu Tolstojam ļāva vēlāk atgriezties sarkanajā Krievijā.

Starp baltajiem un sarkanajiem

Taču līdz atgriešanās brīdim bija jāgaida četri gadi. Tāpat kā lielākā daļa krievu emigrantu, arī Tolstojs nonāca Parīzē, bet smagi vīlās, jo krievu rakstniekam Francijā nebija ne iztikas līdzekļu, ne nākotnes perspektīvu. Viņš neprata franču valodu tādā līmenī, lai varētu tajā rakstīt, savukārt orientēšanās uz krievu emigrantu auditoriju lielus ienākumus nesolīja. Bez darba grāfs nesēdēja un diezgan čakli rakstīja, tomēr stabilākus ienākumus ģimenei sagādāja nevis viņa literārā darbība, bet gan sievas iemaņas šūšanā – dzejniece Natālija Krandijevska darināja kleitas Parīzes dāmām un ar to pelnīja naudu. Tolstoja emigrācijas perioda draugs rakstnieks Ivans Buņins vēlāk atcerējās, ka grāfs viņam sūdzējies par mūžīgo trūkumu, teikdams: „Kā es neieredzu tukšas kabatas! Aizbraukt kaut kur pilsētā, skatīties uz vitrīnām bez iespējas kaut ko nopirkt – tās man ir īstas mocības. Man patīk pirkt visādus, pat nevajadzīgus niekus!”

Pāris gadu Parīzē kāvies ar trūkumu, Tolstojs sāka nopietni apsvērt iespēju atgriezties Krievijā, kur joprojām pie varas bija boļševiki un visas zīmes rādīja, ka viņi tur aizkavēsies ilgāk, nekā emigrantiem gribētos. Vairākums emigrācijā nonākušo krievu literātu nepieļāva pat domu par atgriešanos, turpretī ar Tolstoju bija citādi. Būtiski droši vien bija arī finansiālie apsvērumi (Krievijā viņš tomēr bija pazīstams rakstnieks un tātad varēja cerēt uz iespēju publicēties), taču lielākā daļa rakstnieka tuvinieku uzsver, ka viņam bez dzimtene tiešām bijis grūti un ilgu laiku ārzemēs grāfs nav varējis izturēt.

Protams, sākumā Tolstojs centās uzzināt, vai Krievijā viņam nekas nedraud un vai boļševiki nelolo ideju nolikt grāfu pie sienas. Informēti ļaudis teica, ka tādu domu pie varas esošajiem neesot, turklāt no dzimtenes pienākušās ziņas vedina domāt, ka sarkanie varbūt nemaz nav tik briesmīgi, kā izskatās no malas. Tas bija laiks, kad padomju zemē jeb, kā teica emigranti, sovdepijā uzplauka jaunā ekonomiskā politika, pazīstama arī kā neps – būtībā tāds kā kapitālisms vieglā formā. Tāpēc cerības, ka dzīve Krievijā ievirzīsies normālās sliedēs, nebija gluži bez pamata. Tā nu grāfs sakravāja koferus, iekāpa vilcienā un 1922.gadā atgriezās mājās.

Rakstnieks konjumktūrists

Dzimtene Tolstoju nesagaidīja ar fanfarām. Emigrācijā pačibējušo rakstnieku vietā padomju valstī bija izaugusi jauna proletariāta rakstnieku un dzejnieku paaudze, kuriem bija karstas sirdis un revolucionāra pārliecība. Tolstojam nebija ne viena, ne otra, tikai literāta talants. Taču ar to vien bija par maz, jo vispirms vajadzēja saprast, ko un par ko padomjzemē vispār drīkst rakstīt. Kļūda varēja maksāt dārgi – ja ne gluži brīvību, tad karjeru gan.

Lai nekļūdītos, sākumā Tolstojs pievērsās fantastikas žanram un sarakstīja stāstu Aelita par Zemes iedzīvotājiem, kuri nonāk uz Marsa un mēģina cīnīties pret tur valdošo netaisnību un sarīkot revolūciju. Kaut gan sižets apzināti bija veidots tā, lai nebūtu pretrunā ar komunistisko ideoloģiju, sajūsminātas atsauksmes no augšas tas neizpelnījās. Lielāki panākumi bija pāris gadu vēlāk uzrakstītajam fantastikas romānam Inženiera Garina hiperbolīds – tajā krievu inženierim Garinam izdevās radīt ierīci, kas ļauj ar īpašiem stariem ne tikai iznīcināt ienaidniekus, bet arī iegūt zeltu. Ar zelta un amerikāņu kapitālistu palīdzību inženierim izdevās kļūt par ASV diktatoru, taču viņa nelietīgos plānus izjauca padomju specdienestu aģents. No mūsdienu skatupunkta raugoties, pamuļķīgs sižets, bet 20. un 30.gados cilvēkiem tas patika.

Taču ne jau ar fantastikas grāmatām vien bija iespējams kļūt par vienu no veiksmīgākajiem padomju rakstniekiem. Slavu un augstu vietu sarkano literātu hierarhijā Tolstojam ļāva iekarot jau trimdā iesāktā triloģija Sāpju ceļi, kurā no vairāku cilvēku skatupunkta aprakstīti Krievijas vēstures notikumi kopš Pirmā pasaules kara – tātad karš, revolūcija, Pilsoņu karš. Parīzē, iespējams, būtu tapis politiski neitrāls romāns, turpretī Ļeņingradā variantu nebija – nācās rakstīt tā, lai glaudītu pa spalvai komunistus. Tāpēc nav brīnums, ka pozitīvie varoņi nonāk sarkano, bet ne tik pozitīvie – balto pusē, tomēr beigās viņi sāk pāraugt un saprot savas kļūdas. Tipisks konjunktūras gabals, kas saturiski ir vājāks par tam pašam laika posmam veltīto Mihaila Šolohova romānu Klusā Dona.

Sarkanās rakstniecības vadoņiem Sāpju ceļi patika, un Tolstojs īsā laikā kļuva par vienu no atzītākajiem un vislabāk apmaksātajiem autoriem. Viņš pats savu mērķi nekad netika slēpis un kādā atklātības brīdī izteicās pavisam tieši: „iedvesmu nevar nopirkt, toties var pārdot manuskriptu.” Jāatzīst, lai kā būtu ar sarkanā grāfa pielīšanu boļševiku režīmam, tomēr viņš bija ārkārtīgi talantīgs rakstnieks. To nācās atzīt pat daudziem nelabvēļiem no emigrantu vides. Arī bērnu grāmatiņas Tolstojam padevās jaukas, ko īpaši uzskatāmi var spriest pēc 30.gados sarakstītās Zelta atslēdziņas. Ideja bija aizgūta no itāļu pasaciņas par koka puisēnu Pinokio, taču krievu rakstnieka radītais klons Buratino bija pat kolorītāks nekā oriģināls.

Apetīte aug ēdot. Kad 20.gadu beigās Tolstojs ķērās pie viena no lielākajiem un labākajiem sava mūža darbiem – romāna Pēteris Pirmais, viņš ar izdevējiem jau sāka runāt no spēka pozīcijām, apzinoties, ka ir viens no labākajiem autoriem. „Uzskatu, ka būtu tikai godīgi paaugstināt man honorāru līdz 400 rubļiem par lapu. Ticiet man, ne alkatība man liek to prasīt, bet gan dzīves nepieciešamība. Pārāk lielu darbu esmu sev uzkrāvis, lai, strādājot pie tā, varētu atļauties tērēt laiku un steidzami kaut kur meklētu liekus simt rubļus,” ar šādu motivāciju grāfs mēģināja panākt algas pielikumu, sākot rakstīt jauno romānu. Izdevniecības galvenais redaktors par tādu prasību bija patiesi sašutis un atbildes vēstulē rakstīja, ka par Tolstoja darbu jau tiekot maksāts pēc visaugstākajiem izcenojumiem, turklāt viņš saņēmis pieklājīgu avansu. Beigu beigās Tolstojs, cik var noprast, algas pielikumu tomēr izdiņģēja.

Šampanietis, ikri un gleznas

Kur grāfs lika naudu, ja zinām, ka padomju valstī vēl 30.gadu sākumā daudzi cieta badu, jo trūka visnepieciešamāko preču? Kādam varbūt arī trūka, tikai ne vienīgajam oficiālajam padomju rakstniecības aristokrātam. Sarkanajam grāfam patika laba dzīve. Neviens cits padomju radošais inteliģents neko tādu neatļāvās, šķiet, līdz pat Brežņeva valdīšanas laikiem.

Jau 1927.gadā grāfs draugiem lielījās, ka esot savācis Eiropas mēroga gleznu kolekciju. 1928.gadā viņš no mājas Ļeņingradā pārvācās uz lielāku namu bijušajā cara un viņa svītas apmešanās vietā Caskoje Selo. „Mums bija divas apkalpotājas un divi šoferi, kā arī trīs automašīnas, kas stāvēja garāžā. Mājā bija desmit istabas – piecas augšā un piecas apakšā,” rakstīja Tolstoja audžudēls Fjodors Krandijevskis. Dzīvot ar tādu šiku neatļāvās pat Politbiroja locekļi.

Tolstojs pat nedomāja slēpt savu dzīvesveidu, kas nekādi neiekļāvās vispārpieņemtajos priekšstatos par to, kā jādzīvo proletariāta tribūniem. Rakstnieku vidū sarkanais grāfs drīz vien kļuva slavens ar vērienīgo uzdzīvi – tik bagātīgas dzīres neviens cits nerīkoja, pārējo rakstnieku mājās šampanietis neplūda tik platā straumē. Kad ciemos reiz atbrauca angļu rakstnieks Herberts Velss, Tolstojs viņu cienāja ar sterleti, vēžiem, ikriem un citām delikatesēm un lielījās ar savu izcilo angļu pīpju kolekciju, kādas „nav pat Anglijas karalim”.

Regulārā uzdzīve atstāja ne pārāk labu iespaidu uz rakstnieka veselību, tomēr darbasparu nemazināja. Pat pēc vētrainām ballītēm Tolstojs nākamajā rītā sēdās pie galda un uzrakstīja noteiktu lappušu skaitu. Recepte pašsajūtas uzlabošanai bijusi vienkārša – klizma un mitrs dvielis uz galvas. Bez sekām tas viss gan nepalika, jo pārkāpis 40 gadu slieksni, rakstnieks piedzīvoja pirmo infarktu. Pēc tā viņš izpriecas mazliet piebremzēja, taču pavisam pie malas nemeta.

Arī Tolstoja kāre pēc labām mantām nezuda līdz pat vācu iebrukumam PSRS, kad gribot negribot ar pārmērībām nācās piebremzēt. 1939.gadā, kad Poliju bija sadalījis vācu un padomju karaspēks un Rietumukraina nonāca PSRS sastāvā, Tolstojs nebija par slinku, lai triektos uz Ļvovu nelielā, kā tagad teiktu, šopingā. Tur preču sortiments veikalos ievērojami atšķīrās no padomju tirdzniecības tīklā piedāvātā, tāpēc nav jābrīnās, ka sarkanais grāfs krita galējībās: viņš, nepārspīlējot, sapirkās pilnu vagonu visādu mantu – sudraba izstrādājumus, traukus, vīnus, galdautus, apģērbu. Tēriņi bija tik lieli, ka, atgriežoties mājās, nācās aizņemties naudu no ķēkšas, lai varētu iztikt līdz nākamajai algai.

Tāda dzīšanās pēc mantas neizskatījās sevišķi labi, taču, no otras puses, grāfs nebija skops un labprāt uzcienāja draugus. Kara laikā viņš pat ziedoja prāvu summu tanku būvei.

1937.gada ēna

Sākoties 1937.gada lielajai tīrīšanai un masu represijām, Tolstojam bija nopietns pamats uztraukties par savu dzīvību, jo šaubīgu vietu biogrāfijā netrūka. Pirmkārt, izcelsme. Lai gan sarkanais grāfs tika uzskatīts teju vai par paraugaristokrātu, kas spējis pārvarēt šķiru barjeras un sapratis proletariāta vadošo lomu, kaut kāda aizdomu ēna tomēr palika. Laikā, kad vecā režīma bijušie kalpotāji, sākot no garīdzniekiem un beidzot ar virsniekiem, tika arestēti dučiem, arī grāfu dzimtas pēctecim varēja klāties plāni.

Otrkārt, grāfs nebija pratis izvēlēties draugus. Pareizāk sakot, draugi bija labi un noderīgi, taču līdz zināmam brīdim. Viens no viņiem bija iekšlietu tautas komisārs Henrihs Jagoda, kuru 1937.gadā arestēja. Viņa vietā iecēla Nikolaju Ježovu. Apcietināja daudzus cilvēkus, kas labi pazina tautas ienaidnieku Jagodu, tādēļ arī Tolstojs varēja gaidīt, ka kādu nakti pēc viņa atbrauks nerunīgi vīri melnā automašīnā.

Treškārt (un visbūtiskāk), rakstnieks savos darbos reizēm nebija salicis pareizos akcentus un dažbrīd pat atļāvies gandrīz vai kontrrevolucionārus gājienus! Piemēram, romāna Sāpju ceļi epizode, kurā aprakstīta jaunās padomju valdības sēde. Grāmatas pirmajā izdevumā lasām, ka sēdes vadītājs (Ļeņins) nodod zīmīti prezidijā sēdošajam biedram, kura „pensneja stikli spīdēja”. Ar pensnejoto biedru nepārprotami bija domāts Trockis. Taču Staļina valdīšanas laikā Trocki uzskatīja par ļaunāko ienaidnieku, tāpēc Tolstojs steigšus metās labot kļūmīgo vietu. Nu jau zīmīti saņēma nevis biedrs pensnejā, bet gan kāds „kalsnējs vīrs ar melnām ūsām”. Vai uzminējāt, kurš tas varētu būt? Ļoti iespējams, tieši šis gājiens izglāba rakstniekam dzīvību. Jāteic, Tolstojs savus darbus laboja ik pa brīdim, lai tie atbilstu politiskajai konjunktūrai, un gadījums ar Staļinu nav vienīgais.

Lai gan kļūmīgās vietas no savām grāmatām grāfs bija izravējis jau pāris gadu pirms lielo represiju sākuma, tomēr 1937.gadā, sākoties arestiem, viņš katram gadījumam nolēma nodrošināties un triecientempā uzrakstīja stāstu Maize, kas bija veltīts Caricinas aizstāvēšanai Pilsoņu kara laikā. Kāpēc tieši Caricina? Tāpēc, ka par šo frontes iecirkni atbildīgs bija biedrs Staļins. Pieaugot vadoņa kultam, šī ne pārāk nozīmīgā militārā operācija tika pasludināta gandrīz par galveno kauju, un savs nopelns šā mīta radīšanā bija Tolstojam. Stāstā daudz vietas atvēlēts arī Staļina īstenotajai pārtikas sagādes programmai, kas daudzviet laukos izraisīja badu, jo boļševiki zemniekiem atņēma visu labību. Protams, grāmatā tas aprakstīts pavisam citādi. Jābrīnās, bet pat staļiniskā terora apstākļos pietiekami daudz cilvēku nebaidījās paust savu viedokli, jo pēc Maizes publicēšanas rakstnieks saņēma kaudzi vēstuļu (tiesa, pārsvarā anonīmu), kurās sašutušie lasītāji pārmeta viņam klaju melošanu un faktu sagrozīšanu. Pavisam dīvaini, taču rakstnieks šīs vēstules bija saglabājis...

Rakstnieks numur viens

Iztapība nepalika nepamanīta ne tikai parasto lasītāju vidū, bet arī Kremlī. Līdz 1936.gadam padomju valstī bija viens galvenais rakstnieks Maksims Gorkijs un daudz vienkārši labu rakstnieku. 1936.gadā, pēc Gorkija nāves, atkal bija viens galvenais rakstnieks – Aleksejs Tolstojs, kuru iecēla par PSRS Rakstnieku savienības priekšsēdētāju un piešķīra akadēmiķa nosaukumu. Par to, cik augstu kotējās Tolstoja akcijas, liecina kaut vai tas, ka Gorkija bērēs viņš nesa zārku kopā ar Staļinu. Teorētiski šim faktam it kā vajadzēja pasargāt grāfu no 1937.gada represijām, taču tolaik pie sienas nolika arī populāras personas, kas kopā ar Staļinu bija šņabi dzērušas. Tāpēc Tolstoja centība, pielienot vadonim, bija gluži loģiska aizsargreakcija.

Iztapībā padomju literatūras klasiķis pārspēja, šķiet, visus savus kolēģus. Droši vien ikviens būs dzirdējis leģendāro saukli „Par dzimteni, par Staļinu!” (oriģinālā Za roģinu, za Staļina!), ar kuru uzbrukumā devās padomju karavīri, cīnoties pret vācu iebrucējiem. Taču vien retais zina, ka lozunga autors ir Aleksejs Tolstojs. Ar karu šim sauklim pirmsākumos nebija nekāda sakara – rakstnieks to bija izvēlējies kā virsrakstu, godinot Staļinu 60.dzimšanas dienā, ko visa progresīvā cilvēce atzīmēja 1939.gadā. starp citu, šajā avīžrakstā bija rindas: „Mums visiem, simtiem miljoniem cilvēku, Staļina 60.dzimšanas dienā ir tikai viena vēlēšanās – ilgu mūžu jums, Josif Visarionovič!”

Centība tika atalgota – sarkanā grāfa literārās darbības augļi tika atzīmēti ar trim Staļina prēmijām, kas padomju valstī bija gandrīz vai analogas Nobela prēmijai literatūrā. Starp citu, ne viens vien literatūras pētnieks uzskata, ka Tolstoja daiļradei vairāk par labu būtu nākusi palikšana emigrācijā – tur grāfs diez vai ļautos konjunktūras vilinājumam un, iespējams, uzrakstītu kaut ko patiešām izcilu. Un tad, kas zina, par pirmo krievu rakstnieku, kas saņēmis Nobela prēmiju, kļūtu nevis Tolstoja draugs Ivans Buņins, bet gan pats grāfs....

Lai gan pēc Tolstoja atgriešanās dzimtenē draugu celi šķīrās, sakarus viņi nezaudēja. Vairākums krievu emigrantu Tolstoju uzskatīja par nožēlojamu pārbēdzēju un, kad grāfs 30.gados apceļoja Eiropu, demonstratīvi atteicās ar viņu sveicināties, tomēr Buņins tik kategorisks nebija, taču arī grāfa aicinājumus atgriezties Krievijā noraidīja. Gods kam gods, 30.gadu beigās, kad Buņins Francijā bija nonācis trūkumā, Tolstojs mēģināja viņam palīdzēt: uzrakstīja Staļinam vēstuli, kurā ieminējās, ka nebūtu slikti, ja padomju valsts Buņinam vismaz kaut ko samaksātu par darbiem, kas izdoti PSRS (boļševikiem autortiesības bija tukša skaņa). Tomēr atsaucību šī ierosme neguva. Atkārtoti uzbāzties vadonim Tolstojs neatļāvās, baidoties zaudēt Staļina labvēlību. Tāpat viņam regulāri nācās ievērot Josifa Visarionoviča vēlmes, ko un kā rakstīt, piemēram, romāna Ivans Bargais sākotnējo variantu grafs bija spiests pārrakstīt, jo tas vadonim nebija paticis.

Lai PSRS un Vācijas kara laikā rakstnieka talantu izmantotu propagandas frontē, 1943.gadā Tolstojs tika ieklauts komisijā, kurai vajadzēja fiksēt vāciešu pastrādātos kara noziegumus okupētajās teritorijās. Šim nolūkam Tolstoju vadāja pa tikko atbrīvotām koncentrācijas nometnēm un masu kapiem, bet rakstniekam pēc tam visas šausmas nācās aprakstīt. To viņš arī darīja, taču paša veselībai šis darbs par labu nenāca – tuvinieki pēc tam stāstīja, ka no komandējumiem rakstnieks atgriezies, morāli salauzts. To var labi saprast: diendienā skatīties uz līķiem varbūt spēj pataloganatoms, bet ne jau diezgan izlutināts rakstnieks... Sabeigtie nervi un ne pārāk veselīgais dzīvesveids, kā arī pārciestais infarkts noveda pie bēdīga, taču likumsakarīga iznākuma – 1945.gada februārī, pāris mēnešu pirms kara beigām, sarkanais grāfs 62 gadu vecumā nomira. Viens no viņa labākajiem darbiem, romāns Pēteris Pirmais, tā arī palika nepabeigts.